20. nedēļa: S2E8: kliņģera varā un -0.0 / -22.7 (+4.3)

Shalom! Lai nerastos pārpratumi, uzreiz teikšu kā ir – maniem plusiem vai mīnusiem (starp citu, neesošajiem)  nav nekāda tieša sakara ar kliņģeri. Vēl vairāk, izmantojot iespēju, gribu nodarboties ar klaju reklāmu, jo projektā "Etiopietis" slavas brīdi var iegūt ikviens. Pagaidām apzināti un neapzināti projekta "da ist fantastish" kategorijā gan iekļuvuši tikai divi – "Krio" un "Stirnu buks". Principā loģiski un saprotami – viens mani satriecoši nogurdina, otrs mani satriecoši atjauno!

Un tagad seko pats interesantākais. Principā ņemot vērā projektu un tā mērķus, varbūt pat savā ziņā tas ir absurds, bet "Raušu meistars" kliņģeri tiešām ir fenomens. Konkrēti tas, kurš iekrita man sirdī (vai drīzāk kuņģī) – siera un šķiņķa kliņģeris. Principā jums vajadzēja izlasīt vārdu SIERA, un viss ir skaidrs, ha! Stāsts par to, kāpēc es vispār ēdu kliņģeri ir patiesi vienkāršs – iepriekšējā piektdienā tika atzīmēta Iecavas vidusskolas 140 gadu jubileja, kā arī absolventu salidojums, un viens lielisks čalis vārdā Agris, kam ir pieeja "Raušu meistara" centrālajam birojam, sagādāja mums lielisku kliņģeri. Un pat nepakautrēšos šī vārda – tai vakarā es viņu riju no sirds un no rajona. Par Diāniņu, par Mārīti, par Elīnīti, par Kristapiņu, par visiem, kas bija un nebija. Jo svētkos jau var : )

Kas attiecas uz reklāmām un tā… es jau ieminējos par "Krio" jeb manu lieldraugu, kas mani saldē, atjauno un palīdz tikt galā ar maziem un ne tik maziem savainojumiem. Bet raugi, patiesību sakot, tagad es ar kriosaunu iepauzēju. Kopš pēdējām sacensībām. Apzināti. Cilvēka dzīve vispār ir viens liels pētījums, un šajā gadījumā es pētu, kā organisms uzvedas – kā atjaunojas (bez kriosaunas), ko par to saka muskuļi, kā uz to reaģē mikrotraumas. Pirmie secinājumi jau ir, bet… par to kaut kad nedaudz vēlāk.  Pirms sacensībām, protams, es mazliet sevi pasaldēšos. Un tuvākās sacensības jau ir stipri tuvu – 12. decembrī Ozolnieku ziemas skrējienā.

Aizvadītajā nedēļā ar skriešanu viss bija plus/mīnus līmenī, vairāk spiežot uz tempu nevis uz apjomu. Savukārt par uzturu nekādas jaunas leģendas nav jāsadzejo – sak, vēl bez kliņģera bija zemesrieksti, daudz siera, kartupeļu salmiņi, aliņš, konjaciņš un kas tik vēl nav. Jo dzīve taču ir ballīte, vai ne? : )

Faktiski līdz projekta "Etiopietis" otrās sezonas (S2) finālam, kas, visticamāk, finalizēsies 2017.gada 2. janvārī, palikušas četras ar pusi nedēļas. Līdz tam vajadzētu tikt vaļā no tiem 4.3 kilo, bet vēl skaistāk būtu atbrīvoties no piecīša. It kā diezgan vienkārši, bet no otras puses – nevar nepamanīt, ka, jo tuvāk mērķis, jo grūtāk paliek (aha, pasaki to tam čalim, kurš rij kliņģeri, sieru, riekstus, aliņu un citus gastrogrēkus, un ar to visu cer, ka mērķis būs īzī džob).  Bet kā teiktu Baraks: "Yes, we can!" un kā teiktu Donalds: "Make Jay-P great again" (lai visiem mūžīgi mūžos skaidrs, tad Jay-P = etiopietis).

Atzīšos, ka principā es aizdomājos, kas ar projektu notiks pēc 2. janvāra. Mērķim vajadzētu būt sasniegtam un tā… ( pārdzīvojot divus grandiozus pierīšanās festivālus, Ziemīšus un Jauno) . Šobrīd mana atbilde būtu, ka "etiopietis" dotos pelnītā atpūtā (jo projektā pavadīts gandrīz pusgads), taču kā būs – kas to, lai zina. Dzīve ir pārsteigumu pilna. Un izaicinājumus mums vajag. Un tādi būs!