Nesen lepni apgalvoju, ka ķiploku grauzdiņus neesmu ēdis četrus mēnešus. Pirms dažām dienām beidzot pamēģināju… vienu vientuļu grauzdiņu… tātad – tas joprojām neskaitās, jo viens grauzdiņš ir tas pats, kas viens zemesrieksts – apēdot to, Tu nevari apgalvot, ka esi rijis riekstus : ) Arī viens malks alus atturības periodā neskaitās alus, bet gan nekas vairāk kā mutes skalošanas līdzeklis. Pēc viena ķiploku grauzdiņa es aizvien secināju, ka garšo labi, maita, bet atkarību neizraisa. Graudainais biezpiens izraisa gan : )
Starp citu, pēc ilgiem laikiem nogaršoju arī leģendārās siera bumbas. Nevarēju saprast, kāpēc krītu to dzelteni apaļo kārdinājumā, līdz konstatēju, ka viss slēpjas pirmajā vārdā. Siers. Ņemot vērā manu neremdināmo mīlestību uz sieru, nav brīnums, ka arī kaut kāda sierveidīga gastronomiskā izvirtība mani uzrunā. Cits stāsts ir zemesrieksti. Sāļi. Grauzdēti. Jā, rieksti pēc idejas ir labi, bet apķēzīti ar sāli diez vai tie ir labākie čomi manai vielmaiņai.
Un te jau arī slēpjas tas pašpārliecinātības velniņš. Arvien vairāk atļaujos to, no kā tikumīgi esmu atturējies pāris mēnešus (vai arī lietojis ārkārtīgi reti), jo tas čalis uz pleca jau pārliecināti čukst: "Nu come on, Tu jau tāpat to visu likvidēsi skrienot. Paskaties uz līkni, čali – tā stabili iet lejup". Un viņam lielā mērā ir taisnība, problēma slēpjas tikai tajā, ka pašpārliecinātība reizēm mēdz izspēlēt dažādus jokus. Tāpēc sevi ar gastronomiskiem grēkiem, protams, palutināt var (un pat vajag), bet modrību ar nedrīkst zaudēt.
Pat ļoti ticams, ka mazu atslābumu visā šajā ļembastā rada tas, ka pāris nedēļas esmu bez sacensībām, jo sacensību režīmā disciplīna ir dzelžaināka. Lai gan pa lielam ar disciplīnu viss ir kārtībā – laba, bet bez dzelzs tvēriena un sevis mocīšanas uztura ziņā. Lai arī esmu dzirdējis tautiešu viedokli, sak, "Janka, tas jau ir par traku", "Čali, Tev aizvien ir gavēnis?" vai "Sāc taču vienreiz ēst!" Varu liekot roku uz aliņa teikt, ka es ēdu!
Viedie saka, ka "Tu esi tas, ko Tu ēd", tātad šobrīd es esmu rīss ar dārzeņiem featuring graudainais biezpiens ar tomātiem un lociņiem un lasis un tuna un tā tālāk… Bet vēl pirms pusgada es biju ķiploku grauzdiņš ar vistas gaļas medaljonu sūdīgā majonēzē : ) Ja es būtu tas, ko es dzeru, tad visticamāk es būtu atjaunošanās dzēriens, minerālūdens un Tērvetes alus. Šad un tad arī dzeramais jogurts.
Iepriekšējā nedēļā ar etiopieša apņēmību turpināju krāt kilometrus, jo… hm, neizdomāsim mākslīgus iemeslus – tā vienkārši vajag. Un tādējādi vēl par vienu kilīti esam pietuvojušies mērķim, līdz kuram pietrūkst vairs tikai 4.4 kilo. Lai gan mērķis jau vienmēr ir relatīvs jēdziens – jo sasniedzot vienu, jāizvirza nākamais. Kāds ir nākamais? Tas briest, bet tas nevar nobriest, kamēr nav sasniegts esošais. Tā viš i!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru