Zibens kross 100+: pusotras kājas likums un sudrabs

Vēl ne tik senā pagātnē es sacensību dienas rītā svēru precīzi 100.0 kilo, tāpēc, lai nerastos liekas problēmas pirms vai pēc starta, brokastīs kārtīgi pierijos, lai būtu drošs, ka 100+ man būs arī tad, kad šķērsošu finiša līniju. Togad, protams, bija ļaudis, kuri apšaubīja manu svara kategoriju, bet tā ir smagsvaru klasika – uzvarētāja dzīvsvaru apšauba gandrīz vienmēr. Ja vien uzvarētājs nesver ap 130…

Patīkami atcerēties, ka resnajos esmu uzvarējis piecreiz – trīs reizes "Zibens krosā" un vēl divas "Piejūras skrējienā". Pēdējoreiz gan tas notika tālajā 2019.gadā, bet tagad no manas dominējošās performances palikušas vien saldas atmiņas, par ko atgādina kausi un medaļas, kas stāv goda vietā. 2020.gadā biju tik netrenējies, ka faktiski titulu noliku turpat pļaviņā, lai kāds viņu varētu savākt, bet šogad, lai arī biju krietni labākā formā, svars bija pat lielāks nekā pirms gada. Principā ironiski, bet ar šī gada rezultātu pērn es uzvarētu. Neraugoties uz vēsturiski lielāko dzīvsvaru, ar kādu skriets nopietnos un nenopietnos mačos, bija plānots uzvarēt arī šogad bet...

Tīri teorētiski, ja nepiedalās gari, slaidi un atlētiski čaļi, kam svars tik tikko ir virs simtiņa, to būtu iespējams paveikt. Diemžēl dažkārt viņi tomēr parādās. Kas nav slikti, liekot atslābt manām superzvaigznes ambīcijām. Galu galā arī es pats 2019. gadā biju garš un slaids čalis. Šogad esmu tikai garš. Tīri vizuāli vēl arī visnotaļ simpātisks.  

Jāatzīst, ka zinātne un arī es visu šo gadu esam bijuši šokā par to, kā ar tādu dzīvsvaru, kāds ir man, iespējams pārvietoties uz priekšu tik ātri. Un šeit tik daudz nav runa par dažiem kilometriem, bet distancēm 5-10 km. Lai gan, protams, izturība man ir uzkačāta laba, tāpēc arī dzīvmasu ir relatīvi viegli virzīt uz priekšu (bet iedomājieties, cik viegli tas būtu, ja dzīvsvars būtu kaut par desmitnieku mazāks). Īsākās distancēs man eksplozivitātes pietrūkst, lai gan kāds tur brīnums - tur jau pāris kilometri paiet, kamēr tā masa vispār tiek iekustināta respektablā ātrumā.  

Šī gada Carnikavas "Rudens Zibens krosa" (joprojām viena no retajām, bet varbūt pat vienīgā vieta, kur ir smagsvaru kategorija, par ko paldies Edvīnam Krūmam) ievada akordi man bija diezgan satraucoši – pēkšņi no rīta (lai gan pirmie neuzkrītošie signāli bija jau vakarā) sasāpējās mugura (2 lietas – tā ir, ka guļ pie loga un… mhm, nevingro)  un kad šī mani sveicina, tas ir nopietni – tā, ka elsdams pūsdams var knapi zeķes uzvilkt. Šis bija viens no iemesliem (vēl arī dzīvsvars + garš, slaids, atlētisks čalis ar profesionālā dienesta rūdījumu) kāpēc ambīcijas par zeltu atliku mazliet malā, taču klusiņām par to atļāvos pasapņot. Iesildoties diskomfortu jutu, taču baroju sevi ar pozitīvismu – sak, tās jau tikai 8-9 minūtes ciešanu un lieta darīta.


Startā uz brīdi pat biju līderis smagsvaru konkurencē, taču diezgan ātri man aizgāja garām potenciālais favorīts. Mēģināju turēt līdzi, bet sapratu – optimisms ir laba lieta, bet baigi ar to aizrauties nevajadzētu. Turklāt mugura par sevi atgādināja un neļāva izpausties pilnā kapacitātē – it kā uz priekšu skrēju, bet faktiski bija sajūta, ka netiek izmantoti pilns resurss. Var teikt, ka uz priekšu pārvietojos ar pusotru kāju, jo kreisā mazliet ieklausījās muguras untumos.

Protams, arī vesela mugura šajā gadījumā diez vai man ļautu cīnīties par uzvaru, taču 10-12 sekundes uz tā rēķina nomest gan bija diezgan reāli.

Pirmais kilometrs bija diezgan samocīts, ko veicināja arī tas, ka bija jāapdzen pulka ļaužu plus vienā posmā nācās arī čakarēties ar segumu (smiltis vienmēr ir čakars, ja vien Tu ar tām nespēlējies smilškastē).  Šķita, ka īsto elpu un asumu iegūstu tikai uz otro kilo, taču tam, protams, sekoja kalns, kuru pieveicot dzīve atkal sāka krāsoties gaišās krāsās, jo pēc tam ceļš veda tikai lejup. Tur, protams, spēji paātrinājos, bet uzvarētājs visticamāk jau skrēja finiša taisnē, kad es biju tikai lejā no kalna.

Rezultāts finišā 2 kilometru distancē bija 8:52 jeb akurāt 30 sekundes aiz uzvarētāja. Par sudrabu gan varēju nesatraukties, jo bronzas medaļnieks aiz manis bija pāris minūtes, līdz ar to sanāca cīņa vairāk pašam ar sevi. Šī gada rezultāts par 24 labāks par iepriekšējā gada pieticīgo performanci, 30 sekundes štruntīgāks par manu visu laiku labāko performanci (8:22). Tas, ka atmetot augstākminētās klapatas cipars varēja būt simpātiskāks, ir plika lirika. Sausais atlikums skan skarbāk – rīt mazāk vajag, kuili : )  Lai visiem skaists rudens un laba veselība!

"Apbrīnojams temps uz Tavu svaru" jeb Kandava, Valmiera, Ogre

 Labais tonis vismaz reizi gadā vai pusgadā pieprasa blogu, jo pretējā gadījumā viens samērā īss čalis visu laiku par to atgādina un paralēli draud, ka kļūs par vadošo blogeri. Principā man pat pret to nebūtu iebildumu, tomēr ņemot vērā, ka kopš pēdējā bloga paskrējis vairāk nekā mēnesis un aizvadītas trīs sacensības, nāksies vien radoši izpausties.

Mans gada otrais Stirnu buks šosezon tiešām bija buks – Kandavā (11.09.) izvēlējos skriet buka distanci un tā bija diezgan prātīga izvēle. Atšķirībā no Siguldas, kur bija dubļi, čakars un akrobātikas elementi,  Kandava piedāvāja krietni lēzenāku trasi ar nelieliem kāpumiem, kas turklāt vairāk bija distances otrajā pusē. Patiesībā pirmajos 10km tādu vērā ņemamu pauguru nebija, vairāk sabremzēja mazas takas un skrējēji vai gājēji, kas bija manam tempam neatbilstoši. Viedi cilvēki zinās, ka šādu elementu apdzīšana parasti prasa daudz enerģijas, tāpēc reizēm gudrāk ir mazliet pagaidīt, atvilkt elpu un apdzīt kādā ērtākā vietā. Trešais un ceturtais kilometrs šī iemesla dēļ bija "gausā jūdze", bet turpinājumā diezgan stabili cilpoju 5:20 – 5:50 min/km robežās. Cienījami pauguri sākās ap 14.kilometru, kad temps nokritās uz 6:00+, taču tāpat skrējās viegli un labi, tikai pasvīst nācās drusciņ vairāk. Savukārt finiša tuvums, ja vien tas nav Siguldā un "Ziediņā" klasiski atmodina otro elpu – pēdējais kilometrs 4:51. Taisnības jāatzīst, ka paātrinājumam labvēlīgs reljefs.

Izmantojot iespēju būt burvīgajā Kurzemē, ar bērniem palikām pa nakti netālu no Kandavas – kolosālā vietā ar nosaukumu "Zelta Saule / Gold Sun". Es teiktu, ka ideāla vieta ģimenēm ar bērniem harmoniskā dabas nostūrī. Starp citu, turpat netālu ir arī slavenā "Zviedru cepure", kur paviesojāmies nākamajā dienā. Uzkāpām arī Sabiles un Kandavas pilskalnos. Tā teikt – atslodzītei…

Nākamais starts jau pēc nedēļas bija Valmierā, kur skrēju 10.55 kilometrus. Valmierai vienmēr ir bijusi tuva – jau simtreiz stāstīts, ka šeit debitēju gan pusmaratonā (2009.), gan Stirnu bukā (2016.). Skrējienu iesāku netipiski lēni – patiesi neatceros, kad 10 km distancei pirmo kilometru būtu noskrējis 4:20 min/km. Parasti ir zem 4:10… Otrais kilometrs bija 4:26, kājas uzvedās diezgan dīvaini, un es jau sāku prātot kā noturēt šo štruntīgo tempu. Par laimi, turpinājumā solis kļuva komfortablāks, temps uzlabojās (nevar gan noliegt, ka tas bija arī uz trases reljefa rēķina) un skats uz kopējo rezultātu kļuva arvien pozitīvāks. Otrajā aplī gan es tāpat kļuvu nedaudz gausāks, bet ne tik ļoti kā tas augusta sākumā bija Kuldīgā, kur es reāli domāju kā otro apli izdzīvot. Šoreiz bija diezgan droša sajūta, ka līdz finišam tikšu bez izteikta plīsuma. Rezultātā distance tika veikta faktiski identiskā tempā kā Kuldīgā (tīrie 10km – par 3 sekundēm lēnāk), taču ļoti stabili un komfortabli visu distanci. Šeit mēs arī redzam intervālu treniņu lietderību. Būsim godīgi – man tie besī, bet skaistākas nākotnes vārdā es uzņemos šo upuri un pāris reizes nedēļā lieku sev pamocīties… 10.54 kilometri 46 minūtēs un 38 sekundēs mazliet pārsteidzoši deva arī respektablo 10. vietu savā vecuma grupā.

Visbeidzot trešais starts mēneša ietvaros nupat tika aizvadīts Ogrē, kur bija kārtējais Stirnu buks. Lai gan iepriekš bija idejas par lūsi vai buku, beigās izlēmu, ka pietiks ar ātru zaķi, jo priekšā vēl pāris svarīgi līdz kuriem vajadzētu arī pienācīgi atjaunoties. Šis arī kļuva par manu vēsturiski ātrāko Zaķi, jo vidējais temps distancē bija 5:23 (iepriekš divreiz bija pa 5:27 – turpat Ogrē un vēl arī Carnikavā). Jāatzīst, ka mani pašu nedaudz pārsteidza, ka pirmie trīs kilometri bija zem piecām minūtēm, pat neskatoties uz to, ka trešā kilometra beigās bija sprinta etaps diezgan mīlīgā paugurā. Drīz pēc tam trase kļuva nedaudz izaicinošāka, kas tempu parāva uz leju ap 5:30, septītajā kilometrā arī tika piedzīvotas 6:00min/km, bet tam bija savs loģisks iemesls – itin stāvas kāpnītes, kas baigi neļāva izpausties un arī pašam negribējās sevi nokausēt pirms izšķirošajiem kilometriem. Šajā distances daļā arī no mugurpuses dzirdēju komentāru "Apbrīnojams temps uz Tavu svaru". Nācās atzīst, ka neskatoties uz labi barota kuiļa svaru, viss slēpjas treniņos – tieši tāpēc arī tik respektabli tieku uz priekšu. Kā vēlāk izrādījās, komentāra autors bija Jančukiņš no Swedbank, kurš, kā var noprast, ir lielā cieņā starp daiļā dzimuma kolēģēm. Turpinājumā tieši Jančukiņš bija mana motivācija – sak, pamēģināsim turēt līdz slaidajam jauneklim.

Pēc tam sekoja pāris kilometri, kuros varēja arī paātrināties līdz 5:10, apdzīt Mr. Bārdu, kurš ierasti startēja lūsī un drīz pēc tam atzīmējos ar savu firmas zīmi - norāvu uz mutes. Tas notika 11.kilometra beigās pēc tam, kad tika pievarēts pēdējais būtiskais kāpums – kājas piedzītas, fantāzijās jau finišs un, protams, ka kāda sakne netika pamanīta un…  BUM! Pāris magnitūdas spēcīga zemestrīce. Kamēr zeme trīcēja un pārējie mēģināja saprast, kas noticis, ātri piecēlos un turpināju distanci. Kritiens gan mazliet bija aizsitis elpu un turpmāko minūti mēģināju sakārtot elpošanu. Tiklīdz tas bija kārtībā, saodu arī finišu, paātrinājos, finišā sasniedzot maksimālo tempu (3:09, pēdējais puskilometrs tempā 4:36min/km). Jāatzīst, ka pēdējais puskilometrs un īpaši pēdējie 100-150 metri bija ideāli piemēroti paātrinājumam, jo trase lēzeni gāja uz leju. 11.64 kilometri pa 1:02:34, 167. vieta no 765, tai skaitā starp večiem 147. no 469 un savā grupā 74. no 224. Savā svara kategorijā, protams, triumfs : )  Starp citu, Jančukiņš finišēja nieka astoņas sekundes ātrāk. Viņš bija diezgan labs noskrējienos, līdzenumos bijām diezgan konkurētspējīgi, savukārt kāpumos, man par pārsteigumu, es viņam gāju garām pat ar savu "centners +" svaru.

Nākamā pietura – "Rudens Zibens kross" Carnikavā. Pēc tam – Siguldas pusmaratons, kur lielais jautājums ir -  vai skriešu pirmo pusmaratonu pēdējo divu gadu laikā. Jāatgādina, ka toreiz sasniedzu savu personisko rekordu Valmierā (1:30:34), bet Siguldā bija štruntīga jauda un sāpoša kāja, kas rezultējās ar 1:38:23.  Skaidrs, ka 1h30 rezultātam (vai pat ātrākam)  man traucē vismaz 10 lieki kilo, bet ap 1h35 – 1h37 es varētu mēģināt ierakstīties. Tiesa, joprojām neesmu izlēmis, ko Siguldā skriet – 10 vai 21. Laikam jāmet monēta!

Lietus, dubļi un ātrs veterāns ar smagiem kauliem

Šajos ar vīrusu pieķēzītajos divos gados tomēr ir bijis laiks, kad sacensības notiek – vasaras otrā puse sākot no augusta un daļēji arī rudens. Līdzīgi bija 2020. gadā, un izskatās, ka līdzīgi būs arī šogad, lai gan principā pastāv riski, ka tūlīt to bodīti aizklapēs ciet. Pārfrāzējot Jay-P jeb Jāni Peteru - nāk rudentiņš, kā tanī senā dziesmā, kas nozīmē, ka bāleliņam ieplānotie mači var arī iet gar degunu, par cik kumulatīvais ceļas straujāk nekā ceļamkrāns būvlaukumā. Bet cerēsim uz labāko, jo kā allaž teicis ūsainais Pičus: "Svaigā gaisā vīrusu nav". 

Tieši tāpēc augustā izmantoju visas iespējas piedalīties sacensībās. Sezonu atklāju ar 10 kilometriem Kuldīgā. Lai arī Goldingena īsti nav rekordiem piemērota, tieši tur esmu noskrējis ātrākos 5.27 kilometrus (21:21, 2011.), kas uz apaļiem pieciem būtu ap 20:15. Ja tajā (vai nākamajā) sezonā būtu kaut kur skrējis arī precīzi piecus kilometrus līdzenā trasē, tad diezgan droši, ka izdotos palīst arī zem 20 minūtēm, kas, protams, ir sava veida maģiskā robeža.

Bet atgriežoties pie Kuldīgas, kur firmas zīme ir bruģis, kā arī neuzkrītoši un uzkrītoši kāpumi, konkrētu mērķu par konkrētu rezultātu tur nebija – vien atceros, ka savam dzīvesstila uzraugam (lasi – tam pipukam, ar ko reizēm uzskrienam kopā un kurš ar parakstu manā kāzu dienā apliecināja, ka uzņēmies visus riskus, kas saistās ar manu apgredzenošanos) kaut ko ieminējos par 43-44 minūtēm, vairāk sliecoties uz otro ciparu. Ņemot vērā, ka gada pirmajā pusē treniņos vairāk tika krāta bāze, bet mērķtiecīgu skrējienu (intervāli, tempo) skaits vairāk līdzinājās barankas formai, skaidrs, ka noturēt vienmērīgu tempu visas distances garumā bija visumā neticami. Turklāt Kuldīgā, kas pati par sevi distances laikā Tevi čakarē apmēram tikpat centīgi kā "Daniels un viņa brāļi" izpļurgā valsts naudu bezjēdzīgos pasākumos. Sākums gan bija daudzsološs – pirmajos trīs kilometros 4:09, 4:18 un 4:08, bet ar to arī visi prieki beidzās. Turpinājumā temps atkāpās virs 4:20, lai nekad vairs neatgrieztos zem. Nākamajos trijos kilometros kaut kā noturēju to stabili 4:22 – 4:23 robežās, bet pēdējos četros kilometros galvenais bija izdzīvot. Kājas vēl puslīdz klausīja, taču akniņa gan čīkstēja un elpošana līdz ar to bija kā sūdīgās vācu pornofilmās. Tas viss atsaucās uz tempu, kas aizgāja saraustītā mēsliņā – 4:41, 4:30, 4:45 un 4:33. Galarezultātā 10.10 kilometri pa 44:34 (kas precīzos desmit dotu kaut ko ap 44:08) – principā objektīvi, treniņiem, dzīvsvaram un neeksistējošajai ātruma izturībai atbilstoši.  

Nākamajā nedēļas nogalē atzīmējos ar sezonas debiju "Stirnu bukā", izskrienot vienu sasodīti grūtu, nogurdinošu, dubļainu Zaķi, lai gan ko citu no Siguldas var gaidīt. Pauguru, kas čakarēs Tavus ikrus tur ir ka biezs, bet sajaucot kopā ar lietu un dubļiem sanāk izcils kokteilis. Es jau sen sev esmu ieskaidrojis, ka lietainie un dubļainie buki ir jābauda, nav ko lēkt augstāk par savu pēcpusi (īpaši, ja to nemaz nevar izdarīt) un tēlot sprinteri pat tad, ja es paņēmis zaķi. Varbūt tieši tāpēc dubļu buki ir mani mīļākie (Korneti un Alūksne – mmm). Siguldā vēl bez tikšanas līdz finišam bija uzdevums nenoraut uz pakaļas, ko man pārsteidzoši izdevās arī realizēt. Dubļu nogāzē, kur citi šļūca uz pakaļas, bet citi mēģināja skriet un netrāpīt kokā, es izmantoju pastaigu taktiku, pārvietojoties no koka uz koku kā milzīgs orangutans, kas arī deva rezultātu – kamēr daži lejā tika ar melnām mutēm un pēcpusēm, man dubļos bija tikai botas un plaukstas. Kārtējo reizi arī pierādījās, ka kāpumos, bet jo īpaši noskrējienos es esmu diezgan liels pāķis, savukārt līdzenumos jutos kā zivs ūdenī vai bifelis savvaļā. To, cik Siguldas Stirnu buks ir brīnišķīgs izbaudīju vēl kādu laiciņu – muskuļi mani sveicināja vismaz līdz nākamajai ceturtdienai : )

Nākamajā nedēļā pēc buka beidzot arī ķēros klāt tam, kam jābūt manā treniņprocesā – intervāliem. Principā tas ir diezgan liels jebatorijs, ko daru nelabprāt, taču, ja vajag, tad sakožu zobus. Lai uzreiz nebūtu "kultūršoks" un neatsistu vēlmi, sāku ar mazumiņu – 8x250 metri – kas principā bija arī objektīva pieeja lietām – skrēju īsos ar mērķi puslīdz normāli uzkačāt skilu Latvijas Sporta veterānu savienības sporta spēlēm, kur biju apņēmies noskriet labus 1500 metrus un vēl labākus 5000. Prioritārā distance bija garākā, bet realitātē, kā pašam šķiet, veiksmīgāk nostartēju īsākajā.

Diez ko bieži sacensību līmenī 1500 metri nav skrieti – vairākas reizes Iecavas sporta svētkos un LSVS ziemas mačos, kur gan tika bliezta jūdze (1609 metri). Oficiāli zināmais labākais rezultāts – 5:36.7. Pirms sacensībām uz to nepretendēju, uzliekot mērķi izskriet tā ap 5:45 (kas būtu 3:50 min/km) temps. Skaidri zināju, ka mans mērķis nav konkrēta vieta, jo sacensties ar čaļiem, kuri sver uz pusi mazāk, pusīti mauc 70-75 minūtēs, bet kilometru kādu nepilnu minūti ātrāk,  nav nekādas jēgas, tāpēc uzreiz noskatīju vēlamo rezultātu kādu gribu izskriet. Un pie reizes nepalikt gluži pēdējam no tiem, kas skrejceļā. Skrējās apbrīnojami labi, un, ja var ticēt skaitļiem (kā teica kāds klasiķis – statistika nemelo), tad pēdējos jeb trešos 500 metrus es noskrēju tikpat ātri kā pirmos 500 un nedaudz ātrāk nekā otros 500. Bija pat sajūta, ka varu pielikt, respektīvi, kādas sekundes vai simtdaļas nomest.  Finiša rezultāts 5:32.59 (3:41 min/km) – krietni labāk nekā gaidīts un vienlaikus pašam pārsteigums kā tik lielu dzīvsvaru, kāds man ir, iespējams pārvietot uz priekšu ar tādu ātrumu. Protams, attiecībā uz dzīvsvaru vienmēr var izmantot argumentu, ka "man ir smagi kauli". Ļoti smagi : ) 

Pēc labas pirmās dienas skaidrs, ka panesās jau mazliet erotiski sapņi par savām spējām 5000 metru distancē. Mans neoficiālais rekords ir 20:15, stadionā piecīti esmu skrējis reti un vien pa 20:55, kas ir lēnāk nekā šogad treniņā augusta pirmajā pusē (20:52). Pirms sacensībām mērķis bija noskriet ap 20:30, savukārt pēc pirmās dienas ambīcijas jau bija pazaudējušas ja ne pusminūti, tad 16 sekundes noteikti – savos dziļākajos sapņos jau sapņoju par paskriešanu zem 20 minūtēm (tātad 19:59), bet mazliet seklākos plānoju uzlabot neoficiālo rekordu un noskriet ne lēnāk 20:14. Kaut kur netālu bija saprāta balss, kam arī bija viedoklis aiz sajūsmas par pirmo dienu baigi neslapināt biksiņās. Kurš uzvarēja? Protams, ka saprāta balss.

Sākums bija labs – pirmais kilometrs pa 3:47 un otrajam aplim manā ģeniālajā plānā bija jābūt ne lēnākam par 3:55. Gluži tā vis' nebija, tomēr arī 4:01 nebija gluži slikti un galvā izspēlēju dažādus scenārijus kā izskriet plānoto. Diemžēl trešais un ceturtais  kilometrs aizgāja jūtamā nīkulītī (4:09 un 4:12), taču noslēdzošo kilometru atstrādāju pēc pilnas programmas – 4:04. Cik gan šiem skaitļiem var uzticēties, grūti pateikt, jo pulsometrs uzmērīja veselus 120 metrus pa virsu. Ja vien stadionu nav renovējuši pāķi, kas nolohojušies ar metriem, kā tas tamlīdzīgu būvju celšanās Latvijā klasiski gadās, tad melo pulsometrs, bet 120 metri uz piecīti tomēr baigi daudz, turklāt novelt to uz dažādiem celiņiem arī nevar – skrēju pārsvarā tika pa pirmo. Ja uzticamies pulsometram un ir tiešām +120 (tā bija praktiski visiem skrējiena dalībniekiem), tad tīrais piecītis būtu pa 20:13.7, bet pieņemot, ka stadions ir precīzs, oficiālais rezultāts – 20:37. Jebkurā gadījumā līdz galam apmierināts neesmu, tikai daļēji, jo trešo un ceturto kilometru vajadzēja katru savas 5-6 sekundes ātrāk noskriet. Redzams arī pie kā jāpiestrādā, un, protams, tā ir ātrumizturība. Un intervāli palielināti līdz 500 metriem. Varbūt vēl pieliksim un liksim sev pastrādāt.

Droši vien nākamā reize, kur no sevis mēģināšu izspiest maksimumu,  divarpus nedēļām būs Valmierā (10km), bet līdz tam Vecāķu pludmales skrējienu (ja piedalīšos) un Stirnu buku izmantošu labam treniņam.

Pašpasludinātā atgriešanās: E10: -0.9 (-14.0 / +10.8): fāzes, vitamīni un miegs

Shalom! Pirms divām nedēļām apgalvoju, ka  dilstošā mēnesī principā var laist muļķi, ēst uz nebēdu un svars kritīs pats no sevis. Yeah, right! Sapņot, protams, nav aizliegts, bet katram roka jāpieliek, lai lielais speķis uz leju tiek. Respektīvi, nē – tomēr nevar rīt visu pēc kārtas, nonstopā un bezkaislīgi, domājot, ka tikai dilstošs mēness visu izručīs. Bet nu vismaz pētījums ir veikts, valsts nauda apgūta un rezultāti kā uz delnas.

Pēc "rīt vis pēc kārtas" pārgāju uz "rīt sabalansēti". Tas nozīmēja, ka arī brokastis sāku ēst puslīdz ciešamas (divi banāni, pusizdzerta kafija un pāris siermaizes ir ciešami? – oho!), pusdienās pārsvarā salātiņi, launagā reizumis tuncis, vakariņās, kas nu kurā dienā iekrīt – makaroni vai kartupeļi ar karbonādēm, kā arī šad un tad zupa. Parasti biešu. Viena no manām iecienītākajām. Uzkodās pēc vakariņām parasti ir auzu cepumi. Garšo, nu!  Bet kūkas gan esmu iegrožojis. Atgriežoties pie publicētā – jā, karbonādes ēdu bez pārmetumiem sev, jo intelektuālo darbu papildinot fizisko, organisms tomēr gaļu prasa. Tātad, veģetārietis no manis nesanāk, lai gan ir bijuši periodi, kad bez gaļas mierīgi iztieku.  

Skriešanā šīs divas nedēļas bija krietni atšķirīgas. Miega bada dominancē pirmā nedēļa bija diezgan samocīta. Bija vakari, kad pēc darba vajadzēja īpašu talantu un piespiešanos, lai vispār varētu pavilkties uz 6:10. Tiklīdz izgulējos – pavisam cita bilde, mierīgi skrēju uz 5:30, pat neko nevajadzēja piespiesties un nevajadzēja vilkties. Šajā nedēļā es "darba dienu" problēmu veiksmīgi atrisinājumu. Kaut kur savos krājumos bija atradis B12 vitamīnu – kaut kad pērn pirku, neatceros kāpēc un tikai vienu kapsulu biju izlietojis. Šonedēļ eksperimenta nolūkos ar pirmdienu sāku lietot un pēkšņi arī treniņos sāku justies labāk. Tad arī palasīju, kas tas B12 ir par štelli -  izrādās palīdz mazināt nespēku un nogurumu. Bingo!

Arī kilometru ziņā abas nedēļas bija diezgan atšķirīgas. Pirmajā salasīju 64.4, kas ir viena no zemākajām nedēļas bilancēm šogad, darba dienās vairākkārt saskrienot "iztikas minimumu" jeb piecīti. Arī brīvdienās pēc ilgāka laika neveicu 20+ skrējienu. Šajā nedēļā darba dienās saskrēju 10-11 kilometrus, bet svētdienā pieliku treknu punktu ar 25 kilometru skrējienu no Sējas līdz Lilastei. Tas ļāva sasniegt labāko nedēļu šogad (87.5km) un ceturto labāko kopumā (labākā ar 109km sasniegta 2018.gada nogalē, kam seko 92.2km 2017. gada aprīlī un 90.5km 2015. gada oktobrī). Droši vien tuvākajā laikā 85+ kilometrus nedēļā nav plānots, bet ko var zināt – varbūt aizbrauc jumts un tad visādi brīnumi var gadīties.

Divu nedēļu griezumā nepilns viens kilo, protams, nav izcili, taču no otras puses – uz leju iet. Līdz mērķim vairs tikai nepilni 11, kamēr aiz muguras akurāt 14. Lai kā tur būtu ar cipariem, viens ir skaidrs – ja rīt sākas sezona, es būšu gatavs. Tiesa, rīt sezona nesāksies un droši vien arī nākammēnes nē. Vismaz ne tāda paskatā, kādu to pazīstam. Varbūt vasaras otrajā pusē, bet nu ieteiktu tomēr Piekariņu, Pārvedēju, Ugu un pianistu tomēr neēst arbūzus – svaigā gaisā, kur ļaudis ir kustībā, iespēja atraut kroni ir tikpat ticama kā ejot uz baznīcu atraut sifilisu. Pagaidām viss. Tiekamies ielās un takās. Un Stirnu bukā. Un Rīgas maratonā. Un Rīga – Valmiera. Un Vilkacī. Un Noskrien Ziemu. Pats par sevi saprotams – Carnikavas Piejūras skrējienā un Zibens krosā. Ja tā padomā, tad var pat apraudāties, kas mums ir atņemts viena apēsta sikspārņa dēļ. Vai tik tas "sikspārnis" netika izlaists no laboratorijas, ko?

17. un 18. nedēļas kopsavilkums
noskriets: 152
kg mīnusā: -0.9
kg mīnusā kopā: -14.0
līdz mērķim: +10.8

Pašpasludinātā atgriešanās: E9: -2.4 (-13.1 / +11.7): mēness fāzes, jauda un štuka

Shalom! Izskatās, ka augošā mēnesī blogus jāliek uz pauzi, jo visi cipari, kuriem vajag iet uz leju, iet uz augšu. Vai arī tomēr vainīgas ir gastronomiskās izvirtības, brīvēde, vafeles, auzu pārslu cepumi un viss pārējais?!  Un tad, kad parādās dilstošs mēness, tad var kāpt uz svariem un uzbliezt jaudīgu blogu.

Bet pag, pag… Ja par dilstošu mēnesi, tad tas sākas tikai šodien, tādējādi visus panākumus, kas sasniegti šajā vai iepriekšējās nedēļās es varu pierakstīt nevis apaļajam (tagad jau laikam pusapaļajam) pikucim debess jumā, bet gan tikai un vienīgi sev. Un tad jau paskatīsimies, kas patiešām notiks pēc nedēļas, kad mēness dils tā, ka maz neliekas.

Iepriekšējais blogs tika publicēts pirms trim nedēļām, bet pa to laiku daudz kas mainījās. Galvenokārt, darba frontē. Radās jauna darba iespēja, intelektuālajam darbam pievienojot arī fizisko, ko pēc īsa pārdomu brīža atzinu par labu esam, skatoties arī no pašpasludinātā atgriešanās perspektīvas, jo fiziska slodze (skriešana) + fiziska slodze (darbs) = labs svarkritnis. Vismaz tā gribētos domāt… ja starp slodzēm nepierijas.  Tiesa, biju piemirsis arī tādu faktu, ka fiziska slodze nogurdina un darba dienas beigās skriešanas jauda ir līdzīga kā Vjačeslavam, kurš ik dienas pārkrauj simtiem smagu zelta podu, izrotātus ar Swarovski kristāliem.

Kilometrāžas ziņā mazliet apgriezienus nācās nomest, taču ne pārāk būtiski. Ja darba nedēļā jauda kritās tīri uz slodzes uz miega bada rēķina, tad brīvdienās, izguļoties, jušana jau bija pavisam cita. Tāpēc brīvdienās būtiski atšķiras temps, pat neskatoties uz to, ka nedēļas nogalē kilometrāža ir būtiski lielāka ar vismaz vienu 20+ skrējienu.

Kas attiecas uz kilo, tad zināmas pozitīvas tendences sākās jau pagājušajā nedēļā, kad ikmēneša Grand Finale piedzīvoja mēness, topot pilns un lēnām uzņemot kursu uz iztukšošanos. Principā es jau biju iesācis blogu, uzrakstījis pat ievadu, bet tad man uznāca slinkums un neturpināju. Biju apņēmies, ka šonedēļ noteikti blogam jābūt, jo gan jau speķis būs gājis uz leju. Pakāpeniski jau arī gāja, bet godīgi sakot tik skaisti cipari, kā beigās sanāca, īsti gaidījis nebiju. Lai gan privātās sarunās biju pajokojis, ka tieši tādi cipari varētu būt. Sak, esi uzmanīgs, kādus vārdus ņem mutē… Var piepildīties… : ) Tas viss neskatoties uz to, ka nedēļas nogalē atklāju arī šašlika sezonu. Auzu pārslu cepumu un lavaša sezonu turpināju.

Runājot par jubilejām – tieši šodien (svētdien, 4. aprīlī) sasniedzu 1000 saskrieto kilometru robežu šogad. Starp citu, tas jau ir stipri vairāk nekā visā pagājušajā gadā kopā (888). Līdz aprīļa trešajai dekādei varētu arī 2013. gada veikumu pārsist (1153). Tas gan nav prioritāri, jo principā metu acis uz saviem personiskajiem rekordiem. Ja Piekariņš ar Pārvedēju un velnu no Sprīdīša turpinās tupīt un neļaus plašajai skrējēju ciltij izpausties sacensībās, lai iet pie velna vecmāmiņas – labosim rekordus treniņos!  

14., 15. un 16. nedēļas kopsavilkums
noskriets: 221.5
kg mīnusā: -2.4
kg mīnusā kopā: -13.1
līdz mērķim: +11.7

Pašpasludinātā atgriešanās: E9: -0.3 (-10.7 / +14.1): ātrā speķa izvirtības

Shalom! Kāda sena tautas gudrība vēsta, ka, ja ļoti kaut ko gribas, tad to varot. Pēdējās nedēļās bija zināma tendence uz saldumiem – vafelēm, kūkām (tomēr visādi svētki, ieskaitot dzimšanas dienu), arī maizi ēdu vairāk nekā līdz šim. Principā arī nekautrējos no eļļā ceptiem kartupeļiem, ceptām maizītēm, un klīst leģendas, ka naktīs apēdu visas desas un sierus. Principā nekas jauns, kaut kādus līdzīgus stāstiņus jūs jau dzirdējāt iepriekš – mutes disciplīna klibo kādas 5-6 dienas nedēļā un tad vienā dienā pēkšņi tiek ieviesta kārtība saimniecībā : )

Vai kāds vēl atceras, ko tiku rakstījis pēdējā blogā? Jā, biju gatavs saderēt uz aliņu vai četriem, ka nākamajā nedēļā svara kritums būs līdzīgs, ja ne lavīnai, tad no pirmā stāva loga krītošam kaķim. Nu… ja vien kaķis nav resns lempis, kas patiesībā nevis krīt, bet gan lēnām slīd pa mājas fasādi, tad manas derības ir zaudētas. Labi, ka neviens neteica – aiziet, saderam! Tāpēc tos četrus aliņus es izdzeršu pats (ja bloga turpinājumā parādās dīvainības – zināt, ko vainot…)

Šo divu marta nedēļu laikā nolēmu arī sevi notestēt, uzskrienot 5km uz ātrumu. Šeit jāpiebilst, ka esmu tipisks sacensību skrējējs un treniņos izspiest no sevis maksimumu man ir diezgan grūti. Nevarētu teikt, ka neiespējami, bet sarežģīti. Mans personiskais rekords piecītī ir 20:15 un skaidrs, ka es kaut kad cierēju uz sub20, bet šajos testa mačos, kas notika 4.martā, mans mērķis bija visumā pieticīgs – izlīst no 23 minūtēm, tātad kilīti skriet vidēji uz 4:36. Ņemot vērā kādā kondīcijā biju, uzsākot "pašpasludinātā atgriešanos" plus kādā svarā esmu joprojām (nu jau arvien mazāk, taču, ja paskatās uz labākajiem rezultātiem visās distancēs, tad tie tapuši ar aptuveni 10kg mazāku svaru), principā mērķis bija pamatoti piesardzīgs.

Teikšu kā ir – diena, kad plānoju veikt lidojošo piecīti, bija sūdīga no visiem aspektiem: spēcīgs vējš, kas manā gadījumā 50% bija pretīgs sānu un pretvējš, arī pašsajūta draņķīga, ar kādu saprāta balss teiktu, ka "nenesies uz pilnu klapi". Es tomēr neklausīju saprāta balsij. Jau sākumā gan biju nolēmis – ja pirmais vai pirmie divi km būs neapmierinoši, metīšu mieru. Pirmais kilometrs pārsteidza ar 4:02, bet otrais, lai arī bija būtiski lēnāks, tomēr nebija tik bezcerīgs – 4:17. Jāpiebilst, ka otrais un trešais kilometri bija izteiktā pretvējā un sānu vējā – ja otrajā vēl turējos pretī, tad trešajā sāku lamāties, bet dusmas laupa enerģiju tikpat cik [cenzēts] vējš un trešais km tam bija apliecinājums – 4:27. Par laimi, pēc tam vismaz daļēji izdevās novirzīties no sasodītā vēja un ceturtais jau atkal bija pieklājīgāks (4:20), bet piektais jau ir pēc formulas "bliez, ko spēj". Bliezu, cik tajā dienā vispār varēju nobliezt un pēdējais kilometrs pa 4:13. Galarezultāts jūtami labāks nekā gaidīts – 21:18 – stipri tālu no personiskā un relatīvi tālu no pēdējā piecīša mačos (20:55), bet ņemot vērā stabilo puskuili un pašsajūtu – ir labi. Uz pašsajūtas rēķina featuring bezvējš (un varbūt pāris kilo nost), manuprāt, mierīgi varēja palīst zem 21 minūtes.  Bet to atstāsim kādai citai reizei. Pašreizējā situācija liecina – lai kādā speķī būtu, esmu pārsteidzoši ātrs.  

Tuvākās nākotnes iecerēs man ir arī notestēt sevi uz 10 kilometru tempa skrējienu. Tur, visticamāk, ballīte notiks ar papildspēkiem. Šo pasākumu vajadzētu realizēt tuvākā mēneša laikā. Jā, arī pusmaratonu varētu nobliezt, vēlams gan sacensībās, bet ir pāris BET: vasarās pusītes neskrienu, tātad būs jāskrien rudenī. Esmu drošs, ka tad sacensības būs. Puslīdz drošs! Jā, uz to laiku Daniels moš būs savakcinējis vismaz 6.9% Latvijas iedzīvotāju… Lai gan ar tādiem tempiem, haosu, tizlošanos, shēmošanu un pāķismu,  ticamāks ir variants, ka es līdz rudenim (sākot no gada sākuma) būšu izdzēris 690 litrus alus. Principā nekas neiespējams – 2.9 litri dienā. Jā, protams, drusku jāsarauj varētu būt, iespējams, pēdējā mēnesī savs piecītis dienā būs jāpaņem, bet vienalga ticamāk nekā tā amatieriskā tizlošanās ar vakcīnām un principā visu pārējo, kas saistās ar veselības sistēmu.

Vēl arī derētu (ATKAL!) mazliet pamainīt ēšanas paradumus, tā teikt – mazāk ēst vafeles, bulkas, desu, ceptus kartupeļus, maizi un tā tālāk. Pag, jūs sarakstā nepamanījāt sieru? Jā, to grūti no manas ēdienkartes likvidēt. Praktiski neiespējami. Pietiek jau ar to, ka ķiploku grauzdiņi man ir retāk nekā svētku dienas februārī. Nē, nu, protams, var to visu maukt iekšā, bet tad drusku pārdomātāk jādarbojas taktiski, praktiski un faktiski, lai kilo kristu. Krist jau viņi krīt un kritīs, bet būtu labi ātrāk. Tagad ēdu sievas gatavoto kūku… garšīga, bet it kā nevajadzētu, jo noteikti tur ir daudz kaloriju, bet kā teica Mārgaretas Mičelas romāna "Vējiem līdzi" galvenā varone Skārleta O'Hara: "Par to es domāšu rīt, jo šovakar man gribas ēst".

12. un 13. nedēļas kopsavilkums
noskriets: 150.3
kg mīnusā: -0.3
kg mīnusā kopā: -10.7
līdz mērķim: +14.1

Pašpasludinātā atgriešanās: E8: -0.5 (-10.4 / + 14.4): mutes (ne)disciplīna un rekordi

 Shalom! "Ja gribi nomest svaru, skrien tukšā dūšā," – reiz teica vieds sensejs. Patiesībā tas "reiz" biju šodien pēcpusdienā un viedais sensejs ir mans tētis. Es gan tobrīd jau biju noskrējis, bet viņa viedo padomu gandrīz biju realizējis – dūša man bija diezgan patukša, ņemot vērā, ka apēdu diezgan pieklājīgu kūkas "Napoleons" gabalu un izdzēru kafiju bez cukura, bet ar stēviju. Ja skrējiens ir no rīta (kā tas bija arī šajā gadījumā), tad nekad neesmu ēdis daudz, tikai pieklājības pēc iemetis kaut ko kuņģī un uzdzēris pa virsu kafiju.

Kas attiecas uz kafiju, tad jau pieminētā stēvija būs mani samaitājusi – šonedēļ tīri intereses pēc pamēģināju kafiju ar cukuru – karotes piebēru kā parasti tiku bēris savulaik – tfu, pļē, veh, cik salda. Pēc vienas krūzes ātri atgriezos pie stēvijas. Sieva gan stēviju nav atzinusi par labu esam, sak, garšo pēc kaut kādām ""medicīniskām zālēm". Par medicīnu nezinu, bet kā jau iepriekš noskaidrojām, tad stēvija tulkojumā no Dievs vien sazina kādas valodas ir "meduszāle".

Tātad, cukuru es jau pieminēju, ja? Par to, ka mutes disciplīna man principā klibojusi pēdējā laikā, jūs jau esat lasījuši. Parasti gan tas notika neviļus – es teiktu, vājuma brīžos, kad smarža iecērtas nāsīs tik ļoti, ka cilvēka grēcīga daba nespēj pretoties gastronomiskām izvirtībām. Šonedēļ bija citādāk – es grēkoju apzināti, atklāti un bez sirdsapziņas pārmetumiem.  Kāpēc? Nu kā uz to skatās… No vienas puses, es gribēju pārbaudīt, ko par to saka mani Vācijā ražotie svari, bet no otras – nē, nu vienkārši gribējās rīt (vakar un šodien arī gribējās rīt). Un, ja virtuvē brīnišķīgi smaržo – kā gan Tu negribēt!

Tagad varam uz aliņu vai četriem saderēt, ka nākamnedēļ svara kritums būs līdzīgs, ja ne lavīnai, tad no pirmā stāva loga krītošam kaķim gan?! Vienkārši, izmantojot savas zināšanas, skaitļus un tālāk, esmu pamanījis, ka mēness fāžu faktors tiešām strādā. Kad ir augošs, tad speķi sadedzināt ir ārkārtīgi grūti, savukārt dilstošā mēnesī lido lejup kā Fēlikss Baumgartners no stratosfēras (tiem, kuri nezina, iesaku iegūglēt). Nākamnedēļ, starp citu, sākas dilstošs mēness.

Kas attiecas uz šīs nedēļas pilnmēnesi un svara peripetijām, tad nedēļas sākumā viss bija pēc likumiem – briestot mēnesim, brieda mani tauki. Pilnmēness sabrieda sestdien no rīta un faktiski nedēļas otrā puse arī bija tā, kad kilo un grami lēnām, bet tīri pievilcīgi sāka iet uz leju. Atkal sanācis viens pārliecinošs tualetes apmeklējuma rezultāts jeb mīnus 0.5 kilo, savukārt kopējā katlā tas nozīmē pirmo desmit kilo pazaudēšanu (-10.4), taču līdz mērķim vēl aizvien vairāk par pusi – teju 14 ar pusi kilo. Galvenais neizēsties augušā mēnesī un izmantot dilstoša mēness priekšrocības, you know?!

Skriešanas ziņā viss pēc plāna – piektā nedēļa pēc kārtas ar 80+ kilometriem, kas nedaudz neplānoti gada īsākajā mēnesī noveda pie rekorda mēnesī saskrietajos kilometros – 327.1. Iespējams, ka tas arī šogad paliks ražīgākais mēnesis, lai gan – kas zina. Martā briest šādi tādi izaicinājumi, tā, ka apgriezienus gan jau nāksies vismaz drusku nomest. Un, ja vien ķīnieši neturpinās ēst sikspārņus, suņus, vāveres un skudrulāčus, gan jau arī visādi kroņa vīrusi atstiepsies tāpat kā visi citi sūdi iepriekšējos gadsimtos, un mēs atkal varēsim maukt sacensībās.  To arī novēlu, brāļi un māsas. Shalom!

11. nedēļas kopsavilkums:
noskriets: 82.2 km 
kg mīnusā: -0.5
kg mīnusā kopā: -10.4
līdz mērķim: +14.4