Shalom! 2020.gada sezona veiksmīgi iesākta ar diviem startiem "Noskrien ziemu", tostarp oficiāli debiju lukturballītē jeb tumsas posmā Limbažos, kur pirmoreiz skrēju ar pieres lukturi. Baigi ilgi jau man viņu nevajadzēja - distances garums bija ap 9 kilometriem, bet es biju startojošs čalis aptuveni pusi no tā. Visumā man patika, lai gan dižo kaifķertni mazliet (bet pavisam mazliet) patraucēja mazas klapatiņas. Lai gan no otras puses - vai tad bez klapatām dzīve būtu tik interesanta? Un tā vispār arī norūda. Mhm!
"Noskrien ziemu" posmos šosezon distances izvēlos pamīšus - pirmajā posmā Priekuļos skrēju īso, Salacgrīvā izpaudos garajā, bet Limbažos atkal jozu īso. Šajā gadījumā tie bija ap deviņiem kilometriem - organizatori saka, ka 9.14, bet mūsu viedie eksperti ziņo, ka ne vairāk 8.90 - 8.95. Visticamāk, ekspertiem būs bijusi taisnība.
25.janvāra vakars Limbažos bija satriecoši mīlīgs, sniedzot tautai to, ko tā vēlas - romantiku, saulei rietot. Debestiņa iekrāsojās jaukās krāsās, bet tā kā man telefona vietā šobrīd ir ķieģeļveida viedierīce ar švakām pikseļām, tad baigos kadrus uztaisīt nevarēju. Neesmu jau nekāds Mareks vai Juris, ja : )
Principā distances pirmajā pusē lukturi baigi nevajadzēja - vēl bija pietiekami gaišs, turklāt varēja tīri labi iztikt no apkārt esošajiem lukturiem. Faktiski, īsajā distancē vispār varēja galvas rotu līdzi nestiept, jo dalībnieku bija gana, lai visumā labi redzētu natūru gan no priekš, gan no pakaļ. Varbūt komplicētāk bija tajā distances daļā, kur bija dubļi, jo tur diezgan kvalitatīvi varēja noraut uz mutes. Man paveicās - kādas 5-7 reizes noslidinājos, bet uz kājām paliku.
Sirdī būdami elites puikas, "Ņiprie Ikri" nostājās uzreiz otrajā rindā aiz elites. Sak, metam izaicinājuma cimdu Kristapam vai Artjomam un tikai trase parādīs, kas ir kas. Mhm, parādīja gan. Īstā elite no mums attālinājās kā "supersuņi bultas", tikmēr mēs jozām savā tempā, kas mums bija visumā līdzīgs. Pirmie pieci kilometri bija visumā viegli, un es, apdzenot kārtējo ļautiņu, savā pieticīgajā bārdā nosmīnēju - oho, elso kā tvaikonis. Bet mans tvaikonis bija tikai priekšā.
Līdz sprinta etapam es principā elpoju normālu - brīžiem kāda skaļāka elsa iznāca, bet tad elpojums tika normalizēts. Joki sākās sprinta etapā, kur nolēmu izpausties pēc pilnas programmas. Redz, es, viltīgs puika, biju izdomājis, ka sprints šoreiz man ir parocīgs - distances pirmā daļa bija no kalna lejup, otrā augšā, respektīvi, lejup es varēju savu centneru jaudīgi iekustināt, un skrienot augšā maukt pēc inerces, pieslēdzot klāt ļoti, ļoti ņiprus ikrus. Principā arī lieliski sanāca, tikai sekas tam jutu pēdējos trīs kilometrus. Elsoju kā trīs tvaikoņi kopā ņemti un noteikti blakus esošos tie decibeli nebūt nesajūsmināja. Taču kas ta man - un man galvenais bija noturēt savu tempu, apdzīt "punktiņus trasē" un atnest komandai pieklājīgu punktu daudzumu.
Lai gan trase bija diezgan līdzena (nezinu, kur tur salasījās 93 kāpuma metri...) un aptuveni pusi distances veidoja asfalts (takas / asfalts ~ 50/50), uzņemtais temps mani maķenīt tomēr pārsteidza - 4:33. Pirms starta sajūtas bija diskutablas. Cita lieta, ka, ja skrietu garo distanci, visticamāk, ar tempa noturēšanu būtu gaužas problēmas, bet tas jau no sērijas - kā būtu, ja tantei būtu riteņi : )
Vīru absolūtajā vērtējumā 49. vieta jeb pirmoreiz sasniegts TOP50, bet grupā 23. pozīcija. Punktu izteiksmē arī jauns rekords - 935 (pirmajos divos bija, attiecīgi, 923 un 922). Labs darbiņš, kas padarīts. Pilsētā baumo, ka punktu rekordus "ikros" sasniedza visi. Vai arī bija tuvu tam. Jāgaida vēl oficiālie cipariņi, jo neoficiālie ir tāda slidena lieta. EDIT: oficiālie rezultāti liecina, ka visiem bijis vai nu jauns punktu rekords vai vismaz atkārtots. Un kopvērtējumā esam pakāpušies no 21. vietas uz 19. Uzsitam kolektīvi sev uz pleciņa!
Ak jā, par tām klapatām - tvaikonis jau nebija vienīgā. Pēdējā laikā (jau pēc Salacgrīvas posma, tātad, labākajā gadījumā pēdējās divas nedēļas) labā pēda sākusi sāpēt savādāk un vairāk. Hroniski. Jūtu arī ejot. Izskatās, ka būs jāveic padziļināta pārbaude, jo ar tādu skriet var dešuku, varbūt sakožot zobus arī pitnašku, bet pusmaratons, maratons, Rīga - Valmiera, Taisnais, Kolka - Dubulti var būt tikai erotiskajās fantāzijās. Pa ziemu, ēdot tāpat kā parasti (lai gan varbūt arī kūkas un saldējumus riju vairāk), bet skrienot čiliņā (respektīvi,bez konkrēta treniņu plāna - tas man varētu sākties februārī), esmu mazliet arī aizgājis speķī. Nav jau tā, ka baigi traki. Daži kilo, ko ar treniņiem un alus diētu dabūsim nost. Vismaz līdz pavasara pirmajiem atbildīgajiem mačiem derētu. Tātad, LSVS čempionāts telpās (29.02.) un/vai Rozentāla skriešanas svētki Saldū (21.03.). Kas savukārt nozīmē, ka man ir mēnesis laika. Vai divi. Pirmssezonas tendences ir simpātiskākas par mani 14 gados : )
P.S. Ak jā, mans provizoriskais 2020. gada kalendārs. Kur tur var iestiķēt PP2020 jeb "Pārumu pārgājienu" - par to dižie prāti jau domā, mhm! Pēc idejas sarkanie starti ir "must run", zaļie "gribētos gan" un melnie - "kā nu sanāks". Bet, protams, ka vēl tā aina var pamainīties dažādu faktoru ietekmē.
Shalom! Punktiņi man pēdējā laikā ir diezgan, lai neteiktu, ka ļoti aktuāli. Viens punktiņš var būt mazs un vienlaikus liels un dižs. Piemēram, "Noskrien ziemu" seriālā, kur skrienu ar komandu "Ņiprie Ikri", katram punktam ir nozīme. Teiksim, pirmajā posmā Priekuļos man garām panesās divi punkti. Salacgrīvā savukārt es uzspēlēju "Noķer punktiņu" spēli. Bet par visu pēc kārtas.
Atšķirībā no pirmā posma, šoreiz ar Daci skrējām garo distanci jeb 17.8km. Gan tāpēc, ka tā vajadzēja, gan tāpēc, ka personīgi es noteikti gribēju Salacgrīvā uzskriet divus apļus. Un naivi cerēju, ka izcīnīšu savus 10-15 punktus vairāk nekā Priekuļos (kur bija 923 punkti), jo dalībnieku sporta distancē tak mazāk, bet es esmu pieņemami ātrs un ar tīri pieklājīgu talantu noturēt tempu visas distances garumā. Optimists!
Startā abi "tautas" distances čaļi Andis un Artūrs aizblieza man pa priekšu, bet viss kārtībā - viņiem bija savi uzdevumi, man savi, turklāt man bija jālauž divi apļi. Tiesa, diezgan ātri apskrēju Artūru un acu redzamības lokā bija arī Andis. Tas nozīmēja, ka temps man ir pat ļoti respektabls, bet nebiju drošs, ka varēšu noturēt to arī otrajā aplī. Pēc pirmajiem pieciem kilometriem (jeb trases daļas, kur beidzas "jūras etaps") pat pietuvojos Andim aptuveni 10 metru attālumā, taču ieskrienot mežā viņš atkal mazliet attālinājās. Un labi, ka tā, jo mūsu interesēs bija, lai katrs komandas dalībnieks tiek pēc iespējas lielāka punktu skaita. Tuvāk pirmā apļa beigām viņš vēl vairāk pamuka, aptuveni 100-130 metrus priekšā.
Kad es ieskrēju starta - finiša zonā, viņš jau bija lepni finišējis un iedeva man "piecīti", pirms es aizskrēju otrajā aplī un piebremzēju uz 10 sekundēm, dzirdināšanas punktā ieķerot buljonu (nebija laika skatīties, kas kurā trauciņā ir) un paķerot līdzi banānu. Šeit arī sākās "punktiņu spēle", jo redzēju tiešos konkurentus. Kā punktiņus trasē.
Vislabāk to varēja redzēt, skrienot gar jūras krastu - tā, priekšā ir septiņi punkti, derētu vismaz kādus 3-4 apdzīt. Protams, par plānu "nepalaist garām nevienu punktu" es aizmirsu, un kādā brīdī man viens punkts paskrēja garām. Tomēr spriežot pēc soļa graciozitātes un veida, kā viņš attālinājās - viss taisnīgi, viņš bija saglabājis vairāk spriganuma distances beigu daļā.
Tikmēr es, tuvojoties finišam, secināju, ka mans temps otrajā aplī, faktiski nav krities (varbūt pavisam minimāli) un sazīmēju divus punktiņus, kurus man točna (atvečaju - točna) bija jāapdzen. Tā vismaz man šķita, ja redzēju viņos zināmu straglu, bet tas, kā zināms, ir kā bullim sarkana lupata. Savu jaudīgo uzbrukumu diviem punktiem sāku pēdējos 300 metros, taču viegli man negāja. Tādi sīksti un spītīgi, neskatoties uz to, ka viens skrēja mazmazītiņiem solīšiem, bet otrs mazliet piekliboja. Vienā brīdī ar mani sāka runāt sirdsapziņa, cik ētiski ir apdzīt čaļi, kas pieklibo, bet otrā brīdī, mans personiskais es man pajautāja: "Un kas par to, Džei Pī? Varētu padomāt, ka Tev augštilbs, mugura un pēda arī neīd..." Principā, manam ego bija taisnība - labi, augšstilbs un mugura vairāk čīkstēja pirmajā aplī, bet pēda gan savu uznācienu realizēja distances otrajā daļā. Čali ar mazajiem solīšiem (kas, kā runā, ir tiešais konkurents komandu cīņā), apdzinu, kādus 200 metrus pirms finiša, savukārt jaunieti, kurš it kā piekliboja jau finiša taisnē, kādus 40-50 metrus pirms "rūtotās līnijas". Viņš vēl paspēja pacīkstēties, tomēr - ha, sekundi priekšā biju.
Galarezultātā gandrīz līdzenajā Salacgrīvas trasē 17.8 kilometri pa 1:27:08, kas deva 62.vietu starp večiem absolūtajā vērtējumā un 35. vieta savā vecuma grupā. Te lūk arī parādās, kāpēc tautas distance ir tautas distance un sporta distance ir sporta. Priekuļos pie tautas es biju 61. un 28.vietā, lai arī tur bija krietni vairāk dalībnieku. Komandas labā ienesu 922 punktus, kamēr Dace papildināja mūsu kontu ar jaudīgo 936. Principā visi no komandas punktu izteiksmē atnesa tikpat vai vairāk punktu (izņemot mani, par punktu mazāk), tātad progress ir. Un komandu vērtējumā +2 vietas un esam ielauzušies TOP20. Derētu pakāpties vēl pāris vietiņas, mhm.
Nākamie posmi Limbaži, Kuldīga, Koknese. Par dalību nākamajā posmā nav skaidrības, bet pēdējie divi gan jau droši. Februāra beigās es varētu piedalīties LSVS ziemas mačos (tiesa, vai gribu soļot - thats a tough question), varbūt Rozentāla skriešana svētki, bet aprīlī Stirnu buks Kolka un Skrien Latvija Liepāja. Mhm, jāskatās, kas ir kas, bet iespējams, ka bukā buks un Liepājā pusmaratons. Līdz tam gan vēl tālu un čaklu treniņu kopums : )
P.S. Runājot par stabilitāti un garantiem, tad Artūrs abos posmos nopelnīja identisku punktu skaitu (899), savukārt mans punktu skaists atšķiras par vienu (923/922). Pārējie gan mums progresē, un cerams, ka tā būs arī turpmāk. Shalom.
P.P.S. Ziniet, kas par dziesmu man skanēja galvā visu distanci? Mhm, tā ir, kad saskatās filmu :)
Shalom y'all! Tīri teorētiski kalendārā gada pēdējās sacensības ir kalendārā gada sezonas pēdējās sacensības, bet pēc idejas "Noskrien Ziemu" 1. posms jau ierakstās 2020.gada sezonā. Un vismaz līdz pavasarim NZ būs vienīgie mači, kas tiks skrieti (ja ne visos, tad gandrīz visos posmos, jo šogad "Ņiprie Ikri" cīnās komandu vērtējumā, tātad punktiņi jāvāc).
Līdz šim biju skrējis tikai vienā NZ posmā, kas pirms gada notika turpat, kur šis - Priekuļos. Baigā ziema gan tur nebija, lai gan pa ceļam šur tur bija sasnigusi "ziemas imitācija". Trasē vairāk tas izpaudās dubļu un peļķu veidā, kas mani baigi neuztrauca. Tāpat bija skaidrs, ka tīrs no šī pasākuma netiks laukā neviens. Es biju pieteicies "Tautas" distancei, kas šajā gadījumā bija gandrīz 10 kilo. Vairāk neņēmu divu iemeslu dēļ - aizvien piesargājos par pēdu plus īso paņēmu komandas interešu dēļ.
Principā distance parādīja, ka labi, ka tā. Sākums bija ātrs, pirmie divi kilometri pat kaut kur stabili zem piecām minūtēm uz kili, bet, kad sākās meža takas un pauguri, tad daba man parādīja, kas ir kas. Uz trešo kilometru es diezgan sirsnīgi aizelsos un saguru, daži nākamie kilometri tīri pēc pašsajūtas bija diezgan draņķīgi. Vienubrīd vidējais temps nokritās līdz 5:23 uz kilometru, bet pēdējos divos vai trīs pratu pielikt soli un pat pieklājīgi paātrināties, lai uzlabotu tempu uz 5:18 min /km.
Kopš rudens pēdējā starta esmu mazliet aizgājis speķī (kā to pārbaudīt? vecā labā metode ar siksnu un caurumiem, kā arī tīri pēc sajūtām), tāpēc principā 9.6km pa 50:48 jeb vidējo tempu 5:18 ir pat savā ziņā labāk nekā gaidīts. Lai gan... apmēram uz tādu skaitli biju cerējis, tiesa, klusām, jo tomēr 200 augstuma metri un Priekuļu trases reljefs man mazliet nemieru darīja. Taču velti. Arī pēda, kas šogad lielākoties sāka īdēt ap 9-10 kilometru (reizēm pat sestajā), šoreiz klusēja kā partizāns, par ko paldies no sirds un no rajona. Tiesa, viens muskulis, kas savieno manu tvirto pēcpusi ar augšstilbu gan distances otrajā daļā izteica pretenzijas un pēc sacensībām viņa viedoklis vispār ir stabilāks par Dāvja Bertāna trīnīšiem. Principā, es maķenīt piekliboju (varu arī neklibot, bet drāmu Pilnmēness nedēļā tomēr mazliet vajag), tā sāpe nav jaudīga, bet kaut kas kretīnisks viņš vienalga ir.
Ņemot vērā, ka komandu punkti vēl skaitās, to, cik izcīnījis skriešanas superklubs "Ņiprie Ikri", ceturtās Adventes nedēļā, bet tīri individuāli man 61. vieta veču absolūtajā vērtējumā un 28. vieta grupā. Man ir zināmas aizdomas, ka ar labāku pašsajūtu un tā, es varētu noskriet arī savas trīs mincītes ātrāk (piemēram), kas TOP 40 summā un TOP 20 grupā, bet kā teiktu Vilis, respektīvi, Plūdonis (sveiciens skolotājai Anitrai :) ), tad fantāziju pasaule nav labākais veids, kā "pacelt" savu rezi : )
Man visumā patīk arī Daces rezultāts un viņas ņiprais skrējiens pretī finišam. Tradicionāli paskrienu viņai pretī, lai solis pretī finišam ir dzīvespriecīgāks. Galvenais, neteikt leģendārās mēsliņfrāzes kā "Tu to vari", "Vēl tikai nedaudz" un "Vai ir grūti?" - par šādiem tekstiem var labi atrauties, bet tā kā es to zinu, tad vienīgais, ko es daru šādās reizēs, ir atbildu uz jautājumiem. Nu reizēm arī pasaku "Tu to vari" un metos bēgt : ) Bet vispār, finiša spurtā Dace aizmuka no manis un ieskrēja eleganti un pārliecinoši.
Kalendārajā gadā "Noskrien ziemu" 1. posms bija mans 21. sacensības (un 23 starts kopumā, jo veterānu ziemas un vasaras mačos piedalījos divās distancēs / disciplīnās) 2019.gadā, kas ir jauns rekordiņš (līdz šim 20 - 2017.gadā). Kvantitāte ne vienmēr iet roku rokā ar kvalitāti, bet šo gadu gan tās nolauzušas rokās sadevušās. Izņemot varbūt nelielus formas kritumus jūlijā un oktobrī.
2020. gads sacensību režīmā tiks iesākts 5. janvārī ar "Noskrien ziemu" otro posmu Salacgrīvā, kur vēl prātoju skriet īso vai garo. Principā labprāt paskrietu garāku gabalu, bet jāskatās, ko skries komanda un kā jutīsies mana(s) kāja(s). Un rumpis. 2020.gada sezonas kopējais kalendārs vēl tiek zīmēts un apdeitots, gan jau oficiāla tā prezentācija notiks ap gadu miju. Shalom un bučas, susuriņi!
Shalom! Kā vēsta sens jo sens teiciens - kad sunim nav ko darīt, viņš sevi izklaidē visnotaļ īpatnējā veidā. Līdzīgi var teoretizēt un pārfrāzēt "Ņipro Ikru" idejisko līderu izklaides brīvdienās - proti, kad šiem (respektīvi, man un Andim O.) nav ko darīt, viņi skrien no Rīgas uz Iecavu.
Ideja par četru debespušu skrējienu jeb skrējienu seriālu "4 debespuses" radās jau procesā. Pirmais posms šajā pasākumā bija 2018.gada beigās, kad radās visnotaļ spontāna ideja par skrējienu Iecava - Jelgava (32km). Turpinot skriešanu no un uz Iecavu, tam sekoja Bauska - Iecava (22km) maijā un Iecava - Vecumnieki (23km) augusta beigās. Tas, ka jāskrien debespuses sapratām kaut kur starp Bausku un Vecumniekiem. Savukārt Rīga bija loģisks "Grand Finale", jo tā jau tā debespušu bildīte arī sazīmējās. Un Rīga - Iecava kļuva par īstu "Grand Finale" nevis kā "Skrien Latvija" noslēdzošais ķeksītis.
Par Rīga (Gaismas pils, LNB) - Iecava (Brīvības piemineklis) datumu izvēlējām 2. novembri. Sak, ziema vēl nav klāt, gan jau laiks būs normāls. Turklāt bija jāmēģina uztrāpīt periodam, kad nav nevienu sacensību. Laika apstākļi skrējiena nedēļā solīja it kā optimistisku bildi, bet ar laiku jau kā ar bitēm... Mhm!
Starts pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas jeb Gaismas pils. Jau vēl pirms starta sapratām, ka distancē nāksies izbaudīt pretvēju. Un tas vis nebija nekāds jaukais vasaras vējiņš, kas silda miesu un dvēseli. Jāatzīst, ka arī pirmo lamuvārdu es izmantoju jau pēc kādiem 50 vai 500 metriem, kad mazliet nolohojos un iekāpu peļķē ar vienu kāju un bonusā apšļakstīju otru. Sak, saslapini vienu, otrā par brīvu : ) Lai gan gauži tracināja vējš un arī automašīnu plūsma (bet, ko gan var gribēt no A7 šosejas), ceļš līdz Ķekavai (aptuveni 15.5km) bija visnotaļ raits ar veiklu pauzīti Anda darbavietā Kuršos un kafijas pitstopu Lībā. Kā teiktu klasiķi - īstie sūdi sākās vēlāk.
