Shalom! Pēc katra no resno skrējieniem (proti, tie, kur svara kategorija ir
virs 100 kilo, un, kur patiesībā reti kurš ir resns – nu visumā tādi mīlīgi
pelmenīši, nekas vairāk) esmu apgalvojis – ar šo dalību 100+ beidzu un turpmāk
pārslēgšos advancētā etiopietī (stabili zem 100). Taču vismaz pagaidām izmantoju to, ka esmu
drusku virs centnera un šādas uzvaras baro manu ego. Bon apetit!
Tiesa, jāatzīst, ka līdz šim biju izteicies, ka vairs (it kā) nestartēšu
Latvijas čempionātā krosā, t.i. Rudens Zibens skrējienā, kas notiek rudenī un
ir 2km distance pa meža takām ar vairākiem sūriem kāpumiem. Carnikava mīl
resnos, respektīvi, pavasarī ir arī piejūras skrējiens, kurā distance ir 3x
garāka (oficiāli – 6.5, bet realitātē – 5.8), kur nebiju skrējis, taču gribēju
uzskriet, neatkarīgi vai būšu puskuilī vai etiopietī. Mazliet apdomājos un
secināju – nu ja jau reiz ir centners un vēl pāris cukurpakas, kāpēc gan
neuzskriet supersmagajā svarā, kā to nodēvējuši organizatori.
Zināju, ka nestartēs mans galvenais domubiedrs (par konkurentu mīļo brāli
nepiedien saukt) Dzintars, bet pārējos
konkurentus sazīmēju. Mazliet bažīgu mani darīja kāds kungs, kurš pēc
līdzšinējiem karjeras rezultātiem bija manā līmenī un faktiski pat labāks (lai
arī teju divas desmitgades pieredzējušāks).
Distances sākumā vadījos pēc pašsajūtas, tai pat laikā paturot redzeslokā
potenciālos konkurentus. Kājas bija tādas dīvainas, augšstilbi kaut ko jokoja,
bet ātri vien sapratu, ka vai nu tas ir siltā laika vai pirms starta stresiņa
ietekmē (jap, šoreiz savā apziņā biju ieslēdzis spriedzīti, jo es tak es esmu
sevi pozicionējis kā smagsvaru MVP). Pēc pirmā kilometra biju arī panācis arī
to pašu kungu, kas "darīja mani bažīgu" un iesēdos astē, kur jutos
diezgan komfortabli. It kā varēju arī apdzīt uzreiz, bet balstoties uz
insaideru info, iepauzēju, iespējams, uz puskilometru, iespējams līdz pat
veselam kilo. Taču vienā brīdī sapratu, ka tas mani bremzē un nolēmu
"doties uz pludmali" pirmais. Tāpat jau būtu tur nonācis, bet tomēr
labāk ātrāk nekā vēlāk. Pludmales posms bija viskaitinošākais, lēnākais,
bremzējošākais, smilšainākais (jā, arī apavos saskrēja, bet sekas sajutu
vēlāk), taču, protams, ka bija arī savi bonusi – skaistas sievietes peldkostīmos
: ) Tāpēc no vienas puses – tas posms bija grūts, no otras, kas par baudāmu
ainavu.
Kaut kur ceturtā kilometra sākumā, kad
biju izbridis visas pludmales smiltis un saticis "bonusiņu", apdzinu
vēl vienu čali. Apdzinu, taču neaizmuku, jo gods kam gods, turēja līdzi. Elsoja
kā traks, pūta un elsa, bet turējās aiz muguras. Pirmspēdējā kilometra beigās
pie dzirdināšanas punkta aprunājāmies un secinājām, ka skrienam vienu un to
pašu distanci, taču dažādās grupās. Viņš atzinās, ka es esmu viņu pavilcis uz
priekšu, uz ko es atbildēju ar tādu pašu pieklājību – sak, ja kāds Tev
neatlaidīgi elso aiz muguras, gribas tomēr noturēties priekšā. Pa ceļam uz
finišu izlēmām, ka nav, ko tēlot
"falšos sprinterus" – skriesim līdz finišam kopā. Tā arī bija – raitā
solī iejozām finišā, pateicāmies par konkurenci un palīdzību. #ThisIswhyWeRun
Finišs – 27:30. It kā jau labi, lai gan varēja noteikti arī labāk, piemēram, ja
nebūtu aizrāvies ar taktiskām shēmām, droši vien savu pusminūti nomestu. Varbūt
vēl kaut kur varēja nomest. Taču, ja skatās no otras puses – sūds par
rezultātu, to, kāds tas bija pēc x gadiem diez vai kāds atcerēsies, toties to,
ka biju "pelmenīšu čempions", gan varēšu stāstīt bērniem un mazbērniem.
Lai vai kā, esmu izcēlis savu trešo skrējienu svarā virs 100 kilo. Dažas
minūtes vēlāk finišu sasniedza arī cienītais kungs, kuru noturēju par savu
konkurentu. Beigās gan izrādījās, ka, visticamāk, viņš pēdējā brīdī mainījis
distances, varbūt piesakoties bija jo sajaucis (nu nez, tīri pēc skata jau
vilka uz simtiņu, taču viss, protams, ir diskutabli – ir pulka ļaužu, kas
netic, ka man ir sotaks, bet… ir, ir, SMAGI KAULI ir labākā atruna, ko šajā
gadījumā izmantot, ha). Lai vai kā – mēs katrs uzvarējām katrs savā grupā.
Skaisti! Un vispār labi, ka viltus pretinieks uzpeldēja – sak, kad Tev elpo
pakausī, Tu mobilizējies. Nav laika ieņemt Konora Makgregora pozu ar konīti un
cigāru ar zemtekstu "I am the king" : ) Bet tagad to noteikti var. Patiesībā labs
laiks pāriet no pelmeņiem uz "zem centnera" kategoriju – trīs uzvaras
trīs resno mačos, ideāls laiks, lai aizietu neuzvarēts un atstātu skatuvi
citiem supersmagā svara supertalantiem – carnikavietim Dailim un iecavniekam (viņš
arī ķekavietis un sirdī 100% arī piebaldzēns) Dzintaram : )
Nākamā pietura – tieši Piebalga. Piebalgas Stirnu buka Stirnu buks (uuu, ku
seksīga vārdu spēle!) jeb 23 kilometri absolūti šalomizētā apvidū. Tas būs
skaists skrējiens skaistā vietā ar skaistu noskaņu.
Shalom! Aizvadītajā nedēļas nogalē norisinājās skriešanas pasākums, kurā piedalās arī vesels lērums to, kuri parasti skrien vienu līdz 2.5 reizes gadā, proti, Lattelecom Rīgas maratons. Un visus tos klasiķus, kuri ar lepnumu svētdien soctīklos publicēja bildes ar tekstiem "es skrēju maratonu, murr, lepojos, mans pirmais, gribu vēl", pozējot ar dzeltenas, zilas vai zaļas krāsas numuriem, man nāksies apbēdināt – maratons aizvien ir 42.195 kilometri un viss, kas ir mazāk, aizvien ir pasaciņas, kas jāj sirmā kumeliņā : ) Taču labā ziņa – jūs enīvej esat malači, neatkarīgi no veiktās distances.
Tieši Rīgā 2009.gadā sākās man apzinātā skrējēja karjera, kad Rīgā, būdams normāls pelmenis (drīzāk dižpelmenis), notuntulēju piecus kilometrus. Pēc gada sekoja jau 21.0975 km, pēc vēl diviem – jap, 42.195. Šogad šis maģiskais cipars bija plānots trešo reizi, taču pēc 14. aprīļa Stirnu buka Tērvetē, kad organisms pateica – no, you can't, nācās pārmesties uz divreiz īsāku distanci, proti, pusmaratonu.
Principā, ja neņem vērā dažus "tiri piri", gatavošanās posms bija visumā kvalitatīvs. Varētu ielikt kādu septiņnieku desmit baļļu sistēmā (hm, bet varbūt būt vēl paškritiskākam un ielikt 6.5?), lai gan viss ir relatīvs, protams, ka organisma klapatu dēļ līdz galam visus "treniņprocesa sapņus" piepildīt neizdevās. Par to vēlāk.
Starp citu, nedēļu pirms Rīgas noskrēju Cēsīs. Sākotnēji "Cēsu pavasaris" nebija manā plānā, bet novadnieki atgādināja un konsultējoties ar tēvu nonācu pie secinājuma, ka jā – viens ņiprais pirms Rīgas būtu tieši laikā. Iepriekšējā blogā pieminētās krāsainās tabletītes izskatās, ka bija optimizējušas mana organisma normālu darbību, taču uzrāvos uz "snaudošo čakarētāju", proti, it kā bija saaukstēšanās pazīmes, jūtīgs kakls, taču nekā cita – viss pārējais normā.
Zināju, ka Cēsīs būs kaut kas no "Jānis, Jānītis" trases, tikai īsākā variantā (šajā gadījumā 8km), tāpēc aptuveni zināju ar ko rēķināties. Tomēr drusciņ pārsteidza, ka pirmā puse pārsvarā gāja lejup, bet otrā puse – gluži pretēji – augšup. Kopumā ar distanci tiku galā veiksmīgi, ja neskaita diezgan sūru sesto kilometru, kad visticamāk kāpuma metru dēļ tika nocilpots nepilnās sešās minūtēs (visi pārējie – stabili zem piecām). Kāpumos es arī sapratu, ka ar savārgušu vai pusvārgušu kaklu aršana diez ko laba nav – tādas vecu durvju skaņas vien nāk laukā. Taču atgriežoties pie skaistā un burvīgā – biju rēķinājies ar aptuveni 37 minūtēm distancē un finišā biju tuvu tam – 37: 27. Tātad apmierināts.
Nedēļa pirms pusmaratona, kas bija akurāt jubilejas (40.), aizritēja čiļiņā ar viegliem skrējieniem. Jā, vēl arī bija slavenā olbaltumvielu / ogļhidrātu diēta, ko allažiņ pielietoju pirms svarīgākajiem startiem. Jo tuvāk bija sacensību diena, jo jutos arvien labāk, bet pret jūtīgo kaklu atradu kaujinieku kāda pūšama aerosola veidā, kas situāciju šķietami un reāli vērsa uz labo pusi. Un bonusā vēl sestdienas vakarā vēl noskatījos vienu feinu filmu par skriešanu "Without limits" par kādu ambiciozu čali, kas tic saviem spēkiem, proti, Stīvu Prefonteinu, kura dzīve diemžēl traģiski aprāvās vien 24 gadu vecumā. Filmu noteikti rekomendēju. Iedvesmojoša!
Nereti būtisks rādītājs tam, kāds būs skrējiens ir pašsajūta un noskaņojums sacensību dienas rītā. Šajā ziņā viss bija kulē – pamodos ar pirmo modinātāju (well, principā pārsteidzoši, jo parasti tas ir otrais vai trešais), jestri dziedāju līdzi dziesmām no savas plejlistes (kas vienmēr ir laba zīme) un viss vēstīja, ka būs laba diena. Un jā, kaujas svars bija par 3 kilo vieglāks nekā pirms Liepājas pusmaratona. Vārdu sakot, it kā bija radies maldīgs priekšstats, ka zvaigznes sastājušās kā vajag, lai mērķi sasniegtu. Teorijā mērķis dalījās trīs daļās – 1) izskriet savu otro labāko pusmaratonu (tātad vismaz 1:34:17), 2) izskriet ap 1h33, 3) izskriet ap 1h:32, tātad paspēkoties ar personisko rekordu. Objektīvi vērtējot trešais punkts līdz galam nebija ticams, taču pārējie divi reāli. Biju par to drošs gan pirms starta, gan tagad.
Skaidrs, ka tādā mega pasākumā kā Rīgas maratons svarīgi ir tas, cik tuvu startam Tu tiec, jo neatkarīgi no Tevis noteikti būs kadri, kas ir stabili lēnāki par Tevi (pelmeņi un dižpelmeņi, taču es jau arī gan jau kādam šķietu mazlietiņ pelmenīgs) , bet iekārtosies maksimāli labākā starta koridorā. Tas, ka Tu esi aiz viņiem vai viņi priekšā Tev gan nav viņu vaina, drīzāk Tavs feils, jo kas gan Tev traucēja izplest elkonīšus un aizcīnīties līdz koridoram uzreiz aiz elites? Visas atrunas, ka rinda uz tualetēm and that shit šoreiz arī nederēs, jo tikai Tu esi atbildīgs par saviem ceļojumiem uz tualetēm un laicīgu nokļūšanu uz tām. Ar šo es gribu pasvītrot, ka nekādas atrunas nemeklēju.
Lai vai kā, startā iekārtojos kaut kur pa vidu, bet visdrīzāk tuvāk priekšai nekā pakaļai. Kādu brīdi veiksmīgi virzījos uz priekšu, līdz secināju, ka vairs uz priekšu netieku. Padomāju: "Pajāt, distance taču ir gara" un biju gatavs kaujai. Līdz starta līnijai tiku divās minūtēs un četrās sekundēs, kas principā sūkā, jo pirms gada, kad skrēju maratonu, šis laiks bija… 13 sekundes. Un tas savulaik viņgad aiztaupīja to čakaru, kas rodas, ja jāapdzen tie, kas ir jūtami lēnāki par tevi. Šogad šis uzdevums bija jāpilda pilnā sparā un pirmais kilometrs ar šo atjautības uzdevumu vien pagāja. Jā, laikam arī otrais. Neskatoties uz to, tie bija visumā veikli, respektīvi, 4:23 un 4:17, taču, protams, apdzīšana pa zālīti un lavierējot tomēr atņem enerģiju. Un man šķiet, ka es tur pakāsu daudz. Drīzumā iekārtojos komforta tempā, lai gan īsti komfortā neatrados. Nezinu, elpošana kaut kā cimperlīgi uzvedās, kas iespējams aizvien bija "snaudošā čakarētāja" nopelns.
Taču vismaz distances pirmajā ceturtdaļā nebija tās fatālās sajūtas "nu būs sūdi" un arī skaitļi bija patīkami – pirmie 5km pa 21:32. Tālāk jau varējām vērot neuzkrītoši lejup slīdošu līkni - pirmie 10 pa 43:59, savukārt pirmā puse 46:29, kas nozīmē, ka noturot tempu tie pusītē būtu ap 1h33, bet "plīstot pēc standarta" – ap 1h35. Diemžēl tuvāk pusdistancei es jutu, ka ir zināmas problēmas, "savāds gudrums rumpi lejup māc" un distances otrā puse to tikai apliecināja. Jauda zuda un ne tā kā parasti, bet pamatīgāk. Jo tuvāk bija finišs es sapratu, ka šeit nav runa ne par 1:34 vai 1:35 un ne pat 1:36. Faktiski šeit bija cīņa un izdzīvošana par "zem 100 minūtēm". Tieši tāpēc pievarot trešo tiltu no trim, proti, salenieku, es sāku ignorēt pulsometru, lai lieku nečakarētu savu prātu. Skrēju pretī finišam cik spēju, cīnījos ar sevi, mēģināju domāt par skaistām sievietēm man priekšā (mhm, patiešām tur tādas bija, turklāt veiklas) un galu galā tomēr ierakstījos simtiņā – 1:39:49.
Sestais pusmaratons pēc kārtas zem 100 minūtēm, 15.labākais (tikpat arī zem 100) pusmaratons no 40. Ja atmetam ambīcijas, tad skaitļi patiesībā ir simpātiski. Reiz bija periods vairāku gadu garumā, kad "zem 100" bija kā nepiepildāmas erotiskās fantāzijas… Un vēl – izrādās, ka neskatoties ne uz ko, šis ir mans ātrākais pusmaratons Aigara Norda rīkotajā pasākumā. Teju vai pārsteidzoši, ņemot vērā kādas ambīcijas parasti ir uz šito slaveno maija skrējienu. Bet acīmredzot "karma iz a bič" un Rīgā nekas dižs man nav lemts. Lai gan savulaik es tā domāju arī par Liepāju. So… katru porču, kā teiktu Slaviks no "Ekstrasensu cīņām", ir iespējams neitralizēt.
Ja pragmatiski pieejam lietām, tad ir daži neatbildēti jautājumi par Rīgas (pus)maratonu. Parasti, salīdzinot pirmo pusi ar otro, plīsiens ir 2:30 līdz 3:00 minūtes, taču Rīgā tās bija vairāk nekā 7 (!!!) minūtes. Tāpat esmu piefiksējis tendenci, ka šogad tempa kritums parādās jau pēc trešdaļdistances. Ok, skurpulozi izpētot pirmos divus pusmaratonus, jāatzīst, ka izteiktāks tas tomēr bija Liepājā (drīzāk ātrāks), savukārt Rīgā plīsiens izpaudās jūtamāk by default, lai arī sākās ap desmito. Kāpēc? Tas man nav īsti skaidrs. Varbūt par maz alus, seksa un rokenrola.
Eksistenciālos izturības jautājumus (izturība vienmēr bijusi mans trumpis) jau pēc finiša pie alus pudeles šķetināju ar savu dzīvesgudro tēvu , kā arī garāko brāli (bračka gan baigi šķetināšanā nepalīdzēja, tikai izteica pārgudrus spriedumus) un šķetināšana turpināsies. Ir mums pāris teorijas, piemēram, intervālu treniņu iztrūkumus (bija, bet mazāk nekā paredzēts – gan objektīvu, gan subjektīvu iemeslu dēļ). Garie treniņi principā bija līmenī. Iespējams, ka savu lomu neuzkrītoši nospēlēja organisma klapatas (jā, teorētiski Rīgā tās nelika par sevi manīt (praktiski nelika), bet nekad nevar zināt vai savas lomas nenospēlēja vairāki "snaudošie čakarētāji"). Man ir laiks trīs ar pusi mēneši, lai tiktu skaidrībā, kas un kā, jo vasarā noteikti pusmaratonus neskriešu un pie personiskajiem dižmērķiem atgriezīšos Valmieras un Siguldas pusmaratonos. Vasarā Stirnu buki, piecīši, desmitnieki un citi forši skrējieni. Shalom!
P.S. bildei principā nav nekāda sakara ar blogu, tikai tīri teorētiski, ja pievelkam aiz ūsām... iedomājos savu 100 minūšu sakarā arī veco labo joku "simts pret simts", ko slaveno vācieti Oļegu parodējošais Aldis K. izmeta ne mazāk slavenajā raidījumā "Ak kungs".
Shalom! Pirms nedēļas stāstīju par seno un viedo tautas gudrību "less ir
more". Pa nedēļu mans vaigs kļuvis priecīgāks. Nezinu vai pie vainas ir
tās mazās, smukās kapsuliņas, ko man izrakstīja dakteronkuls vai paika, ko es
šķinu iekšā katru mīļu dienu. Bet varbūt Stirnu buks? Noteikti, ka pa druskai
no visa, bet par visu pēc kārtas.
Jā, nu jau kādu laiciņu es ēdu kapsuliņas (jap, pēc šaibām un ripām
neizskatās), ko uzrakstījis mans doks, sauksim viņu par Pašu (var arī par
Pavļiku). Vienas ir tādas spilgti dzeltenas, vēl vienas ir divās krāsās – puse
brūna, puse bezkrāsaina (tā tak nav krāsa!), bet ar mazām granuliņām iekšā.
Nezinu vai palīdz, to parādīs analīzes un tamlīdzīgi pētījumi,bet organisms arī sācis uzvesties
pieklājīgāk. Un tiem, kam interesē vai pēc kapsuliņu lietošanas man nerādās
rozā pingvīni, kas uz olimpiskā ledus lēkā tulupus, akseļus un ritbergerus –
diemžēl nē : )
Iespējams, ka organisma pieklājība ir saistīta arī ar to, ka mazliet esmu
pamainījis paiku, ko ēdu. Esmu vairāk pārgājis uz augļiem un dārzeņiem, zivīm,
sēklu maizi arī varu atļauties (siers, protams, pats par sevi, zinot, cik liels
tā fans esmu) un tamlīdzīgi. Diemžēl pagaidām esmu uzlicis veto rīsiem,
griķiem, makaroniem un citām ogļhidrātu paradīzēm -gluži vienkārši pēdējā laika pieredze ir
rādījusi, ka šits var hepenoties, ja kaut ko no tā ēd. Nākas ogļhidrātus meklēt
citur, lai gan neesmu drošs, ka arī ātros ogļhidrātus mans organisms akceptētu.
Dienu pirms Stirnu buka bailīgi iekapāju auzu cepumus – nu, sacensību rītā bija
tāda diskutabla sajūta, taču pirms starta viss bija labi.
Iepriekšējos blogos minēto veselības / organisma klapatu dēļ Ogres Zilo kalnu
Stirnu bukā izdomāju skriet Zaķos, respektīvi, 12.5 kilometru distanci.
Sestdienas rītā pamodos ar diskutablu pašsajūtu, bet pēc stundas jau virtuvē
uzdancoju pie Auļu "Diņķa", pa ceļam uz sacensībām arī noskaņojums
kļuva arvien liderīgāks un sapratu, ka... jā, šodien varētu būt viens
dzīvespriecīgi ņiprs skrējiens. Tā arī sevi noskaņoju – čalīt, pēc tām mokām un
herņas, kas bija pirmajā posmā, šoreiz izbaudi skrējienu. #JeSuisShalom
Uz starta izgāju biš par ātru, bet ir aizdomas, ka mutes bajārs jeb informators
drusku pačakarēja tautai prātu (nu, ja čalis plkst. 12:55 saka, ka starts
zaķiem pēc 20 minūtēm, tad man sanāk13:15 (lai gan oficiāli plānots 13:30)- otrs variants, ka man ir štruntīga dzirde, lai gan tad ir lielais
jautājums – kāpēc visa tauta sāka pulcēties krietni laicīgi). Principā tie ir
sīkumi,varēju saulē pakaltēt savu rižo
bārdu : ) Marinējoties startā sastapu arī "kalnu karalieni ar
rūdījumu" (šad tad konsultējos ar
viņu arī medicīnas jautājumos, jo nu… kāpēc gudram cilvēkam nepajautāt par sfēru,
ko viņš pārzina?), pārmijām pāris vārdus un man galvā dzima viltīga ideja –
sak, tai sprinta etapa kalnā vajadzētu spiest no sevis visu, ko var, varbūt ar
es varu būt veiklāks. Lai gan es laikam nekad nevienā no Stirnu buka sprinta
kalniem nebiju uzkapājis bez staigāšanas, teorētiski bija šansīte to paveikt
pērn Milzkalnes bukā, jo tur tas kalniņš bija pateicīgs, bet šaurs, tāpēc mani
piebremzēja Taņa, Fedosejs un Žora, kuri bija priekšā un taciņas platumā vai
platāki.
Izšauj piščiks, sāk skanēt "Diņķis" un esam trasē. Pirmajā kilometrā
jutu, ka skrienas labi un šis būs labs skrējiens, ja vien kāds mazs meža
raspizģajs (kā Tērvetē) pēkšņi nenospers enerģiju. Pēc pirmā noskrietā
kilometra dzirdēju čalis aizmugurē sakām "Eu, baigi ātrs kilometrs".
Paskatos – 4:52min/km – tiešām seksīgi. Un tieši tad sākās šaurā meža taciņa,
kur jaunekļiem un jaunkundzēm gribot negribot nācās sabremzēties vai maukt pa
biezokņiem un bezceļiem. Izvēlējos pirmo un tāpat vēlāk apsteidzu tos spriganos
zaķus, kas lēca pa bezceļiem. In your face, ha! Nākamie divi kilīši bija ap
piecarpus minūtēm uz km, nākamie – ap piecām. Sestajā sekoja sprinta etaps –
paskatījos uz kalnu – nē, nu jā, augsts, bet pārfrāzējot jeņķu onkuli Obamu –
yes, I can! Sāku maukt no sirds un no rajona, kaut kur pusceļā vai drusku vēlāk
paguru, bet aktīvi strādāju ar rokām un gāju garām tautiešiem kā nazis caur
sāli. Jap, seksīgi un bez pāriešanas soļos. Nu labi, labi, pieveicot sprinta
etapu man kājas principā bija kā gumijas un aiz to saguruma es gandrīz nolikos
uz mutes (vai pakaļas – kā paveicās), bet tomēr noturējos. Respektiņš
"Eleven" kompresijas zeķēm – ātri vien kājas atkal atgriezās normā.
Sestais arī izrādījās lēnākais kilometrs (6:11), bet ātrākais bija vēl tikai
priekšā. Turpinājumā bija vēl pāris respektabli kaln(iņ)i , kurus pieveicu
visumā cienījami, šur tur mazliet saguru un aizelsos, bet mīksto netēloju – pat
dzirdināšanas punktos īsti nesabremzējos (iespējams, ka vienā gan, lai rāmi
padzertu un atvilktu elpu pēc kalniņa). Ātrākais izrādījās 11. kilometrs (4:48)
– sākumā domāju, ka tas bija kāds no kilometriem, kur trase nereti veda lejup
(bet tas laikam bija desmitais), taču nē – tā bija taka, kas veda paralēli
ceļam Tīnūži – Ogre: principā plus mīnus līdzenais posms (nu ja, protams, mans
skils līdzenumos ir dižs).Pēdējais pilnais
kilītis (11.01 – 12.00) bija drusciņ grūtāks, jo bija pāris kāpumi, bet pēdējie
0.56 īsti nē – tad finiša tuvums deva vajadzīgo adrenalīnu, ņiprumu un tā (ja
tas būtu pilnais kilometrs, tad būtu ātrākais – ap 4:38).
Pēdējie pārsimts metri patiesībā bija ļoti mīlīgi – mazie bērniņi stiepa savas
rociņas un bija grēks neiedot katram pa "piecītim". Atceros, ka vēl
pilsoniski atbildīgi padomāju – bet, ja nu kādam šis "piecītis" ir
īpaši svarīgs? Varbūt kāds nemaz tajā dienā neskrēja, vienkārši bija starp līdzjutējiem,
bet saņemot "piecīšus" no lūšiem, bukiem, zaķiem un vāverītēm, guva
iedvesmu un vakarā paziņoja: "Mammu! Papu! Piesakiet mani Piebalgas Stirnu
bukam" (o jā, to es rekomendēju mūžīgi mūžos). Un patiesībā "piecīšu
došana" iedvesmoja arī mani, jo tas tak ir tik forši! 12.56 kilīšu finišs
pa 1:07:20. Labi! Zaķa distancē tā ir 165. vieta jeb starp pirmajiem 14%,
pieņemot, ka 100% ir ap 1200 dalībniekiem konkrētajā distancē (lai gan nūjotāji
jau īsti neskaitās).
Jāatzīst, ka "kalnu karalieni" Eviju beigās tomēr sprintā tomēr
neapskrēju (ha, naivais lašara) – viņai 1:16, man 1:28. Sekundi pakāsu arī
klasesbiedram Arčam (bļin, būtu zinājis…). Tātad jāturpina kačāt skilu Šmerļa
mežā, lai Piebalgas Vanagkalnā es uzcilpoju leģendāri un ar šarmu! Nē, cilpo
zaķi, bet vismaz savā galvā (ja organisms atļaus) es esmu apņēmies skriet
vismaz stirnu buka distanci. Tātad es lēkšu!
Secinājumi? Pēc personiski sērīgāun
veselības klapatām apvītā Stirnu buka pirmā posma biju reāli izsalcis pierādīt,
ka "jes, ai ken". Pirmkārt jau pašam sev – no vienas puses, baudīt
skrējienu, no otras – maukt no sirds un no rajona. Īpaši pēc pirmajiem
kilometriem, kad jutu, ka organisms devis akceptu demonstrēt skilu. Jo Tu neesi
Tu pats, kad esi izsalcis. Un izsalkums tika neitralizēts veiksmīgi. Pēc finiša
– smaids, šaloms un prieks! Riktīgs murr (vai arī meow).
Vislielākais prieks par organismu, ar kuru šoreiz izdevās vienoties par
abpusēji izdevīgu sadarbību. Ar vēsu prātu esmu secinājis, ka faktiski sezonas
trešais skrējiens organisma komforta ziņā bijis vislabākais. Jo Liepājā, kur
noskrēju visumā cienījamu pusmaratonu, tomēr arī distances otrajā pusē organisms
tomēr drusku paniķojās. Bet, ja salīdzina ar Tērveti… nu, tad Ogrē pavisam cita
pasaule. Paldies Tev, mans organism, turpināšu ēst augļus, dārzeņus, tunci,
Vaļeras zivis un tā tālāk. Aliņu gribētu, bet īsti nevar – vismaz tā rakstīts
kapsuliņu instrukcijā. Mazums – ja nu sāk rādīties Bībers ponija izskatā,
dziedot Britnijas Spīrsas trešā albuma tituldziesmu "I'm a Slave 4U"?
Nē, to es negribu! : )
Rīgas pusmaratons jau pēc divām nedēļām, bet savā potenciālo startu sarakstā
esmu ieskicējis arī 8 kilometru skrējienu "Cēsu pavasaris", kas
notiks svētdien. Tas ir tāds fifty-fifty variants, lai gan ātruma treniņš man,
protams, noderētu. Jūnija sākumā visticamāk nāksies izšķirties starp Salaspils
pusmaratonu (10km, diez vai visus 21km) un Carnikavas piejūras skrējienu (6km).
Pagaidām vīzija ir aptuveni tāda:
Ticamākie starti maijā un jūnijā: 13.05. Cēsu pavasaris (8km)
20.05. Lattelecom Rīgas (pus)maratons (21km)
02.06. Salaspils pusmaratons (10km)
03.06. Carnikavas piejūras skrējiens (6km)
09.06. Stirnu buks #3 Piebalga (12, 20 vai 30km)
23.06. Jānis, Jānītis Cēsīs (12km)
Shalom! Šo viedo gudrību jeb "less is more" gada laikā izmantoju jau otro reizi. Vai esmu kļuvis gudrāks vai vienkārši organisms iesper pa pakaļu, sak, eu, zvaigzne, signālus neredzi? Grūti pateikt, gribētos domāt, ka pirmais variants. Jo organismā tomēr ieklausos un lai kā gribētos bliezt maratonu, tā vien izskatās, ka šajā situācijā tas būtu bijis kā iešaut sev kājā un pēc tam žēloties, ka tā sāp.
Pirmo "less is more" jeb "mazāk ir vairāk" atklāju jau iepriekšējā blogā, kad no maratona pārreģistrējos uz pusmaratonu. Ironiski, ka neilgi pirms Stirnu buka sezonas "Grand Opening" es saziņā ar visstirnbucīgāko Stirnu buku no visiem Stirnu bukiem stirnbucīgajā pasaulē tā viegli un pārliecinoši apgalvoju: "…tāpat jau skaidrs, ka lielākoties skriešu garos gabalus – lūsi vai buku". Un tad… un tad buciņfestā sekoja tas seksīgais organisma spēriens pa pašpasludinātā sirsnīgo pakaļu ar kontekstu: "ko Tu te iedomājies bez saskaņošanas ar mani, balamute?" : )
Un tagad par otro "less is more". Jau iepriekš izteicos, ka Ogres Zilo kalnu Stirnu bukā garāko distanci jeb lūsi, visticamāk, neskriešu, bet svārstos starp buciņu un zaķi. Bija man laiciņš pasvārstīties divas nedēļas, svārstījos kā zīlnieka Fedoseja svārstiņš, līdz beidzot aizsvārstījos līdz tam, ka Ogrē skriešu Zaķi (zaķos? zaķenēs? zaķīgi?), kas esot akurāt 12.4 kilometri. Principā, vienalga cik, jo pēc idejas savus 14 taku kilometrus man vajadzētu spēt nobliezt "bez būtiskas ietekmes uz pašsajūtu (par šo var diskutēt) un rezultātu". Kāpēc ne Stirnu buka distance? Sezonas pirmajā SB manas "Duracel" bačas nosēdās ap piecpadsmito, bet nākamie 12 vai 13, visticamāk, bija organisma čakarēšana. Kāpēc čakarēt čomu, ar ko Tev vēl vismaz 76 gadus kopā tusēt kalnos un lejās, takās un šosejās, pie alus kausa un citos intīmos brīžos?
Pēc rūpīgiem un padziļinātiem zinātniskiem pētījumiem, esmu secinājis, ka šobrīd man nav vēlami skrējieni garāki (tas nozīmē - pašpasludinātā organisms vienkārši neakceptē neko vairāk par šo - respektīvi, nav jaudas, kapacitātes un ir stragls, kā teiktu Rozentālu Ģirts) par: - 21 km šosejā un līdzenumos - 14 km takās un kalnos
Ko nozīmē šobrīd? Tas ir vismaz maijs, iespējams, vismaz, jūnijs, iespējams, vismaz jūlijs, un iespējams, vismaz augusts. Viss gan ir relatīvs, protams, jo jūnijā ir Piebalgas Stirnu buks, un… ai kā gribas sava tēva dzimtajā pusē nobliezt vienu seksīgu lūsi Vanagkalnā, izmaucot kādu līkumu arī caur Skrāģu krogu. Rrrrr! Bet nu skatīsies, ko organisms teiks un ļaus – būs jāpiebremzē, ja tas bļaus! Skaidrs, ka gribēšana brīžiem ir lielāka kā Žoram sirsnīgi mīlējot Katju kaisles Everestā, bet reizēm vienkārši jāpiebremzē. Mazliet. Jāsaved sevi kārtībā. Lai pēc tam var rekordus stādīt.
"Less is more" sevī ietver ne tikai distanču saīsināšanu pēc idejas, bet arī lielu izvēlīgumu uz startiem. Skaidrs, ka Daugavpils pusmaratonu labprāt būtu skrējis. Skaidrs, ka arī vēl pāris starti, kuri varētu būt, iespējams, izpaliks. Skriet jau var daudz ko, bet vismaz līdzenumu skrējienos, kur manas ambīcijas aizvien ir tikpat dižas kā pērn, es jau kādu laiku neesmu "gatavs atsist numuru" – ja es skrienu piecīti, čiriku vai vēl jo vairāk pusmaratonu – tad skaidrs, ka tam jābūt labam. Taku skrējieni ir cita pasaule, ko esmu jau raksturojis iepriekš. Tas ir vienkārši prieks, laime un šaloms (un tieši tāpēc jāpieturas pie distances, kur šaloms vēl eksistē un organisma klapatu rezultātā nepārvēršas par "ai da bļ* man viss z*j*b*l").
Cerams, ka pašpasludinātais tiks saremontēts diezgan veikli un meistarīgi, jo ambīcijas manā katliņā vārās, kā tantes Taņas frikadeļu zupa. Droši vien, tas ir bijis saprāts, kas šīs ambīcijas šī gada sākumā nav ļāvis izbazūnēt pa visu vai pusi pasaules. Cerams, ka drīz es varēšu teikt kā Ozols no Pārdaugavas, ka "stragls ir bijis īss, ladi dadi" (īss vai īsts, un watafak iz ladi dadi?).
"Šis ir mūsu, mūsu, mūsu, mūsu laiks brālīt, mēs esam gatavi rekordus stādīt"
Shalom! Pirms pāris dienām no šaloma nebija ne miņas, bet vispār nav ko burt
drāmu – jau slavenā Liene Š. ar saviem cenzētajiem krēsliem reiz dziedāja,
"ka dzīve – tas nav rožu lauks". Sezona man iesākusies ar diviem
startiem, un, ja pirmais man lika pasmaidīt, tad otrais man arī lika
pasmaidīt... bet tā skumji. Par visu pēc kārtas? Nē, sāksim ar nākotni nevis
pagātni.
Un ar šo es oficiāli paziņoju, ka Lattelecom Rīgas maratonā es savu distanci no
42.195 (aha, protams, sen jau biju pieteicies, bet publiski vismaz FB vidē
ieturēju meistara cienīgu pauzi) samazinu uz pusi, respektīvi, 21.0975 km. Pie
šī stāsta atgriezīsimies bloga turpinājumā, bet tagad par pirmajiem diviem
startiem, kur gāja… nu tā, interesanti.
Liepājas pusmaratons Sezonas pirmais starts vienmēr ir kā krustvārdu mīkla. Šajā reizē mīkla
bija drusku sarežģītāka, jo nepilnu mēnesi pirms Liepājas saķēru vīrusu (ko
uzvarēju ar attieksmi "pulverus nedzeršu un antibiotikas neēdīšu, lai
dabas metodes un organisms cīnās), izlaidu potenciālo sezonas sākumu Saldū
un/vai Noskrien Ziemu Brīvdabas muzejā. Ar visu to jau laiciņu pirms Liepājas
kopumā nejutos diez ko labi. Un tad vēl uzpeldēja tā saucamais "maratona
sindroms" – pirms pērnā Rīgas maratona pēkšņi radās problēmas ar elpošanu
un pulss treniņos arī uzlēca par aptuveni 10 sitieniem minūtē, bet sacensību
dienā… viss lieliski. Līdzīgi bija pirms Liepājas, kur izejot uz starta… atkal
viss normā.
Augstākminēto faktu dēļ par to, kā varētu noskriet savu 39.pusmaratonu, man
bija liela neziņa. Trīs, četras dienas pirms starta galvā vīdēja galīgi
nesmukie cipari 1h45 vai pat 1h50+. Taču sacensību dienas rītā bija sajūta, ka
viss būs kārtībā. Un bija. Pirmie septiņi kilometri pat bija diži
valdzinoši, bet sākot ar astoto kilometru temps tā diezgan jūtami nokritās.
Iespējams, savu lomu nospēlēja slimošana, kas pēc 12. marta tomēr ieviesa
zināmas korekcijas arī treniņplānā, kas no diža pārtapa par "absolūti normāls
treniņu plāns, faktiski pat nīkulītis" : )
Liepājā pirmo reizi pēc ilga laika (nezinu pat cik ilga) skrēju bez želejām,
kas iespējams varēja nospert kādu minūti vai pusotru, taču tikpat labi sapratu,
ka varu iztikt arī bez tām. Lai gan vienubrīd matemātiskie aprēķini galvā
liecināja, ka balansēju uz 100 minūšu robežas, beigās finišā ieskrēju ar
rezultātu 1:37:35 (tātad, 97 ar pusi minūtes, kas vēlreiz apliecina, ka mana
draņķīgā atzīme liecībā pretī vārdam "matemātika" ir stabila likumsakarība).
Starp citu, piektais pēc kārtas pusmaratons zem 100 minūtēm – šādas sērijas vēl
nav bijis. Tāpēc, lai Kalvītis man te nestāsta, ka viņš ir kaut kāds tur
stabilitātes garants. Tās ir pašpasludinātā kājas! Kopumā sezonas starts uz
pozitīvas nots.
Tērvetes Stirnu buks: Lūsis
Šis pasākums bija kā gatavības pārbaude Rīgas maratonam. Sak, ja šeit viss
skrienas kā nākas, tad Rīga būs mana, ja ne pārāk – tad saprātam jāsēžas pie
galda ar neprātu, etiopieti un viņa tarakāniem un "jākruķī bizness".
Jāatzīst, ka diezgan spēcīgs indikators tam kā noskriesi, ir sacensību dienas
rīts – kā tajā jūties, vai dušā gribas dziedāt un vai galvā tarakāni dejo
polku. Pirms Liepājas dejoja draiskāk kā pirms Tērvetes, lai gan Stirnu buka
sezonas "grand opening" gaidīju tikpat ļoti kā Liepāju un
varbūt pat vairāk. Jo Stirnu buks – tas nav gluži vienkārši skriešanas plezīrs
mežā – tā ir kā reliģija, tas ir šaloms, tas ir endorfīnu kosmoss un
kolektīvais skriešanas orgasms, ja esam pavisam godīgi : )
Un tātad… man priekšā bija aptuveni 28.5 kilometri un starta dienā man galvā
tarakāni savā starpā diskutēja. "Klau, vai nav drusku par daudz?,"
jautāja viens no pesimistiskajiem tarakāniem. "Atslābsti, pašpasludinātais
ne pirmo reizi ar pīpi uz jumta, noķers šalomu tā, ka maz neliksies," atbildēja
viņam optimistiskākais no tarakāniem, sauksim viņu par Laimoni : ) Un tā arī
tās diskusijas turpinājās pirms starta, distancē un arī Laimonis vienā brīdī
sagruzījās.
Viss principā bija labi līdz kādam 15. kilometram (tātad aptuveni pusei), kad, lai
arī varbūt nebija pārpasaulīga svaiguma organismā, tomēr viss funkcionēja labi.
Lai gan melotu, ja teiktu, ka viss – kājas funkcionēja labi, elpošanas sistēma
bija normā, bet "kas lācītim vēderā" drusku streikoja. Kas notika pēc
tam? Faktiski organisms man diezgan skaidrā latviešu valodā pateica: "Ej
bekot etiopieti, es izstājos no šīs spēlītes". Jā, organisms izstājās, bet
pašpasludinātais jau ir ar pārāk spītīgu un sīkstu raksturu, lai tā vienkārši
finalizētu pasākumu. Un galu galā – līdz finišam jau tāpat jātiek, neatkarīgi
vai Tu izstājies vai neizstājies. Distances beigu daļā arī vairs nelīdzēja ne
enerģijas dzērieni, ne pliks ūdens (vai arī līdzēja uz sensacionāli
īsu mirkli), kas principā ir ļoti, ļoti netipiski.
Kas ir problēmas pamatā? Iespējams, ka savu lomu te aizvien spēlē marta vīruss,
taču galvenās bažas rada specifiskas problēmas ar dažu orgānu darbību (hm,
varbūt kādreiz arī par tām (principā izmeklēts pašpasludinātā draugu, paziņu,
radu un cīņu biedru loks to zina) , bet pagaidām atturēšos, taču fakts paliek
fakts – tā ir eksistējoša problēma nevis garlaikota pašpasludinātā erotiskās
fantāzijas), kas izskatās, ka garākos kilometros vienkārši nokauj izturību un
kaujas garu. Nu nevar tā būt un nekad nav bijis, ka Tu normāli mauc pusi distances
un pēc tam kā ar cirvi nocērt – viss, genoht, balle beigta. Nespēks, kaut kādas
b*** na*** spazmas, autopilots, viss piegriezies. Pilnīgi sajūta, ka kaut kāds
meža raspizģajs vienā brīdī paņēma un nospēra visus spēkus un enerģiju
(Lutausi, Tu?). Ļaudis pilsētā, kas mani redzējuši finišā, baumo, ka mans vaigs
pēc skata bijis gaužām sērīgs un es gaužām saguris. Nezinu, kā tas izskatījās
no malas, bet varētu būt gaužām liela patiesība. Un jau distancē es sūtīju
signālus uz 11. novembra krastmalu ar vēstījumu: "Paldies maraton (lai
nerastos pārpratumi un tā – maratons ir 42.195 km nevis 21 vai 10 vai nedod
Dievs - pieci), tiksimies citreiz, bet ne 20.maijā".
Par katru cenu skriet maratonu, neieklausoties tajā, ko saka organisms, nebūtu prātīgi. Un organisms ir skaidri pateicis - ne šoreiz. Mazliet jāsaved to kārtībā. Starp citu, Rīgas maratonam ir laba humora izjūta, piešķirot man jauno (pusmaratona) numuru - 4226 - tak distance no kuras atteicos ir 42 kilometri jeb 26 jūdzes ;)
Tērvetes Stirnu buka Lūša finišā pēc 28.5 kilometriem iesteberēju ar laiku 3:25:47. Nebūtu klapatu,
domāju, ka būtu savas 20 minūtes ātrāk, nu katrā ziņā diezgan droši ap trim
stundiņām, jo ap tām trim stundiņām arī visi tie, ar kuriem parasti man līdzīgi
laiki bukos, skrienlatviešos un visos citos skriešanas pasākumos.
Ticu, ka studijā ir jautājums – bet etiopieti, vai tad Liepājā Tev "kas
lācītim vēderā " likstas nebija? Bija, bija, bet mazāk jūtamas, turklāt
acīmredzot 21 līdzenā kilometrā tomēr tās nepaspēj izpausties tik ļoti un
dramatisku ietekmi uz kopējo ainu neatstāj. Kāds risinājums? Pētījumi un šaibiņas.
Kas tālāk? Aprīlī ar diezgan drošu varbūtību vairs nestartēšu, bet maija sākumā
Zilo kalnu Stirnu bukā diezgan droši neskriešu Lūsi (27.3), pagaidām svārstos
starp Buciņu (21) un Zaķi (12.4). Skriet gribas un pirms Rīgas mazliet sevi
patestēt sacensību režīmā. Un Rīgā, kā jau sākumā minēts, pusmaratons. Principā
visi var ierasties ar kūkām un šampanieti, jo tas man, kā izrādās, būs 40.
pusmaratons. Bet jubilejas pusītei jāsagatavojas skaisti. Un jānoskrien
skaisti.
Tas, ka maratonam esmu nospiedis pauzi (tā, kā uz vecā maģīša), nozīmē tikai
to, ka es viņu saredzu nākotnes vīzijā nevis esmu no tā attiecies. Bet mans
priekšnieks ir organisms, un kad viņš teiks "VAR", tad arī skriesim.
Pagaidām nevar. Pagaidām maratonists no manis nekāds… bet par to otro… par to
oficiālas informācijas nav ; )
Shalom, dižās un globālās skrējēju nācijas brāļi un māsas, lojālie
pašpasludinātā etiopieša atbalstītāji. Jau iztēlē redzu, ka daļa no jums
sajūsmā lauž krēslus, sagaidot pirmo blogu pēdējo vairāk nekā četru mēnešu laikā. Un šajā
vietā droši vien publikā uzpeld dziļdomīgs jautājums – tā, un par kādu dižmērķi
viņš tagad paziņos?
Patiesībā, jaunā gada vai jaunās sezonas pirmo blogu es rakstu jau vismaz trīs
mēnešus. Rakstīšana gan ir relatīvs jēdziens, jo patiesībā ir… divi varianti,
kuri paralēli tiek "uzfrišināti". Jā, vietā ir jautājums – ko tad Tu
viņus nepublicē? Raugi, raugi, es jums saku – ja intuīcija un iekšējā sajūta
saka, ka nevajag, tad nevajag. Un tā aizvien saka tieši tā. Kāpēc? Nezinu, bet
gudri cilvēki ieklausās vēl gudrākajā "savā iekšējā es" : )
Taču abstrahējoties no dažādiem dižiem un mazāk dižiem mērķiem, sezona ir un
paliek sezona, vai ne? Līdz ar to, sezonas plānā ir virkne potenciālo
sacensību, no kurām divas aizgājušas "pa pieskari" jau
nesākoties, proti gan Rozentāla skriešanas svētki Saldū, gan Noskrien Ziemu pie
Brīvdabas muzeja. Lai arī kopš skriešanas karjeras sākuma slimoju ārkārtīgi
reti, tomēr reizēm gadās un Tu nekad nevari zināt, kad vīruss Tevi paņems, kā
saka, aiz pautiem : ) Paņēma tieši dzimšanas dienā, bet ar savu rūdījumu es šo
pāris dienās nokautēju ar Maira Brieža stila kreiso āķi.
Bum!
Jauno sezonu pašpasludinātais līdz ar to sāks vai nu 2. aprīlī Ozolniekos
(10km) vai 7. aprīlī Liepājā (21km). Un pēc tam jau arī Stirnu buka sezonas
starts valdzinošajā Tērvetē (mhm, tikai žēl, ka Tērvetes alus kļuvis par čurūdeni,
labi, ka tā vietā vismaz radies dižalus Zoltners), kur viennozīmīgi solās viens
no gada skaistākajiem skrējieniem. Lai
gan siekalojos arī ap Tērvetes posmu, mans personiskais Stirnu buka saldēdiens
būs Jaunpiebalgas posms, jo tā ir vieta, kur ir manas saknes.
Domāju, ka konkrēti dižmērķi tiks izziņoti tuvākajā nākotnē, kad, kā sacīt
jāsaka, intuīcija dos zaļo gaismu. Pagaidām, kā pirmā pusgada svarīgākos
startus iezīmēju Stirnu bukus Tērvetē un Piebalgā (mazlietiņ perdono Ogre, Tu arī esi skaista un valdzinoša), Lattelecom Rīgas maratonu,
kā arī mistiskām leģendām apvīto Ģedules skrējienu, kas gan īsti nav sacensības, bet drīzāk
skrējiens dzimtajā pusē ar intrigas momentu. Sīkāk par Ģedules skrējienu tad,
kad tas solīsies tapt realizēts, un, jā – mēs gaidām reālu pavasari. Protams,
starp maniem pirmā pusgada nozīmīgajiem startiem varam ieķeksēt arī Liepājas
pusmaratonu, bet iepriekš to neminēju piesardzības dēļ – zinies, līdz Liepājai ir
nepilnas trīs nedēļas un man nav ne jausmas kādā formā esmu (pirms slimošanas
ar diezgan lielu ticamības momentu varēju teikt, ka labā).
Jauno skriešanas sezonu plānoju sākt ar jaunu ekipējumu, t.i. kreklu, uz kura
būs visi pašpasludinātā atbalstītāji un tie, kurus "ticība ļauj likt uz
krekla", tāpēc aicinu kļūt par pašpasludinātā diždraugiem, draugiem vai
mazdraugiem (draugs enīvej paliek draugs) ... veselu varu kompāniju! : )))
P.S Veselības centrs Krio aizvien paliek uz mana krekla, kā abpusējas un cieņpilnas mīlestības patiess piemērs. Shalom : )
Provizoriskais pašpasludinātā
kalendārs 2018 17.03. Rozentāla skriešanas svētki, Saldus
18.03. Noskrien Ziemu #4, Brīvdabas Muzejs ??.??. Ģedules skrējiens, Iecava
02.04. Ielūdz Ozolnieki #1
07.04. Liepājas pusmaratons, SL #1
14.04. Stirnu buks #1, Tērvete
22.04. Purva un taku skrējiens "Maltuve"
22.04. LSC pusmaratons
29.04. Daugavpils pusmaratons, SL #2
05.05. Stirnu buks #2, Ogre
06.05. Aizkraukles pusmaratons
06.05. Ielūdz Ozolnieki #2
??.05. Carnikavas piejūras skrējiens
20.05. Lattelecom Rīgas maratons
27.05. Rēzeknes pusmaratons, SL#3
02.06. Salaspils pusmaratons
03.06. Ielūdz Ozolnieki #3
09.06.Stirnu buks #3, Piebalga
16.06. Ventspils maratons, SL #4
23.06. Rīga – Valmiera 107km
23.06. Jānis, Jānītis, Cēsis
30.06. Vilkaču maratons
01.07. Ielūdz Ozolnieki #4
14.07. Jelgavas pusmaratons, SL #5
28.07. Stirnu buks #4, Talsi
04.08. Cēsis ECO Trail
11.08. Kuldīgas pusmaratons, SL#6
18.08. Stirnu buks #5, Milzkalne
25.08. Apkārt Alaukstam
25.08. Baltijas baso pēdu ultramaratons
02.09. Ielūdz Ozolnieki #5
08.09. Stirnu buks#6, Gaiziņkalns
16.09. Valmieras maratons, SL#7
23.09. We Run Riga pusmaratons
23.09. Ielūdz Ozolnieki #6
29.09. Salaspils "Noskrien Vēju" pusmaratons
29.09. Stirnu buks#7, Līgatne
06.10. Iecavas rudens
06.10. Siguldas kalnu maratons
13.10. Siguldas pusmaratons, SL#8
??.10. Latvijas čempionāts krosā
21.10. Ozolnieku pusmaratons
11.11. Svētku skrējiens Patriots
09.12. Ozolnieku ziemas skrējiens
Shalom! Kādu laiciņu pašpasludinātais neko nav rakstījis, bet blogs nevaid
miris, un, ja vismaz sacensībās ir uzskriets, tad par to ir jāatskaitās. Nu
vismaz tikmēr, kamēr etiopietim ir savi 15+ lojālie sekotāji, kas viņa
eksistenciālās pārdomas izlasa no A līdz Z. Par to jums, brāļi un māsas, vieds
paldies.
Svētdien, 10.decembrī, man bija svētki, proti, 20. starts sezonā. Jā, tik ņipri
un aktīvi kā šogad neesmu skrējis vēl nekad. Mans jubilejas starts bija
Ozolnieku Ziemas skrējiens, kur līdz šim ar katru gadu tikai uzlabojis savu
rezultātu. Par šo gadu man nebija nekādas skaidrības – ne es ziemīšu
tipinājumam biju mērķtiecīgi gatavojos (trenējos, bet bez specifiskiem
treniņiem), turklāt arī mana veselība
tīkoja ieviest korekcijas – proti, pirms nedēļas bija specifiskas
veselības pārbaudes (kas savā ziņā bija slodze organismam), bet pāris dienas
pirms starta pēkšņi sāka sāpēt ceļgals. Diezgan nopietni, ja jau pat ejot tas
lika par sevi būtiski manīt.
Taču šis bija gadījums, kad sacensības ir sacensības un iespējams adrenalīns
patiesi nomāc sāpes – svētdienas startā ceļgals vispār nesāpēja, lai gan
iesildoties un atsildoties tas tomēr vēstīja: "Klau, čali, re ku es
esmu!" Jebkurā gadījumā paldies ceļgalam, ka 15 kilometrus tas klusēja un
ļāva man izskrieties pēc sirds patikas.
Kas attiecas uz pašu skrējienu, tad sāku es apņēmīgi un pāris metrus (nu labi,
ne gluži piecus vai desmit – drīzāk savus 50 vai 100) pat biju līderu grupā,
bet pēc tam iekārtojos sekotāju bariņā ar sev komfortablu tempu. Ik pa laiku
uzmetu aci pulsometram, kur cipari man bija te draudzīgi, te ne pārāk – pirmie
divi kilo respektabli, turpinājums… nu tā, ar Dievu uz pusēm. Vēlāk temps
kritās, te kāpa, atkarībā no seguma – uz asfalta jutos kā zivs ūdenī, citur –
ne pārāk. Sirdi sildīja tas, ka neviens mani īpaši neapdzina (labi, labi,
sauksim lietas īstajos vārdos – nespēja apdzīt), kas nozīmēja, ka vai nu es
tomēr īsti neplīstu, bet, ja plīstu – ar to nodarbojas arī citi. Trešā apļa
sākumā gan mani apdzina viens čalis, kas kādu laiku turējās man aiz muguras un
tīri teorētiski bija manā vecuma grupā, tātad – līdz ar to tīri teorētiski arī
tiešais konkurents. It kā jau mēģināju turēt līdzi, bet jāskatās patiesībai
acīs – puika bija viennozīmīgi svaigāks un konkurēšana ar viņu pa lielam bija
Dona Kihota cīņa ar vējdzirnavām.
Iespējams, ja es būtu nolēmis skriet ar želejām un pāris ierīt, tad savu
pusminūti vai minūti no rezultāta nomestu un ar čali arī spētu pacīnīties, bet
pēc kara jau visi gudri un īsākās distancēs par pusmaratonu želejas nemēdzu
izmantot. Tad nu palaidu konkurentu tālumā un skatījos, lai tuvākie sekotāji
man netiek tuvumā. Un netika ar.
Kas attiecas, uz rezultātu, tad tendences pa apļiem (tādu bija trīs, proti,
3x5km) rādīja, ka temps krītas un es varētu ierakstīties ap 1:07:00 plus/mīnus
20 sekundes. Vismaz tāds viedoklis bija manam pulsometram. Ņemot vērā finiša
spurta likumu un tā, finišu man vajadzēja sasniegt tā ap 1:06:25 – 1:06:30. Man
par pārsteigumu ierakstījos 1:05:44, bet pulsometrs man uzmērīja savus 150
metrus mazāk. Ņemot vērā, ka mans pulsometrs parasti pēdējā laikā nomēra drusciņ mazāk kā ir (allaž, salīdzinot ar citiem), tad ticēsim, ka Ozolnieku trase ir akurāt 15.00 un nav stresa. Lai vai kā, pērnā gada rezultāts (1:06:05) pārsists, bet līdz pjedestālam šogad bija tālāk nekā pērn – vadošie trīs kumeliņi bija jau nu dikti jaudīgi (stabili zem stundas). Lai gan tas nav galvenais – prieks, ka noskrēju ātrāk nekā jebkad, varbūt, ja medālis būtu degungalā, tad varētu ķert gruzi. Vispār skrējās grūti, taču man fātera raksturs - po, ka grūti, jākaplē bietes līdz finišam. Kaut vai zvaigznītes virs galvas lidinās, kaut vai autopilots (jā, ir bijusi vienam Pārumam tāda pieredze).
To vai atklāšu savus nākamā gada mērķus, vēl nezinu. Salasījos te zin gudrus tekstus, ka mērķus nevajag atklāt, jo tad ieslēdzoties kaut kāda tur "karmiskā pretestība". Man gan grūtības patīk, bet varbūt jāpamēģina pa kluso un tad… pēc starta, jā, tad jau var izpausties. Un papētīt, kā ir "palaižot muti" un "nepalaižot muti".
2017. gada starti:
18.03. Rozentāla skrējiens Saldū
- 10 km - 42:50
26.03. Liepājas
pusmaratons - 21.0975 km - 1:35:48
15.04. Zilo kalnu Stirnu
buks - Lūsis 26 km - 2:42:58
14.05. Lattelecom Rīgas
maratons - 42.195 km - 3:49:51 PB
27.05. Aizkraukles
pusmaratons - 21.0975 km - 1:38:58 – 3. vieta
04.06. Iecavas sporta
svētki - 1500 m - 5:36.7 PB
23.06. Jāņu skrējiens
Cēsīs - 12.25 km -58:05 PB
01.07. Kornetu Stirnu
buks - 24.3 km - 2:52:44
29.07. Pokaiņu meža
Stirnu buks - 21.23 km - 2:15:56
04.08. Liepājas stunda -
1h - 13 587 km PB/SB
12.08. Skrien Latvija
Kuldīga - 10.55 km - 48:10
19.08. Milzkalnes Stirnu
buks - Lūsis 30 km - 3:48:39
17.09. Valmieras
pusmaratons - 21.0975 km - 1:34:18 SB
23.09. Gaujas Senlejas
Stirnu buks - Zaķis 13 km - 1:34:59
30.09. Noskrien Vēju,
Salaspils - 10.31 km - 45:20
07.10. Siguldas
pusmaratons - 21.0975 km - 1:35:24
15.10. Rudens kross
Zibeņos - 2 km virs 100 kg - 9:12 PB – 1.
vieta
10.12. Ozolnieku ziemas
skrējiens - 15 km - 1:05:44 PB
PB – personiskais rekords, SB –
sezonas rekords. Ar Liepājas stundu ir interesanti – oficiālos stundas
skrējienos tas ir personiskais rekords, bet savulaik, savā leģendārajā
2012.gada Siguldas pusmaratonā pirmo stundu noskrēju ātrāk (13.82).
