20. nedēļa: S2E8: kliņģera varā un -0.0 / -22.7 (+4.3)

Shalom! Lai nerastos pārpratumi, uzreiz teikšu kā ir – maniem plusiem vai mīnusiem (starp citu, neesošajiem)  nav nekāda tieša sakara ar kliņģeri. Vēl vairāk, izmantojot iespēju, gribu nodarboties ar klaju reklāmu, jo projektā "Etiopietis" slavas brīdi var iegūt ikviens. Pagaidām apzināti un neapzināti projekta "da ist fantastish" kategorijā gan iekļuvuši tikai divi – "Krio" un "Stirnu buks". Principā loģiski un saprotami – viens mani satriecoši nogurdina, otrs mani satriecoši atjauno!

Un tagad seko pats interesantākais. Principā ņemot vērā projektu un tā mērķus, varbūt pat savā ziņā tas ir absurds, bet "Raušu meistars" kliņģeri tiešām ir fenomens. Konkrēti tas, kurš iekrita man sirdī (vai drīzāk kuņģī) – siera un šķiņķa kliņģeris. Principā jums vajadzēja izlasīt vārdu SIERA, un viss ir skaidrs, ha! Stāsts par to, kāpēc es vispār ēdu kliņģeri ir patiesi vienkāršs – iepriekšējā piektdienā tika atzīmēta Iecavas vidusskolas 140 gadu jubileja, kā arī absolventu salidojums, un viens lielisks čalis vārdā Agris, kam ir pieeja "Raušu meistara" centrālajam birojam, sagādāja mums lielisku kliņģeri. Un pat nepakautrēšos šī vārda – tai vakarā es viņu riju no sirds un no rajona. Par Diāniņu, par Mārīti, par Elīnīti, par Kristapiņu, par visiem, kas bija un nebija. Jo svētkos jau var : )

Kas attiecas uz reklāmām un tā… es jau ieminējos par "Krio" jeb manu lieldraugu, kas mani saldē, atjauno un palīdz tikt galā ar maziem un ne tik maziem savainojumiem. Bet raugi, patiesību sakot, tagad es ar kriosaunu iepauzēju. Kopš pēdējām sacensībām. Apzināti. Cilvēka dzīve vispār ir viens liels pētījums, un šajā gadījumā es pētu, kā organisms uzvedas – kā atjaunojas (bez kriosaunas), ko par to saka muskuļi, kā uz to reaģē mikrotraumas. Pirmie secinājumi jau ir, bet… par to kaut kad nedaudz vēlāk.  Pirms sacensībām, protams, es mazliet sevi pasaldēšos. Un tuvākās sacensības jau ir stipri tuvu – 12. decembrī Ozolnieku ziemas skrējienā.

Aizvadītajā nedēļā ar skriešanu viss bija plus/mīnus līmenī, vairāk spiežot uz tempu nevis uz apjomu. Savukārt par uzturu nekādas jaunas leģendas nav jāsadzejo – sak, vēl bez kliņģera bija zemesrieksti, daudz siera, kartupeļu salmiņi, aliņš, konjaciņš un kas tik vēl nav. Jo dzīve taču ir ballīte, vai ne? : )

Faktiski līdz projekta "Etiopietis" otrās sezonas (S2) finālam, kas, visticamāk, finalizēsies 2017.gada 2. janvārī, palikušas četras ar pusi nedēļas. Līdz tam vajadzētu tikt vaļā no tiem 4.3 kilo, bet vēl skaistāk būtu atbrīvoties no piecīša. It kā diezgan vienkārši, bet no otras puses – nevar nepamanīt, ka, jo tuvāk mērķis, jo grūtāk paliek (aha, pasaki to tam čalim, kurš rij kliņģeri, sieru, riekstus, aliņu un citus gastrogrēkus, un ar to visu cer, ka mērķis būs īzī džob).  Bet kā teiktu Baraks: "Yes, we can!" un kā teiktu Donalds: "Make Jay-P great again" (lai visiem mūžīgi mūžos skaidrs, tad Jay-P = etiopietis).

Atzīšos, ka principā es aizdomājos, kas ar projektu notiks pēc 2. janvāra. Mērķim vajadzētu būt sasniegtam un tā… ( pārdzīvojot divus grandiozus pierīšanās festivālus, Ziemīšus un Jauno) . Šobrīd mana atbilde būtu, ka "etiopietis" dotos pelnītā atpūtā (jo projektā pavadīts gandrīz pusgads), taču kā būs – kas to, lai zina. Dzīve ir pārsteigumu pilna. Un izaicinājumus mums vajag. Un tādi būs! 

19. nedēļa: S2E7: …kā pēc stabulītes danco un -1.5 / -22.7 (+4.3)

Shalom! Kā jau pirms nedēļas tiku apgalvojis – 19. nedēļā es būšu tas Sprīdītis, kurš dancinās pašpārliecinātības velnu (nelabo, Luciferu un tā tālāk), un raugi – tas mudaks ņem un dancā, kad Sprīdītis stabulītē pūš…

Principā nebija viegli. Jo jau trešo (uzsveru – TREŠO) nedēļu pēc kārtas bez sirdsapziņas pārmetumiem riju siera bumbas , čipsus (ar bekonu) un riekstus (sālītus un grauzdētus, zemesriekstus un lazdu riekstus). Un siers, un desa, un alus… ū, beibe, beibe, ups, ai did it agen… : ) Jā, gastronomiskā grēka apmēri kļūst nekaunīgi, un būtībā mani pa lielam glābj tikai sprigana skriešana. Un varbūt čujs, ņuhs un poņa, kad gastrogrēks  piedien un, kad nepiedien.

Oficiāli apstiprinu, ka tā patiešām ir – esot tuvāk mērķim ir vairāk vieglprātības un pašpārliecinātības. Jo rij (ou jā, rijība ir grēks) un ierauj, tāpēc, ka labi, zini, ka ar skriešanu to visu mierīgi var nomest (nu tos kilīšus un tās kalorijas). Vai kā savulaik teica kāda visai kolorīta personība: "Es Gaujmalas laivinieks un iepūt man… dē" : ) No otras puses – kāda jēga iespringt, ja zini, ka ar skriešanu visu var nomest… Kāda jēga par to satraukties? Paskaidroju – ja es būtu punktuāli pieturējies tikumam, iespējams, jau šobrīd es varētu triumfāli pacelt rokas, ieraut konīti un ievilt cigāra dūmu…

Taču grēcīgi esam mēs visi (sorry, bija viens čalis pirms aptuveni 2000 gadiem, kas negrēkoja), tieši tāpēc mūsos ir cilvēcības grēcīgākais aspekts. Mēs grēkojam, bet tik un tā atgriežamies uz dzīves ceļa tvirtā. Mani vienlaikus apgrēcina un vienlaikus disciplinē mērķa tuvums, lai arī cik pretrunīgi sanāk. Vēl viens būtisks aspekts slēpjas tajā, ka jo tuvāk mērķim Tu esi, jo mazāk kilīši krītas, īpaši, ka "tautas kontrole" esi Tu pats nevis kāds uztura speciālists, treneris vai uz nerviem krītošais Stokholmas helķis, par kura ietekmi jūsmo "jūlijkrūmiņotā" Ļena Keņģi, Inc Ķuzis un citi valsts līmeņa stāri.

Projekta 19.nedēļā skrēju kā jau pēdējās nedēļās ierasts – sprigani. Kārtējā 70+ nedēļa – ja esam konkrēti, tad ceturtā pēdējo piecu nedēļu laikā. Parādās citas pozitīvas tendences treniņos, tātad, ja piever acis uz gastrogrēkiem, principā viss pa skaisto.

Vispār, kā zināms, tad laba disciplīna ir tieši sacensības, bet lielākā problēma ir tā, ka tuvākās ir pēc nepilnām trim nedēļām (Ozolnieku ziemas skrējiens 15km). Tieši tāpēc lūkoju par sacensībām, kur es varētu sevi patestēt un bez OZS tāds ir "Noskrien ziemu" Siguldā (18.11.) un handbola tiesnešu "beep tests", kuru ļoti gaida mans dārgais draugs Edis : ) Datumu es nezinu (bet varētu būt kaut kas ap 27.12.), bet tā kā pēc svētkiem… tad ir bīstamība, ka trāpu uz pussūdīgu kondīciju. Sūdīga diez vai būs, jo es bez piecām minūtēm esmu etiopietī…

O jā, nākamās nedēļas būs interesantas. Un vēl – svētdien ir pirmā Advente. Pirmkārt, tie, protams, ir Ziemīšu gaidīšanas svētki, lai gan… mēs varam gaidīt arī etiopieša S2 (otrā sezona, tipa) finālu, tiesa, vēl neesmu izlēmis vai tā būs 26.12. 2016. vai 01.01.2017. Ko saka viedie?

18. nedēļa. S2E6: patriotiskie 24km un nepatriotiskie +1.4kg / -21.2 (+5.8)

Čaviņa un ščaviņa! Jau pirms nedēļas ieminējos par pašpārliecinātības velniņu. Izskatās, ka projekta 18. nedēļā viņš dancoja kā nelabais no Sprīdīša. Atšķirība vien tajā, ka filmā Sprīdītis dancina velnu, bet šajā gadījumā laikam bijis otrādi. Nu nekas, 19. nedēļā es būšu tas Sprīdītis ar stabulīti, kas čakarē pašpārliecinātības velniņu!

Pagājušajā nedēļā pēc vairāku nedēļu pauzes atkal startēju sacensībās. Turklāt skrēju otro garāko distanci, kāda man jebkad bijusi sacensībās. Visu laiku garākā distance bija 2012.gada Rīgas maratons, respektīvi, 42.195 kilometri, bet šajā gadījumā tas bija skrējiens "Patriots" ar 24 kilometriem pa sniegotām meža takām un pauguriem. Visu laiku skrēju štruntiņus (6, 10, 12…) un pēkšņi  kaut kas varenāks… kāpēc tā? Viss vienkārši – mazuma piegarša. Jau ātri vien sapratu, ka "Patriotā"  skriešu 24 kilometrus, lai arī skaļi to izpaudu tikai retajam. Un skrējās seksīgi!

Distances pirmo daļu noskrēju diezgan sprigani. Pēc diviem mierīgiem kilometriem, nākamie seši bija aptuveni ar tempu 4:50min/km, kas principā bija zolīdi, ņemot vērā, ka skrēju ar "vasaras riepām" (respektīvi, asfalta apavi ar afigenna nodilušu zoli). Zināju, ka esmu visumā labā formā,  bet visticamāk aplauzos ar savām spējām pievarēt tos meža paugurus. Kādu brīdi itin veiksmīgi jozu tajos kalniņos, bet vienā brīdī sapratu, ka ir hrenova. Un kad tēvocis Hrens bija mani apciemojis, laipni palaidu garām cīņu biedru Māri un vēl virknīti čaļu ar maķenīt labāku skilu : ) Tiesa, distances trešajā trešdaļā atkal biju zirgā un glauni gāju ļautiņiem garām. 

Mazliet mani piebremzēja noraušana uz mutes pēdējā kilometrā (slidens taču), bet ātri biju uz kājām, pateicoties "skrējēju ģimenes" lojalitātei, sak, ja kādam skrējējam nepieciešama palīdzība, svēta lieta ir to sniegt (tas pat ierakstīts nolikumā, lai gan nav šaubu, ka tas skrējējiem ir asinīs – palīdzēt ikvienam, kas norāvis uz mutes vai kam radušās kādas problēmas distancē – tāda vienkārši ir skrējēju daba). Lai vai kā, mērķi (24km zem 2:10:00 jeb 5:25min/km) sasniedzu, noskrienot 23.65km pa 2:07:35 (5:24min/km). Tātad – dzīve ir skaista. Un trase arī bija brīnišķīga, īsta ziemas romance! 

Tiktāl par skriešanu, bet par uzturu… jā, gastronomiskie grēki sākuši balles dejas – rieksti, čipsi, siera bumbas, siers četros no rīta un iespējams vēl kaut kas, ko esmu piemirsis : ) Biežāk esmu sācis ēst arī maizīti (pārejot no rupjmaizes un savu mīļo saldskābo), gaļa arī arvien biežāk parādās uzturā. Pirms sacensībām (īpaši garākos gabalos) gan jāpaēd sirsnīgāk (enerģiju tak vajag) un to apzinos, taču tikpat labi apzinos, ka plusiņi nāca klāt pēc sestdienas vakara/nakts festivāla . Kas tas tāds? Par to vēsture klusē, bet ir šaurs personu loks, kas noteikti zina, par ko ir runa : ) Ko lai es saku – pēc kārtīga darba pienākas kārtīga atpūta. Jā, es to biju pelnījis! 

Visa projekta ietvaros klāt nākušie 1.4 kg ir lielākais cipars, taču "mums nav stresa" un viss ir ciklisks, kas nozīmē, ka nākamajā nedēļā mīnusosimies ar uzviju. Jā, arī tā ir pašpārliecinātība, bet… nu sasniegšu es to mērķi, sasniegšu! Jā, protams, savā ziņā es jau svinu triumfu (nu līdzīgi kā Kei Pī, kas uzmet trīnīti un jūt, ka tas jau ielidos grozā) , lai gan suņa astei tomēr būs jāpārkāpj. Un suņa aste ir aptuveni sešus kilo smaga. Izdarīsim to graciozi. 

Kā teiktu mana bērnības draudzene Britnija, kas savulaik rotāja manas istabas sienas: "Bat nau aim stronger zen jesturdej" : ) Ziemassvētkos vai Jaunajā gadā es uzdungošu savas virtuālās draudzenītes vienu no dižākajiem hitiem: "Ū, beibe, beibe… ups, ai did it agen". Kas par klaju iedomību, vai ne? : ) 

17. nedēļa: S2E5: pašpārliecinātības velniņš un -1.0 / -22.6 (+4.4)

Shalom! Ar katru projekta nedēļu arvien vairāk man šķiet, ka man uz pleca sēž (un smīn) pašpārliecinātības velniņš, kurš čukst ausī: "Čali, Tu visu vari! Arī ķiploku grauzdiņus, siera bumbas, picas, belašus un aliņu pa virsu". Starp citu, picas un belaši labi smaržo un kārdina, tomēr tos neesmu ēdis stipri sen. Bet kā ar pārējo? Jā, te jau paliek interesanti…

Nesen lepni apgalvoju, ka ķiploku grauzdiņus neesmu ēdis četrus mēnešus. Pirms dažām dienām beidzot pamēģināju… vienu vientuļu grauzdiņu… tātad – tas joprojām neskaitās, jo viens grauzdiņš ir tas pats, kas viens zemesrieksts – apēdot to, Tu nevari apgalvot, ka esi rijis riekstus : ) Arī viens malks alus atturības periodā neskaitās alus, bet gan nekas vairāk kā mutes skalošanas līdzeklis. Pēc viena ķiploku grauzdiņa es aizvien secināju, ka garšo labi, maita, bet atkarību neizraisa. Graudainais biezpiens izraisa gan : )

Starp citu, pēc ilgiem laikiem nogaršoju arī leģendārās siera bumbas. Nevarēju saprast, kāpēc krītu to dzelteni apaļo kārdinājumā, līdz konstatēju, ka viss slēpjas pirmajā vārdā. Siers. Ņemot vērā manu neremdināmo mīlestību uz sieru, nav brīnums, ka arī kaut kāda sierveidīga gastronomiskā izvirtība mani uzrunā. Cits stāsts ir zemesrieksti. Sāļi. Grauzdēti. Jā, rieksti pēc idejas ir labi, bet apķēzīti ar sāli diez vai tie ir labākie čomi manai vielmaiņai.

 Un te jau arī slēpjas tas pašpārliecinātības velniņš. Arvien vairāk atļaujos to, no kā tikumīgi esmu atturējies pāris mēnešus (vai arī lietojis ārkārtīgi reti), jo tas čalis uz pleca jau pārliecināti čukst: "Nu come on, Tu jau tāpat to visu likvidēsi skrienot. Paskaties uz līkni, čali – tā stabili iet lejup". Un viņam lielā mērā ir taisnība, problēma slēpjas tikai tajā, ka pašpārliecinātība reizēm mēdz izspēlēt dažādus jokus. Tāpēc sevi ar gastronomiskiem grēkiem, protams, palutināt var (un pat vajag), bet modrību ar nedrīkst zaudēt.

Pat ļoti ticams, ka mazu atslābumu visā šajā ļembastā rada tas, ka pāris nedēļas esmu bez sacensībām, jo sacensību režīmā disciplīna ir dzelžaināka. Lai gan pa lielam ar disciplīnu viss ir kārtībā – laba, bet bez dzelzs tvēriena un sevis mocīšanas uztura ziņā. Lai arī esmu dzirdējis tautiešu viedokli, sak, "Janka, tas jau ir par traku", "Čali, Tev aizvien ir gavēnis?" vai "Sāc taču vienreiz ēst!" Varu liekot roku uz aliņa teikt, ka es ēdu!

Viedie saka, ka "Tu esi tas, ko Tu ēd", tātad šobrīd es esmu rīss ar dārzeņiem featuring graudainais biezpiens ar tomātiem un lociņiem un lasis un tuna un tā tālāk… Bet vēl pirms pusgada es biju ķiploku grauzdiņš ar vistas gaļas medaljonu sūdīgā majonēzē : )  Ja es būtu tas, ko es dzeru, tad visticamāk es būtu atjaunošanās dzēriens, minerālūdens un Tērvetes alus. Šad un tad arī dzeramais jogurts.

Iepriekšējā nedēļā ar etiopieša apņēmību turpināju krāt kilometrus, jo… hm, neizdomāsim mākslīgus iemeslus – tā vienkārši vajag. Un tādējādi vēl par vienu kilīti esam pietuvojušies mērķim, līdz kuram pietrūkst vairs tikai 4.4 kilo. Lai gan mērķis jau vienmēr ir relatīvs jēdziens – jo sasniedzot vienu, jāizvirza nākamais. Kāds ir nākamais? Tas briest, bet tas nevar nobriest, kamēr nav sasniegts esošais. Tā viš i! 

16. nedēļa: S2E4: 300km mēnesī un -1.8 / -21.6 (+5.4)

Shalom! Miers ar jums un viedums tāpat. Projekta "Etiopietis" 16. nedēļā es pārsteidzu pats sevi. Nē, nē, ne jau ar uzturu, kurš principā sevī ietver mazākus vai lielākus grēkus (jā, rijība ir grēks), bet ar etiopiski apņēmīgu skriešanu, kas galu galā rezultējās ar visu laiku ražīgāko nedēļu un visu laiku ražīgāko mēnesi noskrieto kilometru ziņā.

Vēl pirms nedēļas es kādā vietnē, ko sauc par "Endomondo" vai vienkārši Edmundiņu, saviem cīņu biedriem diezgan pārliecinoši apgalvoju, ka nedēļā noskrieto kilometru rekordu (78) manos plānos ir labot tikai nākamajā gadā. Bet pagāja pirmdiena, otrdiena, trešdiena, un oho… skatoties uz noskrietajiem kilometriem radās kluss plāns – a ja nu? Kad sestdien treniņā tika noskrieti 18 kilometri (kalendārajā gadā garākais kusaks), tad viss bija skaidrs – svētdiena ir tikai formalitāte. Taču svētdien skrējās tik viegli, ka atkal saskrēju gana - 16.5 km (parasti divas dienas pēc kārtas garus gabalus noskrienu ar mokām, bet te tas tik viegli - kriosaunas efekts tomēr ir fenomenāls). Turklāt, ja dienu pirms mēneša noslēguma pietrūkst nieka 10 km, lai sasniegtu 300 km robežu mēnesī, tad… nu ja, paceļ pakaļu un izej paskriet : )

Galarezultātā 90.5 kilometri nedēļā (iepriekš – 78.0 -2014.) un 302.3 kilometri mēnesī  (iepriekš – 280.1 – 2015). Visam tam klāt kā zemenīte uz putukrējuma – oktobrī 31 dienā 40 skrējieni. Izskatās pēc etiopiskas apņēmības, vai ne? 

Kas attiecas uz kilīšu zaudēšanu, tad jau pēc iepriekšējās nedēļas +0.7 devu mājienu, ka pēc plusiem nāk mīnusi un jā – nepilni divi aizgājuši glauni pa pieskari, respektīvi mīnus 1.8 (ja atmetam aizvadīto plusu nedēļu, tad -1.1). Varētu padomāt… a kāpēc tik maz? Bet viss ir loģiski – jo vairāk skrien, jo vairāk gribas ēst, un, jo garākas distances skrien, jo vairāk vajag enerģiju, lai tos dižos kilometrus noskrietu. Tātad, vajag sirsnīgi paēst. Bet satrauktie prāti var būt mierīgi – grēka ir maz, tik cik zemes un lazdu rieksti un siers. Un viens vientuļš pīrādziņš.

Mulsinoši, BET… garām ķiploku grauzdiņiem veikalā es varu noiet bezkaislīgi. Principā laikam jāsāk satraukties, jo ĶG vienmēr mani ir uzrunājuši. Bet te… nekā. Šokējoši! Kā tā? Man pat ir kā  gribētos, bet… nu negribas (tas pats ar kūkām, belašiem, picām  un trādi rīdi). Līdzībās runājot – ja Tu ne pa kam negribi bučot cilvēku, kas Tev ne pārāk, tad nafig Tev ēst ķiploku grauzdiņus, kuri Tevi neuzrunā? (lai arī pirms tam tā bija lielā mīla) : )

No sacensībām atturos un plānoju atturēties arī šajā nedēļā. Pēda gan mazliet joprojām sāp, bet cenšos būt pret to saudzīgs. Jo es briestu… Kam? Pilsētā runā, ka tas ir… noslēpums : )