Pašpasludinātā atgriešanās, E3: -/+ 0.0 (+23.1)

Shalom! Parasti šāda veida projektos agrāk vai vēlāk pienāk tā saucamā "stragla nedēļa". Aplūkojot vēsturiskos datus, nākas secināt, ka "etiopietī" šīs nedēļas tradicionāli bijušas no 3. līdz 5., kā arī ap 8. un 9. nedēļu. Vērojot bezkaislīgos skaitļus uz svariem, ko pamanīju šodien, varētu padomāt, ka stragls šoreiz ir ātrāk, taču nebursim drāmu.

Teorētiski aizvadītā tiešām bija otrā nedēļa. Praktiski, ja kāds iepriekš lasīja starp un ārpus rindām, tīri tehniski un pēc idejas "pašpasludinātā atgriešanās" sākās jau pirms trim, respektīvi, pirmā patiesībā bija veselas divas. Tātad tradīcijas tiek ievērotas – stragls pagodina mani ar ierašanos tieši trešajā nedēļā. Principā nekā pārsteidzoša šajā nebūtu arī tad, ja šī nebūtu trešā nedēļa.

Aizvadītās septiņas dienas iekrita ļoti interesantā periodā – Ziemīšos, kad galdā tiek likta tonna piparkūku, divas tonnas štovētu kartupeļu (tfu, kāpostu) un trīs tonnas konfekšu. Lai kā man gribētos domāt, ka es jau diezgan pieklājīgi no visa tā atturējos, nevar noliegt, ka principā ēsts tika vairāk nekā vajadzētu, kaut vai pa klusiņām. Un organisms jau arī nav muļķadesa – jūtot, ka ieslēdzies "etiopieša režīms", viņš tver iespēju "baroties" no visa iespējamā. Piparkūkas, saldējumi un "Vinnijs Pūks" viņam patīk visvairāk : ) Tāpēc šeit satiekas divi vienā -  trešās nedēļas stragls no vienas puses ir izlaidība, bet no otras - arī loģiska notikumu secība speķa likvidācijas procesā. Turklāt, guess what? JĀ! Nupat tak bija augošs mēness! Tad var augt viss, arī speķis personības dziļākajos slāņos.

Ja pievēršamies matemātikai un statistikas datu analīzei, tad šajās septiņās dienās noskriets pat par 3 kilometriem vairāk nekā iepriekšējās septiņās (52 vs 49), taču tam ir racionāls izskaidrojums – ja aizpagājušajā nedēļā tika skriets piecas dienas, tad pagājušajā sešas. Vidējie kilo treniņā gan līdz ar to ir nīkulīgāki (8.75 vs 9.80),  bet arī nekā sensacionāla tur nav – vienītī skriet 15+ nav diez ko liels motivācijs (drīzāk – tā centīgāk jāsaņemas), bet koptreniņu šajās dienās nav bijis. Tad nav citu variņu, kā skriet vismaz 15-20. 

Koptreniņus atstāsim nākamajam gadam, bet šajā mana dižslaistnība runā pati par sevi – par kilometriem bagātāko mēnesi (kas vēl turklāt nav noslēdzies) pārliecinoši ir kļuvis decembris (kas principā loģiski, ņemot vērā pašpasludinātā atgriešanos), savācot ap 170 kilometriem (Vecgada diena būs patiesības moments).  Visticamāk, tas būs vairāk nekā es savācu četros mēnešos no jūlija līdz oktobrim. Kilometru ziņā 2020. ir "Porno & Co", neaizvelkot (pēc vēsturiskās informācijas  spriežot – pirmoreiz karjerā) līdz štukai. Ja Vecgada dienā fizkultūra būs cienījama (vismaz 10+), tad varētu vismaz interesantu skaitli atraut – 888.

Būtu labi veco gadu aizvadīt un jauno iesākt baigi neaizrijoties ar to, kas mums ir ledusskapī un visur citur, bet to jau nekad nevar zināt… 6.janvāra blogam vajadzētu nest vismaz 100 gramu (0.1kg) zudumu, pretējā gadījumā nākamais blogs droši vien būs pēc divām nedēļām. Mhm, tāda tā tehnika ir, kad speķis uz eju neiet : ) 

2. nedēļas kopsavilkums:
noskriets: 52.5km
kg mīnusā nedēļā: -0.0
kg mīnusā kopā: -1.9
līdz mērķim: +23.1

P.S. ŠĪ ir pirmā reize, kad foto etiopieša blogam atkārtojas. Pieņemsim, ka arī pēdējā, bet… you never know.

Etiopietis, S6E2: pašpasludinātā atgriešanās -1.9 (+23.1)

Shalom! Pirmā nedēļa Etiopieša sestās sezonas pirmajā nedēļā ir aizritējusi. No mārketinga un sabiedrisko attiecību viedokļa, protams, svarīgi startā ielikt jaudīgu pieteikumu, lai, kā sacīt jāsaka, konkurenti bīstas un fani attālināti sajūsmā lauž krēslus. Tā principā ir bijis visās etiopieša sezonās, ka starta uzrāviens ir varens. Lai gan, nupat runājot ar ekspertiem, tomēr nonācām pie secinājuma, ka nav svarīgi kāds ir starts, svarīgi kāds ir finišs.

Lai vai kā, principā manas ekspektācijas bija augstākas nekā to uzrāda bezkaislīgie skaitļi. Piemēram, 2016.gada etiopietī pirmajā nedēļā aizlidoja 3.0 liekie kilo, bet 2018. gada versijā "Renesanse. Izlaušanās" pa pieskari aizgāja 2.1. Tātad ambīcijas pieprasīja kādus 2+, kā minimums. 

Kā jau iepriekš tika minēts, principā "pašpasludinātā atgriešanos" vismaz visā, kas attiecas uz skriešanu, sāku ātrāk nekā projekta oficiālo startu pirms nedēļas. Respektīvi, realitātē projektu sāku agrāk, bet publiskajai pirmizrādei gaidīju iespējami labāku zvaigžņu stāvokli. Ezotēriķi apstiprinās, ka it matters. Tikai neprasiet šo follijgalvai, viņš ir pseido ezotēriķis. 

Ja skatās uz manu fizkultūras ainavu pēdējo 16 dienu (faktiski pusmēneša) griezumā, tad aina(va) ir visumā (iespējams, arī galaktikā) simpātiska – skriets 11 reizes, kopā salasot 105 kilometrus. Bilde zīmējas gandrīz kā ziedu laikos, kad 200+ kilometri mēnesī tāds pīpis vien  bija. Pēdējos treniņos arī tendences top arvien pievilcīgākas, kas, iespējams, ļaus man vecgada vakarā izvilkt Kubas cigāru un iešaut konīti par godu veiksmīgam projekta sākumam un globāli klaji sadi*stam gadam, sak, uz neredzēšanos, vecais perdeli!

"Pašpasludinātā atgriešanās" pirmā nedēļa noslēdzās (jā, manās vīzijās blogi tagad ir paredzēti nedēļas vidū, tātad otrdien, trešdien vai ceturtdien) ar vienu pieklājīgu "Ņipro Ikru" treniņu manā mīļajā sādžā Lilastē, ko ieskauj mežs un jūra. 15.69 kilometri jeb gluži tik, cik izvirtuļiem tīk. Lai arī dienu iepriekš es nebūt nedzesēju ikrus un normāli uzkāpināju tempu 10km treniņā, skrējās visumā pieklājīgi. Neizmantotu vārdu "lieliski" vai "ideāli", lai gan, ja par atskaites punktu ņem jebkuru šī gada koptreniņu, tad jā – šis bija zajebis. Medus torte uz līdzšinējo buļļa ekskrementu fona. Beidzot es nebeidzos nost un neatpaliku no čaļiem par puskilometru. Lai gan jāatzīst, ka visas kārtis bija manās rokās – atturējos maršrutā iekļaut kalnus un paugurus, izvēloties iespējami līdzenu trasi, jo pašreizējā kondīcijā kalni mani nobeidz.

Sezonā, kad sezonu grūti nosaukt par sezonu, manas aktivitātes var dalīt divās dalās – līdz martam un pēc marta. Līdz martam viss bija glauni, "Noskrien ziemu" mačos biju ātrs un talantīgs, arī treniņos viss bija pa skaisto un es jau klusībā kalu plānus Latvijas veterānu ziemas čempī ne tikai izcelt zeltu soļošanā, bet arī labot personisko rekordu jūdzes skrējienā un pirmoreiz izskriet zem sešām minūtēm. Principā diezgan droši, ka kaut kādos savas karjeras posmos es to mierīgi varētu būt paveicis, piemēram, pat tālajā 2009.gadā, bet oficiāli tas nav noticis. Šo atstāsim kā filozofisku tēmu kādam no nākamajiem blogiem. Tātad, atgriežoties pie publicētā – februāra beigās apslimu ar dīvainu vīrusu. Man nav ne jausmas, kronis, bronhīts, šupadapakudabra vai kas tas bija, bet pirmoreiz man oža pazuda pilnībā un sentēvu metodes vīrusa sakaušanā arī nepalīdzēja. Pēc tam fiziski sekoja diezgan štruntīgs pavasara – vasaras – rudens periods. Jā, es pakāpeniski, protams, aizgāju arī speķī, bet kad man sākās fiziskās formas lejupslīde, elpceļu un jaudas problēmas, es vēl biju salīdzinoši slaids fizkultūrietis. Bet šis arī droši vien temats nākotnes blogiem. Pierakstu blociņā.

Tiktāl lirika, bet, ja par skaitļiem, tad pirmajā nedēļā (vai divās, kā uz to skatās) -1.9 kilo. Pieklājīgi. Normāli. Pakāpeniski un pārdomāti. Vēl vairāk piedomājot pie ēšanas, piemēram, atturoties no piparkūkām un rasola  Ziemīšos, ir iespējas sasniegt vēl labākus skaitļus. Varētu atteikties arī no alus un dzert dabīgas ābolu, dzērveņu, brūkleņu un citas sulas, kas iegūtas ar aukstās spiešanas tehnoloģiju, bet… alus tomēr ir garšīgs un B vitamīnīgs. Un kā teica mūsu pārgājiena lieldraugs "Piebalgas alus": spēks no saknēm. Mhm! 

1. nedēļas kopsavilkums:
noskriets: 49.0km
kg mīnusā nedēļā: -1.9
kg mīnusā kopā: -1.9
līdz mērķim: +23.1

Projekts Etiopietis: pašpasludinātā atgriešanās

 Shalom! Aha, negaidījāt, vai ne? Dažs labs jau gaidīja gan un pat bakstīja ribās, sak, nu, kad sāksi, kad būs jaunā etiopieša sezona? Ņemot vērā, kādā spekī esmu aizgājis, tas bija tikai laika jautājums. Neskaidrs bija tikai nosaukums, kur starp "pašpasludinātā atgriešanās" figurēja arī "Deja Vu", "Karaļa atgriešanās" un "Leģendas atgriešanās".  Viens krāns gan taisnīgi norādīja, ka leģendas statuss jānopelna, bet tā kā pusmaratonu zem 90 minūtēm neesmu izskrējis, tad misija nav izpildīta. Lai gan... ja paskatās uz panākumiem smagsvaros, tad nedzesēsim muti – tas ir leģendāri. 

Ko galu galā paģēr "pašpasludinātā atgriešanās"? Līdzīgi kā etiopieša sākumpunktā 2016.gadā, stāsts ir par kuili, puskuili un etiopieti. Par cukurpakām, kuras jāizmet. Par ūdens spaiņiem, kuri jāizlej. Par speķbūtību, kuru jāaizsūta nebūtībā. Manā gadījumā tas ir pietiekami ambiciozi par uz "pirmā" etiopieša fona, kur minimums bija -22 kilo, bet maksimums 27. Šoreiz, skrupulozi izvērtējot sportisko kondīciju un fascinējošo četrciparu skaitli (bez brillēm nepamanu komatu) uz svariem, tika nolemts par -25 kilo.

Lai var disciplinēti pieiet pasākumam, protams, derētu arī kaut kādi konkrēti termiņi. Ja ieskatāmies vēsturē, tad 2009. gadā man bija nepieciešami kādi 3 mēneši, lai tiktu vaļā no 20+ kilo, kas principā arī noveda pie mana segvārda Etiopietis. Savukārt 2016. gadā man bija nepieciešami nepilni pieci mēneši, lai tiktu vaļā no 22, un sešarpus mēneši, lai atbrīvotos no 27. Šoreiz būsim mazliet saprātīgāki un par atskaites punktu kā cimperlīgas dāmas noliksim vasaras sākumu, sak, lai var veco peldkostīmu virsū uzstūķēt. Nu, vai manā gadījumā peldbikses. Tātad man ir aptuveni sešarpus mēneši, lai tiktu galā ar 25 cukurpakām. Var jau arī ātrāk, ja zvaigznes pareizi apguļas debesjumā un tā. Piemēram, maksimālo termiņu var atzīmēt 1. maiju – darba svētkus. Ja būs labi pastrādāts, būs arī svētki. Galvenais 00:30 nelīst pie ledusskapja, lai rītu maizi un desu, uzdzerot virsū aliņu.

Gara acīm jau redzu, kā daži čaļi ceļ rokas, lai uzdotu jautājumus par tēmu, kādi tad ir mani sportiskie mērķi. Protams, galvenā prioritāte ir 2021. gada Pārumu pārgājiens, kam seko vēl divi pārgājieni, kuros labprāt piedalītos – "Simtiņš" jeb "No Elles līdz Paradīzei" un Kolka – Dubulti. Protams, ja otrais vispār notiks. Tāpat ar skriešanu – grūti plānot mačus un personisko rekordu labojumus, ja nav zināms, vai sacensības notiks. Bet treniņos es nekad neesmu bijis supersuns Bulta. Taču gaisā virmo doma par "Ņipro Ikru" čempionātu dažādās distancēs. Protams, ja viss būs labi, tad personisko rekordu medības 10km, pusmaratonā un maratonā būtu loģisks scenārijs. Lai vai kā, mērķis jebkurā gadījumā ir nodot pārliecinošu sveicienu pāris strauji uzmirdzējušām zvaigznītēm. Viss pārējais, proti, sveicināt ar spērienu pa pakaļu vai likt elpot manus putekļus, kā teiktu klasiķi, ir дело техники : ) 

P.S. Patiesībā "Pašpasludinātā atgriešanās" klusiņām jau ir iesākusies kādu pusotru, divas nedēļas atpakaļ. Tagad beidzot to var izziņot pasaulei, jo manā gadījumā publiskas apņemšanās strādā aptuveni 1564 reizes labāk nekā, ja es kaut ko daru klusiņām.

P.P.S. Droši vien sīkāk mērķus un virzību pretī tiem, apspēlēšu nākamajos blogos. Tāpat kā to, kā var aiziet lielspeķī un no etiopieša kuilī. Viss gan principā ir loģiski – viss šajā pasaulē ir ciklisks. Šā brīža cikls paģēr dedzināt kalorijām. Let it burn!

Kā neierakstīties līkumā jeb "Noskrien ziemu" skrējēju mītiņš

Shalom! Sena paruna vēsta: "Ja Muhameds neiet pie kalna, kalns nāk pie Muhameda". Mūsdienu skarbajos apstākļos, kad uz katra stūra uzglūn kronis, Bils Geits ar trīsmetrīgu šprici un čipu, kuru rotā "New World Order" logo, kas draud izjaukt visus mūsu skaistos sapņus un padarīt mūs vadāmus ar tālvadības pulti, kuru kaut kur no Teksasas rančo, ēdot ikrus (nē, ne ņipros) un uzdzerot izsmalcinātu Čīles vīnu, vada Rokfelleri, Rotšildi, Bozess, Masks, Cukerbergs un vēl saujiņa izmeklētu neliešu*... tā, pag, aizmirsu ko gribēju teikt. Nu jā, mūsdienu skarbajos apstākļos, šo seno gudrību varētu pārfrāzēt: "Ja Noskrien ziemu neiet pie Tevis, ej pie Noskrien Ziemu". Sacīts, darīts! 

Dienā, kad visa Latvijas inteliģence un dižākie gaismas nesēji sacēlās pret valdību un pieprasīja iespēju kotletes un alu lietot bez maskām**, "Ņiprie Ikri" Siguldā izdomāja uzskriet "Noskrien ziemu" pirmo posmu gida un NZ šefa Roberta vadībā. Ņemot vērā, ka ļaunā valdība ar tumsas princi Krišjāni, tumsas princesi Ilzi, kā arī apokalipses jātniekiem Ugu un Juriju*** visas sacensības ir nogriezuši (neesmu drošs, cik ļoti vainīgi pie tā ir pēdējie divi, bet nu pieklājības pēc pieliku), jārada pašiem savi mači. Kolektīvie treniņi, šķiet, ir aizliegti, tāpēc noformējām to kā mītiņu "Par skrējēju tiesībām", tātad mēs varējām būt kaut vai 25. Bijām četri - gids Roberts un trīs "Ikri" Jāņa, Artūra un Māra personās. 

Pirmie pieci Siguldas kilometri bija viegli, līdzeni un skaisti, pārsvarā pa pilsētas ielām un takām, bet par to mūs jau brīdināja, līdz ar to varēju pačilot. Ņemot vērā, ka šogad esmu pārgājis pieklājīgi pievilcīgā speķa pīrādzītī, man sirdij tuvāki ir līdzenumi nevis kalni, bet, kas gan ir Sigulda bez kalniem? Taku skrējienos tas faktiski būtu noziegums pret dalībniekiem. Roberts par trasi patiešām bija parūpējies, tāpēc jācer, ka gaisma uzvarēs tumsu, un pārredzamā nākotnē (teorētiski, arī 5 gadi ir pārredzama nākotne, bet nē, paldies) sacensības atgriezīsies. Tai skaitā arī ar "Noskrien ziemu" Siguldā. 

Tādi jūtami kāpumi sākās otrajos piecos kilometros un principā es savā pašreizējā kondīcijā, kas ir vairāk nekā ar Dievu uz pusēm, tādiem kalniem neesmu gatavs. Vismaz tik ļoti, lai sadotu konkurentiem pa pakaļu tā, lai tas izskatās salūts jūras krastā. Taču ainaviski distance bija vienkārši konfekte. Tiesa, ar augstu riska faktoru - sak, garšīga, bet ēdot var iedzīvoties kariesā. Respektīvi, daudz pagriezienu un līkumu (teju, kā Siguldas bobsleja trasē) tehnisku noskrējienu, kur jābūt uzmanīgam - ja esi tizls, trase tevi par to var sodīt. Turklāt, sestdienas rītā takas bija mazliet piesalušas, slidenas. 

Skriešanas kompanjoni zina, ka mana firmas zīme ir vismaz reizi eleganti noraut uz mutes. Protams, arī šoreiz bez tā neiztika, taču neviens to nepamanīja. Es taču teicu - eleganti : ) Pirmā reize bija vienā no noskrējieniem, kad neierakstījos līkumā un izlidoju no trases, teju ielidojot relatīvi zemas bīstamības aizā (jā, bija arī krietni bīstamākas nogāzes, kurās neierakstoties, mēsli varēja būt lieli). Puikas tobrīd bija aiz līkuma kādus 25 metrus tālāk, tāpēc labākais, ko viņi varēja dzirdēt, bija klusu decibelu troksnītis. Otro reizi nolikos kādu kilometru pirms finiša, kad nejaudāju kāju pacelt un aizķēros aiz... akmens, zara vai kāda neredzama elementa (piemēram, kosmiskā atkrituma vai follija cepurītes). Atkal kompanjoni bija drusku priekšā, tāpēc diez vai manīja. Apli gan noslēdzām kopā, jo izskrienot līdzenajās pilsētas ielās, pieliku soli, lai čaļus noķertu. 

Ja šis skrējiens būtu reālas "Noskrien ziemu" sacensības, tad var droši teikt - tās būtu ne tikai skaistākās, bet arī grūtākās NZ vēsturē. NZ vairāk vai mazāk ir līdzens pasākums ar retiem izņēmumiem (visizteiktāk - Priekuļos), bet Sigulda liktu iesvīst vairāk. Ar skaistumu arī viss ir skaidrs - kalni un lejas, brīnišķīgi skati ar fascinējošām ainavām. 

Kas tālāk? Nākamie treniņi. Koptreniņi. Vai mītiņi, sauc tos kā gribi, bet skriet vajag - vienam, četriem, desmit vai pat 20. Plānā arī nākamais blogs? Intriģējoši, vai ne, Māri? 

* / ** / *** jebkura līdzība ar reālām personām un notikumiem ir tikai līdzība, respektīvi, citējot Egilu - ja jūs saskatāt līdzību, tad tā ir līdzība.

Šis ir bloga autora viedoklis, kas var nesakr... tpu, absolūti sakrīt ar redakcijas viedokli, jo bloga autors ir arī redakcija.

Pirmās pieredzes, eksčempions un citi stāsti

Shalom! Pirmās pieredzes ir tāda interesanta lieta. Teiksim, pirmie soļi dzīvē, pirmais alus,  pirmās uzvaras, pirmie simts kilogrami uzkāpjot uz svariem... : ) Īsti neatceros pirmos soļus dzīvē, bet gan jau bija pietiekami labi un talantīgi. Pirmo alu... miglaini atceros. Savulaik "Aldaris" ražoja tādu čurūdeni kā "Ice Beer", kas man prātā palicis kā pirmais alus. Lai gan to sāka ražot 2000. gadā, kad man tad bija 16 gadi... vai tiešām tik vēlu iepazinos ar alu? Pirmie 100 kilo bija ap 22-23 gadiem, kad pamazām aizgāju puskuilī un vēlāk arī stabilā kuilī, jo man ļoti garšoja vafeļu tortes un saldinātie dzērieni. 

Vēl ir tādas gauži patīkamas pirmās reizes, kas paliek atmiņā - piemēram, pirmā satikšanās ar sievu, pirmā satikšanās ar pavasara pirmo mēnesi, pirmais Pārumu pārgājiens, otrais, trešais, ceturtais, piektais, divpadsmitais... 

Un tad vēl ir tādas diezgan tizlas pirmās reizes. Piemēram, pirmā izstāšanās un pirmais zāģis resno skrējienā. Ironiski, ka šīs pirmās reizes mani piemeklējušas mēneša laikā. Astrologi teiktu - čalīt, paskaties kāds Tev planētu stāvoklis tagad, retro Marss un tā tālāk. Ko brīnies? Sēdi bunkurā un izvairies no nepatikšanām! Nu lai gan arī bunkurā var uzkrist ķieģelis uz potītes : ) 

Par pirmo izstāšanos rakstīju jau iepriekšējā blogā. Beidzot pienāca arī diena, kad es pakāsu oficiālos mačos, kur ir svara kategorija virs 100 kilo. Bet par visu pēc kārtas. Dienu pirms tam piedalījos Stirnu bukā, kur piesardzības dēļ, lai notestētu savainoto potīti izvēlējos to, kas vēl nebija skriets: vāverīti - kuplastīti. Milzkalnē tai vāverei noteikti bija kupla aste, jo kāpumi normāli iedeva pa ciskām. Ņemot vērā, ka distance ir īsa, es jau pirmajā kalnā sevi pārāk netaupīju - sak, jābliež tik augšā. Uzreiz gan pēc tam sekoja noskrējiens, kurā biju kādas 20 reizes uzmanīgāks, lai tikai atkārtoti nesačakarētu potīti. Kā teiktu Rainis - piesardzība ir tikums. Droši vien uz tā rēķina es visas distances laikā zaudēju 20, 30 vai 60 sekundes, bet šoreiz tas bija prātīgākais variants. 

Vairāk gan mani no ritma sita laukā elpošanas problēmas - visnotaļ droši es biju starp skaļākajiem elpotājiem trasē, kas parasti mani pašu tracina. Pēc skrējieniem un kāpieniem kalnos bija grūti atrast pareizo elpošanu. Padziļināta analīze gan vēl nav veikta, bet šķiet, ka uz pulsu tas milzu ietekmi neatstāja un pulss kosmotautikas klubiņā neiestājās. 

Kaut kur distances vidū, bet varbūt jau pāri pusei, mani savā kadrā noķēra fotovīrs Mareks, pavadot ar komentāru "Nu gan esi ieskrējies!" Principā tā varēja arī būt - pārsvarā oponentus apdzinu nevis otrādi (ar retiem izņēmumiem), un ņemot vērā to, ka startā biju diezgan tuvu priekšgalam, tobrīd varēju atrasties, ja ne gluži medaļu pozīcijās, tad vismaz kaut kur ap pirmo piecdesmitnieku (nav jau diža atšķirība, vai ne?). Līdz distances noslēdzošajiem 500 metriem bijām pietiekoši izretojušies, lai pēdējā noskrējienā no kalna, kas bija pirms paša finiša, mani neviens neapdzītu, neskatoties uz piesardzīgo klunkurēšanu lejup no kalna. Vāveres debijā - 43. vieta (sākumā biju 34., bet tad laikam pieskaitīja tos krānus, kas savu vāveri izskrēja ar skolēniem) no 514 dalībniekiem. Manuprāt, esmu elitē : ) 

Dienu vēlāk bija viens no sezonas svarīgākajiem startiem, kā man labpatiktos domāt, proti, Rudens "Zibens" kross, kur jau trīsreiz biju izcēlis zeltu. Šoreiz, ja godīgi, nebiju galvenais favorīts, un pats to lieliski apzinājos. Zināju, ka Dzintaram, tas, kurš Bārda, tik īsā distancē (nieka 2km) varētu būt priekšrocības, turklāt sacensību dienā uzzināju, ka konkurentu pulkam pievienojies arī Mareks Skujiņš - čalis, kura personiskie rekordi visās distancēs (varbūt izņemot piecīti), ir nedaudz, bet tomēr labāki par maniem. Tas manā pirmsstarta rangā viņu nostādīja favorīta statusā, lai gan Mareks atzina, ka pēdējos divus gadus lāga neesot skrējis. 

 Mana taktika šoreiz bija elpot konkurentiem pakausī un pie iespējas iet garām. Viss notika pēc plāna, izņemot to iešanu garām. Elpot pakausī elpoju, ne Dzintaru, ne Mareku nekur neatlaidu, taču arī apdzīt nepietika dukas, lai epizodiski likās, ka man tas varētu izdoties. Brīdī, kad pusdistancē Dzintars apdzina Mareku, es jau jutu - tur aizjož nākamais čempions. Vienkārši solis izskatījās svaigāks. Es tikmēr mēģināju noķert Mareku, kurš drudžaini skatījās pār plecu, bažās, ka es varētu būt turpat aiz muguras, taču nekā - es pārsvarā biju 10-20 metrus aiz, tā īsti neapdraudot Mareka pozīcijas. Finišā pirmais Dzintars (9:05), tad sekoja Mareks (9:11) un es (9:16), visi nieka 11 sekunžu robežās. Čempiona tituls pelnīti nodots Dzintaram. 

Tiktāl apsveicam čempionu, tālāk sekos pilnmēness lirika. Pirmkārt, par sevi - šogad mans svars šajos mačos bija par 15 kilogramiem (!) lielāks nekā pirms gada. Skaidrs, ka esot tādā kuilī, kad konkurenti stiepj par vismaz 10-12 cukurpakām mazāk, cerēt uz titula aizstāvēšanu ir ne tikai naivi, bet arī muļķīgi. Iespējams, ja distance būtu 5 vai 10 kilo, manas izredzes pieaugtu, bet gargabalnieku sprintā, par kādu var nodēvēt divīti, vieglajiem ir priekšrocības - mazāk speķa jāstiepj. Un kā teiktu Veidenbaums - kā gulbji balti padbeši iet, bet Tavs speķis - Tava problēma  : ) 

Noteikti Dzintaram arī motivācija bija augstāka, kamēr es kā vairākkārtējs čempions biju nedaudz iemidzis un samiegojies. Un atslābis. Sak, es esmu ātrākais smagsvars Latvijā, punkts un āmen. Dzintars ar savu uzvaru eleganti man iespēra pa pakaļu. Savukārt man... otrā vai trešā vieta - nav būtiska nozīme, tāpat visiem medaļniekiem dod alu balvā (feeling sarcastic). 

Svētdien fiasko piedzīvoja arī pasaules rekordists maratonā Eliuds Kipčoge, finišējot tikai astotajā vietā Londonas maratonā un ciešot pirmo zaudējumu šajā distancē kopš 2013. gada. Sakritība? Nedomāju vis! Kas vēlreiz pierāda, ka visi mēs esam tikai cilvēki. Gan Eliuds, gan es. 

Patiesībā spēriens pa pakaļu ir vērtīgs un visādi citādi noderīgs. Pirmkārt, tas noteikti motivē. Pirmdien piecēlos ar domu, ka jāiet skriet dešuku. Un jāsāk jauns projekts, kurā, kā teiktu pašpasludināti klasiskais etiopietis, "jāsakauj savus speķus".  Otrkārt, jāļauj arī kādam citam uzvarēt, jo radīt prieku citu acīs esot svētīgi un par to var nopelnīt karmas punktus. Treškārt, Zibeņu trases rekords 100+ kategorijā joprojām pārliecinoši pieder man (8:24), un paļubasu esmu valsts vistitulētākais smagsvars ar pieciem tituliem (3 rudens krosā Zibeņos + 2 piejūras skrējienā), tātad vieta "100+ skrējēju slavas zālē" man ir garantēta. Šis laikam nebija par tēmu, drīzāk tāda krānu mērniecība, bet no otras puses - kaut kā taču sevi jāmierina, vai ne? 

Pirmā reize: krakšķis un DNF

Shalom! Nav noslēpums, ka viss reiz dzīvē notiek pirmoreiz. Pat, ja Tev šķiet, ka iespējams, ar Tevi tas nevarētu notikt. Piemēram, manos plānos bija nekad nepiedzīvot dienu, kad es kādās sacensībās nefinišēšu - kaut vai rāpus, bet līdz finišam kaut kā tikšu. Sapņot neaizliegsi, bet kādreiz var gadīties ar pamosties. Man šī pirmā reize pienāca sestdien Ērgļu stacijas Stirnu bukā. 

Pirms tam (vasaras) sezonu biju atklājis ar Stirnu buku Zvārtes iezī. Paņēmu Zaķi, nobliedzu ap 13.5 kilometriem, bija labāk nekā gaidīju un arī ieņemtā vieta starp pirmajiem 30% finišētāju, kas manā gadījumā ir rādītājs, ka viss ir bumbās. 

Ērgļos pēc ilgākas pauzes paņēmu lūsi jeb garāko distanci. Ja jau tikai 23.7 kilometri, tad būtu grēks neņemt. Galu galā 14 posmus pēc kārtas lūsis man gāja secen (šajā posmā vairumā bija buki, nedaudz mazāk zaķu) un nolēmu, ka šo sēriju ir jāpārtrauc. Interesantāku un intriģējošāku pasākumu padarīja tas, ka arī "Ņipro Ikru" kolektīvs lielākoties izvēlējās lūsi - man kompāniju sastādīja arī Artūrs, Māris un Dzintars. 

Iekšējā konkurencē uz 27.4 sekundēm pat pamanījos būt līderis (iespējams, ka katrs no kvarteta šo opciju izmantoja), bet tad vadības grožus pārņēma Māris, kas no mums noteikti viscītīgāk trenējas, tātad nebūt ātrākajam no mums viņam faktiski būtu grēks : ) Pirmajos kilometros visi bijām turpat tuvumā - pa priekšu Māris, nedaudz aiz viņa Artūrs un kaut kur turpat arī es ar Dzintaru. Neskatoties uz pieticīgo treniņu daudzumu un uzņemto lieksvaru (jā, esmu aizgājis stabilā puskuilī), skrējās labi un man aiz muguras palika arī skaliņi un vismaz  vizuāli krietni labākā formā esoši personāži. 

Tiktāl viss forši. Veikta aptuveni piektdaļa distances (nepilni 5km), temps zem sešām minūtēm un veiksmīgi pievarēta stāva nogāze. Pagrieziens pa labi.It kā visumā normāls ceļš, kas ved nedaudz lejup. Uzņēmu paātrinājumu un tas arī bija beigu sākums. Kā jau šādos gadījumos bieži vien gadās - kur, kas un kā notika - īsti neatceros. Visticamāk, uzliku kāju uz kaut kāda nelīdzenuma, potīte aizgāja šķērsām pa labi, kaut kas nokrakšķēja un pēc sekundes jau gulēju krūmos, saķēris kāju un saviebis seju 50 nokrāsās. Jā, nudien neatceros tik negantas sāpes savas karjeras laikā. Garām skrienošā Stirnu buku cilts gādīgi apjautājās vai viss kārtībā, vai nevajag palīdzību, uz ko atbildēju, ka gan jau būs labi - dzīvotājs būšu un līdz finišam kaut kā aizrāpošu : ) Pēc kādām divām minūtēm garām skrēja arī Dzintars. Piestāja, apvaicājās, kas par sūdiem, es vēl mazliet pavārtījos un tad kopīgi nolēmām turpināt distanci, jo lielākās sāpes bija pārgājušas un adrenalīns pārņēma vadību. Pēc tam jau Dzinču palaidu tālāk - lai skrien savā tempā un manis dēļ nebremzējas. Gan jau es kaut kā spēšu aizklunkurēt. 

Jāatzīst, ka līdzenumos es jutos puslīdz komfortabli, savukārt nelīdzenā trasē, kāpumos un kritumos bija maksimāli jāuzpasē, lai kāju nenoliek šķībi, jo tad sāpes par sevi atkal atgādināja. Bet kilometri krājās. Uz mutes nolikos ap 4.9km, bet veicu gan piekto, gan sesto, gan septīto, astoto, devīto... Jā, epizodiski es, protams, aizdomājos, mest mieru - ap 6.2 kilometriem bija ideāla iespēja notīties no distances, jo sacensību centrs bija vien pārsimts metru attālumā, bet nē - jāturpina, es taču nekad neesmu izstājies, es taču esmu vecis, kurš nepadodas. Tā arī turpināju, bet jutu, ka ekskrementi tomēr briest - adrenalīns strauji kritās un uzsākot desmito kilometru pārgāju soļos. Gāju un domāju - ko pie vella darīt? Līdz finišam vēl kādi 13-14 kilometri, kāja sāp un diez vai trase būs līdzena kā gludināmais dēlis. 9.4 kilometri: skatos kā lūši nogriež pa labi un redzu kā skrien kalnā. Hm, "nē, sūds", šito mana kāja nepavilks. Izvilku kabatlakatiņu, apsēdos uz laukakmens un sāku bimbāt. Oh wait, tas bija kaut kur paralēlajā realitātē. Bet patiesībā pie tā pagrieziena apstājos, uzzvanīju uz ģimenes konsultatīvo tālruni sievai, sak, laikam no "ikriem" finišā būšu pirmais, jo atrāvu potīšlauzni. Tad sekoja zvans Stirnu buka papum Rimantam, taču līdz glābējtransporta sūtīšanai netikām, jo garām brauca buku cilts pārstāvji - viena no ātrākajām un ekstravagantākajām skrējējām Liene A. (šķiet, savainojuma dēļ ir ārpus aprites) un fotovīrs Ojārs M. Kad jautāja, vai nepieciešams aizvest, atbildēju ar pārliecinošu JĀ - nav ko mocīties. 

Aizveda mani gandrīz līdz starta zonai, aizcilpoju līdz ātrajiem, kas mierināja - nav tik traki, pulss ir, pēdu var puslīdz pakustināt. Jā, krakšķis bija, taču nekas neliecina par lūzumu. Ja nu vienīgi neliels. Tas, ka velns nav tik melns kā viņu mālē, apliecināja arī pārbaude dienu vēlāk traumās - rentganā lūzumu neredz, diagnoze - potītes locītavas saišu sastiepums. Taču arī sajūsmā plaukšķināt nav pamata - ar saišu sastiepumiem pieredze ir bijusi, tie ir diezgan riebīgi un dzīst lēni. Runājot par krakšķi un "sabiedrības" viedokli, ka es būtu varējis uzkāpt uz koka, kas nokrakšķēja - come on, cilvēks tomēr jūt vai krakšķis ir kaut kur dabā, vai viņa paša ķermenī, vai ne? : ) 

Kas tālāk? Rehabilitācija. Nākamais Stirnu buks pēc 3. nedēļām, bet saišu sastiepumi, atkarībā no smaguma, mēdz dzīst trīs nedēļas... un vairāk. Optimisms, protams, ir laba lieta, bet bez lūša, buka, zaķa ir arī vāveres, susuri un brīvprātīgie. Principā tuvākā pusotra mēneša laikā man bija visumā simpātiski plāni sacensībās. Simpātiski jau viņi paliek, bet vai tiks realizēti - tas jau ir cits jautājums. Sūds, jautājums - kā teiktu klasiķi! 

P.S. Vai alus palīdz traumu gadījumos? Protams - kā antidepresants! Visādi citādi - uz kādu laiku no šī dzēriena būs jāatsakās. 

Pauze uzrāviena vietā

Shalom! Kopš sevi atceros kā skrējēju, slimojis ar visādām saaukstēšanās slimībām praktiski neesmu. Nu, ja neņem vērā tos retos divdienniekus un trīsdienniekus, kad temperatūra strauji uzlec, bet tu šo nelieti nokauj nevis ar antibiotikām, bet ar vakara skrējienu un/vai dzērienu. Pāris dienas un vīruss ir prom. Sakauts! Iznīcināts! Aizsūtīts aiz trejdeviņiem kalniem! Šoreiz gadījies mazliet citādāk...

Principā es zinu no kurienes vējš pūš. Jo es taču vienmēr esmu teicis "ha, es taču neslimoju", bet pēdējo 300 dienu laikā atrāvis gan angīnu, gan (izskatās, ka) bronhītu duetā ar deguna blakusdobumu iekaisumu. Un pazaudētu ožu (kas lēnām tomēr atgriežas). Vējš pūš no Rīgas jūras līča krastiem, vietā, kur strādāju. Nevarētu teikt, ka tas ir veselīgs pasākums, ņemot vērā visu to putekļu gūzmu, ar ko mēdz sastapties manas plaušas ikdienā. Protams, reizēm palīdz respirators, reizēm plauša tāpat iepazīst jaunu putekļu formu, kas visticamāk uz tās veido nesimpātiskus nosēdumus.

Savukārt nesimpātiskā patiesība ir tāda, ka kopš "Noskrien ziemu" Kuldīgā pirms vairāk nekā divām nedēļām, neesmu skrējis. Nu ja neskaita vienu īpatnēju improvizāciju ar 2+2 kilometriem. Pēc tam gan atkal uzpeldēja slavenā iekaisuma temperatūra un galva palika dulla. Dīvaini, vecās labās metodes pret vīrusiem vairs tik labi nedarbojas. Varbūt jāpiemet asums un jākļūst par roni, gremdējoties ledainos ūdeņos (lai gan šitajās smieklīgajās parodijziemās varbūt nemaz tik ledains arī nav).

Faktiski, ņemot vērā otrajā rindkopā minēto, nākas secināt, ka organisms man kaut ko cenšas pateikt. Piemēram, paņem nelielu pauzīti sportiskajās aktivitātēs vai maini darbu, kačok! Varbūt abus divus. Neskriet divas nedēļas tas tomēr ir psiholoģisks izaicinājums, īpaši, ja gribas, bet nevar (un nesanāk). Bija man te milzu plāni uz veterānu mačiem (kur biju pieteikts jūdzes skrējienam un 3000 metru soļošanai), bet nācās atteikties no dalības. Īpaši plāni man bija attiecībā uz jūdzi, kur ambīcijas un sportiskā forma droši vien tos ļautu realizēt. Bet... atliksim to uz nākamo jūdzes skrējienu.

Skaidrs, ka jebkurš vīruss čakarē organismu kā Čakars Čakarjanošvilli, tāpēc ir mazliet bažas par sportisko formu - vai tā nebūs pasējusies pirms gaidāmās sezonas sākuma, jo raugi, pēc divarpus nedēļām ir Rozentāla skriešanas svētki Saldū (10km), 4. aprīlī Stirnu buks Kolkā, bet vēl nedēļu vēlāk - Liepājas pusmaratons. Ok, bukā, ja jūti, ka nevelk, vari ieslēgt "netieku kalnā, ķeršu kaifu" režīmu, savukārt asfalta pasākumos, parasti to režīmu neļauj ieslēgt "gribu personisko rekordu" ambīcijas. Un dešukā vai pusītē... nu jā, gribas tādus smukus ciparus, kuri jau ir manā galvā.

Un vēl, pirms t.s. sezonas sākuma (respektīvi, pavasaris + vasara + rudens), gribas labi noslēgt arī "ziemu" ar dalību "Noskrien ziemu" Grand Finale posmā Koknesē, bet ar šitādu pašsajūtu... khm. Tiesa, pie doktora esmu bijis un risinājums man ir. Svētdien man vajadzētu būt uz starta līnijas. Un pēc tam uz finiša ar. Jautājums tikai - cik ātri... Svarīgākais, lai pēc tam neseko vēl viena... "reklamnaja pauza". Pļē*...

* - "Pļē" ir šaurā lokā izmantots izteiksmes veids, kas nozīmē aptuveni to pašu, ko "Idritvai kociņ, tā ir baigā &^%$#" :)

It kā neforma, neeksistējošā ziema un Kuldīga

Shalom! Nupat aizvadīts jau ceturtais "Noskrien Ziemu" posms, bet ziema kā nav atnākusi tā nav. Tātad ko mēs īsti noskrienam? Rudenīgu pavasari vai pavasarīgu rudeni? Faktiski var teikt, ka es noskrienu arī savu speķi (stilīgāk gan jau būtu teikt, kā reiz esmu teicis - sakauju savus speķus), tātad laiciņš tā visumā lietderīgi pavadīts. Šoreiz posms notika skaistajā un romantiski valdzinošajā Kuldīgā - pilsētā, no kurienes nāk Māris (ne gluži nāk, bet dzimis un audzis toč ir) - čalis, kas, iespējams, vienīgais gaida manus pēc sacensību blogus kā mazs bērniņš ikvakara pasaciņas.

Distanci izvēlējos, kā lielākoties ierasts, īso - tā līdz desmit kilīšiem (šogad īsā jeb tautas distance bijusi robežās no 8.3 līdz 9.6). Argumenti kārtējo reizi šādai izvēlei bija visumā spēcīgi - (jeb kā teiktu čekas aģents ar segvādu Pugulis, tad) pirmkārt, vēsture pierādījusi, ka vismaz man īsajā distancē ir vairāk iespēju dot komandai vairāk punktu nekā garajā, otrkārt, man ir čujs un ņuhs, ka garajai man pietrūkst ātrumizturības (vienīgais posms, kad skrēju garo, respektīvi, Salacgrīvā, gan šo tēzi nepierādīja), treškārt, kas zināmā mērā iet kopā ar "otrkārt" , to pirmo un vienīgo apli nobliežu tā, ka mani māc šaubas par kvalitatīvu otro, ja tāds būtu jāveic, ceturtkārt, kāpēc mocīties vairāk, ja var mocīties mazāk?! Vienīgie mīnusi īsās distances izvēlei - mazāk izredžu fortunizēties izlozē un nav iespēju pakonkurēt ar jau pieminēto Māri : ) Bet gan jau mūsu laiks vēl pienāks...

Šoreiz pirmoreiz skrēju bez pulsometra un pat Endomondo, jo manējais piedzīvojis vecuma marasmu, bet telefonu nav jēgas ņemt līdzi, jo kurš gan līdzi distancē ņem ķieģeli (lasi - planšeti). Tātad bliezt nācās pēc sajūtām, nezinot ne savu tempu, ne noskrieto distanci. Ņemot vērā, ka parasti šos rādītājus es tomēr mēdzu kontrolēt savus viedverķos, to nezināšana mazliet tomēr deva pa nervu psiholoģiski, lai gan neko būtiski neietekmēja. Sak - pats izdomāja problēmu, kuras nav.

Pulsometra / Endo neesamībai gan ir būtisks trūkums - neredzu savu ātrumu pa kilometriem, neredzu citus statistikas rādītājus, kurus varētu iekļaut blogā. Tātad arī tas viss pēc sajūtām. Un pirmajos kilometros sajūtas bija gana labas. Varētu teikt, ka pat pieklājīgas, ņemot vērā, ka šonedēļ treniņos savu pakaļu es diez ko pavilkt nevarēju. Pats sev šķitu visumā ātrs un arī sprinta etapā, kas bija kādā  trešajā kilometrā, šķiet, ka vairāk apdzinu nekā kāds man aiznesās garām. Pēc sprinta arī lēnām sāku pagurt, vismaz pašam tā šķita un neoficiāla, bet diezgan droša informācija liecina, ka tā arī bija. Ja pirmajos trijos kilometros temps varēja būt ap 4:12, tad pēc tam, visticamāk, nokrita starp un ap 4:30 - 4:40. Komandas biedrs Artūrs saka, ka visu laiku elpojis man pakausī, esot kādus 30-50 metrus aiz muguras un noplīsis pie trepēm, kas ved uz tiltu. Atceros, ka es pēc trepēm biju pēc vella aizelsies un vienīgās domas, kas man prātā bija: "Kur finišs? Dodiet finišu!" Līdz tam tomēr bija kāds gabaliņš, pāris konkurentus līdz tam nokodu, viens jaunēklis uz "jaunības svaigumu" spurtā man ielika, bet kopumā pieklājīgi.

37:15 (4:29 min/km temps), 27.vieta grupā un 57. absolūtajā vērtējumā. Īpaši jau temps liekas pārsteidzošs, ņemot vērā mani iekšējo sajūtu, sak "ņeh, es tak neesmu formā". Un šī sajūta man seko visu ziemu... tpu, pavasari... vai rudeni. Vai nu kas tagad par gadalaiku. Izskatās, ka pareizo atbildi sniegs 10km Rozentāla skrējienā (ja piedalīšos) vai Liepājas pusmaratons. Līdz tam gan vēl plānveidīgus treniņus jāatsāk...

Ņipro ikru komanda, kā baumo, saglabā 19. vietu, bet individuāli esam diezgan labi savās vecuma grupās. Artūrs VT30 grupā pat astotais. Es, ja Salacgrīvā būtu skrējis īso garā vietā, būtu septītais. Varētu jau sist plaukstiņas, ka mēs abi būsim TOP10, bet ir viens BET - gluži kā man ir trīs starti īsajā, noteikti tā ir vēl labam baram ļautiņu, bet kopvērtējumā ņem vērā četrus labākos posmus no pieciem. Tātad, teorētiski vēl kāda čupiņa var mūs apsteigt. Bet tīri fantāziju līmenī - jā, mums varētu spīdēt TOP 10-15 grupā un ap TOP 30-40 absolūtajā. Man arī TOP60 sprinta etapā. Mērķis pēdējā posmā ir izbaudīt Koknesi un noskriet tā, lai kādi 920+ kontā ieripo arī šoreiz.

Varētu tagad kūpināt Kubas cigāru līdz Koknesei, bet, visticamāk, tomēr piedalīšos LSVS telpu čempionātā (veterānu mačos) 29. februārī. Skriešu jūdzi (1609m) ar konkrētu mērķi un ambīcijām, bet par 3000 metru soļošanu vēl domāju... jo tomēr kā soļotājs jūtos diezgan kokains un kontroversāls : ) Pēc tam Koknese, varbūt Rozentāla skriešanas svētki Saldū (21.03.) un tad jau aprīlī startē Stirnu buks (Kolka, 04.04.) un Skrien LV (Liepāja, 11.04.). Bet pagaidām visu gaišu. Lai jums ņipri ikri!

P.S. Dace, protams, mums atkal atnesa visvairāk punktu, bet es pamanījos visu samenedžēt tā, lai paspētu izskriet viņai pretī vēl pirms izlozes. Man gan no izlozes jēgas nebija, jo šoreiz nenospīdēja, toties pa balvai izcēla Artūrs un Dzintars. Tātad Koknesē pirmoreiz Dace, atkal es un pēc ilgāka pārtraukuma Andis. Fortūna, dzirdi? :)

Projekts Etiopietis: lukturgalva, speķis, pēda un raķete

Shalom! 2020.gada sezona veiksmīgi iesākta ar diviem startiem "Noskrien ziemu", tostarp oficiāli debiju lukturballītē jeb tumsas posmā Limbažos, kur pirmoreiz skrēju ar pieres lukturi. Baigi ilgi jau man viņu nevajadzēja - distances garums bija ap 9 kilometriem, bet es biju startojošs čalis aptuveni pusi no tā. Visumā man patika, lai gan dižo kaifķertni mazliet (bet pavisam mazliet) patraucēja mazas klapatiņas. Lai gan no otras puses - vai tad bez klapatām dzīve būtu tik interesanta? Un tā vispār arī norūda. Mhm!

"Noskrien ziemu" posmos šosezon distances izvēlos pamīšus - pirmajā posmā Priekuļos skrēju īso, Salacgrīvā izpaudos garajā, bet Limbažos atkal jozu īso. Šajā gadījumā tie bija ap deviņiem kilometriem - organizatori saka, ka 9.14, bet mūsu viedie eksperti ziņo, ka ne vairāk 8.90 - 8.95. Visticamāk, ekspertiem būs bijusi taisnība.

25.janvāra vakars Limbažos bija satriecoši mīlīgs, sniedzot tautai to, ko tā vēlas - romantiku, saulei rietot. Debestiņa iekrāsojās jaukās krāsās, bet tā kā man telefona vietā šobrīd ir ķieģeļveida viedierīce ar švakām pikseļām, tad baigos kadrus uztaisīt nevarēju. Neesmu jau nekāds Mareks vai Juris, ja : )

Principā distances pirmajā pusē lukturi baigi nevajadzēja - vēl bija pietiekami gaišs, turklāt varēja tīri labi iztikt no apkārt esošajiem lukturiem. Faktiski, īsajā distancē vispār varēja galvas rotu līdzi nestiept, jo dalībnieku bija gana, lai visumā labi redzētu natūru gan no priekš, gan no pakaļ. Varbūt komplicētāk bija tajā distances daļā, kur bija dubļi, jo tur diezgan kvalitatīvi varēja noraut uz mutes. Man paveicās - kādas 5-7 reizes noslidinājos, bet uz kājām paliku.

Sirdī būdami elites puikas, "Ņiprie Ikri" nostājās uzreiz otrajā rindā aiz elites. Sak, metam izaicinājuma cimdu Kristapam vai Artjomam un tikai trase parādīs, kas ir kas. Mhm, parādīja gan. Īstā elite no mums attālinājās kā "supersuņi bultas", tikmēr mēs jozām savā tempā, kas mums bija visumā līdzīgs. Pirmie pieci kilometri bija visumā viegli, un es, apdzenot kārtējo ļautiņu, savā pieticīgajā bārdā nosmīnēju - oho, elso kā tvaikonis. Bet mans tvaikonis bija tikai priekšā.

Līdz sprinta etapam es principā elpoju normālu - brīžiem kāda skaļāka elsa iznāca, bet tad elpojums tika normalizēts. Joki sākās sprinta etapā, kur nolēmu izpausties pēc pilnas programmas. Redz, es, viltīgs puika, biju izdomājis, ka sprints šoreiz man ir parocīgs - distances pirmā daļa bija no kalna lejup, otrā augšā, respektīvi, lejup es varēju savu centneru jaudīgi iekustināt, un skrienot augšā maukt pēc inerces, pieslēdzot klāt ļoti, ļoti ņiprus ikrus. Principā arī lieliski sanāca, tikai sekas tam jutu pēdējos trīs kilometrus. Elsoju kā trīs tvaikoņi kopā ņemti un noteikti blakus esošos tie decibeli nebūt nesajūsmināja. Taču kas ta man - un man galvenais bija noturēt savu tempu, apdzīt "punktiņus trasē" un atnest komandai pieklājīgu punktu daudzumu.

Lai gan trase bija diezgan līdzena (nezinu, kur tur salasījās 93 kāpuma metri...) un aptuveni pusi distances veidoja asfalts (takas / asfalts ~ 50/50), uzņemtais temps mani maķenīt tomēr pārsteidza - 4:33. Pirms starta sajūtas bija diskutablas. Cita lieta, ka, ja skrietu garo distanci, visticamāk, ar tempa noturēšanu būtu gaužas problēmas, bet tas jau no sērijas - kā būtu, ja tantei būtu riteņi : )

Vīru absolūtajā vērtējumā 49. vieta jeb pirmoreiz sasniegts TOP50, bet grupā 23. pozīcija. Punktu izteiksmē arī jauns rekords - 935 (pirmajos divos bija, attiecīgi, 923 un 922). Labs darbiņš, kas padarīts. Pilsētā baumo, ka punktu rekordus "ikros" sasniedza visi. Vai arī bija tuvu tam. Jāgaida vēl oficiālie cipariņi, jo neoficiālie ir tāda slidena lieta. EDIT: oficiālie rezultāti liecina, ka visiem bijis vai nu jauns punktu rekords vai vismaz atkārtots. Un kopvērtējumā esam pakāpušies no 21. vietas uz 19. Uzsitam kolektīvi sev uz pleciņa!

Ak jā, par tām klapatām - tvaikonis jau nebija vienīgā. Pēdējā laikā (jau pēc Salacgrīvas posma, tātad, labākajā gadījumā pēdējās divas nedēļas) labā pēda sākusi sāpēt savādāk un vairāk. Hroniski. Jūtu arī ejot. Izskatās, ka būs jāveic padziļināta pārbaude, jo ar tādu skriet var dešuku, varbūt sakožot zobus arī pitnašku, bet pusmaratons, maratons, Rīga - Valmiera, Taisnais, Kolka - Dubulti var būt tikai erotiskajās fantāzijās. Pa ziemu, ēdot tāpat kā parasti (lai gan varbūt arī kūkas un saldējumus riju vairāk), bet skrienot čiliņā (respektīvi,bez konkrēta treniņu plāna - tas man varētu sākties februārī), esmu mazliet arī aizgājis speķī. Nav jau tā, ka baigi traki. Daži kilo, ko ar treniņiem un alus diētu dabūsim nost. Vismaz līdz pavasara pirmajiem atbildīgajiem mačiem derētu. Tātad, LSVS čempionāts telpās (29.02.) un/vai Rozentāla skriešanas svētki Saldū (21.03.). Kas savukārt nozīmē, ka man ir mēnesis laika. Vai divi. Pirmssezonas tendences ir simpātiskākas par mani 14 gados : )

P.S. Ak jā, mans provizoriskais 2020. gada kalendārs. Kur tur var iestiķēt PP2020 jeb "Pārumu pārgājienu" - par to dižie prāti jau domā, mhm! Pēc idejas sarkanie starti ir "must run", zaļie "gribētos gan" un melnie - "kā nu sanāks". Bet, protams, ka vēl tā aina var pamainīties dažādu faktoru ietekmē.

Projekts Etiopietis: punktiņi trasē un stabilitātes garants

Shalom! Punktiņi man pēdējā laikā ir diezgan, lai neteiktu, ka ļoti aktuāli. Viens punktiņš var būt mazs un vienlaikus liels un dižs. Piemēram, "Noskrien ziemu" seriālā, kur skrienu ar komandu "Ņiprie Ikri", katram punktam ir nozīme. Teiksim, pirmajā posmā Priekuļos man garām panesās divi punkti. Salacgrīvā savukārt es uzspēlēju "Noķer punktiņu" spēli. Bet par visu pēc kārtas.

Atšķirībā no pirmā posma, šoreiz ar Daci skrējām garo distanci jeb 17.8km. Gan tāpēc, ka tā vajadzēja, gan tāpēc, ka personīgi es noteikti gribēju Salacgrīvā uzskriet divus apļus. Un naivi cerēju, ka izcīnīšu savus 10-15 punktus vairāk nekā Priekuļos (kur bija 923 punkti), jo dalībnieku sporta distancē tak mazāk, bet es esmu pieņemami ātrs un ar tīri pieklājīgu talantu noturēt tempu visas distances garumā. Optimists!

Startā abi "tautas" distances čaļi Andis un Artūrs aizblieza man pa priekšu, bet viss kārtībā - viņiem bija savi uzdevumi, man savi, turklāt man bija jālauž divi apļi. Tiesa, diezgan ātri apskrēju Artūru un acu redzamības lokā bija arī Andis. Tas nozīmēja, ka temps man ir pat ļoti respektabls, bet nebiju drošs, ka varēšu noturēt to arī otrajā aplī. Pēc pirmajiem pieciem kilometriem (jeb trases daļas, kur beidzas "jūras etaps") pat pietuvojos Andim aptuveni 10 metru attālumā, taču ieskrienot mežā viņš atkal mazliet attālinājās. Un labi, ka tā, jo mūsu interesēs bija, lai katrs komandas dalībnieks tiek pēc iespējas lielāka punktu skaita. Tuvāk pirmā apļa beigām viņš vēl vairāk pamuka, aptuveni 100-130 metrus priekšā.

Kad es ieskrēju starta - finiša zonā, viņš jau bija lepni finišējis un iedeva man "piecīti", pirms es aizskrēju otrajā aplī un piebremzēju uz 10 sekundēm, dzirdināšanas punktā ieķerot buljonu (nebija laika skatīties, kas kurā trauciņā ir) un paķerot līdzi banānu. Šeit arī sākās "punktiņu spēle", jo redzēju tiešos konkurentus. Kā punktiņus trasē.

Vislabāk to varēja redzēt, skrienot gar jūras krastu - tā, priekšā ir septiņi punkti, derētu vismaz kādus 3-4 apdzīt. Protams, par plānu "nepalaist garām nevienu punktu" es aizmirsu, un kādā brīdī man viens punkts paskrēja garām. Tomēr spriežot pēc soļa graciozitātes un veida, kā viņš attālinājās - viss taisnīgi, viņš bija saglabājis vairāk spriganuma distances beigu daļā.



Tikmēr es, tuvojoties finišam, secināju, ka mans temps otrajā aplī, faktiski nav krities (varbūt pavisam minimāli) un sazīmēju divus punktiņus, kurus man točna (atvečaju - točna) bija jāapdzen. Tā vismaz man šķita, ja redzēju viņos zināmu straglu, bet tas, kā zināms, ir kā bullim sarkana lupata. Savu jaudīgo uzbrukumu diviem punktiem sāku pēdējos 300 metros, taču viegli man negāja. Tādi sīksti un spītīgi, neskatoties uz to, ka viens skrēja mazmazītiņiem solīšiem, bet otrs mazliet piekliboja. Vienā brīdī ar mani sāka runāt sirdsapziņa, cik ētiski ir apdzīt čaļi, kas pieklibo, bet otrā brīdī, mans personiskais es man pajautāja: "Un kas par to, Džei Pī? Varētu padomāt, ka Tev augštilbs, mugura un pēda arī neīd..." Principā, manam ego bija taisnība - labi, augšstilbs un mugura vairāk čīkstēja pirmajā aplī, bet pēda gan savu uznācienu realizēja distances otrajā daļā. Čali ar mazajiem solīšiem (kas, kā runā, ir tiešais konkurents komandu cīņā), apdzinu, kādus 200 metrus pirms finiša, savukārt jaunieti, kurš it kā piekliboja jau finiša taisnē, kādus 40-50 metrus pirms "rūtotās līnijas". Viņš vēl paspēja pacīkstēties, tomēr - ha, sekundi priekšā biju.

Galarezultātā gandrīz līdzenajā Salacgrīvas trasē 17.8 kilometri pa 1:27:08, kas deva 62.vietu starp večiem absolūtajā vērtējumā un 35. vieta savā vecuma grupā. Te lūk arī parādās, kāpēc tautas distance ir tautas distance un sporta distance ir sporta. Priekuļos pie tautas es biju 61. un 28.vietā, lai arī tur bija krietni vairāk dalībnieku. Komandas labā ienesu 922 punktus, kamēr Dace papildināja mūsu kontu ar jaudīgo 936. Principā visi no komandas punktu izteiksmē atnesa tikpat vai vairāk punktu (izņemot mani, par punktu mazāk), tātad progress ir. Un komandu vērtējumā +2 vietas un esam ielauzušies TOP20. Derētu pakāpties vēl pāris vietiņas, mhm.

Nākamie posmi Limbaži, Kuldīga, Koknese. Par dalību nākamajā posmā nav skaidrības, bet pēdējie divi gan jau droši. Februāra beigās es varētu piedalīties LSVS ziemas mačos (tiesa, vai gribu soļot - thats a tough question), varbūt Rozentāla skriešana svētki, bet aprīlī Stirnu buks Kolka un Skrien Latvija Liepāja. Mhm, jāskatās, kas ir kas, bet iespējams, ka bukā buks un Liepājā pusmaratons. Līdz tam gan vēl tālu un čaklu treniņu kopums : )

P.S. Runājot par stabilitāti un garantiem, tad Artūrs abos posmos nopelnīja identisku punktu skaitu (899), savukārt mans punktu skaists atšķiras par vienu (923/922). Pārējie gan mums progresē, un cerams, ka tā būs arī turpmāk. Shalom.

P.P.S. Ziniet, kas par dziesmu man skanēja galvā visu distanci? Mhm, tā ir, kad saskatās filmu :)