Shalom, dižās un globālās skrējēju nācijas brāļi un māsas, lojālie
pašpasludinātā etiopieša atbalstītāji. Jau iztēlē redzu, ka daļa no jums
sajūsmā lauž krēslus, sagaidot pirmo blogu pēdējo vairāk nekā četru mēnešu laikā. Un šajā
vietā droši vien publikā uzpeld dziļdomīgs jautājums – tā, un par kādu dižmērķi
viņš tagad paziņos?
Patiesībā, jaunā gada vai jaunās sezonas pirmo blogu es rakstu jau vismaz trīs
mēnešus. Rakstīšana gan ir relatīvs jēdziens, jo patiesībā ir… divi varianti,
kuri paralēli tiek "uzfrišināti". Jā, vietā ir jautājums – ko tad Tu
viņus nepublicē? Raugi, raugi, es jums saku – ja intuīcija un iekšējā sajūta
saka, ka nevajag, tad nevajag. Un tā aizvien saka tieši tā. Kāpēc? Nezinu, bet
gudri cilvēki ieklausās vēl gudrākajā "savā iekšējā es" : )
Taču abstrahējoties no dažādiem dižiem un mazāk dižiem mērķiem, sezona ir un
paliek sezona, vai ne? Līdz ar to, sezonas plānā ir virkne potenciālo
sacensību, no kurām divas aizgājušas "pa pieskari" jau
nesākoties, proti gan Rozentāla skriešanas svētki Saldū, gan Noskrien Ziemu pie
Brīvdabas muzeja. Lai arī kopš skriešanas karjeras sākuma slimoju ārkārtīgi
reti, tomēr reizēm gadās un Tu nekad nevari zināt, kad vīruss Tevi paņems, kā
saka, aiz pautiem : ) Paņēma tieši dzimšanas dienā, bet ar savu rūdījumu es šo
pāris dienās nokautēju ar Maira Brieža stila kreiso āķi.
Bum!
Jauno sezonu pašpasludinātais līdz ar to sāks vai nu 2. aprīlī Ozolniekos
(10km) vai 7. aprīlī Liepājā (21km). Un pēc tam jau arī Stirnu buka sezonas
starts valdzinošajā Tērvetē (mhm, tikai žēl, ka Tērvetes alus kļuvis par čurūdeni,
labi, ka tā vietā vismaz radies dižalus Zoltners), kur viennozīmīgi solās viens
no gada skaistākajiem skrējieniem. Lai
gan siekalojos arī ap Tērvetes posmu, mans personiskais Stirnu buka saldēdiens
būs Jaunpiebalgas posms, jo tā ir vieta, kur ir manas saknes.
Domāju, ka konkrēti dižmērķi tiks izziņoti tuvākajā nākotnē, kad, kā sacīt
jāsaka, intuīcija dos zaļo gaismu. Pagaidām, kā pirmā pusgada svarīgākos
startus iezīmēju Stirnu bukus Tērvetē un Piebalgā (mazlietiņ perdono Ogre, Tu arī esi skaista un valdzinoša), Lattelecom Rīgas maratonu,
kā arī mistiskām leģendām apvīto Ģedules skrējienu, kas gan īsti nav sacensības, bet drīzāk
skrējiens dzimtajā pusē ar intrigas momentu. Sīkāk par Ģedules skrējienu tad,
kad tas solīsies tapt realizēts, un, jā – mēs gaidām reālu pavasari. Protams,
starp maniem pirmā pusgada nozīmīgajiem startiem varam ieķeksēt arī Liepājas
pusmaratonu, bet iepriekš to neminēju piesardzības dēļ – zinies, līdz Liepājai ir
nepilnas trīs nedēļas un man nav ne jausmas kādā formā esmu (pirms slimošanas
ar diezgan lielu ticamības momentu varēju teikt, ka labā).
Jauno skriešanas sezonu plānoju sākt ar jaunu ekipējumu, t.i. kreklu, uz kura
būs visi pašpasludinātā atbalstītāji un tie, kurus "ticība ļauj likt uz
krekla", tāpēc aicinu kļūt par pašpasludinātā diždraugiem, draugiem vai
mazdraugiem (draugs enīvej paliek draugs) ... veselu varu kompāniju! : )))
P.S Veselības centrs Krio aizvien paliek uz mana krekla, kā abpusējas un cieņpilnas mīlestības patiess piemērs. Shalom : )
Provizoriskais pašpasludinātā
kalendārs 2018 17.03. Rozentāla skriešanas svētki, Saldus
18.03. Noskrien Ziemu #4, Brīvdabas Muzejs ??.??. Ģedules skrējiens, Iecava
02.04. Ielūdz Ozolnieki #1
07.04. Liepājas pusmaratons, SL #1
14.04. Stirnu buks #1, Tērvete
22.04. Purva un taku skrējiens "Maltuve"
22.04. LSC pusmaratons
29.04. Daugavpils pusmaratons, SL #2
05.05. Stirnu buks #2, Ogre
06.05. Aizkraukles pusmaratons
06.05. Ielūdz Ozolnieki #2
??.05. Carnikavas piejūras skrējiens
20.05. Lattelecom Rīgas maratons
27.05. Rēzeknes pusmaratons, SL#3
02.06. Salaspils pusmaratons
03.06. Ielūdz Ozolnieki #3
09.06.Stirnu buks #3, Piebalga
16.06. Ventspils maratons, SL #4
23.06. Rīga – Valmiera 107km
23.06. Jānis, Jānītis, Cēsis
30.06. Vilkaču maratons
01.07. Ielūdz Ozolnieki #4
14.07. Jelgavas pusmaratons, SL #5
28.07. Stirnu buks #4, Talsi
04.08. Cēsis ECO Trail
11.08. Kuldīgas pusmaratons, SL#6
18.08. Stirnu buks #5, Milzkalne
25.08. Apkārt Alaukstam
25.08. Baltijas baso pēdu ultramaratons
02.09. Ielūdz Ozolnieki #5
08.09. Stirnu buks#6, Gaiziņkalns
16.09. Valmieras maratons, SL#7
23.09. We Run Riga pusmaratons
23.09. Ielūdz Ozolnieki #6
29.09. Salaspils "Noskrien Vēju" pusmaratons
29.09. Stirnu buks#7, Līgatne
06.10. Iecavas rudens
06.10. Siguldas kalnu maratons
13.10. Siguldas pusmaratons, SL#8
??.10. Latvijas čempionāts krosā
21.10. Ozolnieku pusmaratons
11.11. Svētku skrējiens Patriots
09.12. Ozolnieku ziemas skrējiens
Shalom! Kādu laiciņu pašpasludinātais neko nav rakstījis, bet blogs nevaid
miris, un, ja vismaz sacensībās ir uzskriets, tad par to ir jāatskaitās. Nu
vismaz tikmēr, kamēr etiopietim ir savi 15+ lojālie sekotāji, kas viņa
eksistenciālās pārdomas izlasa no A līdz Z. Par to jums, brāļi un māsas, vieds
paldies.
Svētdien, 10.decembrī, man bija svētki, proti, 20. starts sezonā. Jā, tik ņipri
un aktīvi kā šogad neesmu skrējis vēl nekad. Mans jubilejas starts bija
Ozolnieku Ziemas skrējiens, kur līdz šim ar katru gadu tikai uzlabojis savu
rezultātu. Par šo gadu man nebija nekādas skaidrības – ne es ziemīšu
tipinājumam biju mērķtiecīgi gatavojos (trenējos, bet bez specifiskiem
treniņiem), turklāt arī mana veselība
tīkoja ieviest korekcijas – proti, pirms nedēļas bija specifiskas
veselības pārbaudes (kas savā ziņā bija slodze organismam), bet pāris dienas
pirms starta pēkšņi sāka sāpēt ceļgals. Diezgan nopietni, ja jau pat ejot tas
lika par sevi būtiski manīt.
Taču šis bija gadījums, kad sacensības ir sacensības un iespējams adrenalīns
patiesi nomāc sāpes – svētdienas startā ceļgals vispār nesāpēja, lai gan
iesildoties un atsildoties tas tomēr vēstīja: "Klau, čali, re ku es
esmu!" Jebkurā gadījumā paldies ceļgalam, ka 15 kilometrus tas klusēja un
ļāva man izskrieties pēc sirds patikas.
Kas attiecas uz pašu skrējienu, tad sāku es apņēmīgi un pāris metrus (nu labi,
ne gluži piecus vai desmit – drīzāk savus 50 vai 100) pat biju līderu grupā,
bet pēc tam iekārtojos sekotāju bariņā ar sev komfortablu tempu. Ik pa laiku
uzmetu aci pulsometram, kur cipari man bija te draudzīgi, te ne pārāk – pirmie
divi kilo respektabli, turpinājums… nu tā, ar Dievu uz pusēm. Vēlāk temps
kritās, te kāpa, atkarībā no seguma – uz asfalta jutos kā zivs ūdenī, citur –
ne pārāk. Sirdi sildīja tas, ka neviens mani īpaši neapdzina (labi, labi,
sauksim lietas īstajos vārdos – nespēja apdzīt), kas nozīmēja, ka vai nu es
tomēr īsti neplīstu, bet, ja plīstu – ar to nodarbojas arī citi. Trešā apļa
sākumā gan mani apdzina viens čalis, kas kādu laiku turējās man aiz muguras un
tīri teorētiski bija manā vecuma grupā, tātad – līdz ar to tīri teorētiski arī
tiešais konkurents. It kā jau mēģināju turēt līdzi, bet jāskatās patiesībai
acīs – puika bija viennozīmīgi svaigāks un konkurēšana ar viņu pa lielam bija
Dona Kihota cīņa ar vējdzirnavām.
Iespējams, ja es būtu nolēmis skriet ar želejām un pāris ierīt, tad savu
pusminūti vai minūti no rezultāta nomestu un ar čali arī spētu pacīnīties, bet
pēc kara jau visi gudri un īsākās distancēs par pusmaratonu želejas nemēdzu
izmantot. Tad nu palaidu konkurentu tālumā un skatījos, lai tuvākie sekotāji
man netiek tuvumā. Un netika ar.
Kas attiecas, uz rezultātu, tad tendences pa apļiem (tādu bija trīs, proti,
3x5km) rādīja, ka temps krītas un es varētu ierakstīties ap 1:07:00 plus/mīnus
20 sekundes. Vismaz tāds viedoklis bija manam pulsometram. Ņemot vērā finiša
spurta likumu un tā, finišu man vajadzēja sasniegt tā ap 1:06:25 – 1:06:30. Man
par pārsteigumu ierakstījos 1:05:44, bet pulsometrs man uzmērīja savus 150
metrus mazāk. Ņemot vērā, ka mans pulsometrs parasti pēdējā laikā nomēra drusciņ mazāk kā ir (allaž, salīdzinot ar citiem), tad ticēsim, ka Ozolnieku trase ir akurāt 15.00 un nav stresa. Lai vai kā, pērnā gada rezultāts (1:06:05) pārsists, bet līdz pjedestālam šogad bija tālāk nekā pērn – vadošie trīs kumeliņi bija jau nu dikti jaudīgi (stabili zem stundas). Lai gan tas nav galvenais – prieks, ka noskrēju ātrāk nekā jebkad, varbūt, ja medālis būtu degungalā, tad varētu ķert gruzi. Vispār skrējās grūti, taču man fātera raksturs - po, ka grūti, jākaplē bietes līdz finišam. Kaut vai zvaigznītes virs galvas lidinās, kaut vai autopilots (jā, ir bijusi vienam Pārumam tāda pieredze).
To vai atklāšu savus nākamā gada mērķus, vēl nezinu. Salasījos te zin gudrus tekstus, ka mērķus nevajag atklāt, jo tad ieslēdzoties kaut kāda tur "karmiskā pretestība". Man gan grūtības patīk, bet varbūt jāpamēģina pa kluso un tad… pēc starta, jā, tad jau var izpausties. Un papētīt, kā ir "palaižot muti" un "nepalaižot muti".
2017. gada starti:
18.03. Rozentāla skrējiens Saldū
- 10 km - 42:50
26.03. Liepājas
pusmaratons - 21.0975 km - 1:35:48
15.04. Zilo kalnu Stirnu
buks - Lūsis 26 km - 2:42:58
14.05. Lattelecom Rīgas
maratons - 42.195 km - 3:49:51 PB
27.05. Aizkraukles
pusmaratons - 21.0975 km - 1:38:58 – 3. vieta
04.06. Iecavas sporta
svētki - 1500 m - 5:36.7 PB
23.06. Jāņu skrējiens
Cēsīs - 12.25 km -58:05 PB
01.07. Kornetu Stirnu
buks - 24.3 km - 2:52:44
29.07. Pokaiņu meža
Stirnu buks - 21.23 km - 2:15:56
04.08. Liepājas stunda -
1h - 13 587 km PB/SB
12.08. Skrien Latvija
Kuldīga - 10.55 km - 48:10
19.08. Milzkalnes Stirnu
buks - Lūsis 30 km - 3:48:39
17.09. Valmieras
pusmaratons - 21.0975 km - 1:34:18 SB
23.09. Gaujas Senlejas
Stirnu buks - Zaķis 13 km - 1:34:59
30.09. Noskrien Vēju,
Salaspils - 10.31 km - 45:20
07.10. Siguldas
pusmaratons - 21.0975 km - 1:35:24
15.10. Rudens kross
Zibeņos - 2 km virs 100 kg - 9:12 PB – 1.
vieta
10.12. Ozolnieku ziemas
skrējiens - 15 km - 1:05:44 PB
PB – personiskais rekords, SB –
sezonas rekords. Ar Liepājas stundu ir interesanti – oficiālos stundas
skrējienos tas ir personiskais rekords, bet savulaik, savā leģendārajā
2012.gada Siguldas pusmaratonā pirmo stundu noskrēju ātrāk (13.82).
Shalom! Tik daudz kā šogad savā deviņus gadus garajā un apzinīgajā skrējēja
karjerā neesmu skrējis. Tas attiecas gan
uz treniņiem, gan sacensībām. Acīmredzot pēc pāris "krīzes gadiem",
kas sekoja pēc manas visu laiku labākās sezonas (ja par atskaites punktu ņem
labāko pusmaratonu) es no tā atkal ķeru kaifu.
Vienmēr esmu sevi pozicionējis kā līdzenumu skrējēju, taču arvien biežāk un
pārliecinošāk kaifu visvairāk noķeru tieši takās. Viss ir it kā loģiski –
līdzenumos / šosejā dzenos pēc rekordiem maratonos, pusmaratonos un sīcenītē,
kamēr takās vienkārši izbaudu procesu un ļauju sev sevi pamocīt. Skaistas
ainavas, finišs caur grūtībām un endorfīnu ballīte – kas varbūt labāks par šo?!
: )
Statistika liecina, ka šogad esmu piedalījies jau 19 sacensībās. Pēdējās no tām
bija tās, kurās pirms sezonas tiku savā plānā ierakstījis "o jā, šito ir
jāskrien" (kopumā tādas bija septiņas, no kurām sešas tika izskrietas – Zilo
kalnu Stirnu buks, Lattelecom Rīgas maratons, Valmieras pusmaratons, Gaujas
senlejas Stirnu buks, Siguldas pusmaratons un Svētku skrējiens "Patriots",
vienīgās, kurās nepiedalījos bija "Iecavas rudens", bet ko lai dara,
ja tur auni plāno kalendāru…) – respektīvi, "Patriots".
Pirms gada sniegotajos Valgundes mežos skrienot "Patriotu" noķēru
patiesu kaifu, neskatoties, ka pie pirmajiem kalniem ieslēdzu "nīkulīti",
jo lāga nespēju tajos tikt bez apstāšanās. Šogad Ziemassvētku kauju muzeja tuvumā
sniega nebija, vien lietiņš līņāja, bet sajūtas un skriešanas prieks vienalga
bija līmenī. Varbūt sniega trūkums, varbūt Stirnu bukā uzkačātais stils, bet
distances gaitā tā arī ne reizi neapstājos – arī tais kalnos, kur citi pārgāja
soļos.
Pirms "Patriota" gan netiku gudrs, kā man šogad varētu veikties, jo
pēdējās nedēļās mans ceļgals ar mani ir uzsācis diskusiju. Ne tā ka ļoti un
skaļi kaut ko saka, bet liek manīt, ka "čali, Tava narkotiskā skriešana
sāk atstāt iespaidu uz mani". Pagaidām tas iespaids ir maigs, tāds, ka –
jā, jūt, bet būtiski tas procesu netraucē. Sacensību dienas rītā klusībā cerēju
pārsist iepriekšējā gada veikumu, respektīvi, 2:07:31. Biju skeptisks, jo
paralēli visādām mikrotraumām, nebija arī, kā tagad moderni teikt, attiecīgs
mūds, nu tipa "mood", ja esam angliski korekti.
Tā arī tie pirmie kilometri pagāja – ar tempu nedaudz zem piecām minūtēm uz
kilometru, vadoties pēc sajūtām un tā, ko atļauj ķermenis. Faktiski bija
sajūta, ka varētu maukt arī vēl jaudīgāk, bet ceļgals par sevi atgādināja un arī
organisma attieksme bija tāda kā "nu,
un ko Tu mani izvilki svētdienas rītā skraidīt?" Taču pat neskatoties uz
to, skrējās visumā pievilcīgi un puslīdz ātri. Kā jau minēju, tad šogad "nīkulīti"
tā arī neieslēdzu, ātrāk vai lēnāk, bet visos kalnos uzskrienot. Labi, pēc kāda
grāvja aizķēros aiz smiltīm (nu vismaz reizi jau notizloties vajadzēja) un uz
0.945 sekundēm sabremzējos, taču par apstāšanos to īsti nevar dēvēt.
Jau pēc pusdistances biju diezgan drošs, ka, ja savas korekcijas neieviesīs
ceļgals, tad šogad noskriešu ātrāk nekā pērn. Galvenokārt jau tāpēc, ka visi
puslīdz lielie kalni vai pauguri tomēr bija pirmajā pusē. Pakāpeniski sāku
domāt arī par to, ka nav nekas nereāls ierakstīties arī divās stundās. Beigu
beigās tomēr drusku pietrūka, finišu sasniedzot pēc 2:00:37. Gan jau, ka kaut
kur distances gaitā tās nepilnās 40 sekundes varēja sakasīt, bet arī ar visu to
– nu seksīgs skrējiens, seksīgs. Endorfīni ballējas!
Pirmoreiz šosezon, starp citu, skrēju bez sava slavenā "etiopieša"
krekla. Pirms sacensībām feisītī jau tautu aicināju izteikt minējumus, kāpēc
tā, bet patiesība ir gaužām vienkārša – pirmkārt, es to nejauši biju atstājis /
aizmirsis savā dzimtajā Iecavā, otrkārt, es biju aizdomājies vai propagandēt
Etiopiju and that shit būtu labi, ja runa ir par Latviju un tās svētkiem. Beigu
beigās "izraku" kādu sarkanu kreklu, ar kuru noskriet konkrētās
sacensības.
Kā jau minēju, tās man bija 19. starts šosezon. Principā tas ir gandrīz tikpat
cik iepriekšējos trijos gados kopā (22). Šogad diezgan droši būs vēl viens
starts (Ozolnieku Ziemas skrējiens 10.decembrī), bet varbūt arī beidzot
debitēšu "Noskrien Ziemu", kur pirmais posms 17.decembrī Sējā. Kas nozīmē, ka sacensību dvacāru šosezon,
visticamāk, sasniegsim. Un jā, kā jau kāds mutīgs čalis teica "Patriotā"
– sezona nekad nebeidzas. Faktiski tā arī ir – cauru gadu katru mēnesi vari
skriet kur vien sirds kāro. Un nav pat būtiski vai tās ir sacensības vai
vienkārši treniņš vienatnē vai bariņā. Skriesim. Shalom!
Shalom! Jau sentēvi zināja teikt, ka labs nāk ar gaidīšanu. Tāpat droši vien ir
ar pašpasludinātā etiopieša blogu, respektīvi, tad ierodas pusotru nedēļu kopš
kārtējā starta. Un kārtējais starts bija Stirnu buks sezonas Grand Finale
Karostā, kur izvēlējos skriet garāko distanci, respektīvi Lūsi, kas pēc
organizatoru pasaciņām bija nepilni 28 kilometri.
Viedie vienmēr ir teikuši, ka Tu vari ticēt tikai sev. Un arī tad limitēti.
Tieši tā – arī Stirnu buka tēviem un garīgajiem līderiem klausīt par distances garumu
ir tas pats, kas čurāt pret spēcīgu vēju un domāt, ka urīna strūkla Tevi apies
ar līkumu : ) Tai pat laikā drāmai nav vietas – nolikums ir diezgan vieds un
apgarots un organizatori katras distances ietvaros var izpausties diezgan pēc
sirds patikas. Un tautai to jāpieņem.
Kāpēc Karostā izvēlējos Lūsi? Pirmkārt, tāpēc, ka tas bija sezonas fināls.
Otrkārt, tāpēc, ka… nu kādi kalni Karostā? Vasarā biju kačājis tajā pusē skilu
(sauksim to par treniņnometni) un zināju – ne tur kalni, ne kas cits. Izņemot
pāris sīkumus Beberliņu tuvumā. Kas principā arī apstiprinājās. Vispār
distances izvēle bija diezgan spontāns lēmums cimperlīgas cacas stilā, sak,
"gribu un viss".
Ar startu baigi neaizrāvos un skrēju sava treniņbiedra (man ir tādi pāris
respektabli un leģendāri treniņbiedri, ar kuriem reizēm uzskrienu ) Māra
kompānijā, ironizējot, ka uzvarētāju mūsu starpā noteiks sprinta etaps, kas
bija kaut kur distances beigu daļā. Vairāk vai mazāk tā arī bija, izņemot to,
ka kaut kas kaut ko noteica. Distances gaitā viens otru pa drusciņam pavilkām,
reizēm dažādas likstas piebremzēja viņu, reizēm mani. Kad izskrējām Karostas
centru (es īsti nezinu vai tas ir centrs, bet karoče tas bija etaps aiz bija
tad, kad bijām jau aizskrējuši aiz armijas daļas un pirms tilta nogriezušies pa
kreisi), Māris sāka attālināties. 30 metri tur vienubrīd bija stabili un varbūt
pat sevi 50. Bija brīdis, kad man šķita – OK, Marčello, mūsu starpā Tu esi taku
MVP, atkal izcelsi titulu. Taču ideāli viss ir tikai paradīzē un arī tad nav
skaidri teikts, jo neviens no mums taču tur nav bijis, tādējādi – kāda
garantija, ka tur toč viss ir pa skaisto?! Māri bremzēja problēmas ar kāju, un
visticamāk tieši tas bija galvenais faktors, kāpēc atkal viņu noķēru. Jā, arī
man bija savas likstas – tad ceļgals kaut ko iebilda, tad cirksnis teica savas
domas (kāpēc – nezinu, it kā nav / nebija pamata), bet norakstīt uz to manu
atpalikšanu no dažiem skrējējiem neņemos.
Māris varētu būt Fair Play vai "labākais cīņubiedrs" balvas kandidāts
šogad. Brīdī, kad ap kādu kilometru, kas noteikti bija vairāk par 25, jutu, ka
man varētu uzbrukt krampji, es ieminējos, sak, "jūtu, ka vēl pāris kiļi un
krampji mani paņems kā suņi to dara". Cīņubiedrs, krietni cilvēks būdams,
piedāvāja želeju. Es, nebūdams pieticīgs, neatteicos un iepļāvu. Mazliet
atlaida. Un uz finišu cilpojām draudzīgi kopā. It kā epizodiski uzpeldēja doma
par finiša spurtu, bet padomāju – kam un kāda ponija pēc tas vajadzīgs? Ko tās pāris sekundes dos? Ko dos tas skats no
malas un cilvēku pārdomas par tēmu "skat, tie sprinto tā, it kā distancē
būtu pastaigājušies" (nenoliegšu, es tā ļoti bieži prātoju par citiem
skrējējiem, jo finišā viņi tiešām pēkšņi skrien tā, it kā petarde pakaļā būtu).
Tā nu ieskrējām kopā vienlaikus, nesteidzīgi un ar identisku rezultātu. Kurš
fotofinišā bija ātrāks vēl zinātnieki un organizatori strīdas un tam nav arī
baigās nozīmes. Labi pavadīts laiks, kā teiktu cits mans treniņu biedrs Magnus,
kurš mūs ar basām kājiņām apskrēja neilgi
pirms finiša.
Ja atgriežamies pie organizatoru pasaciņām, tad patiesais distances garums bija
30+. Lai arī Karostā kalnu pa lielam tiešām nav, organizatori tiešām bija
parūpējušies par labu, izaicinošu trasi. Meža takas, brikšņi, mols, jūras
krasts un tā tālāk. Īpaši jau mols bija patiess izaicinājums. Kā amizantu
epizodi atceros gadījumu pie jūras, kur pie akmeņu krāvuma kāda no dalībniecēm
spļāva zilus uguņus (nu varbūt arī rozā, sarkanus vai visās varavīksnes krāsās),
sak, "Un viņiem tas šķiet normāli? Kas viņi galīgi [cenzēts], pavisam [cenzēts], nu pilnīgi debīli?". Tajā brīdī nosmēju, ka gan jau debitante
– neticu, ka nezināja uz ko parakstās. Stirnu buks ir izaicinājumu festivāls
un, ja Rimants Tev nepiedāvā kalnus, tad ko citu noteikti piedāvās. Surprise,
surprise!
Stirnu buka sezona bija lieliska. Kaifu varēja ķert gandrīz visos posmos (ar
uzsvaru uz gandrīz, jo Milzkalnā man to ķeršanu mazliet aizēnoja kritieni un tā
sekas) un Karosta nebija izņēmums. Ar nepacietību jau gaidu nākamo sezonu – arī
tāpēc, ka viens no posmiem būs mana tēva dzimtajā pusē Piebalgā. Maķenīt zinot to pusi, mans ir drošs - nāksies labi pasvīst, draudziņi : )
Bet tikmēr vēl ar diviem startiem jāuzliek punkts uz i 2017. gada skrējieniem –
proti, 12.novembrī Skrējiens Patriots (24+ km) un 10. decembrī Ozolnieku Ziemas
skrējiens (15km). Lai gan nav jau teikts, ka būs tikai šie divi starti. Vēl jau
decembrī sākas "Noskrien Ziemu" un ņemot vērā, ka skriet ir seksīgi…
paši saprotat… var sanākt kā cimperlīgai cacai "gribu un viss" un
aizšaut uz vēl kādiem mačiem spontāni. Shalom : )
Shalom! Ja kāda mērķa virsuzdevums neizdodas, reizēm cilvēku pārņem tāds kā
vieglas formas besis. Kā no tā tikt vaļā? Ir vairāki varianti – ļaut visam
ritēt savu gaitu vai arī ļaut visam ritēt savu gaitu un vēl sev par prieku
pabarot savu ego. Es izvēlējos otro variantu.
Nedēļa pēc "Medības 89" superfināla bija tipiska dižmērķa
nesasniegšanas pēcnedēļa – motivācija jāmeklē ar jaudīgāko lukturi, organisms
izliekas par sagurušāku nekā ir un tamlīdzīgas muļķības. Zināju, ka tas ir
pārejoši – precīzi šādas sajūtas bija arī pēc "maratona misijas"
pavasarī. Lai mazliet sevi sapurinātu, pieteicos Latvijas čempionātam krosā,
kur pirms gada uzvarēju sev tik iecienītajā svara kategorijā virs 100
kilogramiem (biju nedaudz virs, bet pietiekami, lai pirms sacensībām bez
satraukuma apmeklētu labierīcības : )
Kā jau teicu, visu nedēļu organisms bija kusls kā nodzīts lops vai vismaz par
tādu izlikās, kas ir ticamāks variants. Pat sacensību rītā iesildoties sajūtas
bija tādas… maigi sakot, nekādas. Tāpēc par atkārtotu triumfu nebūt nebiju 100%
drošs, lai gan bračka mierināja: "Tak atslābsti, puskuili, izcelsi zeltu
pīpējot". Nepīpēju, bet izcēlu. Man bija divi mazi un klusi mērķi –
noskaidrot vai nosargāt titulu ir grūtāk nekā izcīnīt un mēģināt labot savu
pagājušā gada rezultātu (9:19).
Distance bija t.s. "pusmaratonistu sprints stirnu buka mērcē" –
respektīvi nieka divi kilometri, taču pa takām, ar vairākiem pauguriem un vienu
tīri zolīdu kalnu. Smagsvari startēja kopā ar senioriem un jauniešiem (laikam
U-14), tāpēc startā vairāk vai mazāk izmantoju taktiku "lai tie jaunie /
trakie skrien", bet faktiski mēģināju atrast komfortablu tempu. Pirmā
kilometrā pārsteidza kāds sirms seniors, kas labi turēja līdzi (vēl padomāju –
ja es viņa vecumā šitā maukšu, tad respekt). Vēlāk no viņa atrāvos, turoties ar
ņipriem jauniešiem, bet pašam nebija sajūta, ka spiežu no sevis maksimumu.
Tomēr skatoties laikrādī pirms un pēc dižā kalna sapratu, ka faktiski man ir pa
spēkam uzlabot iepriekšējā gada rezultātu, kas man bija zināms pārsteigums.
Varbūt varēja arī ātrāk, bet 9:12 bija cipars, ar ko esmu visumā apmierināts.
And still… Latvian heavyweight champion
in cross : ) Vai titulu nosargāt bija grūtāk nekā izcīnīt? Daudznozīmīgi
paklusēšu un aicināšu citus puskuiļus nākamgad piedalīties, lai lielāka
intriga. Pats nākamgad būšu zem 100, tāpēc skriešu gan jau citā distancē (aha,
gan jau to pašu teicu pirms gada…)
Lai vai kā, ego ir pabarots un actiņas mirdz. Tik ļoti, ka pieteicos Stirnu
buka sezonas Grand Finale posmam Karostā uz Lūša distanci (kaut kas ap 28
kilometriem). Ir sajūta, ka būs varen seksīgs posms. Kā jau visa sezona. Tā kā
visādi dižmērķi un tā tālāk aiz muguras un par jauniem pašpasludinātais nav
neko ieminējies, gada nogales startu galvenais uzdevums ir skaidrs – baudīt,
vienkārši baudīt lieliskus skrējienus lieliskās kompānijās. Un shalom!
P.S. Patīkami, ka arī bračka tika uz pjedestāla svarā virs 100 kilo, kas nozīmē, ka faktiski Pārumi dominēja - divas no trim vietām uz podesta. Un viss pārējais ir figņa : )
Shalom! Jūs jau noteikti esat lietas kursā, ka "medību" superfinālā pašpasludinātajam sanāca neveiksme, no cerētā medījuma atpaliekot piecarpus minūtes. Piecarpus! Tādā distancē kā pusmaratons tas ir kilometrs ļoti lempīgā tempā (kādā parasti man pusmaratonā neviens kilometrs nav) : ) Prakse neveiksmju gadījumā bērt pelnus uz galvas sūkā, tāpēc es labāk atkorķēšu šampi.
Par ko man šampis, ja dižmērķis nav sasniegts? Par visu pēc kārtas. Pēc Valmieras, kur noskrēju visu laiku otro labāko pusmaratonu (1:34:18), skaidrs, ka man kā ērglēnam, visticamāk, neapzināti, taču... izauga jauni spārniņi – sak, ja jau mēs šeit, ar tādu masu un tamlīdzīgi, noskrienam 94 minūtēs, tad Siguldā, drusku nozūmējot speķīti un veicot dažus svarīgus priekšdarbus, vajadzētu īzī pīzī 3-5 minūtes nomest.
Priekšdarbi šajā gadījumā bija pāris nozīmīgi treniņi starpā starp Valmieru un Siguldu un pēdējās nedēļas svarīgākais elements – slavenā ogļhidrātu diēta. Tā pati, ar kuru 2012.gadā Siguldu noskrēju ar 1:31:56, tā pati ar kuru šogad maratona pirmā puse "pīpējot" tika veikta uz 1:38:00. Vārdu sakot – pārbaudīta un efektīva lietiņa. Lai gan biju šo mēģinājis arī savos krīzes gados, kad labumu nejutu, bet ko tur brīnīties – ja Tu esi sūdīgā formā, tad neviens dopings Tev nepalīdzēs. Savukārt, ja Tu esi labā formā… visa pasaule sadosies rokās, lai Tev palīdzētu un tamlīdzīgs bulšits : )
Pēc Valmieras es sevi būtiski vairs nenoslogoju ar smagiem treniņiem, taču intervālus, tāpat kā garos vēl paskrēju un, protams, izmantoju iespēju paskraidīt arī sacensībās. Šajā gadījumā tas bija Līgatnes Stirnu buks ar nieka 13km un Salaspils "Noskrien vēju" ar 10.3. Buciņi allaž bijuši kaifķeršanas festivāls, kas lieliski palīdz sagatavoties līdzenumu startiem. Savukārt Salaspils "Noskrien vēju" jau bija diezgan objektīva spēku pārbaude. 2012.gadā nedēļu pirms izcilās Siguldas noskrēju Iecavā 6km pa 23:11 (vārdu sakot – priekš sevis diezgan veikli, es pat teiktu diži). Uz tā fona, šogad Salaspilī noskrēju teiksim tā – normāli, ja tas būtu ikdienišķs sacensību skrējiens, bet sūdīgi, ja ņem vērā, ka tās bija medības. Taču pie sevis domāju – nē, nu pajāt, pēc nedēļas viss būs bumbās.
Kā jau tas pirms atbildīgiem startiem ir, ļoti skrupulozi izpildīju tēva norādes – ja jāskrien čiriks, tad jāskrien, un pajāt, ka aizvakar skriets čiriks sacensību tempā un vakar pitnaška romantiskā vējā (he, baigās vārsmas, ne… bet iespējams, ka daži šo kodēto vēsti sapratīs). Ogļhidrātu diētā jeb tās sūrākajā versijā (trīs dienas bez ogļhidrātiem un tad trīs dienas, dēls, šķin iekšā cik uziet) arī viss bija pēc plāna – vārdu sakot, pārliecinoši gatavoju sevi triumfam.
Siguldā, kā jau īsta zvaigzne, ierados iepriekšējā vakarā (kā labi atceramies, tad uz Liepāju uz savu šī gada pirmo pusmaratonu devos arī dienu iepriekš un tas bija labs lēmums, IMHO – šito četru lielo burtu fīču savos blogos laikam izmantoju pirmoreiz), ieturēju vakariņas (nu, protams, makaroni), sapnī satiku Kauperu ar dēliem, kuri man apgalvoja, ka "Tā būs izlaušanās" (un zīmīgi, ka šitās dziesmas klips filmēts… yeah, right, Siguldā). Noticēju. Visu rītu dungoju pie brokastu galda Krimuldas muižā, dungoju lielāko daļu distances. Un tad es sapratu, ka Kauperi acīmredzot domāja nākamo gadu. "Puikas, šis brauciens būs tāls un traks".
Kas attiecas uz pašu leģendāro skrējienu… Pirmie trīs kilometri bija visnotaļ līmenī. Rupji rēķinot ap 4:10 min/km (kas nākamajos divos kilometros eleganti kritās uz 4:12 un 4:14 – it kā maz – bet skaidri saprotams, ka uz tādu distanci kā pusmaratons, tas bija grēcīgi daudz). Pirmie pieci jeb 5.27 jeb ¼ distances bija 22:07 (šeit vērts piebilst, ka mans PB 5.27 kilīšos ir 21:21, sasniegts sen, sen - 2011.gadā), kas finālā nozīmētu 1:28:28, pie noteikuma, ka temps nekrītas un es esmu monstruāls mežonis. Faktiski es varēju atļauties pusotras minūtes kritumu, lai ierakstītos 89 minūtēs ar astīti un triju minūšu kritumu, lai ierakstītos jaunā personiskā rekordā. Visumā ticami, ja vien būtu veikta pusdistance (plaši zinātniski pētījumi liecina, ka pusmaratonos lielākoties otro pusi veicu 2-3 lēnāk). Bet te bija tikai viena ceturtdaļa. Un jau kopš ceturtā kilometra temps nekaunīgi kritās. Vai es sasteidzu startu? Tak nē, mēs labi zinām, kāds bija mērķis, un, lai to sasniegtu, bija jāskrien apmēram tā. Turklāt, neskatoties uz lietu un peļķēm un tā tālāk, skrējās patiešām viegli. Komfortabli, kā teiktu Rainis, pēc pāris mēnešu neatlaidīgiem treniņiem. Kāpēc uz pirmā apļa beigām un turpmāk temps uzņēma nekaunīgu krišanos man stingra viedokļa nav, bet ir tikai teorētiski pieņēmumi (kas visticamāk ir kaķim zem astes).
Pirms nonākam pie tiem, vērtīgi piebilst, ka pirmo pusi (10.55) noskrēju ap 46:21 (starp citu, pirmie 10 bija ātrāki nekā Salaspilī), bet otrajā pusē piemetu klāt tradicionālo trīnīti, finišējot 1:35:24. Trešais visu laiku labākais pusmaratons, taču minūti lēnāk nekā Valmierā un zinot ambīcijas tāds "plunkš!" vien sanācis : ) Pēdējie pieci kilometri gan bija ātrāki par priekšpēdējiem pieciem, kas ir pat pozitīva tendence, bet to norakstu uz garām skrējējiem, kas mani apsteidza tādā stilā, ka padomāju: "Nu nē, šitā mani apskriet nevar, davai pacīnīsimies?" Ja kas, cīniņā vienu no diviem apsteidzu, otru nē. Āāā, bija vēl trešais, kurš puskilometru pirms finiša izdomāja tēlot Boltu, bet finiša spurtā es šamo izģērbu kā etiopietis Kenenisa Bekele savu tautieti Haili Gebraselasi 2003.gada pasaules čempionātā : ) Ok, mūsu laiks bija identisks, fotofinišā es būtu vēl pārāks, taču pulsometra apstādināšana man prasīja kādas tur sekundes simtdaļas, he! Lai vai kā, spriganais sicīlietis Huans Hosē Fernandess Mora palika aiz manis.
Kur galu galā slēpjas mani pieņēmumi, kāpēc 89 minūtes netika nomedītas? Sāksim ar to, ka kājas faktiski darbojās perfekti – tās ir uzkačājušas tādu skilu, ka es ar tām lepojos 24/7. Mani dažādos posmos ir bremzējuši iekšējie orgāni and that shit un domāju, ka sava nozīme, iespējams, tam bijusi arī šoreiz. Ok, plaušas domāju arī savu darbu veica. Kas paliek? Sirds, aknas, nieres, zarnas, kuņģis, liesa, visa kopējā miesa? Ja ņemam vērā kairinātās zarnas sindromu un mazliet specifiskas attiecības ar kreiso nieri (bet satraukumam nav pamata, to man saka medicīnas elite), tad tīri teorētiski var pieļaut, ka šie elementi kaut kādā ziņā, iespējams, savu ietekmi var atstāt. Sacensību nedēļā prasītos labāku vēdera darbību, neatkarīgi no tā vai vainīga kairinātā zarna, GERS, niere, iluminati vai vienkārši kaut kādi lohi no kosmosa kuģa : ) Nezinu, kas tur nebija labi, bet kaut kas nebija. Tās ir personiskās sajūtas. Vai tās varēja ietekmēt rezultātu? Nezinu. Varbūt jā, varbūt nē. Varbūt gastroenterologs Hosams gaida manu apciemojumu.
Kas attiecas uz mani pusmaratonu sezonu. Jā, 89 minūtes netika nomedītas, bet… skatīsimies uz gaišo - šogad tika izskrieti 2., 3., 4.* (par šo var diskutēt, jo, iespējams, bija maldīgs distances garums) un 12. labākie pusmaratoni. Pirmoreiz visi sezonas pusmaratoni bija ātrāki par 100 minūtēm. Un visbeidzot, neatkarīgi no tā vai Liepājas pusmaratonā distance bija precīzi 21.0975 vai kādus 300 metrus īsāka, ja ņem kalendārā gada četrus labākos pusmaratonus, tad vienalga 2017.gads ir MVP. Rupji rēķinot jeb saskaitot četrus labākos – 6:26:28 (6:27:50*, maksimāli koriģējot Liepājas grēku) 2017.gadā pret 6:28:07 veikumu 2012. gadā. Kas savukārt nozīmē, ka mana atgriešanās pusmaratonu apritē notikusi seksīgi. Varbūt, ka 89 minūšu nomedīšana tik strauji būtu "čerez čur" , tāpēc šo dižo notikumu atstāsim nākamajam gadam.
Taču, lai arī pusmaratonu sezonai esmu pielicis punktu, tas nenozīmē, ka sacensību sezona ir beigusies, jo… tā taču faktiski nebeidzas nekad. Starp citu, jau labu laiciņu 2017.gads kļuvis par sacensībām bagātāko – šobrīd jau 16. Iepriekš 13 starti bija 2012. gadā un 10 starti gadu vēlāk. Taču to, ka faktiski, kā tagad moderni teikt, man ir "savas kedas galvā", mēs sapratām jau pērnā gada etiopietī, kad no septembra līdz gada beigām man bija astoņas sacensības. Savukārt šogad varam pat aizvilkt līdz divdesmitniekam, jo…
Potenciālie starti līdz gada beigām:
15.10. Rudens kross Zibeņos 100+ 2km
21.10. Karostas Stirnu buks 21km / 28 km
12.11. Skrējiens Patriots 24km
11.12. Ozolnieku Ziemas skrējiens 15km
P.S. Pirmās domas pēc Siguldas pusmaratona attiecībā uz Karostas Stirnu buku bija "bet varbūt tiešām pamēģināt iejusties brīvprātīgā ādā?" Šobrīd vairāk sliecos uz sacensību režīmu, taču neizslēdzu, ka varētu būt arī labais cilvēciņš trases malā vai galā, kas padod ūdentiņus, karina medaļas kaklā vai dara vēl kādu svētīgu darbu. Man jau liekas, ka tādas lietas kā tempa turēšana un brīvprātīgais darbs skriešanā skrējējam ir sava veida humānisma un brieduma pazīme. Varbūt esmu noBriedis : )
Shalom! Viņdien pēc dalības kārtējā Stirnu bukā mans kompanjons un arī
treniņbiedrs Māris pārliecinoši noskaldīja: "Rīt gaidu blogu!" Man
nācās viņam atbildēt, ka parasti blogs ir pirmdienās un bloga tapšana ir
iedvesmas jautājums. Būtu jau labi, ja varētu paņemt Piebalgas aliņu, atgāzties
kā pāvam un drukāt. Diemžēl starp alu un iedvesmu tomēr nevar likt vienādības
zīmi, tāpēc blogs netapa svētdienā, bet ir klāt šodien, akurāt pirmdienā.
Uzreiz jāatzīst, ka mana dalība Gaujas senlejas (Līgatnes) Stirnu Buka
pieticīgajā (respektīvi, nieka 13km) Zaķa distancē nebija dēļ bailēm aizķerties
aiz saknēm, noraut uz purna un atdauzīt kādus orgānus – nē, nē, es biju ar sevi
strādājis Juglas mežos, mentāli dresējis, lai saknes sapņos it nemaz nerādās.
Izvēle uz zaķa distanci krita cita iemesla dēļ – tā vienkārši bija paredzēts
gatavošanās plānā medību superfinālam, kas jau klauvē pie durvīm – jo raugi, 7.
oktobris jau… nākamsestdien.
Kaut kādā ziņā var mazliet nožēlot, ka izvēle krita uz zaķi nevis buku (21km)
vai lūsi (29km), jo mmm, kas par ainavām un iespējām pavērās šo distanču
dalībniekiem. Domāju, ka īsāko distanču pārstāvji var kost pirkstos, jo
izskriet caur leģendārajiem padomju laika bunkuriem – tā tiešām bija burvīga
iespēja. Un raugoties bildēs jāsecina, ka arī meža ainavas bijušas ļoti
valdzinošas. Bet nav ko liet krokodila asaras par savu izvēli, jo tā bija tāda
kāda bija un punkts un āmen.
Principā, parakstoties uz zaķa distanci es biju rēķinājies ar tādu, kā lai
saka, relatīvi vieglu taku treniņu. Muskuļos zināms smagnējums gan bija visu
nedēļu pēc Valmieras un tas nav pārsteigums, jo es turpināju diezgan ņiprus un
intensīvus treniņus, iekļaujot arī intervālus, kas principā manu mīlestību šo
daudzo gadu laikā baudījuši stipri reti. Bet, ja gribi skriet ātri un labot
rekordus – vajag! Lai vai kā zaķa distances pirmajos kilometros es gluži vai
priecājos – temps, ņemot vērā, ka tās ir takas, bija zolīds un pie sevis saldi
smīnēju. Apzinājos, ka temps, protams, kritīsies kādā lielākā kalnā, bet kopumā
varētu saglabāties varbūt pat zem sešām minūtēm uz kilometru. Šeit droši vien
Stirnu buka radošā brigāde var ierēkt, jo garšīgas un baudpilni mokpilnas (kaut
kāds sadomazohistisks termins, ne?) trases sagatavot viņu prot. Un kaut kur ap piekto
kilometru sākās baigais traļi vaļi, augšā lejā, šaurāk platāk un dubļi, mani
dubļi. Temps kritās diezgan stabili, tāpēc, lai sevi nekacinātu, es uz
pulsometra likvidēju vidējā tempa opciju, akcentu liekot uz noskrieto distanci.
Sak, kāda ponija pēc skatīties uz to,
kas krītas, ja var skatīties uz to, kas pieaug?! : )
Izrādās, ka lielākais nīkulītis bija mans astotais kilometrs, ko noskrēju
10:29. Lai gan kāda tur skriešana, tāda pastaiga pēc aliņa vien sanāk… Kas
pārsteidz un savā ziņā ir pat dīvaini, jo sprinta etaps (nu bet, protams, ka
stāvā kalnā) bija 12. kilometrā, bet tas nebija ne pirmais, ne otrais, bet gan
tikai trešais lēnākais. Statistika rāda, ka 9:54. Kad sūrais kalns bija galā,
es pie sevis nopūtos, jo zināju – visi šitie sasodītie kalni ir galā un pēdējam
kilītim vajadzētu būt īzī džob. Vairāk vai mazāk tā arī bija, jo fināla
kilometrs tika noskriets uz 6:08, kas bija piektais ātrākais. Un būtu pat
ātrāks, ja vien neilgi pirms finiša nebūtu jālēkā pa kāpnēm, kur veiklā riksī
iespēja noraut uz mutes ir stabils fiftī-fiftī : ) Vairākkārt esmu teicis, ka
finiša tuvums dod papildu adrenalīnu un enerģiju un Līgatne nebija izņēmums –
jozu vieds un apgarots. Un sasniegt finišu aplausu pavadītam vienmēr ir
kaifiņš!
Jā, starp citu, pēdējā laikā Stirnu buka posmi mums piedāvā diezgan mīlīgus
dublīšus un arī Līgatnē šī opcija bija aktuāla. Šoreiz nenorāvu ne uz mutes, ne
pakaļas, bet četrāpus gan tiku gan uz priekš, gan uz pakaļ. Ceļgali šoreiz
tīri, bet rokas un botas ierasti kā sušķim. Es teiktu, ka mīlīgi, jo Stirnu
bukā tas faktiski ir prestiži : )
Kā jau iepriekš minēju, tad līdz Siguldas pusmaratonam, kas ir medību super (super, super) fināls ir
atlikušas vien 12 dienas. Lielais darbs praktiski ir aiz muguras un to, ka esmu
uz pareizā ceļa pierādīja Valmieras pusīte, kur tika sasniegts visu laiku stabili
otrais labākais rezultāts pusmaratonā (1:34:18). Šeit der akcentēt, ka pirms
visu laiku labākā (1:31:56, 2012.), kas arī tika saskriets Siguldā, pirms tam
Valmierā tika noskriets 1:36:41. Protams,
tas negarantē, ka arī šogad Siguldā tiks skriets par teju piecām minūtēm
ātrāk, taču ir vairākas tendences, kas par to liecina. Tagad pētu vēstures
anāles un izrādās, ka Valmierā 2012 mans svars bija 8-9 kilo vieglāks nekā
Valmierā 2017. Kas principā ir normāla kaudze cukurpaku… Pa ceļam uz Siguldu pirmajā
nedēļā pēc Valmieras trīs cukurpakas ir pakāstas un ideālā variantā vai
pieturoties pie tendencēm, tagad varētu pakāst vēl sešas, bet ar svaru mēdz gadīties
kā ar bitēm vai ar sievietēm – nekad neko nevar zināt. Mākslīgi sevi badināt,
lai tikai nozūmētu tās cukurpakas, nebūtu prāta darbs, taču pie dabiskas
rīšanas, ierobežojot "visādu figņu" ēšanu, domāju, ka pasēt 2-4 kilo
ir reāli. Un tad jau reāls ir arī viss
pārējais. Arī #89. Lai gan Valmiera
pierādīja, ka arī speķī palaidos puskulis var būt neticami veikls.
Pēdējais pārbaudījums pirms Siguldas superfināla būs Salaspils "Noskrien
Vēju" 10.55 kilometri. Pirms gada tieši pirms Salaspils saķēru vīrusu un
noskrēju nīkulīgo 50:34, turklāt biju arī kādus piecus kilo kuilīgāks nekā
tagad. Mazliet papuņķojos pirms jau pieminētā Stirnu buka, taču apšaubu, ka tas
mani būtiski ietekmēja. Savu mērķi pirms šī gada Salaspils labāk noklusēšu. Bet
faktiski tendences parādīs, cik pašpasludinātais ir gatavs Siguldas
varoņdarbiem. Lai top!
