Shalom! Miers ar jums un viedums tāpat. Projekta "Etiopietis" 16. nedēļā es pārsteidzu pats sevi. Nē, nē, ne jau ar uzturu, kurš principā sevī ietver mazākus vai lielākus grēkus (jā, rijība ir grēks), bet ar etiopiski apņēmīgu skriešanu, kas galu galā rezultējās ar visu laiku ražīgāko nedēļu un visu laiku ražīgāko mēnesi noskrieto kilometru ziņā.
Vēl pirms nedēļas es kādā vietnē, ko sauc par "Endomondo" vai vienkārši Edmundiņu, saviem cīņu biedriem diezgan pārliecinoši apgalvoju, ka nedēļā noskrieto kilometru rekordu (78) manos plānos ir labot tikai nākamajā gadā. Bet pagāja pirmdiena, otrdiena, trešdiena, un oho… skatoties uz noskrietajiem kilometriem radās kluss plāns – a ja nu? Kad sestdien treniņā tika noskrieti 18 kilometri (kalendārajā gadā garākais kusaks), tad viss bija skaidrs – svētdiena ir tikai formalitāte. Taču svētdien skrējās tik viegli, ka atkal saskrēju gana - 16.5 km (parasti divas dienas pēc kārtas garus gabalus noskrienu ar mokām, bet te tas tik viegli - kriosaunas efekts tomēr ir fenomenāls). Turklāt, ja dienu pirms mēneša noslēguma pietrūkst nieka 10 km, lai sasniegtu 300 km robežu mēnesī, tad… nu ja, paceļ pakaļu un izej paskriet : )
Galarezultātā 90.5 kilometri nedēļā (iepriekš – 78.0 -2014.) un 302.3 kilometri mēnesī (iepriekš – 280.1 – 2015). Visam tam klāt kā zemenīte uz putukrējuma – oktobrī 31 dienā 40 skrējieni. Izskatās pēc etiopiskas apņēmības, vai ne?
Kas attiecas uz kilīšu zaudēšanu, tad jau pēc iepriekšējās nedēļas +0.7 devu mājienu, ka pēc plusiem nāk mīnusi un jā – nepilni divi aizgājuši glauni pa pieskari, respektīvi mīnus 1.8 (ja atmetam aizvadīto plusu nedēļu, tad -1.1). Varētu padomāt… a kāpēc tik maz? Bet viss ir loģiski – jo vairāk skrien, jo vairāk gribas ēst, un, jo garākas distances skrien, jo vairāk vajag enerģiju, lai tos dižos kilometrus noskrietu. Tātad, vajag sirsnīgi paēst. Bet satrauktie prāti var būt mierīgi – grēka ir maz, tik cik zemes un lazdu rieksti un siers. Un viens vientuļš pīrādziņš.
Mulsinoši, BET… garām ķiploku grauzdiņiem veikalā es varu noiet bezkaislīgi. Principā laikam jāsāk satraukties, jo ĶG vienmēr mani ir uzrunājuši. Bet te… nekā. Šokējoši! Kā tā? Man pat ir kā gribētos, bet… nu negribas (tas pats ar kūkām, belašiem, picām un trādi rīdi). Līdzībās runājot – ja Tu ne pa kam negribi bučot cilvēku, kas Tev ne pārāk, tad nafig Tev ēst ķiploku grauzdiņus, kuri Tevi neuzrunā? (lai arī pirms tam tā bija lielā mīla) : )
No sacensībām atturos un plānoju atturēties arī šajā nedēļā. Pēda gan mazliet joprojām sāp, bet cenšos būt pret to saudzīgs. Jo es briestu… Kam? Pilsētā runā, ka tas ir… noslēpums : )
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru