Renesanse. Izlaušanās: S4E6: error, paslēpes un -0.6

Shalom, draugi! Iespējams, ka lielākā daļa nemaz nepamanīja, ka pašpasludinātā etiopieša blogs aizgājis slepenās brīvdienās. Vienmēr jau atradās argumenti, zin... tad Ziemīši, tad jaunais gads  (kur bagātīgi klāti galdi), tad Andrupene - Mauragi pārgājiena izziņošana (un neies tak tai pat laikā mest jaunāko blogu par renesansi). Īsāk sakot glaunas atrunas, kā neko nerakstīt, jo nemaz nekrītas un neies jau sevi blamēt. Lai gan tas jau ir cilvēcīgi, ka speķis kādā brīdī pieaug, nevar jau tas kristies nemitīgi. Varbūt man vienkārši aug musīši, bet tie, kā zināms, ir smagāki par taukiem.

Patiešām nezinu, cik no jums bloga neesamību nepamanīja, bet cik diplomātiski noklusēja neglaimojošo frāzi: "Nu, pelmeni, kad būs blogs?" Viens no maniem kompanjoniem, koptreniņu partneriem un divu bērnu tēvs (ha, man visi treniņu partneri ir divu bērnu tēvi, uzminiet nu!) mani visu laiku bakstīja, sak "man ir garlaicīgi, kad būs blogs, gribu jaunu lasāmvielu, visas Danielas Stīlas grāmatas esmu izlasījis" : )

Viņsestdien, skrienot kopā pa Rīgas ielām, apņēmos, ka līdz pirmdienai blogs taps, bet, lai viņš necer, ka tur būs kas vairāk par "error 404. etiopietis not found". Zināju, ka statistikā būs jāpiezīmē plusiņi, jo kontrolmērījumu tendences par to liecināja. Tiesa, plusiņi, īpaši pēc sestdienas skrējiena nebija vairs tik dramatiski, kā teiksim pirms trim, kad ciparnīca rādīja kaut ko briesmīgu. Lai gan viss, protams, ir relatīvi. Pēdējais un liktenīgais mērījums tika veikts šovakar, kas tad arī kļuva par oficiālo, bet... plusiņu vietā sensacionāli tiku pie mīnusiem.

Kur tas suns aprakts, jūs jautāsiet? Pirmkārt, es atzīšos, ka nedēļas nogalē man bija visai tikumīgas, varētu pat teikt diētiskas ēdienreizes (nē, nē, es nebadojos, taču baigi arī nešķinu iekšā, kā saka mūspusē). Otrkārt, es, protams skrēju (bet tas jau vairs nav nekāds pārsteigums, jo es skrienu regulāri un katru dienu). Treškārt, es labi pavadīju laiku, bet, kā zināms, apmierināts cilvēks tievē no tā vien, ka viņš ir apmierināts. Es daudz smējos, bet smiekli pagarina mūžu un vispār ir veselīgi - smieklu laikā cilvēka organismā darbojas ap 400 muskuļu, tātad loģiski, ka tā ir lieliska iespēja notievēt. Un kur gadījies, kur ne, mīnuss ir jau te, ha!

Respektīvi, salīdzinot ar iepriekšējo blogu, kad tapa 7 nedēļas atpakaļ, man ir -0.6 kilo, kas, protams, no vienas puses ir smieklīgi, no otras - kā zināms, labāk ir pakāpeniska speķzaudēšana nevis pa galvu pa kaklu, ka tik kilo krīt. Lai gan principā manu statistiku uzlaboja krietni aizvadītā nedēļa, bet vairāk, visticamāk, tās nogale (uzsvaru, ka es nebadojos susuriņi, ēdu normāli, izklaidējos, biju pārmaiņus aktīvs un laisks, nu zinies... tāds teorētiski varētu iztēloties tādu specifisku intervālu treniņu).

Pa laiku, kamēr blogs bija pelnītās vai nepelnītās brīvdienās, nekur startējis neesmu, lai gan krietnus darbus esmu paveicis - tas gan nu jau iepriekšējā gada nogalē, kad tika sasniegts kilometru rekords mēnesī (326) un kilometru rekords nedēļā (109). Abi rekordi laboti krietni un tur liela loma skrējienam uz Jelgavu un vēl pāris labiem koptreniņiem labā kompānijā.

Janvāris gan bija tāds visumā liels nīkulītis (bet tas ir normāli, jo viss ir ciklisks un štruntīgāks par štruntīgo pērnā gada oktobri tāpat nebija). Pagaidām slinkoju un arī gaidāmās sezonas startus neesmu sazīmējis. Esmu ieskicējis, ka skriešu visus Stirnu bukus (vai, cik paredzami), kaut ko no Skrien LV, kaut ko no citiem mačiem, kas skrieti katru gadu. Varbūt arī ko jaunu. Korekcijas gan šajā plānā vai sacensību startu kilometrāžā var ieviest niķīgā pēda, bet ar šo jautājumu līdz sezonas sākumam jātiek galā. Skriet jau skriesim šā vai tā, tur nav divu domu.

Pagaidām provizoriski pirmie starti puslīdz droši varētu būt (lai gan viss ir relatīvs un droši ir tikai tas, ka rīt būs pirmdiena, bet parīt otrdiena un tā tālāk):

17.02. Noskrien Ziemu. Zaube (18km)
10.03. Noskrien Ziemu. Jaunolaine (?)
16.03. Rozentāla skriešanas svētki. Saldus (10km)
30.03. Stirnu buks. Carnikava (kā jau  kārumnieks tēmēju uz Lūsi, tātad ap 30)

No šiem četriem startiem līdz marta beigām stabils JĀ ir Carnikavai, kur es esmu izcēlis trīs uzvaras pelmenīšu mačos (100+) un jūs visi zināt manu kvēlo mīlu pret Stirnu buku, tāpēc tur, kā saka "no question about it". No pārējiem ticamākos ir Zaubes "Noskrien Ziemu". Pārējie - varbūt, jāskatās pēc situācijas.

P.S. Sensacionāli, bet Lattelecom Rīgas maratonam vēl neesmu pieteicies. Zinu, ka divu bērnu tēvs, kas īpaši gaidīja šo blogu, par to ir sašutis, un visticamāk, aizmuguriski varētu mani pieteikt : ) Bet varbūt, ka es pieteikšos pats, kad iekšējā balss teiks, ka es esmu tam gatavs... Rīgas piecītim kartona kastē vai burkāna kostīmā:)))

5., 6., 7., 8., 9., 10. un 11. nedēļu kopsavilkums: 
noskriets: 391.8km
kg mīnusā: -0.6kg
kg mīnusā kopā: -4.0kg
līdz min mērķim: +11.0kg

Renesanse. Izlaušanās: S4E5: Salātiņi, debija un +0.2

Shalom! Nu re, leģendārā Projekta Etiopietis ceturtās sezonas izaicinājumā "Renesanse. Izlaušanās" sagaidīti arī pirmie plusiņi, kamēr aiz loga ir mīnusiņi. Varēja jau, protams, šovakar atturēties no vakariņām un uzkāpt uz svariem rīt pirms brokastīm, visticamāk, iegūstot kārtējos mīnusiņus, bet… nav ko burt rožainu ainu, ideāli ir tikai paradīzē, lai gan jeņķu seriāla "Supernatural" varonis Kastiels šim manam apgalvojumam iebildīs. Vismaz kaut ko tādu viņš izmeta iepriekšējā sērijā : )

Pēc iepriekšējās nedēļas, kad es nometu simt gramus (ha, viens neizdzerts simtiņš šņabīša), aizvadītajā nedēļā biju optimistisks tikt pie lielākiem mīnusiem. Tiesa, es palaidu garām kādu būtisku lietu… manam vecākajam brālim Voldiņam bija vārda diena, bet tie ir svētki un svētkos kā jau svētkos bagātīgi ēd un dzer. Jā, jā, es neesmu izņēmums, dzīve ir jābauda, bet ēšana (un dzeršana), kā baumo pilsētā, ir viena no baudām.

Brāli vai viņa sievu pie gastronomiskajām izvirtībām gan negribētos vainot, lai gan galds bija bagātīgi klāts un siekalas tecēja vien, iztēlojoties, kā es to visu ēdīšu. Un tad vēl kāda sieviete mani visu laiku mudināja: "Uzēd šos salātiņus. Un tos. Un vēl tos. Un pamēģini arī tos, baigi garšīgie". Lai nevienu nekompromitētu, protams, konkrētu personas vārdu vai statusu es nenosaukšu. Kā nekā, datu regula, you know : ) Un jā, salātiņus es ēdu tā, ka maz neliekas. Ko padarīsi, ka sasodīti gardi? Galu galā, apzinājos, ka kaut kādu daļu jau tāpat izkratīšu svētdien.

 Bet svētdien man bija plānota debija "Noskrien ziemu" seriālā. Labs nāk ar gaidīšanu, iespējams, manai debijai bija jānotiek jau ātrāk, bet gan jau visam ir savs laiks. Tāpat kā tas bija ar Stirnu buku – brieda, brieda, kamēr nobrieda, un tagad Stirnu buks un pašpasludinātais etiopietis ir nedalāmi jēdzieni. Pārpasaulīgs kaifs, šaloms un tā tālāk.

Protams, ka vietu "Noskrien ziemu" debijai es izvēlējos ar nozīmi – Priekuļus. Tur dzīvo mans tēva brālis, lielisks cilvēks vārdā Imants. Tieši tāpēc to, ka debitēšu NZ izbazūnēju jau iepriekš, lai nav atkāpšanās ceļa. Tā teikt, uzmetos par neoficiālo 1. posma seju. Manuprāt, tā seja bija tāda tīri simpātiska, tāpat kā mana debija. Protams,  Priekuļos ierados jau dienu agrāk, jo patīkamais ar lietderīgo jāapvieno – jāparunā ar Imi par dzīvi, labi jāizguļas, lai enerģija startam ir optimālajā līmenī.

Ņemot vērā, ka Imis dzīvo vien aptuveni 300-400 metrus no Priekuļu tehnikuma sporta kompleksa, varēju izmantot lielisku iespēju – nemarinēties starp veselu baru skriet gribētāju. Laicīgi savācu numuru, atgriezos mājās, lai iedzertu kafiju un uz startu devos vien aptuveni 5 minūtes pirms starta. Patiesībā viegli tipināju, tā teikt – imitēju iesildīšanos. Starta zonā secināju skarbo realitāti – jobans bobans, kāda rozā ponija pēc nūjotāji lien pēc iespējas tuvāk startam? Jūs tā kā grasāties nodurt konkurentus vai skrējējus? Loģiku katrā ziņā šādām darbībām nesazīmēju, lai gan man nav nekas pret nūjotājiem – normāli ļautiņi. Bet visiem jāzina sava vieta, un būsim godīgi – ļaudīm ar nūjām tā ir aizmugurē : )

Pa lielam man gan bija diži pofig, kur kas stāv un kā stāv, jo skaidri zināji, ka debiju NZ izbaudīšu, sevi baigi nemokot, sak, baudi ziemu, ledu un Priekuļus, puis! Pirmie kilometri, kā jau tas bija sagaidāms, vairāk bija ballīte bariņā, kur pa kājām maisījās nūjotāji, gausi skrējēji un tādi paši resnie kā es. Labā ziņa ir tā, ka es par viņiem bija ātrāks un eleganti apgāju. Reizēm iekārtojos kādai dāmai aizmugurē. Nu… jūs jau zināt kāpēc : )

Starp citu, skrienot pirmajā no vērā ņemamajiem kalniem, kuru pievarēju ar etiopieša vieglumu, kāda dāma iesaucās: "Jāni, es tik ātri neskrienu". Tikko biju novilcis savus okulārus, jo tie aizsvīda, bilde bija neskaidra un es neatskatījos, kura bija tā dāma, kas man veltīja šos vārdus. Varbūt, ka nemaz ne man, jo teorētiski tobrīd kalnā varēja skriet vismaz 10 Jāņi. Tiesa, kalnā tik ņipri skrēju tikai es (oi, oi, oi, augstprātīgais ķēms). Otra lieta – es parasti atsaucos tad, ja mani uzrunā par etiopieti… Pieradums, zinies… Bet te pēkšņi – hei, Jāni! Kad mani sauc vārdā, man ir sajūta, ka esmu sataisījis sūdus, ha!  Kas attiecas uz mistisko sievieti, paziņu un tā tālāk – bilde aizvien ir tumša, jo izejot cauri dalībnieku sarakstam sazīmēju tikai vienu personu, kas varētu būt. Sveiciens viņai, ja tā ir viņa. Sveiciens jebkurā gadījumā.

Kas attiecas uz tiešajiem pienākumiem, tātad skriešanu, pirmais aplis no diviem (manis izvēlētā distance bija 18.2 km, respektīvi, 2 x 9.1km) bija vairāk lustēšanās un kustēšanās bariņā, kamēr otrais bija diametrāli pretējs – pēkšņi ne priekšā, ne aizmugurē nav neviena ļautiņa un Tu esi viens. Cīņā ar sevi. Sajutos gandrīz kā līderis. Kaut kādā brīdī gan pamanīju, ka kaut kas joņo no aizmugures un kaut kas joņo priekšā. Lai viss būtu līdzsvarā, aizmugurējie noķēra mani, bet es noķēru priekšējos. Finišā ieskrēju lepnā vientulībā, atraujoties no kāda konkurenta, kas noteikti lūkoja mani apskriet. Rezultāts ap divām stundiņām. Pilna sauja endorfīnu. Ak jā, protams, divreiz nolikos uz pakaļas, lai gan ticu, ka šajā posmā uz pakaļas likās daudzi. Vismaz vadoties pēc redzeslokā redzētā – kad nolikos pirmoreiz, tad pirms tam čalis tik tikko noturējās kājās, faktiski ar pakaļu noglāstīja zemi, bet dāma aiz manis nolikās pa īstam. Un pirms tam arī es pa īstam. Apmetot kūlenīti. Žēl, ka neviens nenofilmēja, būtu LTV sporta ziņu dienas moments.

Kas attiecas uz nākamajiem NZ posmiem, tad puslīdz droši, ka vēl divos plānoju skriet, taču visticamāk, ka tā būs īsā distance (līdz 10km). Iemesls ir gauži vienkāršs un agrāk jau pieminēts – pēdējā laikā man pie 12+ kilometriem sākas problēmas ar labās kājas pēdu un pirkstiem – tirpst, sāp, dedzina un tamlīdzīgi. Problēmas sakne tiek meklēta un risināta kopā ar speciālistiem, bet kamēr nav atrasta, nav jēgas kāju mocīt – jo pēdējie starti ir pierādījuši, ka skrienot 12+ vienā brīdī nākas apstāties un kustināt pēdu, dzenot prom diskomfortu. Tātad… pagaidām uz jautājuma zīmes arī nākamā gada pirmais pusmaratons, kas provizoriski ir 13. aprīlis Liepājā, taču tas nemaina "Renesanse. Izlaušanās" virsuzdevumu. Līdz aprīlim jāpasēj 12 kilo.. Bet gan jau līdz tam pēdas problēmu sakausim kā Usiks Gasijevu.

Līdz gada beigām vajadzētu saskriet ņiprus 140 kilometrus (don't ask me why), bet nākamās sacensības , visticamāk, būs tas pats "Noskrien ziemu". 6, janvāris, Limbaži.

4.nedēļas kopsavilkums:
noskriets: 50.3km
kg mīnusā: +0.2kg
kg mīnusā kopā: -3.4kg
līdz min mērķim: +11.6kg

P.S. Bildi sagatavoju jau pirms pāris nedēļām, pietaupot to pirmajiem plusiņiem. Tas nekas, ka tik mazi, speķītis ir un paliek speķītis.

Renesanse. Izlaušanās: S4E4: Ha, lol, -0.1kg

Shalom! Vēsture, statistika un sausi cipari liecina – parasti dižtievēšanas festivālā pirmais no krīzes punktiem ir trešā nedēļa. Un, Tavu brīnumu, tieši tā ir arī manā gadījumā. Ja pirmās divas nedēļas bija ar skaistiem cipariem, tad trešā nedēļa bija ne mazāk aizraujoša kā valdības veidošanas process.

Parasti es uz svariem uzkāpju reizi nedēļā. Labi, meloju, patiesībā, reizēm arī divas : )  Tīri kontrolei. Šonedēļ, nolēmu sevi pakontrolēt un uzkāpu trešdien vai ceturtdien. Uzkāpju, secināju, ka ir pakaļā, īsāk sakot – OK, čali, šonedēļ Tu būsi speķī. Plusiņos un speķī, jautājums tikai – cik lieli būs speķa cipari. Bet… laikam tomēr esmu virtuozs, talants un tā tālāk, vai arī brīvdienās gremošanas sistēma strādā labāk, ha!

Protams, to var norakstīt arī uz nedēļas nogalē noskrietajiem kilometriem, bet tas nebūtu korekti – aptuveni tikpat noskrienu katrā no pēdējām nedēļām. Arī uztura ziņā nedēļas otrajā pusē nebija sensacionālu darbību (badošanās, diēta un tamlīdzīgas muļķības), tālab grūti pateikt, kāpēc situācija "nu ir dibentiņā" mainījās uz "o, jobcik rozā, esmu nometis… 100 gramus" : )

Un tieši tā – noslēdzošajā un oficiālajā svēršanās procedūrā – olalā, izrādās, ka es biju par 100 gramiem vieglāks nekā pirms septiņām dienām. Redz, cik būtiski brīvdienās ir neizraut liekus simt gramus, haha! 

Šonedēļ plānoto Ozolnieku ziemas skrējienu tomēr izlaidu, jo slidot astoņus apļus apkārt Ozolnieku ezeram negribēju. Tā vietā noskrēju divus brīvdienu treniņus ar Andi, liekot bāzi nākamajai sezonai, kas, kā zināms, būs diža izlaušanās. Skaitliski aizvadītā nedēļa bija ļoti simpātiska, jo… ak, Tu pārsteigumiņš, pēc nīkulīga oktobra un samocīta novembra, gada noslēdzošā mēneša pirmās deviņas dienas startējušas apņēmīgi. Un decembra pirmā pilnā nedēļa kļuva par gada rezultatīvāko nedēļu ar 75.18 kilometriem. Murr : )

Domāju, ka diezgan droši nebūšu pipuks un apņemšanos debitēt "Noskriet ziemu" realizēšu nedēļas nogalē Priekuļos. Tas ir būtiski, jo tieši tur ilgus gadus dzīvojis un strādājis mans tēva brālis, un tur es arī "pašrocīgi" reklamēju šo pasākumu. Tā ka… brāļi un māsas, tiekamies Priekuļos. Ledus vai sniegs, noskriet ziemu tīrais nieks… lai gan – lietus vai plūdi, mums netraucē šie sūdi (izvēlieties pantiņu pēc laika apstākļiem).

3. nedēļas kopsavilkums:
noskriets: 75.18 km
kg mīnusā ned.: -0-1kg
kg mīnusā kopā: -3.6kg
līdz min. mērķim: +11.4kg

Renesanse. Izlaušanās: S4E3: -1.4kg

Shalom! Slavenā "es apņemos publiski pakāst speķi" trešajā piegājienā aiz muguras otrā nedēļa, ko es pavilku drusku garāku, lai turpmāk blogus varētu publicēt pirmdienās (tātad būtu arī vieglāk skaitīt saskrietos kilometrus). Tātad faktiski otrā nedēļa bija deviņas dienas gara, bet turpmāk viss būs pēc likumiem – septiņas dienas un blogs atkal jūs apciemos (vai arī neapciemos, ja kāds būs kritis grēkā un kautrēsies to atklāt civilizācijai).

Jāatzīst, ka otrās nedēļas kilogramu smukumciparus, kas bija mazliet pieticīgāki, kā pirmās nedēļas "grand opening", iespējams veidoja ražīgās nedēļas nogales – par to liecina kaut vai tas, ka 4  brīvdienās saskrēju 81% no kopumā 9 dienās paveiktā jeb 81.45 no 100.67. Faktiski tas nozīmē, ka brīvdienās viss bijis eleganti, bet darba dienās tāda slaistīšanās vien. Lai gan brīvdienas tāpēc ir brīvdienas, ka tajās ir vairāk spēka un enerģijas, jo organisms pēc darba nedēļas var atpūsties un skriet cik jaudas. Un jaudas ir gana.

Tiktāl par skaitļiem, bet, ja par ēšanu, tad faktiski jāatzīstas, ka paraugpuisēns nebiju. Ik pa laikam pagrēkoju ar ēdieniem, ar kuriem varbūt nevajadzētu pārāk aizrauties. Kaut kādi kliņģeri, čipsi un pāris belaši. Cik neseksīgi, vai ne? Jā, jā, es arī noduru actiņas un nokaunos…: )  Drusciņ jau var un šo "drusciņ jau var opciju" es šķiet arī izmantoju. Biju domājis, ka tas kaitēs otrās nedēļas virsuzdevuma bilancei, bet muļķības – pusotrs kilītis aizgājis skanēdams, bet kopā prom jau 3.5. Respektabli cipari startam, bet startā jau tie parasti tādi ir, ja ir puslīdz ciešama disciplīna un kārtība. Laikam tomēr ir : )

Skaidrs, ka droši vien turpmāk tempi kritīsies (vai arī nē), būs arī nedēļas, kad būs stragls un tā. Lielākais darbs jau tāpat priekšā. Pirmie cipari ir, kā ierasts, pievilcīgi, bet galvenais nav starts – galvenais ir finišs. Tā teikt, sportiskā forma uz nākamā gada pirmo pusmaratonu. Visticamāk, Liepājā, tātad aprīļa sākumā. Daudz laika izpausties. Daudz laika arī krist grēkā.

Turpmākajās divās nedēļās manu sportisko ikdienu iekrāsos arī divas sacensības, lai gan par pirmajām līdz galam neesmu drošs. Tās ir Ozolnieku ziemas skrējiens, kurās esmu skrējis 4x un allaž uzlabojis rezultātu. Šogad pirmkārt tie nebūs 15km (bet 16) un otrkārt, nebūs ierastajā trasē (3 apļi x 5km), bet gan ap ezeru, kas savukārt nozīmē 8 apļi x 2km. Diez ko seksīgi nav. Bet Ozolniekos man vienmēr ir paticis skriet. Savukārt nākamnedēļ debitēšu "Noskrien ziemu", startējot šīs sezonas pirmajā posmā Priekuļos. Ledus vai sniegs, noskriet ziemu tīrais nieks!

2. nedēļas kopsavilkums:
noskriets: 100.67km (9 dienas)
kg mīnusā ned.: -1.4kg
kg mīnusā kopā: -3.5kg
līdz min. mērķim: +11.5kg

Renesanse. Izlaušanās: S4E2: Patriots un -2.1kg

Shalom! Vispār es zinu, ka daudzi no jums blogu gaidīja jau stipri agrāk, teiksim pēc "Patriota", kurā noskrēju ne gluži sūdīgi, bet speķaini un straglīgi (jūs taču zināt, kas ir stragls?) gan. Taču ņemot vērā manu jauno apņemšanos, diez vai būtu lāga jau dienu vai divas pēc sacensībām ierasties ar blogu un lepni paziņot – dāmas un kungi, esmu pazaudējis 362 gramus dzīvsvara : ) Drusciņ ātrāk jau prasījās blogs, tas gan, iemarinēju par kādām divām, trim dienām ilgāk. Bet par visu pēc kārtas.

Šī gada skrējiens "Patriots" man bija jau trešais starts šajās sacensībās. Pirmajā reizē es noskrēju 24km (tas ir diskutabls jautājums, bet mana viedierīce vienmēr ir uzmērījusi tuvāk 24km nekā 23) visumā cienījamās 2:07:35, ko otrajā gadā jaušami uzlaboju – jau 2:00:37. Šogad, ņemot vērā circumstances, zināju, ka pērnā gada rezultātu es nenomedīšu, bet to senāko gan varētu apskriet.  Čujs, ņuhs un poņa diezgan stabili informēja, ka būs līdzīgi kā pirms divi gadi.

Lai gan pēdējos gados biežāk mani var sastapt takās nevis asfalta skrējienos, nebūs melots, ka es joprojām sevi uzskatu par līdzenumu skrējēju, kas mēdz būt labs arī takās, kad ir superformā. Realitātē tas nozīmē, ka ar līdzvērtīgiem skrējējiem es, visticamāk, iegūšu handikapu līdzenumā, bet pakāsīšu to taku pauguros (vai arī labas formas gadījumā, iespējams, iegūto pārsvaru pratīšu noturēt). Patiesībā, esot ļoti labā formā es konkurentus mēdzu grauzt kā sēmenes arī pauguros, bet "Patriots 2018" noteikti nebija šis stāsts.

Jau vairākus gadus man ir interesanta sāncensība ar vienu no maniem koptreniņu biedriem Māri (viņš par to noteikti iesmīnētu, jo, kad gan bija mūsu pēdējais koptreniņš?!). Lielākoties līdzenumu distancēs, kuras ir līdz 30km ātrāks esmu es, bet takās un 30+ skrējienos viņš mani apspēlē kā norvēģu brīnumbērns Magnus Karlsens apspēlēja leģendāro Višiju jeb Višvanatanu Anandu 2013.gada pasaules šaha čempionātā : )

"Patriotā" jau līdzenuma posmā Māris man cilpoja pa priekšu (izņemot to brīdi, kad es šim pačakarēju prātu, apdzinu un kādas 49.2 sekundes pat skrēju pa priekšu), un tas liecināja tikai par vienu – formā, Tu, puskuili neesi. Temps it kā bija pieklājīgs, ik pa laikam kādu apdzinu, bet jutu, ka tas prasa liekus enerģijas resursus jeb vienkāršiem vārdiem runājot – Tu lec drusciņ augstāk par savu pakaļu un drīz pakaļa Tevi piezemēs. Piezemējums pienāca mežā, kur sākās pirmie pauguri. Nu labi, pirmos es vēl pievarēju diezgan ņipri, bet bija skaidrs, ka plīsiens nāks kā piektais gads. Atnāca. Distances vidusdaļa, tātad aptuveni 9.-16.kilometri) bija visumā izaicinoša, tā vairāk bija cīņa ar sevi un saviem augšstilbiem, kas uzvedās diezgan smagnēji (bet ikri, kā zināms, man ņipri).

Savukārt distances noslēdzošajā trešdaļā atguvu ko līdzīgu otrajai elpai. Ja esam precīzi, tad tā sākās aptuveni 2 kilometrus pēc uzkodu / dzirdināšanas punkta, kad acīmredzot sāka iedarboties tēja, kola un graužamais, ko iemetu māgā. Tālāk jau solis bija raits un stabils. Visticamāk, ierakstītos 2016.gada rezultātā, bet neilgi pirms finiša mani piebremzēja pēdējā laikā piefiksētās problēmas ar kāju – proti, parasti pēc 15 kilometriem (ne vienmēr, bet reizēm) sāk sāpēt / dedzināt / tirpt (?) labās kājas vidējo pirkstu trio (iespējams, ieskaitot arī drusciņ pēdu). Apstājoties un drusciņ pavingrinot pirkstus, sāpe uz laiciņu pamūk (ir mēģināts šo triku veikt skrienot – ne sūda, šitā to diskomfortu apjāt nevar). Nē, apavs nav aizsiets par ciešu. Problēmu meklēsim pie speciālistiem.

Faktiskais distancē pavadītais laiks bija ap 2:09:31, tātad savas divas minūtes aiz 2016.gada rezultāta un gan jau cīnoties ar klapatu tās divas minūtes arī zaudēju. Un varbūt pat būtu ātrāks par 2:07:35, jo distances pēdējos 5-7 kilometros ļautiņiem mizoju garām diezgan viegli un pārliecinoši. Bet rezultāts šoreiz nebija svarīgākais. Galvenais izbaudīt procesu (tā parasti saka visi, kuriem tas rezultāts štruntīgs, ha).

Kas attiecas uz pašpasludinātā etiopieša pašreizējo virsuzdevumu jeb -15 kilo, tad sākums bijis daudzsološs. Izrādās, ka pat drusku pamainot ēšanu un tā, divītis aiziet skanēdams. Tieši, tā, man 2.1kilo mīnusā un 12.9 līdz mērķim. Skaidrs, ka katru nedēļu tā nelidos un būs nedēļas, kad stāvēs uz vietas vai nāks klāt. Visticamāk, tās būs nedēļas, kad blogs kaut kur būs pazudis : )  Turpmāk blogi gan jau būs pirmdienās, lai man vieglāk savilkt kopsavilkumus.

P.S. 2016.gada etiopietī pirmajā nedēļā pa pieskari aizgāja 3.0 kilo, tiesa, tur arī bija jaušami dižāks speķis (un pirmajā nedēļā noskrēju krietni mazāk… uz pusi). Bet aizvadītās nedēļas cipari ir:

1. nedēļas kopsavilkums:
noskriets: 50.99
kg mīnusā ned: -2.1
kg mīnusā kopā: -2.1
līdz min mērķim: 12.9

Projekts Etiopietis: S4E1: Renesanse. Izlaušanās.

Shalom! Pirms kādas nedēļas kāds no maniem ilggadējiem skriešanas čomiem, koptreniņu biedriem un vispār lielisks čalis vaicāja, vai tad Projekts Etiopietis vispār ir aktuāls?! Uzkāpu uz svariem… Khm… viegli ieklepojos no redzētā un izdarīju nepārprotamus secinājumus, ka ir aktuāls. Ļoti.  Sveiks, puskuili!

"Etiopieša" pasākuma galvenā problēma bija tāda, ka faktiski sasniedzot "laimīgo zemi" t.i. noteiktu svara kategoriju, svars tā nopietni vairs netika kontrolēts. Tā nu lēkāja kā lieldienu zaķis ap centneru, zem un virs centnera. Pirms sacensībām, ar gudrību un viltu, kā bokseris, drusciņ nometu, pēc sacensībām, kā likums, uzēdu atpakaļ. Vai uzēdu ar uzviju. Jo kā zināms, pēc sacensībām aliņš un šašliks garšo aptuveni 3.14 reižu gardāk nekā pirms tām.

Turklāt šajā rudenī vecais labais joks ar "nu šos liekos kilo es izkratīšu brīvdienu garajā treniņā" vairs neiet krastā, jo es riju. Diezgan bezjēdzīgi, es teiktu. Tātad man vai nu vajag uztura speciālistu Jāni Leiti vai arī kāda smuku daiļavu ar pātagu (nu moš asi nagi arī der), kas uzmana manas gastronomiskās izvirtības. Lai gan man domāt, ka galvenais iemesls, kāpēc man nav trenera un uztura speciālista, ir fakts, ka esmu diezgan liels individuālists un brīvdomātājs, kas grūti pakļaujas dresūrai.

Ja man jautā, kādā sakarā izziņot kaut kādu apņemšanos dienu vai divas pirms valsts svētkiem nevis teiksim slavenajā 1. janvārī, tad jāatzīst, ka gada pirmā diena, kā apņemšanās sākums ir stulbākais, ko cilvēks var izdomāt : ) Apņemies tagad un sāc pildīt tagad. Un vēl arī pakonsultējies pie astrologiem, kad ir superlaiks priekš visādiem huhļi-muhļi : )  Hehe, kā tad…

Kāpēc renesanse? Jo "plikais" etiopietis jau ir bijis un restarts arīdzan. Tagad projekts tāds iesūnojis, es iespeķojis, tātad prasās pēc atdzimšanas. Disciplīna, uzturs, alus un siers arī vēlami. Kāpēc izlaušanās? Jo 2019.gadā es labošu personiskos rekordus ap kuriem siekalojos jau labu laiku. Vēsture liecina, ka mērķu sasniegšana man labāk sokas tad, kad par tiem paziņoju publiski, tāpēc arī palaižu muti un šeku reku:

- (vismaz) mīnus 15 kilo dzīvsvarā  (līdz nākamajam pusmaratonam, tātad pavasarim), kas nozīmē, ka šobrīd uz tablo ir +15.0.
- pusmaratons zem 1:31:56, bet vispār [nameiz un] - zem 1:30:00
- maratons zem 3:30:00,
- 5km zem 20:00 un 10km zem 41:30.
- aliņa izdzeršana 12 sekundēs

Prioritātes šajā listē, protams, ir pirmais, otrais un piektais. 3 un 4 ir tā… pēc situācijas. Nav jau teikts, ka piecīšus un čiriku skriešu. Un maratonu. Šobrīd nav pat plānā, bet… vēsture liecina, ka šim pasākumam parasti piesakos starp Ziemīšiem un Jauno gadu. Un kuram gan negribas novicot maratonu, kurš iekļauts starp pasaulē prestižākajiem jeb saņēmis "Gold Label".  Tā ka..

Un jā, tāpat skaidrs, ka 2019.gadā ir dižprioritāte  "Pārumu pārgājiens"  (S2), ņipri skriet Stirnu buku, "Noskrien ziemu" un drusciņ Skrien LV.

Uzmaniet mani, slavējiet un rājiet, ja nepieciešams, un citējot klasiķi, teksti par tēmu: "sarauj, kuili", "kas par malacīti", "haha, lol, speķotais lašara" un "jū ken dū it" ir pat ļoti rekomendējami.

P.S. Tuvākie starti:
17.11. Skrējiens Patriots (24km)
09.12. Ozolnieku ziemas skrējiens (15km)
16.12. Noskrien ziemu. Priekuļi (~20km)

* S4E1 ir akurāt ceturtās sezonas pirmā epizode (šis pie etiopieša ceturtās sezonas, jo faktiski jau gatavojamies nākamajam gadam). Shalom! 

Projekts Etiopietis: Hei, skrienošais, kur esi paslēpies?

Shalom! Sezona taču nekad nebeidzas, vai ne? Bet, ja godīgi, tad nebeidzas skriešana, sezonai ir savs sākums un gals. Vai galiņš. Vai galiņa imitācija. Manā interpretācijā sezona parasti bijusi ir no marta līdz oktobrim, viss pārējais, proti, novembris, decembris, janvāris un februāris, ir starpsezona.  Tajā arī var skraidīt (skrējiens Patriots, Ozolnieku ziemas skrējiens, Noskrien Ziemu), bet būtībā tā ir gatavošanās nākamajam gadam. Vai tā ir šogad? Laikam nē, esmu ielicis sezonu drusku citos rāmīšos.

Šīs sezonas, kas bija akurāt desmitā, noslēgumā man bija vēl plāns uzcilpot Siguldas pusmaratonu un, iespējams, arī Carnikavas rudens Zibens krosu, kur divus gadus pēc kārtas pierādīju, ka esmu elitārs kuilītis, respektīvi, ātrākais svarā virs 100 kilo. Jā, un pirms gada teicu – pietiks, esmu labākais, jāļauj uzvarēt citiem : ) Un tomēr šajā pavasarī izmēģināju sevi vēl vienā resno skrējienā turpat Carnikavā – piejūras skrējienā, kur sešu kilometru distancē atkal izcēlu zeltu.

Patiesībā ilgāku laiku apsvēru tomēr skriet arī šo Zibens krosu, lai arī tas vairs nav Latvijas čempionāta ietvaros. Sak, ja jau esmu stabilā speķī (iespējams, lielākajā pēdējo divu gadu laikā), tad kāpēc gan ne? Arī tauta, akurāt 64% teica, ka jāskrien. Tomēr acīmredzot dzīvīte, dzīvīte (šūpojos tevī) visu salika savās vietās. Labāk nē, un šeit argumenti:

- uzvarēju un aizstāvēju titulu, tātad sev pierādīju
- bračiņam jātiek trijniekā, tātad – kāda starpība – Janka vai Dzinča
- biju apslimis – negribu skriet uz pusslodzi un riskēt ar ātrākā kuiļa titulu
- publiski biju apņēmies šogad neskriet 

Nu re, četri jaudīgi argumenti. Tieši tāpēc tā saucamais "sezonas finišs" man bija "Iecavas rudens", ko vēlāk argumentēti nokritizēju par organizatorisko līmeni un ķeksīšiem ķeksīšu pēc. Starp citu, tās bija arī manas 100. sacensības skrējēja karjerā. Ņemot vērā, ka starpsezonā plānoju cilpot aktīvāk nekā iepriekš, ar sevi iekšēji laikam būšu vienojies, ka sezona ir kalendārais gads. Tātad, janvārī sākam, decembrī beidzam, lai gan viss ir relatīvs – ja jau skrien visu laiku, tad tīri teorētiski visa dzīve un skriešana tajā ir viena gara, skaista un valdzinoša sezona.

Kopš "Iecavas rudens" esmu paņēmis "radošo pauzi" sacensībās (aizeju ierakumos?), un arī treniņos nereti meklēju motivāciju un iedvesmu. Te viņa atnāk, te aiziet. Uzmetot aci jubilejas sezonai, lai gan visus dižmērķus neesmu sasniedzis, sirdi silda vairākas lietas:
- šogad visos trijos pusmaratonos ievēroju likumu "zem 100 minūtēm". Jā, protams, ciparus prasījās skaistākus, bet ne visu var gribēt
- piedalījos visos "Stirnu buks" posmos, ieskaitot absolūto "to do", respektīvi Piebalgu
- lai gan sezonas gaitā vairākkārt bija stragls, kas saistīts ar veselības jautājumiem (vairāk sezonas ievadā), visā visumā (un galaktikā), skriešanas prieku nepakāsu un pratu pasmaidīt par klapatiņām
- skriet ir brīnišķīgi (arī tad, kad ir "skriešanas krīze", jo kā zināms pēc lejām paļubomu nāk kalni un pēc krīzēm nāk izaugsme un tā tālāk). 

Kas attiecas uz jubilejas sezonu un "radošo pauzi" tajā, tad domājams, ka radoši klusēšu (un būsim godīgi – kačāšu atpakaļ kaut kur pakāsto (iespējams, tās ir tikai manas iedomas) skilu līdz gandrīz Latvijas simtgadei, proti, 17.novembrim, kad plānots piedalīties skrējienā "Patriots". Jau trešo gadu pēc kārtas. Tad arī lūkošu saprast, kāds ir mans skils, jo čomiem pakāst 20 minūtes nav stils : ) Vēl 2018.gada startu listē man iezīmējas arī Ozolnieku ziemas skrējiens (9.decembris) un "Noskrien ziemu" 1. posms Priekuļos (16.decembris). Plānots, ka tieši Priekuļos būs mana debija "zieminiekos" un gan jau es feisītī paspēšu arī Tev vēl atgādināt, ka "Tev noteikti jāskrien NZ Priekuļos, jo tas ir kruta, fenomenāli un ekskluzīva iespēja nolikties uz pakaļas un ar komfortu tikt uz kājām (jo dižā skrējēju cilts Tev noteikti palīdzēs" : ) Ar "Noskrien ziemu" ir gluži kā ar "Stirnu buku" – manā "apdarē" tas ir stāsts par to, ka, kas ilgi nāk tas labi nāk. Lai gan principā NZ man vajadzēja debitēt jau pirms gada. Bet labs nāk ar gaidīšanu.

Šosezon es savus mērķus skaļi neizpaudu, bet varbūt vajadzēja, jo kā zināms, tad manā gadījumā tas veicina motivāciju un apņēmību tos sasniegt. "Projekts Etiopietis" tam ir pierādījums – puika pateica, puika izdarīja. -27kg? Īzī pīzī! Kuilis. Puskuilis. Etiopietis!

"Etiopieša" jauno sezonu izziņošu visticamāk jaunajā gadā. Ir pāris idejas, kā iekustināt savu pakaļu (vai drīzāk iespert pa to) un nodarboties ar pašiedvesmu. Un laikam arī mērķus izpaudīšu skaļi (šī sezona pierādīja, ka mērķus skaļi pasakot ieslēdzas "karmiskā pretestība", kā apgalvo valstī zināmākais astrologs, visticamāk, ir tukša d**šana – man tos neizpaužot, pretestība bija vēl lielāka nekā mazajam Ansītim cīņā ar aizcietējumiem).  Vai "sarakstā" būs arī trešais maratons? Nez, pagaidām saku, ka nē, bet, kā saka krievi, tad "ješčo ņe večer". Kad skrienlatvieši un #EsEsmuStirnuBuks izziņos nākamās sezonas posmus, varēs lēnām arī sākt sazīmēt savu kalendāru. Rimant, jej bogu, gaidu, kur Stirnu buka takas vedīs mūs nākamgad. Shalom!