Medības 89: Signāls pirms dižmērķa. II daļa

Shalom. Reiz kāds čalis vārdā Artūrs Š. jeb vienkārši Dons dziedāja par kādu signālu. Pārfrāzējot viņu, arī man ir signāls, bet ne saistīts ar sievietēm (lai kas zina – moš arī tur signāls… picikato-o-o) kā Ārčijam – manējais signalizē par veselību. Otro reizi šogad. Otro reizi pirms dižmērķa. Sakritība? Nedomāju vis! Kosmoss man kaut ko cenšas pateikt [feeling sarcastic].

Jāatgādina, ka kādas 2-3 nedēļas pirms leģendārās "misijas maratons" man signāliņu iedeva mugura. Nice try! Ar prasmīgu fizioterapeitu un Kriosaunas atbalstu sevi saremontējām un uz starta izgājām tikpat lepni kā Konors Makgregors… pirms atrāvās pa muti no Floida Meivezera. Apmēram tikpat lepni es izgāju uz starta maratonā un atrāvos pa iekšām no maratona. Zināmas līdzības ir. Tas neveiklais moments, kad divi mutes bajāri atraujas… : ) Lai gan respektu paļubomu esam pelnījuši. Un visīti! Pie piķa gan tika tikai Konors, es ne…

Otrais signāls bija ļoti negaidīts un kā tautā mēdz teikt – spontāns. Un kas to būtu domājis, ka tieši manā šaloma šalomā, ko sauc par Stirnu buku? Šķiet, jau iepriekš teicu, ka pirms Milzkalnes Stirnu buka tā sajūta bija tāda aizdomīga – it kā pieteicies Lūsim (30km), bet leģendārais pirmssacensību fīlings kaut kur pasējies. Protams, es jau pirms starta ķēru kaifu par to, ka atkal skriešu buciņā, bet iekšējā balss teica: "Kāds lūsis? Ko Tu tur izdomāji? Būtu labāk nobliezis buku, zaķi vai vāverīti un miers. Normāla gatavošanās dižmērķim. Bet nē, Tev vajag lūsi, Tev vajag lidot savādāk…"

Patiesībā jā, es ik pa brīdim pirms starta apdomājos vai tiešām lūša distance ir tas, ko man vajag. Stirnu bukā taču Tu vari visu izbaudīt arī skrienot buciņu, zaķi un vāverīti (un moška pat susuriņu, kurš neraud). Gan jau pat iestājoties brīvprātīgo bataljonā var noķert dižu kaifu. Bet man sagribējās tricāru, lai arī  iekšējā balss kaut ko spītīgi mēģināja paziņot.

Divi kritieni un tādi sirsnīgi (iepriekš esmu paklupis, jā arī norāvis uz mutes, bet ne tik sirsnīgi) ir tam pierādījums. Iespējams, kosmoss tiešām man deva ziņu, sak, pašpasludinātais, piebremzē, neskrien tricāru tur, kur tas nav nepieciešams. Kosmoss deva ziņu, bet ribas atsitu es pats. Tik pamatīgi kā vēl nekad. Tas patiešām nav diez ko patīkami, ko man nākas izjust tagad treniņos…

Šie divi lidojumi patiesi mani ir piebremzējuši, jo, lai gan joprojām skrienu katru dienu, kilometrāža ir minimāla, temps saudzīgs un tāds, ka tik uz priekšu kust. Skriešana skriešanas pēc. Un esmu atcēlis tuvākos startus – Vecāķu pludmales skrējienu un, iespējams, arī We Run Riga (10km). Lai 17. septembrī Valmieras pusmaratonā būtu uz strīpas. Bet, visticamāk, uz strīpas pusītē būšu tik tad, ja droši zināšu, ka esmu gatavs bliezt uz maksimumu. Ja iekšējās sajūtas nebūs, tad varu noskriet arī čiriku. Jo galvenais enīvej ir Siguldas pusmaratons – Medību 89 superfināls ar jaunu pašpasludinātā PB pusītē. Uz to man jābūt pilnīgi veselam un lieliskā formā. Vai šīs bremzītes to veicina? Nezinu, varbūt, jo ļauj atpūsties no sacensībām un arī garākiem / intensīvākiem treniņiem. Lai gan tie jau ar nekur neliksies!

Jo jau šajā nedēļas nogalē plānoju veikt pirmo garu treniņu kopš Stirnu buka, bet nākamnedēļ draiski paskriet arī intervālus. Vēlāk no tiem diez vai jēga būtu. Taču viss lielā mērā atkarīgs no tā, kā jutīsies manas ribas, jo pusotru nedēļu tās jutās vienkārši briesmīgi un tikai tagad, pēdējos divos treniņos, man ļāvušas maukt uz vismaz 70 procentiem. Gaidu tos simts, jo tiem man ir akūti vajadzīgi pirms Medību 89 superfināla.

Tikmēr varam ieskicēt potenciālos startus un varbūtības procentu pēc pašreizējās pašsajūtas un tendencēm:
10.09. We Run Riga 10km – 35%
17.09. Valmieras 21km – 65%
23.09. Gaujas Senlejas Stirnu buks (~14km) – 75%
30.09. Noskrien Vēju 10.5km – 85%
07.10. Siguldas pusmaratons 21km – 99.9%
07.10. Iecavas rudens 6km – 0.01%
21.10. Karostas Stirnu buks (~21km) – 60%
22.10. Ozolnieku pusmaratons 21km – 5%
 12.11. Skrējiens Patriots 24km – 80%
10.12. Ozolnieku  Ziemas skrējiens 15km  – 95%

Medības 89: lidot savādāk jeb randiņš ar gribasspēku

Shalom! "..tai brīdī drīkst lidot savādāk" – reiz dziedāja čalis vārdā Lauris, kurš principā arī ar skriešanu bija uz "Tu". Nu, lai gan viņš jau skrēja apstākļu spiests, bet es sestdien Milzkalna / Āžu kalna Stirnu bukā skrēju brīvas gribas vadīts, cita lieta, ka lidot savādāk manos plānos nebija. Bet lidoju… tā kā cēls dīvains tēls : )

Bet pirms pievērsīsimies lidojumiem savādāk un randiņiem, gribu no sirds pateikt paldies (plašāk par to – turpinājumā) visai @Stirbuks.lv ģimenei, ieskaitot skrējējus un brīvprātīgos. Tieši viņu šalomizētā būtība ir tas, kas mani apbur šajā pasākumā (it kā sīkums un dabiski, bet vienalga patīkami). Tik ļoti apbur, ka es sākumā plānoju pieteikties Zaķa distancei (~13km), bet pēc karstās Kuldīgas izdomāju, ka ko tur niekoties, Milzkalnē sola tikai +18, mauksim Lūsi (30km). Pirms nedēļas solīja 18… bet sacensību dienā māte daba izlēma, ka būs +25 vai cik tur…

Godīgi sakot, sacensību dienas rītā mans organisms galīgi nejutās sacensību režīmā. Kaut kāds kusls, gurdens, it kā nemaz skriet negribētu. Bet, ja Tu esi pieteicies, tad jāskrien, turklāt tas ir stirnu buks – mazums, varbūt vienkārši slinkums uz pleca sēž un realitātē būs kā Pokaiņos, kad sākums bija smagnējs, bet ieskrienot mežā, atnāca dižais šaloms. Uz šalomu es cerēju arī šoreiz un biju domājis distanci skriet mierpilni. Šalomizēti, kā teiktu pašpasludinātais.

Bija jau man tie kilometri tāda visumā gausi un mierīgi it kā pēc plāna, tomēr organisms aizvien man kaut ko centās pateikt. Varbūt "kāda ponija pēc Tu mani atkal izvilki Taškentā laukā?" vai "Davai nomaucam Zaķi un pa mājām" : ) Pēc veiktiem pieciem kilometriem nāca sprinta etaps, pilsētā runā, ka bija grūts, bet manuprāt – reāli forši uzskrējās kalnā. Tas pasākumam iedeva vēl vienu odziņu (sauksim viņu par kazenīti), tad sekoja šķiršanās no "stirnu bukiem", kuri aizskrēja citur, bet mēs, lūši, tikmēr iemaucām pasakainā meža biezoknī, kur tik skriet un baudīt, skriet un baudīt…

Skaidri atceros, ka tobrīd es domāju… jā, tas bija gaišas, labas un apcerīgas domas. Kāpēc gan ne, jo tieši skrienot un domājot rodas vislabākās idejas, mērķi un ieceres. Taču varbūt sacensības nav gluži tā vieta, kur pārlaimīgi domāt un aizmirst par to, ka zem kājām ir jāskatās. Kādas skaistas domas vidū es pēkšņi atskārtu, ka Laura viedie vārdi par "lidošanu savādāk" mani ir sasnieguši un izrādījušies pravietiski  – pašam nemanot es aizķēros aiz saknes un ņemot vērā manu dzīvsvaru un fizikas likumus, bija skaidrs, ka te būs riktīgs "fly on the wings of love, fly baby, fly" tikai "reaching the stars above, touching the sky" jeb debesu un zvaigžņu vietā man bija saknes, zeme un putekļi. Tas bija visumā sāpīgi – sasitu plecu un ceļgalu, ar kreiso sānu uzkritu savai rokai, taču iespējams, ka arī saknei. Tajā brīdī principā bija vienalga kam – divas sekundes apdomājies, es svempos augšā, lai turpinātu distanci, jo ne pirmo reizi ar ģīmi sūnās, kā teiktu viedie.

Un šeit būtu vietā iestarpināt stirnu buka dalībnieku izpalīdzīgās sirdis. Kā jau šādos gadījumos ierasts, pirmie, kas bija aiz muguras, uzreiz vaicāja vai viss ir kārtībā. Teicu, ka jā, jo tobrīd man tā likās un neies jau teikt "ai, nē, Rozamunde un Pedro, jūtos tā it kā traktors būtu pārbraucis pāri, varbūt atnesīsiet man aukstu aliņu?" Patiesībā laikam jau baigais kārtībnieks manā organismā tobrīd nebija.

Man personīgi šķita, ka kritienā esmu vienkārši sakratījis savas iekšas, no kurām visjūtīgāk noreaģēja sirds. Vai arī man tobrīd šķita, ka tā ir sirds jeb galvenais cilvēka esības motors. Jo, kad es atsāku skriešanu, tā man sāka durt līdzīgi kā maratona misijas superfināla 34.-42. kilometros. Nācās piebremzēt un kļuva vieglāk, bet, ja gribēju tapt veiklāks, mana esība mani atkal bremzēja. Diezgan tizli, ka jau 10. kilometrā es ļoti nopietni domāju par izstāšanos, jo patiesi šķita, ka es nodarbojos ar savas veselības kaitniecību. Mans iekšējais nīkulītis man austiņā čukstēja gramatiski nepareizu vēstījumu par tēmu "lol, nau verc", un iespējams, ja manā ceļā patrāpītos ātro mašīna, es pakonsultētos ar šiem un varbūt pieņemtu nepopulāro lēmumu, kas finiša protokolos parādītos kā DNF jeb latviski runājot – "nedavilka līdz finišam". Taču domāju es vienu kilometru, trīs, piecus un tālāk vairs nedomāju, jo sapratu – paliek vieglāk, tāpēc, ko tur ākstīties, es taču esmu Pārums un Pārumi neizstājas. Ja jau pusi esi noskrējis, tad otru vari kaut vai tupus un rāpus.

Tas aptuveni bija distances vidus (phe, tikai 15 kilīši noskrieti…), kad mani uz randiņu uzaicināja gribasspēks, sakot "Klau, etiopieti, Tev ir bijis pusmaratons +32 grādos, Tu esi rāvis uz mutes neskaitāmas reizes un tā tālāk un tā joprojām, Tu vienmēr esi mačos esi uzvarējis savu iekšējo nīkulīti un kāpēc, lai šoreiz būtu savādāk? Kustini nu kājiņas, finišā Tevi jau gaida medālis". Godīgi sakot, smukais lūša medālis mani tajā brīdī interesēja vismazāk – par vienu vairāk vai mazāk, kāda tur nozīme, jopštudej! Taču uz finišu es gribēju tikt. Jā, lepni ieskrienot finišā! Kā reiz teica kāds viedais, tad "stiprs ir nevis tas, kurš nekad nekrīt, bet gan tas, kurš pēc kritiena spēj piecelties".

Kas to būtu domājis, ka man nāksies krist vēlreiz varbūt četrus, varbūt sešus (skleroze?) kilometrus līdz finišam… Šobrīd par to smīnu bārdā, bet tobrīd, kad otro reizi norāvu uz mutes, vienīgie vārdi, ko varēji izteikt, bija kluss šļupsts: "Atkal, bļ*". Cerams, ka to nedzirdēja tie, kas aiz muguras. Bet atkal bija klāt kāds čalis un kāda dāma, kuri viens pēc otra apjautājās, vai etiopietim viss ir labi. Ar atbildi "Jā, viss kārtībā, paldies" viņi nesamierinājās un turpināja tincināt, sak "tiešām?" Ja jau viņiem nācās pārjautāt, interesanti zināt, cik sūra un bezcerīga izskatījās mana fizionomija tobrīd? : )  Lai vai kā, tobrīd kritiens mani vēl vairāk sapurināja un uzdeva sportisko niknumu tikt līdz finišam. Un es jau biju aizmirsis vai arī ignorēju, ja kaut kas sāpēja. Jā, un otrais "lidot savādāk" manuprāt bija tīri noguruma sekas, jo siltais laiks, slodzīte un ierobežotās iespējas (nevarēju elpot ar pilnu jaudu) bija darījuši savu un mani nogurdinājuši.

Ticu, ka lielākajai daļai skrējēju finiša tuvums un priecīgie aplaudētāji uzsit adrenalīnu , kas rezultējas elegantā finiša spurtā (reizēm pat tādā, ka liek uzdot jautājumu – come on, čali, ko Tu darīji pārējos 99% distances – sēnes lasīji, vai?). Arī man, neskatoties uz to, ka distancē enerģiju biju pasējis pamatīgi, atdauzījis visu savu orgānu sistēmu un organismu biju nomocījis uz urrā, finišam spēka pietika. Kā nu nepietiks, ja ļautiņi finiša zonā ņipri uzmundrina – tad visādi "nevaru", "grūti" vai "lol, nau verc" automātiski atslēdzas un es ieeju transā. Vai šalomā… bet jebkurā gadījumā finišs ir kaifs. Rezultāts štrunts (30.03 km, 3:48:39), bet par pašatdevi un gribasspēku trīs "Zoltnera" aliņus jutos nopelnījis. Aizgāja pa pieskari kā pusotrs litrs piena bērnībā : )

Mēdz teikt, ka nav ļaunuma bez labuma. Vai arī saka – dabā visam jābūt līdzsvarā. Distancē es gana cietu, taču man pēc ilgiem laikiem man uzsmaidīja veiksme izlozē – tiku pie upeņu stāda (kas tagad augs manu vecāku dārzā, jo no manis dārznieks tāds pats kā no Reinika reperis) un ogu dzērieniem. Ja nebūtu pieteicies Lūsim, visticamāk, arī uz mutes nenorautu (jo kur liku uz mutes, bija lūša trase, to buki un citi zvēri neskrēja), taču tikpat ticami, ka arī izlozē nenospīdētu, vai ne? Secinājumi? Tas ir liktenis, idritvaikociņ!

P.S. Kaut kad distancē  vienā no dzirdināšanas punktiem arī brīvprātīgie ar laipnību bija uz Tu,  lūkojot palīdzēt man nomazgāt nocūkoto elkoni un kāju. Ja tā padomā – viņi taču tērēja ūdeni, kas faktiski bija domāts, lai kādam(-iem) remdētu slāpes… un ja nu kādam pietrūka? Bet varbūt es par daudz un eksistenciāli domāju : )  Ja atgriežamies pie tiem ļautiņiem, kas man bija klāt, kad rāvu uz mutes – nu īstenībā jau palīdzība trasē un tā tālāk ir ierakstīta nolikumā, tas ir pavisam dabiski un arī bez nolikuma tas viss notiktu, bet es jau savos gados esmu sentimentāls – ja Tev palīdz kāds vai Tu palīdzi kādam, tas aizkustina. Pat Titānika nogrimšana un Džeka noslīkšana katrā 14.februārī neaizkustina tā, kā buciņu kolektīvā izpalīdzība un laipnība. Lai jums visiem shalom! Bet, kas attiecas uz manu it kā sasisto vai pārslogoto motoru, tās bija baumas – patiesībā kritienā normāli atrāvās viena no ribām, kas, iespējams, trieciena rezultātā iebuhņīja arī tuvāk esošajiem orgāniem : )  Bet nu izskatās, ka riba tikai sasista un cerams, ka nekas nopietns… taču mežā es tomēr tuvākajās dienās laikam neskriešu, jo… ja nu atkal aizsapņojos un aiz saknes aizķeros? : )

Medības 89: rasols un kauja Taškentā

Shalom! Pirms ķeršos klāt aizvadītās nedēļas stāstiem par startu Latvijas karstākajās sacensībās, oficiāli paziņoju, ka tautas balsojumā par to, kādu distanci pašpasludinātajam etiopietim skriet @Stirnubuks.lv piektajā posmā Milzkalnē uzvarējusi Lūša distance jeb ~30 km. Vēl pirms pieteikšanās pajautāju arī tētim un viņš bija vienisprātis ar tautu: "Nu pamēģini tos 30". Un tētim ir zelta balss – tātad skriešu lūsi, jo #EsEsmuStirnuBuks

Savukārt aizvadītās nedēļas sestdienā skrēju Kuldīgā, kas ir pilsēta ar daudz labām atmiņām. Un karstām. Tiešā un pārnestā nozīmē. Taču tieši karstums ir tas, kāpēc pēdējos gados es Kuldīgā (un vispār vasarā) no pusmaratona izvairos… 2010. gadā tur skrēju +32 grādos. 1:50:15 kļuva par tobrīd manu sliktāko pusmaratonu (šobrīd no 36 pusmaratoniem ir ceturtais sliktākais).  Lai gan pēc tam Kuldīgā skriets vēl divreiz (un mīlīgākos laikapstākļos), tad bija manā slavenajā krīzes periodā, kad rezultāti bija štrunts (2013. – 1:45:33, 2014. – 1:47:59). Šogad jau diezgan ātri sev paziņoju, ka vasarā pusmaratonus neskriešu – jo raugi, pavasarī misija maratons, rudenī medības, bet vasarā bauda Stirnu bukā. Shalom!

Tādējādi Kuldīgā parakstījos vien uz 10.55 kilometriem, bet nevarētu teikt, ka tas manu dzīvi padarīja vienkāršāku. Jo raugi, Kuldīgā tāpat bija ap 30 grādiem, tātad cepeškrāsns. Mana apņēmīgā būtība teica, ka man vajagot noskriet distanci ap 44:30 līdz 46:00, taču Taškenta veica savas korekcijas un nācās pacīnīties arī par štruntīgāku rezultātu.  

Pašpasludinātais Kuldīgā 2010. gadā

Pirmo apli noskrēju ap 23:15 jeb par aptuveni 45 sekundēm lēnāk nekā bija pēc plāna un par pāris sekundēm ātrāk nekā leģendārajā "Elle un Indija" Kuldīgas pusmaratonā 2010. gadā. Patiesību sakot, paldies novadniekam Armandam, kurš ar velo centās vizināties līdzi, padot ūdentiņu un citus labumus, un motivēt, sak, "etiopieti, jū ken dū zis" vai "turi tempi, resnā pakaļa, viss pēc plāna" : ) Patiesi, patiesi, es jums saku, ka, ja ne Armands, iespējams, mans rezultāts būtu kādu minūti vai pat vairāk štruntīgāks, bet viņa klātbūtne lika saņemties un spiest no sevis maksimumu. Bija grūti. Jo tomēr skriet +30 grādos nav tas pats, kas skriet +10 vai +15. Otrajā aplī mans temps turpināja kristies, tas bija aptuveni pusotru minūti lēnāks, taču atdevu visu enerģiju un spēkus, ierakstoties akurāt rezultātā 48:10. Oficiālais PB šajā distancē ir 47:25, lai gan slavenajā 2012.gada Siguldas pusmaratonā pirmā puse jeb akurāt 10.55 bija 45:30 (pat šī gada Liepājas pusītē bija ātrāk- 47:48).

Taču jāatceras, ka dižais pusmaratons tika skriets stabilā rudenī, es biju superformā, kamēr tagad es esmu tikai ceļā uz superformu un skrējiens cepeškrāsnī  tomēr rezultātu diezgan sirsnīgi velk uz leju. Jā, arī tāda pieredze ir vajadzīga. Es ar to rēķinājos. Kuldīga, lai arī tašketntīga, bija manā treniņplānā, tāpat, kā manā treniņplānā ir Milzkalna / Āžu kalna Stirnu buks. Lai gan sākotnēji manā plānā bija maksimums zaķis (ap 12km), beigās atdevu tiesības izlemt tautai – sak, balsojiet. Tauta nobalsoja par lūsi (30km). Mans tēvs to akceptēja, un kur tad nu vairs sprukt – skriesim lūsi. Un, ja tā padomā – lieliska iespēja izskriet garo treniņu.

Kas attiecas uz Milzkalnes buciņu, tad neesmu drošs, ka skriešu uz "pilnu katušku". Kā jau pēdējā laikā esmu apzinājies, buciņš ir jābauda, buciņš ir "medību 89" svarīgs gatavošanās elements un vēl viens būtisks aspekts – varbūt, ka būšu personiskais tempa turētājs. Respektīvi, skriešu mierpilni un šalomizēti, bet tai pat laikā palīdzēšu kādam sasniegt maķenīt labāku rezultātu. Kopš debijas SB esmu sapratis  - jā, var, protams, no sevis spiest maksimumu un maukt kā dullam ebrejam, taču tikpat skaisti ir izbaudīt skrējienu un kolosālo Latvijas dabu.

P.S. Ak, jā, gandrīz aizmirsu par virsrakstā pieminēto rasolu. Proti, dienu pirms Kuldīgas pusmaratona vienam no Pārumu dzimtas zelta cilvēkiem – manai mammai – bija dzimšanas diena. Tur sirsnīgi saēdos rasolu. Un savus 100 – 150 gramus degvīna arī iedzēru (vairāk fāters neļāva, par ko respekts – kārtībai jābūt). Teorētiski varbūt tas arī varēja ietekmēt rezultātu. Īpaši jau rasols. Idritvaikociņ, garšīgs!

Kas attiecas uz "Medības 89", tad puslīdz droši, ka 90 minūšu robežu mēģināsim lauzt Siguldas pusmaratonā (7.oktobris), lai arī, visticamāk skriesim, arī Valmieras pusmaratonu (17.septembris). Atkarībā no medību rezultātiem iespējams arī Ozolnieku pusmaratons (22.oktobris). Lai gan, ko mēs tur daudz – M89 realizēsim, kad plānots. Shalom! 

Medības 89: azarts, stunda un 13.59km

Shalom! Pēdējās nedēļās pašpasludinātā etiopieša bloga statistika svārstās no "vidējā aritmētiskā" uz "krietni zem" un atpakaļ. Jādomā – vai etiopietis kļuvis paredzams, viņa filozofiskie apcerējumi ir garlaicīgi un apnikuši vai arī viss slēpjas virsrakstā un titulbildē. Tāpēc šoreiz ieliksim azartisko un draisko misteru Bīnu un lūkosim, kā  (vai) viņš mums palīdzēs "uzkačāt statistiku".

Starp citu, azarts bija aizvadītās nedēļas centrālais vārds pašpasludinātā etiopieša birojā. Bija divas opcijas, kur startēt – Liepājas stundā vai Cēsis ECO Trail. Lai arī pirms sezonas vēju pilsētas stundiņa galīgi nebija plānā, bet CET bija viens no kārdinošākajiem startiem, šoreiz lēmu par labu Liepājai. Zinu, ka būs cilvēki, kas šokēti jautās: "Porque?" Paskaidroju – sezonas galvenais uzdevums ir pusmaratons, kas ir līdzenumu starts un Liepājas stunda ir perfekts tempa treniņš. Takās es tomēr (agrāk vai vēlāk distancē) esmu staiguļa tipa skrējējs, bet man vajag tempu, man vajag ātrumu.

Tad nu pieteicos Liepājas stundai, kur man starts bija akurāt 23:30 piektdienas vakarā. Principā nekā pārsteidzoša, jo es esmu vakaru skrējējs. Lai arī ne gluži tik vēls, bet šad tad gadās arī īsi pirms pusnakts. Pirms Liepājas stundas savā treniņplānā veicu korekcijas – ja pirms tam dienu pirms mačiem nekad neskrēju vairāk par 3 km, tad šoreiz ņēmu un uzskrēju 11 km. Iespējams, stratēģiska kļūda īstermiņā, taču es domāju ilgtermiņā mans uzdevums ir pusmaratons ne lēnāk kā 89 minūtēs, tāpēc pēc idejas Liepājas stundu tikai par 50% uztvēru kā sacensības, bet otri 50 – tas bija ideāls temps treniņš.

Savā līdz šim vienīgajā startā "Liepājas stundā" 2013. gadā biju diezgan štruntīgs, noskrienot 12.81 kilometru. Aplūkojot savus dižākos startus un pēdējā laika veikumu, secināju, ka daudzi mači manam vienīgajam oficiālajam stundas skrējienam stabili iekabina – vēsture liecina, ka labākās 60 minūtes man bija 2012.gada oktobrī visu laiku labākajā pusmaratonā Siguldā (1:31:56), kad stundu noskrēju 13.84 km. Kas attiecas uz nesenajiem startiem, tad Ozolnieku ziemas skrējienā bija 13.52, bet šī gada dižākajā pusmaratonā (khe, Liepājā) – 13.22. Uz ko cerēju pirms piektdienas vakara? Ideālā variantā uz visu laiku labāko stundu, bet vispār cerēju ierakstīties kaut kur ap 13.5. 

Lai arī sāku labi, taču lēnāk nekā biju cerējis – pirmie divi kilo bija ap 4:17, lai gan biju domājis uzskriet kaut kur ap 4:10 – 4:12 (un vispār šī gada pirmajā startā Saldus Rozentāla svētkos, kur skrēju 10km, pirmie divi kilo vispār bija 4:06). Turpmākajos kilometros temps kritās, taču diezgan lēzeni, mierīgāk nekā jau pieminētajā Saldū. Distances gaitā bieži vēros pulsometrā, lai saprastu, uz ko esmu spējīgs. Pēc pusdistances gāju uz aptuveni 13.6, taču apzinoties potenciālo tempa kritumu, rēķinājos, ka visdrīzāk ierakstīšos ap 13.2 – 13.5, vairāk rēķinoties ar pirmo. Kā tagad secina viedie, tad velti, jo raugi – izturība, tas ir, spēja noturēt itin stabilu tempu distances otrajā pusē, man aizvien vēl ir. Atzīšos godīgi, ka kājas klausīja diezgan labi, taču fiziski bija grūti un pat ļoti. Pēdējās 15 minūtēs gan lieliski "pavilka" līdzjutēji trases malā, kas viennozīmīgi deva papildus enerģiju. Tas izskaidro, ka pēdējie divi kilometri bija nedaudz ātrāki nekā lielākā daļa pirms tam. Galarezultātā – 13.587 km. Otrais visu laiku labākais.

Vai esmu apmierināts? Daļēji. No vienas puses 13.59 (noapaļojot) ir ļoti labs veikums, taču – 10 kilo pa 44:20 ir visumā pieticīgi, jo teiksim Saldus Rozentālā noskrēju pusotru minūti ātrāk (42:50) un lielākoties desmitnieku skrienu ātrāk par 44. Turklāt pat visu laiku labākajā pusmaratonā, uz kura labošanu cierēju, es pirmo desmit noskrēju pa 43:16. Kas liek secināt, ka pusotru vai divus mēnešus pirms "Medības 89" Grand Finale es tomēr maķenīt iepalieku no mērķa izpildes.

Protams, var filozofiski spriest, ka, ja dienu iepriekš nebūtu skrējis 11km, bet pieturējies pie standarta (3), būtu veiklāks, taču tā visa ir tikai teorija. Šīs nedēļas nogalē Kuldīgā skriešu 10.55 km, kur varēs jau spriest par kaut kādām tendencēm. Kas attiecas uz medībām, tad mani mierina fakts, ka iepriekš minētie starti ir tikai gatavošanās process rudens pusmaratonam (vai pusmaratoniem), pirms kuriem viss būs krietni savādāk (gan treniņi, gan uzturs, gan tā tālāk un tā joprojām). Kas savukārt nozīmē – shalom, etiopieti, pusmaratons 89 minūtēs ir Tavs!

Medības 89: Puskuilis, Pokaiņi un balles kurpes

Shalom! Ar šo paziņoju, ka šogad jau līdz jūlija beigām esmu noskrējis vairāk sacensībās nekā tas bija iepriekšējos trijos kalendārajos gados. Viedie saka, ka labākie treniņi ir sacensības un šķiet, ka būs vien viedajiem jāpiekrīt. Īpaši, ja sacensības ir šalolomizētais pasākums ar viedo nosaukumu Stirnu buks. Jo raugi, viņsestdien, stirnu buciņš lēca Pokaiņos…

Un pašpasludinātais etiopietis jau nebūs etiopietis, ja neskries Stirnu bukā. Jo kopš savas debijas 2016.gada rudenī buciņš viņu pievelk gluži kā gards bairītis "Zoltners", "Valmiermuiža", "Bauskas alus", "Piebalgas alus". Tāpēc arī dalība Pokaiņu meža Stirnu bukā bija pašsaprotams bizness. Arī tāpēc, ka mežs = shalom, bet Pokaiņu mežs = magic shalom.  Un mans starts šīs sezonas ceturtajā "Stirnu buka" posmā to lieliski apliecināja.

Otro reizi pēc kārtas izvēlējos buka distanci, kas ir maķenīt 20+ kilometri (tā starp 20 un 24, reizēm drusku vairāk, retāk – mazāk). 30+ jeb Lūsi neskrēju, jo kopš Rīgas maratona man ar tiem 30+ ir zināma psiholoģiska trauma (kas vēlreiz apliecina, ka viss ir galvā). Un savā ziņā nejūtos arī tik labā formā kā pavasarī (o jā, manuprāt, pirms maratona misijas biju labākā kondīcijā), lai tēlotu baigo lūsi. Nē, nu tēlot jau var, bet kā sacīt jāsaka – "laiks akmeņus mest, un laiks to savākt, katram ir savs ceļš, kā savu panākt" (autors – slavenais Kurts – tas kuram K lielais burts). Respektīvi, manā "Medības 89" plānā Pokaiņos lūša vienkārši nebija. 

Kas attiecas uz pašu skrējienu, tad pirmajos kilometros jutos diezgan smagnēji. Ne šis, ne tas. Mans viedais cīņu biedrs Māris, kurš šķiet maķenīt pazaudējis "running motivation" (un Pokaiņos to pasēja laikam vēl vairāk, kas galīgi nav labi), aizskrēja man kaut kur pa priekšu, bet es  par katru cenu necentos viņu noķert, jo rumpis tāds dīvaini sagumis bija, bet es paturēju prātā, ka jāskrien vismaz 21-22 kilīši. Taču ieskrienot mežā elpa kļuva vieglāka, organisms paklausīgāks un te es apskrēju gan Māri, gan vēlāk arī Stirnu buka leģendāro kalnu karalieni Eviju, kurai biju solījis revanšēties par destruktīvo sakāvi Kornetos. Un tā nu es viņiem pa priekšu jozu arī līdz finišam. Mans novadnieks Andis, kuram šī bija debija Stirnu bukā, gan mani vienubrīd apskrēja un tā arī aizlaidās tālēs zilajās. Kā rajonā runā – respekts un uvažuha, bet arī Tev es vēl paspēšu revanšēties. Kaut kur un kaut kad : )

Distance kopumā bija kā Zemgalei piedienīga – visumā līdzena. Pēc pirmajiem 10-12 kilometriem es pat domāju – hei, hei, vai tad tiešām īstu un dižvarenu kalnu šeit nebūs? Nu principā distances otrā puse jau bija visumā kalnaina, ar Pokaiņu šarmu un viedu karmu, šur tur augsti kāpumi un ceļi  lejup, kā arī daudz, daudz sakņu… Aiz kādām divām, trim arī aizķēros, tādējādi nošmullējot plaukstas  un ceļgalus Pokaiņu smiltīs. Mazliet bija arī mazliet dubļu (lai gan salīdzinot ar Kornetiem – tāda sīcene vien…), kur jutos kā iereibis čalis trenuškās un laķenēs uz ledus. Kaut kā tas arī ir – skriet Stirnu bukā ar asfalta apaviem ir kā ierasties uz mačiem ar balles kurpēm : )

Vēl pirms starta viens no SB runas vīriem (tie ir tie čaļi, kas miķī nes bazaru), radošais skrējējs un kolēģis vienā personā Lauris jautāja, nu cik tad man tajā speķī ir. Teicu, ka centners ar kapeikām (tātad esmu puskuilī). Lauris nosmīnēja un es apstiprināju – jap, krietni virs, krietni virs. Bet viss tiek kontrolēts un uz "medību centrālnotikumu" es būšu kādus 8-10 kilīšus vieglāks. Starp citu, aizvadītajā nedēļas nogalē pasēju veselus trīs kilo, bet uz buku neņemos to visu norakstīt – gan jau savs nopelns ir dzīves baudīšanai kā tādai, t.sk. aktīvai atpūtai Tērvetes dabas parkā. Debitējot gaisa trasēs un zinot, ka man ir rausteklis no augstuma, varēju arī bikses pieslapināt, bet veiksmīgi no tā izvairījos. "Shalom, etiopieti, shalom", es sev teicu un dižais šaloms man palīdzēja. Es gan neloloju cerības, ka tie -3 kilo ir pasēti uz urrā, jo tendences liecina, ka pēc mačiem parasti tomēr mazliet aizeju speķītī, kam ir loģisks skaidrojums – pirmssacensību nedēļā tomēr ir sava veida disciplīna, kam seko "ēd ko gribi un dari, ko gribi" : )

Taču baigi slaistīties nevar. Augustā jāieliek pamatīgs pamats "Medības 89" veiksmīgam iznākumam. Sev tik tuvajā Kuldīgā 12.augustā skriešu 10km, tempa treniņš, tā teikt. Milzkalna Stirnu buks ir plānā, bet par distanci vēl prātoju. Šonedēļ? Nu, ir divi varianti… bet tas lai paliek intrigai… Un shalom!