Čaviņa un ščaviņa! Jau pirms nedēļas ieminējos par pašpārliecinātības velniņu. Izskatās, ka projekta 18. nedēļā viņš dancoja kā nelabais no Sprīdīša. Atšķirība vien tajā, ka filmā Sprīdītis dancina velnu, bet šajā gadījumā laikam bijis otrādi. Nu nekas, 19. nedēļā es būšu tas Sprīdītis ar stabulīti, kas čakarē pašpārliecinātības velniņu!
Pagājušajā nedēļā pēc vairāku nedēļu pauzes atkal startēju sacensībās. Turklāt skrēju otro garāko distanci, kāda man jebkad bijusi sacensībās. Visu laiku garākā distance bija 2012.gada Rīgas maratons, respektīvi, 42.195 kilometri, bet šajā gadījumā tas bija skrējiens "Patriots" ar 24 kilometriem pa sniegotām meža takām un pauguriem. Visu laiku skrēju štruntiņus (6, 10, 12…) un pēkšņi kaut kas varenāks… kāpēc tā? Viss vienkārši – mazuma piegarša. Jau ātri vien sapratu, ka "Patriotā" skriešu 24 kilometrus, lai arī skaļi to izpaudu tikai retajam. Un skrējās seksīgi!
Distances pirmo daļu noskrēju diezgan sprigani. Pēc diviem mierīgiem kilometriem, nākamie seši bija aptuveni ar tempu 4:50min/km, kas principā bija zolīdi, ņemot vērā, ka skrēju ar "vasaras riepām" (respektīvi, asfalta apavi ar afigenna nodilušu zoli). Zināju, ka esmu visumā labā formā, bet visticamāk aplauzos ar savām spējām pievarēt tos meža paugurus. Kādu brīdi itin veiksmīgi jozu tajos kalniņos, bet vienā brīdī sapratu, ka ir hrenova. Un kad tēvocis Hrens bija mani apciemojis, laipni palaidu garām cīņu biedru Māri un vēl virknīti čaļu ar maķenīt labāku skilu : ) Tiesa, distances trešajā trešdaļā atkal biju zirgā un glauni gāju ļautiņiem garām.
Mazliet mani piebremzēja noraušana uz mutes pēdējā kilometrā (slidens taču), bet ātri biju uz kājām, pateicoties "skrējēju ģimenes" lojalitātei, sak, ja kādam skrējējam nepieciešama palīdzība, svēta lieta ir to sniegt (tas pat ierakstīts nolikumā, lai gan nav šaubu, ka tas skrējējiem ir asinīs – palīdzēt ikvienam, kas norāvis uz mutes vai kam radušās kādas problēmas distancē – tāda vienkārši ir skrējēju daba). Lai vai kā, mērķi (24km zem 2:10:00 jeb 5:25min/km) sasniedzu, noskrienot 23.65km pa 2:07:35 (5:24min/km). Tātad – dzīve ir skaista. Un trase arī bija brīnišķīga, īsta ziemas romance!
Tiktāl par skriešanu, bet par uzturu… jā, gastronomiskie grēki sākuši balles dejas – rieksti, čipsi, siera bumbas, siers četros no rīta un iespējams vēl kaut kas, ko esmu piemirsis : ) Biežāk esmu sācis ēst arī maizīti (pārejot no rupjmaizes un savu mīļo saldskābo), gaļa arī arvien biežāk parādās uzturā. Pirms sacensībām (īpaši garākos gabalos) gan jāpaēd sirsnīgāk (enerģiju tak vajag) un to apzinos, taču tikpat labi apzinos, ka plusiņi nāca klāt pēc sestdienas vakara/nakts festivāla . Kas tas tāds? Par to vēsture klusē, bet ir šaurs personu loks, kas noteikti zina, par ko ir runa : ) Ko lai es saku – pēc kārtīga darba pienākas kārtīga atpūta. Jā, es to biju pelnījis!
Visa projekta ietvaros klāt nākušie 1.4 kg ir lielākais cipars, taču "mums nav stresa" un viss ir ciklisks, kas nozīmē, ka nākamajā nedēļā mīnusosimies ar uzviju. Jā, arī tā ir pašpārliecinātība, bet… nu sasniegšu es to mērķi, sasniegšu! Jā, protams, savā ziņā es jau svinu triumfu (nu līdzīgi kā Kei Pī, kas uzmet trīnīti un jūt, ka tas jau ielidos grozā) , lai gan suņa astei tomēr būs jāpārkāpj. Un suņa aste ir aptuveni sešus kilo smaga. Izdarīsim to graciozi.
Kā teiktu mana bērnības draudzene Britnija, kas savulaik rotāja manas istabas sienas: "Bat nau aim stronger zen jesturdej" : ) Ziemassvētkos vai Jaunajā gadā es uzdungošu savas virtuālās draudzenītes vienu no dižākajiem hitiem: "Ū, beibe, beibe… ups, ai did it agen". Kas par klaju iedomību, vai ne? : )
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru