Principā nebija viegli. Jo jau trešo (uzsveru – TREŠO) nedēļu pēc kārtas bez sirdsapziņas pārmetumiem riju siera bumbas , čipsus (ar bekonu) un riekstus (sālītus un grauzdētus, zemesriekstus un lazdu riekstus). Un siers, un desa, un alus… ū, beibe, beibe, ups, ai did it agen… : ) Jā, gastronomiskā grēka apmēri kļūst nekaunīgi, un būtībā mani pa lielam glābj tikai sprigana skriešana. Un varbūt čujs, ņuhs un poņa, kad gastrogrēks piedien un, kad nepiedien.
Oficiāli apstiprinu, ka tā patiešām ir – esot tuvāk mērķim ir vairāk vieglprātības un pašpārliecinātības. Jo rij (ou jā, rijība ir grēks) un ierauj, tāpēc, ka labi, zini, ka ar skriešanu to visu mierīgi var nomest (nu tos kilīšus un tās kalorijas). Vai kā savulaik teica kāda visai kolorīta personība: "Es Gaujmalas laivinieks un iepūt man… dē" : ) No otras puses – kāda jēga iespringt, ja zini, ka ar skriešanu visu var nomest… Kāda jēga par to satraukties? Paskaidroju – ja es būtu punktuāli pieturējies tikumam, iespējams, jau šobrīd es varētu triumfāli pacelt rokas, ieraut konīti un ievilt cigāra dūmu…
Taču grēcīgi esam mēs visi (sorry, bija viens čalis pirms aptuveni 2000 gadiem, kas negrēkoja), tieši tāpēc mūsos ir cilvēcības grēcīgākais aspekts. Mēs grēkojam, bet tik un tā atgriežamies uz dzīves ceļa tvirtā. Mani vienlaikus apgrēcina un vienlaikus disciplinē mērķa tuvums, lai arī cik pretrunīgi sanāk. Vēl viens būtisks aspekts slēpjas tajā, ka jo tuvāk mērķim Tu esi, jo mazāk kilīši krītas, īpaši, ka "tautas kontrole" esi Tu pats nevis kāds uztura speciālists, treneris vai uz nerviem krītošais Stokholmas helķis, par kura ietekmi jūsmo "jūlijkrūmiņotā" Ļena Keņģi, Inc Ķuzis un citi valsts līmeņa stāri.
Projekta 19.nedēļā skrēju kā jau pēdējās nedēļās ierasts – sprigani. Kārtējā 70+ nedēļa – ja esam konkrēti, tad ceturtā pēdējo piecu nedēļu laikā. Parādās citas pozitīvas tendences treniņos, tātad, ja piever acis uz gastrogrēkiem, principā viss pa skaisto.
Vispār, kā zināms, tad laba disciplīna ir tieši sacensības, bet lielākā problēma ir tā, ka tuvākās ir pēc nepilnām trim nedēļām (Ozolnieku ziemas skrējiens 15km). Tieši tāpēc lūkoju par sacensībām, kur es varētu sevi patestēt un bez OZS tāds ir "Noskrien ziemu" Siguldā (18.11.) un handbola tiesnešu "beep tests", kuru ļoti gaida mans dārgais draugs Edis : ) Datumu es nezinu (bet varētu būt kaut kas ap 27.12.), bet tā kā pēc svētkiem… tad ir bīstamība, ka trāpu uz pussūdīgu kondīciju. Sūdīga diez vai būs, jo es bez piecām minūtēm esmu etiopietī…
O jā, nākamās nedēļas būs interesantas. Un vēl – svētdien ir pirmā Advente. Pirmkārt, tie, protams, ir Ziemīšu gaidīšanas svētki, lai gan… mēs varam gaidīt arī etiopieša S2 (otrā sezona, tipa) finālu, tiesa, vēl neesmu izlēmis vai tā būs 26.12. 2016. vai 01.01.2017. Ko saka viedie?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru