Projekts Etiopietis: sagurusī bronza un raksturs

Shalom! Vērīgākie etiopieša sekotāji noteikti būs pamanījuši, ka pašpasludinātais brīvdienās (pirmoreiz) bija Aizkrauklē. Tiesa, viedokļi dalās, ko katrs pamanījis – vai ballīti ar Maratu, Emīlu un Bruno vai etiopieša 36.pusmaratonu?! Bija gan tas, gan tas, taču secība drusciņ citādāka. Jo, lai varētu ballēties, vispirms vajag drusciņ pastrādāt.

Patiesībā mans Aizkraukles apmeklējums nebija gluži plānots konkrēti tagad (lai arī bija pēc būtības). Vismaz sākotnēji. Mazliet klusa ideja bija par Smeceres sila Stirnu buku un konkrēti čiriku jeb 10km zaķi. Taču, kad man zvanīja mākslas dižgars un Iecavas kino leģenda Brunito jeb "dabl bī" un uzdeva jautājumu: "Vai skriesi Aizkrauklē?", man nācās eksistenciāli saprast, ka uzskriet Aizkrauklē pusmaratonu un satikt lieliskus cilvēkus – tā ir gluži vai dāvana : )

Oficiāli par Aizkraukli tiku gudrs laikam ap trešdienu, ceturtdienu – organisms teica, ka drusciņ jau viņā vēl Rīgas maratona gurdums ir, bet tendences ir simpātiskas, lai varētu aktīvi paskriet. Zvanīju BB un teicu: "I'm in, bro" .

Kas attiecas uz pašu skriešanu, tad joks bija tajā, ka es biju iedomājies, ka organisms jau ir atjaunojies un kalu dižus plānus kā noskriet tik un tik minūtēs. Principā piezemēt mani vajadzēja tam, ka visu nedēļu cīnījos ar saaukstēšanos un naktī pirms starta pie dziesmas paņēma deguns blakusdobums. Paņēma tā, ka nācās iešaut ibiometīnu / jebumetīnu, lai gan tās drazas maksimāli cenšos neizmantot. Dižoptimismu gan nezaudēju un uz starta izgāju apņēmības pilns, lai gan 3B dižā trīsvienība Bruno, Inga un Hugo neļaus samelot – pirms starta biju diezgan nemierīgs, lai arī varbūt ārēji to centos neizrādīt.

Uz startu ierados vien piecas minūtes pirms starta, bet stresa nav – faktiski ceļš uz startu bija iesildīšanās. Drīz vien atskanēja arī leģendārais "piu - piu" starta šāviens un etiopietis jau distancē. To, ka arkls ir diezgan neass un aršana būs štruntīga, man aizdomas radās jau pirmajos kilometros. Kājas gan man bija kā Sprīdīša gulbītim, bet elpot bija pagrūti – acīmredzot tomēr iesnas un traļi vaļi savu ietekmi atstāja. Patiesībā pēc pirmajiem diviem (no četriem) apļiem bija sajūta, ka nu ir sūda būšana – laikam notipināsim otro pusīti puslīdz normāli un tā…

Taču Pārumu gēni ir īpaši. Padošanās – tā nav tajos iekodēta. Mans tēvs ir vairākkārt "peldējis" sacensībās, autopilotiņu ieslēdzis, bet padoties… padoties aizliegts! Un tā nu kādā trešā apļa vidū, ap kādu 14.-15.kilometru, lai arī tie bija mani lēnākie kilometri distancē, jutu, ka te var aizķerties un uzķēru sev komfortablu ritmu. Redzēju, ka čaļi priekšplānā aizpeld, taču ceturtajā aplī man radās sajūta, ka tie puikāni ir noķerami, lai arī bija kādus 150-250 metrus priekšā (kas nav tik maz, kā izskatās). Stratēģiski savā dižajā prātā izplānoju, ka pēdējā apļa pirmajos trijos kilometros neko neforsēšu, skriešu pēc sajūtām, bet tā, lai degviela pietiek arī beigām. Redzēju, ka čaļi lūzt un es varu viņus nokost – viens krita par upuri priekšpēdējā kilometrā, otru nolauzu pēdējā kilometrā (viņš mani apgāja ap kādu 9.kilometru un atzinās, ka es šim esmu bijis tempa turētājs līdz tam – kad apskrēju, tad pasmēju, ka izskatās, ka mēs viens otram esam turējuši tempu). Lai arī garo distanču skriešana ir galvenokārt cīņa ar sevi, dalībnieki distancē to palīdz uzvarēt.

Tam pierādījums ir mani rezultāti pa apļiem. Pirmais, protams, ātrākais – respektīvi, 22:55, nākamie divi ir krietni lēnāki (25:29 un 26:05), bet vai Tu re… pēdējais aplis ir stabili otrais labākais (24:29). Un pēdējais kilometrs bija trešais ātrākais (4:18 min/km) aiz pirmajiem diviem (4:13 un 4:15). Kas vēlreiz apliecina, ka finiša tuvums etiopietim ir kā bullim sarkana lupata. Sakod zobus un skrien. Parādi raksturu. Cīnies. Atzīšos godīgi, ka tēmēju uz ko dižāku, taču 1:38:58 ir principā respektabli – 11. skrējiens zem 100 minūtēm un visu 36 pusmaratonu listē desmitais rezultāts. Būtu devītais, ja vien nenofinišētu par ātru un nepakāstu kādas piecas sekundes. 

Taču tas nav gluži būtiski. Kā zemenīte uz saldējuma par ciešanām bija tas, ka savā vecuma grupā ierakstījos labāko trijniekā, t.i. tiku pie bronzas. Zelts bija neaizsniedzams, taču sudrabs gan bija reāls – vien 80 sekundes. Un atļaušos apgalvot, ka, ja pirms pusmēneša nebūtu Rīgas maratons, to sudrabu arī izceltu. Stabili!

What's next? Baigi aizdomājies neesmu, bet Iecavas sporta svētki. Tur gan garākā distance ir 1500 metri, kur man visbiežāk ir koka medaļa, bet tas nu tā… Diemžēl leģendārais Pārumu sprints (100m) arī izpaliks, jo leģendārais Dzintars guvis traumu. Veseļojies, bračka!

P.S. Un, protams, paldies Bruno ar ģimeni ar uzņemšanu Aizkrauklē. Pavadīju jaukas un šalomizētas brīvdienas lielisku cilvēku kompānijā.

Etiopieša, puskuiļa un kuiļa 36 pusmaratoni:
Sigulda 2012 (13.10): 1:31:56
Liepāja 2017 (26.03): 1:35:48
Valmiera 2011 (18.09): 1:35:53
Valmiera 2012 (16.09): 1:36:41
Ventspils 2012 (16.06): 1:37:37
Biķernieki 2013 (28.04): 1:38:01
Ventspils 2011 (19.06): 1:38:12
Sigulda 2011 (15.10): 1:38:20
Valmiera 2010 (19.09): 1:38:57
Aizkraukle 2017 (27.05.): 1:38:58
Ozolnieki 2010 (23.10): 1:39:40
Rīga 2010 (23.05): 1:40:29
Rēzekne 2013 (4.04): 1:40:30
Ozolnieki 2014 (19.10): 1:41:29
Liepāja 2012 (15.07): 1:41:53
Sigulda 2014 (11.10): 1:42:47
Valmiera 2009 (27.09): 1:42:51
Viļņa 2013 (15.09): 1:43:57
Mežaparks 2011 (16.04): 1:44:32
Mežaparks 2010 (27.03): 1:44:40
Biķernieki 2012 (29.04): 1:44:48
Liepāja 2011 (17.07): 1:45:10
Valmiera 2014 (21.09.): 1:45:11
Sigulda 2013 (12.10): 1:45:22
Kuldīga 2013 (10.08): 1:45:33
Rēzekne 2015 (06.04): 1:45:45
Rīga 2014 (19.05): 1:47:22
Ventspils 2014 (15.06): 1:47:55
Kuldīga 2014 (09.08.): 1:47:59
Biķernieki 2014 (29.04): 1:47:59
Ventspils 2015 (21.06): 1:49:57
Rīga 2013 (19.05): 1:50:12
Kuldīga 2010 (07.08.): 1:50:15
Ventspils 2013 (22.06): 1:53:12
Jelgava 2014 (12.07): 1:56:02
Liepāja 2013 (20.07): 2:03:39

Projekts Etiopietis: Kaifo, etiopieti, kaifo!

Shalom! Šis vārds tik ļoti iegājies tautās, ka ir jau ļautiņi, kas mani satiekot, tieši tā sveicina. Tāda šalomizēta uzruna. Iespējams, ka esmu jau skaidrojis, ko tad īsti "shalom" nozīmē, bet atkārtošana ir zināšanu māte, tāpēc "shalom ir ebreju vārds, kam ir nozīmes - miers, harmonija, veselums, pabeigtība, labklājība un bagātība, to izmanto arī kā sveicienu satiekoties vai šķiroties". Tātad, mani mīļie draugi, kad es jums saku shalom, es jums vēlu visu to labāko. Un sev, protams, arī : )

Iespējams, ka kaut kādā ziņā šaloms no manis bija drusku atkāpies pēc maratona, lai gan, visticamāk, tās ir tikai manas iedomas. Fiziski pēcmaratona nedēļa bija visumā grūta - organisms bija diezgan niķīgi atjaunojās un vēl nedēļas vidū pieķērās kāds vīruss (un kā zināms, tie nelieši visvieglāk ķeras tad, kad esi ļoti labā formā), kas nu jau būs veiksmīgi atstiepis kātus, par ko viņam sirsnīgs paldies. Faktiski pirmo šalomizēto skrējienu pēc maratona veicu tieši septiņas dienas pēc tā, 21. maijā, noskrienot Iecavas stadionā 16 kilometrus (un lai gan riņķot man besī, šoreiz es to baudīju).

Pēc tam tēvs smīnēja bārdā, sak "dēls, Tev vajadzēja skriet Carnikavas skrējienu un nepūt man te pīlītes par to, ka vakar jušans bija štruntīgs - Tev būtu superkompensācija un shalom" : ) Kādā no nesenajiem vai sensenajiem blogiem es jau stāstīju par to zvēru, kas saucas ļoti kolosālajā vārdā superkompensācija jeb "zupā kampenseišn". Paši jau saprotat, ka tur kaut kas superīgi kompensējas, bet oficiālā definīcija skan gluži tā, ka "superkompensācija ir spēju lēcienveidīga palielināšanās". Tas notiek pēc atjaunošanās perioda, vidēji pēc kādām 5-7 dienām, ja nemaldos. Ja es tagad dzenu kādas muļķības, tad sporta dižgari mani noteikti palabos.

Bet nu no dažādu vārdu skaidrošanas pie kaifa. Kā jau pēc sava svētdienas skrējiena feisītī tiku teicis, tad maratons man bija kā bullim sarkana lupata, proti, es baigi ņēmos un pēros, lai sasniegtu maksimāli labu rezultātu, kas gandrīz arī izdevās, bet gandrīz neskaitās. Skaitītos, ja maratons beigtos teiksim pēc 30 kilīšiem, jo tobrīd mans temps bija tāds, ar kādu izdotos stabili ierakstīties zem 3h30min. Nav jau gluži tā, ka neizbaudīju treniņu procesu, bet iespējams, ka kaut kādos brīžos tas viss gāja baigajā automātā - skrienu, jo jāskrien, skrienu, kaut grūti, skrienu, skrienu, skrienu (un mierinu, ka grūti mācībās viegli kaujā... ha). Svētdien, riņķojot pa stadionu, sapratu, ka pēc maratona mērķis ir ķert kaifu. Skrienot. Skriet un kaifot. Kaifīgā skrējienā sasniegt dižo šalomu : )

Ja godīgi, pagājušajā nedēļā tā īsti pat nedomāju par nākamajām sacensībām (tāpat kā par jauniem dižmērķiem, jo līdz tiem man vēl pāris mājasdarbi jāpaveic, par kuriem gan jau citā reizē). Un tas ir pareizi - jādod iespēja atpūtināt ne tikai ķermeni, bet arī smadzenes. Kaut kur jau, protams, iezagās doma, ka "varbūt tad un tad, noskriet tur un tur", bet tā nebija tāda stingra un stabila doma par tēmu, sak, "stirnu bukā simt proči jāmočī" vai "obligāti jāskrien pēc auksta aliņa". Respektīvi, tā bija kā tāda patāla vīzija par tēmu, ka kaut kad un kaut kur jau etiopietis atkal izies uz starta.

Bet kamēr tā vīzija ir miglaina kā ezītis miglā, vislabākais, ko var darīt, ir skriet ar baudu un ķert kaifu. Labā skrējienā kaifs atrodas pussolīti Tev priekšā un finišā Tu viņu apsteidz un "feeling kaifīgi" : ) Tieši tā es jutos pēc 16 kilometru svētdienas skrējiena, un tieši tāpēc skriešana ir valdzinoša. Un arī tāpēc, ka tās laikā endorfīni iet ballēties, kājas un prāts ir līksmi, dzimst dažādas labas un vērtīgas domas un galu galā - plašā skrējēju tauta un ģimene ir šalomizēta. We are shalom!

Misija maratons: Grand Finale. Oops! I did it again

jeb "Wanna try absolute p*zdec?"

Shalom! Thats official – nomest 27 kilogramus ir nesalīdzināmi vieglāk nekā noskriet 42.195 kilometrus. Abus uzdevumus esmu veicis divreiz un, ja kilogramu mešanā viss ir atkarīgs tikai no Tevis paša, tad maratonā – nu jā, tur tomēr arī saulīte un organisma niķi tomēr var ieviest korekcijas. Un ievieš…

Divas nedēļas pirms maratona mans organisms sāka uzvesties savādi – it kā palika grūtāk elpot, vidējais standarta pulss treniņā pakāpās par desmit sitieniem uz minūti. Pēc idejas esmu tāds pats respektabls astmatiķis kā leģendārais Ūle Einārs Bjerndālens (jā, man ir bronhiālā astma, taču kopš sāku skriet, tā praktiski mani nebija traucējusi vismaz nopietnā līmenī). Asins analīzes tiešu saasinājumu neuzrādīja, taču drošības labad tomēr pie inhalatora tiku – lai pārbaudītu, kā tas viss darbojas ar un bez "pūtiena". Tendences rādīja, ka  identiskā distancē un ar identisku tempu, pulss tomēr bija zemāks, ja inhalators tika izmantots, lai gan droši nevaru atgalvot, ka tiešām palīdzēja – sacensību nedēļā treniņi jau bija tādi mazi ķeksīši  - ne šis, ne tas, vien pāris kilometri. Sacensību dienā sliecos klausīt sajūtām un sajūtas man neiepūta.

Jāatzīst, ka beidzot arī Lattelecom maratona pasaulē iestājusies taisnība, jo gargabalnieki starta koridoros tiek dalīti pēc potenciālā rezultāta nevis numura. Nav vairs tā, ka dusmīgi krāni Tev norāda, ka Tev jāstājas tur, jo redz Tavs numurs ir tāds un šitāds un "tādšitādiem" numuriem ir tas tur pakaļgalā esošais starta koridors.  Līdz ar to biju salīdzinoši tuvu startam. Pie baloncilvēkiem jeb tempa turētājiem, kas mani solīja aizvest uz laimīgo zemi, respektīvi, uz maratonu ap 3 stundām un 30 minūtēm. Jā, tāds bija etiopieša etiopiskais mērķis.

Ja godīgi, balonus baigi nečekoju un distanci iesāku pēc sajūtām. Un sajūtas bija kā dziedoša Marija Naumova, tipa: "I feel good because I'm happy…" 3:30 baloni palika nopakaļ, bet man par pārsteigumu degungalā vien bija baloncilvēki uz 3:15. Vai es pārķēru startu? Nē. Jutos ļoti labi un skrēju komfortablā tempā (mani pat pārsteidza, ka skrienot tādā tempā, jūtos tik labi). Liepājā, ja tiešām trase bija īsāka, pusmaratonu noskrēju ap drusku zem 1:38 (nevis drusku zem 1:36, kā ir oficiāli). Bet tad man bija pagrūti, es reāli cīnījos ar sevi un uz beigu daļu plīsu nost. Šoreiz es pusmaratonu noskrēju 1:38 viegli un bez spriedzes. Šalomizēti. Diezgan stabili var teikt, ka, ja es startētu pusmaratonā, es īzī pīzī varētu tēmēt uz stabili otro labāko pusmaratonu (1:35:48), bet, iespējams,  pat apdraudēt savu visu laiku labāko pusmaratonu (1:31:56). Kas savukārt nozīmē, ka funkcionāli un tā tālāk es biju gatavs ļoti labi.

Tas, kas sekoja tālāk, bija relatīvs 2012. gada maratona Deja Vu ar dažām atšķirīgām iezīmēm. Tas, ka problēmas tuvojas, jutu jau ap kādu 25.-26.kilometru, bet, ja paskatās tendencēs, tad… kāda ironiska sakritība – problēmas tā pa nopietno mani pie dziesmas paņēma 33.kilometrā… Jūs jau saprotat, uz ko es tēmēju – 33.kilometrs, 33 gadi… Jēzus nodod sveicienu Etiopietim. Sveiciens bija skarbs, bet pamācošs.

Ja pirms pieciem gadiem savā pirmajā maratonā mani apturēja krampji abās kājās un visās iespējamajās vietās, tad šoreiz ar kājām viss bija kārtībā – treniņos bija ielikts pietiekami darba, distancē uzņēmu pietiekami uztura, lai izvairītos no leģendārā "sūdi gadās" jeb šit hepens (everī taim ven jū ran maraton).  Šoreiz vairāk savu vēstījumu nodeva sirsniņa vai motors vai esības galvenais dzinējspēks. Nezinu, vai nebija izgājis vecais alus (pa divām nedēļām jau gan vajadzēja) vai mana grēcīgā jaunība, taču sirds diezgan nopietni lika noprast, ka viņa mani bremzēs. Tieši tā – es varēju un gribēju, kājas bija tieši tāpat noskaņotas, bet sirds man dziedāja kā Sema Brauna slavenajā dziesmā: "Oh you'd better stop":

 Es skrēju, bet sirds teica STOP… un es pārgāju soļos, pie sevis lamājos, teicu, ka viss ir galvā, es to varu un atkal sāku skriet un sirds atkal teica: "Warning. Warning. You reach legendary Nil Ushakov level. Wanna try absolute pizdec?" Nemēģināju. Padomāju – ja man kinoteātrī izslēdz gaismu, kurš pabaros manu kaķi, ko darīs mani lojālie sekotāji, kā jutīsies mana ģimene un tamlīdzīga huiņa. Jā, pa lielam tas būtu saucams tieši šajā vārdā. Tāpēc, lai atmestu šādas domas, es pēc skriešanas pārgāju soļos, tipināju vai iespēju robežās atkal skrēju. Visticamāk, ja es neieklausītos savā organismā, tad neviens mani, atšķirībā no kāda slavena galvaspilsētas mēra,  uz Vācijas klīniku nevestu, nāktos iztikt ar vietējām. Ja līdz tām tiktu… To var uzskatīt melnu humoru vai kā savādāk, bet man ir aizdomas, ka tā ir tikai fakta konstatācija. Objektīva.

Starp citu, aptuveni 300 vai 350 metrus pirms finiša ar mani notika, kas dīvains. Gribēju jau pielikt soli finišam, bet bija sajūta, ka nevaru ievilkt gaisu – it kā velku, bet notiek kaut kas neizprotams (kas bija vēl viens pierādījums tam, ka mēsliņi nav tikai manā apziņā)… grūti aprakstīt sajūtas pat tādam rakstniecības guru kā pašpasludinātajam etiopietim. Skriet gan turpināju, bet soli samazināju, lai varu pievilcīgi finišēt. Ietipināju finišā glauni kā Sileši Sihine (aha, distances gaitā arī savā prātā pārcilāju etiopiešu lieliskos gargabalniekus).

3:49:51 ir personiskais rekords, kas labots par 11 minūtēm, taču vēl viens pierādījums, ka maratons nav divi pusmaratoni. Maratons nav pasaules kausa posms litrabolā : )  Īsāk sakot… maratons ir labs eksāmens, un pirms es saņemšos uz trešo, es lūkošu pārliecināties, ka trīs lietas tiešām ir labas lietas.

Vai es tuvākajā nākotnē skriešu maratonu? Nē. Vai es skriešu Stirnu Buku maija beigās? Diez vai, ja nu vienīgi sīcīti jeb kaut kādu tur 10+.  Kas notiks ar projektu Etiopietis nākotnē? Kas lai to zina… Neesmu jau jums nekāds Saša Šeps vai Svami Daši : )

P.S. Runājot par maratonu, no sirds ceru, ka tiem, kurus sacensību gaitā savāca 112, viss kārtībā. Dievs dod jums veselību.

Īpaši paldies par atbalstu un padomiem: veselības centram Krio par veselību aukstumu, brālim Dzintaram un tētim Ojāram par atbalstu trasē, skrējējai un medicīnas darbiniecei Evijai par viedumu,  vienkārši labam cilvēkam Dacei par legālu dopingu,  skriešanas dižgariem Mārim,  Aināram, Jānim, Gintam, Edgaram par šalomizētu palīdzību treniņprocesā, olimpiešiem Dacei un Jānim + nākamajai olimpietei Jolantai par visu.  Un visiem lojālajiem etiopieša faniem par gaišām domām un atbalstu. Es to jutu un es to novērtēju. Ja kādu aizmirsu - piedodiet. Un tagad – ALU STUDIJĀ!

Maraton, visu cieņu, bet, es Tevi vēl paņemšu priekšā.

P.S.2 : Un mani vienmēr interesējušas divas lietas:
- ko nafig visu distanci dara tie, kas finišē tā, it kā viņiem pakaļā būtu Bolts?
- kāda ponija pēc tie, kas skrien 6km, pa telefonu savām mammām / tantēm un her viņ zin kam saka: "Ou, es šodien skrēju maratonu". Man nav nekas pret jums, bet kā teiktu Vaļera - nekākājiet man te bumbiņas... Nopietni! 

PE: S3E9: Misija maratons: "I'm never going to run this again"

1978. gadā pēc pirmās uzvaras Ņujorkas maratonā šādus vārdus teica leģendārā norvēģu skrējēja Grēta Vaica. Viņa sprauda batonus : ) Un  pēc tam noskrēja vēl deviņus Ņujorkas maratonus... astoņos no tiem uzvarot. Pašpasludinātais etiopietis 2012. gadā pēc sava pirmā maratona pēc finiša tik katgorisks nebija, taču skaidri zināja, ka "vismaz tuvākos desmit gadus noteikti ne". Pēc pāris stundām viņš jau apsvēra domu otro maratonu skriet tā paša gada rudenī...  Tipisks skrējējs, jej bogu! Tā paša gada rudenī, kad vēl vieni 42.195km nebija, bet desmit gadus ar gaidīt nenācās – tikai piecus, un svētdien ballīte var sākties! 

Kā savulaik kādā sacerējumā skolas laikā rakstīja mazais Jānītis, tad "profesionālais sports nav pastaiga pa saules piespīdētu pļavu". Jānis, tas kurš jau liels, piebilst, ka maratona noskriešana arīdzan ne – arī amatieriem ar profesionālu vai pusprofesionālu attieksmi.  Taču jebkurā gadījumā agri vai vēlu nogurumu, muskuļu sāpes vai citas ciešanas nomaina vismaz mazliet gaišākas sajūtas. Varbūt endorfīni sit dūri galdā vai kas cits, jo kāpēc gan cilvēkam vēlreiz mērot distanci, kas viņam nospērusi tik daudz spēka un enerģijas? Tāpēc, ka pāri visam skriešana tomēr ir baigais kaifs. Un finišs vienmēr ir skaists process. Viss grūtais aizmirstas un nāk jauna diena. Jauns skrējiens (uuu, nu jau gandrīz pēc politiskas reklāmas skan…). 

Kāds gudrais reiz izteica domu, kura varētu būt aptuveni šāda - pirms Tu skrien nākamo maratonu, Tev jāaizmirst iepriekšējais, jo raugi, galvai jābūt tīrai no iepriekšējās pieredzes – it kā Tu skrietu pirmoreiz. Man šodien jautāja vai es atceros kāju muskuļu krampjus no sava pirmā maratona. Ko? Kādus krampjus? Kāds pirmais maratons? Mans pirmais maratons būs 2017. gada 14. maijā : ) Jā, bija tur kaut kāds skrējienveidīgs pārgājiens pirms pieciem gadiem, kur es slīcināju slavenos pirmos kucēnus. Šogad kucēnus vajag turēt virs ūdens. 

Jebkurā gadījumā pret maratonu jāattiecas ar nopietnību un cieņu, lai viņš pret tevi attiektos tieši tāpat. Kāds mutīgs rakstnieks, kura vārdu labāk nesauksim, pirms tiem pašiem pieciem gadiem  maratona priekšvakarā paziņoja, ka "būsim reālisti, nekas pārdabisks tas nav". Nu ja, kā tad, nav, nav, bet Tu ņem un noskrien… : ) Maratons viņu toreiz izskoloja pēc pilnas programmas, sak – "Tu te muļķapuika domāji man ar pusslodzīti (ceturtdaļslodzīti) patrenēties un noskriet mani?" Patiešām, tur jau pat kumeļam jāsmejas. 

Es savukārt šobrīd, dzīves un skriešanas gudrības sasmēlies, zinu, ka maratons ir nopietns pārbaudījums, izaicinājums un tā tālāk. Un droši vien tāpēc manā rēķinā ir 35 pusmaratoni un tikai 1 mar... tpu, skrējienveidīgs pārgājiens : ) Jo maratonā īstā ballīte tikai pēc 30 kilometriem sākas. Un tur ir tik daudz sīku komponentu, kas beigās veido kopējo fināla bildi – treniņu apjoms ir tikai aisberga redzamā daļa – vēl ir virkne lietu, ko esmu pieminējis jau kādā no iepriekšējiem blogiem - uzturs pirms un vēl jo vairāk maratona laikā, ūdens, uzkodas distancē, laika apstākļi, organisma kopējā pašsajūta un tā tālāk un tā joprojām. Kā nekā, organisms ir smalks mehānisms un tādā pasākumā kā maratons šim mehānismam jādarbojas vienoti it visā. Pagaidām šim mehānismam ir nelielas ķibelītes, bet tiksim galā. 

Ak jā, vēl kāda būtiska piebilde... skaidrs, ka tādā rāmā tempā noskriet maratonu jau varētu, iespējams, tāpat un bez baigi dižām ciešanām, bet.... neesmu mēģinājis un arī pieradis rāmi un skaidrs, ka galvā tā vai savādāk danco konkrēti cipari un varianti. Par tiem gan runāt pirms starta atturēšos, jo lielīb naudu nemaksā un čēs' div' kilomīter' (un simt deviņ pie' mīter) jānoskrien ir tā kā tā : ) 

Tiekamies startā. Un finišā. Krastmalā. Pārdaugavā. Krasta ielā. Pie pieminekļa. Un vēl daudz kur citur. Droši varat man uzbļaut "puskuili / etiopieti, jū ken dū it" vai "finišā būs aliņš" (tad ātrāk sanāks). Shalom. Lai šalomizēts skrējiens visiem.  

PE: S3E8: Misija maratons: Un kurš teica, ka būs viegli?

…bet es biju varens… un būšu : ) Tas jau būtu diezgan garlaicīgi, ja gatavošanās maratonam ietu kā pa sviestu, vai ne? Nu ja, vajag kādu asumiņu, intrigu vai drāmas cienīgu pavērsienu, kas beigu beigās rezultējas laimīgā finālā un veiksmīgi veiktiem 42 kilometriem (un 195 metriem) 14. maijā.

Tie, kuri rūpīgi seko pašpasludinātā etiopieša gaitām (tie parasti arī ir tie paši, kas nedēļas sākumā nemierīgi jautā – "eu, čali, kamon, neliec man lasīt dzelteno presi, kur ir blogs? "), jau ir sapratuši, kur suns ir aprakts (nu tak dārzā!), proti, aizvadītajā nedēļas nogalē man nācās pieņemt, kā politikā mēdz teikt, ļoti nepopulāru lēmumu – atteikties no dalības Daugavpils pusmaratonā, kas bija ieplānota kā pēdējā (vai priekšpēdējā) spēku pārbaude pirms Rīgas maratona. Tāds lēmums manā nu jau deviņus gadus ilgajā karjerā gadījās tikai otro reizi. Un tas nav patīkams moments. Patiesībā sajūta ir stulba – Tu gribi, vari, bet ķermenis uzliek veto. Taču… šajā gadījumā ir labi, ka tas notika divas nedēļas pirms lielā notikuma, tādējādi ķermenis man deva laiku savest sevi kārtībā.

Pirms sešiem gadiem 2011.gada maijā man pusmaratons Rīgā gāja secen kaut kādas infekcijas dēļ, kā rezultātā nācās dzert antibiotikas, šuri muri un tā tālāk. Tad viss sākās nedēļu pirms sacensībām un toreiz es arī teju līdz pēdējam brīdim cerēju uz startu, bet pēc pārrunām ar gudriem cilvēkiem un sava ķermeņa pārbaudes, nolēmu, ka prātīgāk būtu palikt skatītājos. Ar sirdi gribēju skriet, ar prātu sapratu – ja nav aršanas, tad nav…

Tāpēc, kā jau iepriekš minēju, priecājos, ka šoreiz man tiek dots laiks sevi "salabot". Kas tad īsti notika? Sveicienu nodeva vājākā vieta – mugura. Jāatzīst, ka kačājot skilu, biju aizmirsis (nu vispār jau nevis aizmirsis, bet uzliku mazu ignoriņu, jo domāju, ka būs jau labi ar pāris masāžām un tā tālāk) nostiprināt muguru, bet ar manām šmorļa trūcēm, tā nav diez ko laba doma. Tad nu mugura man pateica: "Čau, lašara. Dodu Tev divas nedēļas savest mani kārtībā. Es arī gribu, lai Tu izbaudi maratonu un nemokies ar mani ne maratona laikā, ne pēc tā. Tāpēc pamokies tagad… " 

Īsti gan man nav skaidrs, vai tur savu lomu nospēlēju šmorlīši, vai vējiņš sapūta (arī variants), vai, kā teiktu, bukmeikeri, tā bija "kombinētā likme". Lai vai kā, Daugavpili nācās izlaist (un, visticamāk, ar ļoti lielu varbūtību tiks izlaisti arī 10 km šajā nedēļas nogalē Ozolniekos). Lai kaut ko sasniegtu, kaut kas ir jāupurē un labāk izlaist kādu čiriku vai pusīti, bet maratons Rīgā ir jānoskrien. Labs maratons. Pārliecinošs!

Fizioterapeitiem, protams, mana mugura nepatīk : ) Diezgan loģiski, ņemot vērā, ka tā nav īsti vesela. Un viņi man vicina ar žagaru buntīti, sak, vingro slaist, vingro. Un es pat (ar uzsvaru uz pat) esmu sācis vingrot… jo maratonu taču noskriet gribas. Un vajag. Un būs. Paralēli vingrošanai, protams, ārstnieciskā masāža un mans lieldraugs kriosauna. Kopumā situācijas uzlabojums pēdējo četru dienu laikā ir visumā lēns, man gribētos, lai viss notiek straujāk, bet gribēt jau var daudz ko. Pacietību, etiopieti, pacietību.

Vai es esmu morāli gatavs maratonam? Jā! Vai es esmu fiziski gatavs maratonam? O jā! Vai mana mugura ir gatava maratonam? 14. maijā mans ķermenis būs gatavs. Un shalom!