Ja fiziski Rīga - Iecava sākās ar pirmo soli pie Gaismas pils, tad psiholoģiski kādu gabaliņu aiz Ķekavas apļa, kur vējam pievienojās arī lietus. Fiziski jutos labi, vienīgais, kas besīja - laika apstākļi un tie kretīni, kas, iespējams, viņuprāt, bija nonākuši WRC rallijā. Saprotu, ka šoseja ir šoseja, tā ir domāta automašīnām nevis brīvmāksliniekiem ar K2, tomēr daži krāni apdzīšanas manevrus veica tik pārdroši, ka principā pielikt bikses arī bija opcija.
Bez tā tomēr iztika, bet zaļo pieturu izmantoju Dzērumu pagriezienā (apmēram 13.5km pirms finiša), jo pēc Ķekavas kafijas diezgan īpatnēji sāka uzvesties vēders. Nācās veikt preventīvas pārrunas ar saviem iekšējiem orgāniem, jo finišs nebija gluži aiz stūra. Fiziski palēnām jauda sāka noplakt neilgi pirms pieminētā pagrieziena,kad aiz muguras bija kādi 28km, bet priekšā - 15. Stabilo nīkulīti ieslēdzām pēc DZ.P., kad manas vai Anda klapatas lika vairākkārt pāriet soļos, kā rezultātā pāris kilometros temps bija septiņas un pat astoņas minūtes. Lai arī vieta pateicīga, nevienu brīdi nebija doma iekāpt autobusā un "finišēt ar komfortu" : )
Vienā brīdī arī man radās sajūta, ka transports, kurš kursē maršrutā "Shit - Happens", beidzot piestājis pieturā "Pašpasludinātais etiopietis". Iespējams, epizodiski jau ātrāk, bet tā izteikti enerģijas deficīts uzbruka 7-8 kilīšus pirms finiša, apmēram, pie Dimzukalna. Tad ķēros pie ogļhidrātu želejām, ko nebiju izmantojis Siguldā (jo kaut kur pēc 2/3 distances sapratu, ka labāk pietaupīt nebaltām dienām (un iepriekšējā sestdiena bija vizuāli, vienubrīd fiziski utt. nebalta) nevis bezjēdzīgi izlakt pusmaratonā, kur rezultāts paļubomu būtu ar Dievu uz pusēm). Vienu želeju izmantoju pie Dimzām, ar otro panašķojos pie Iecavas stacijas un puslīdz enerģija un spēciņi bija atpakaļ. Tomēr tikmēr sāka nopietni sāpēt pēda (mhm, tā pati, kuru joprojām remontēju - vispār esmu patīkami pārsteigts, ka bez lielām problēmām tā izturēja gandrīz maratonu), tāpēc no stacijas līdz hesītim pārvietojos diezgan īpatnējā kustību amplitūdā kā pusklibais makšķernieks Vasja. "Hesburger" bija kādu pusotru kilometru pirms finiša jau stabilā Iecavas teritorijā ar vienu nolūku - paņemt un izlakt kolu, lai ir enerģija.
Ko dara kola redzējām pēdējā pilnajā kilometrā, kad bija 5:41 jeb 11. ātrākais. Uz 43 kilīšu fona patiešām simpātiski. Pēdējais puskilo gar Iecavas upes krastu, kur risks paslīdēt un pa stāvkrastu ielidot ūdenī sastādīja ap 69%, bet gods kam gods - noturējāmies tajā 31%. It kā ar 43 kilometriem nebūtu gana, finišs bija pa kāpnītēm no Iecavas koka tiltiņa līdz Brīvības pieminekļa pakājei. Par laimi - tie tikai ir kādi 20-30 metri. Labā ziņa - finišā sagaidīja tētis un bračka ar draudzeni. Un gardu alu. Mans Dačuks tikmēr vēl bija ceļā, strauji tuvojoties Iecavai, lai gan viss ir relatīvi - jo, ja cilvēks ir sirdī, tad viņš ir blakus, mhm : )
Rīga - Iecava 43.51 kilometru noskrējām 4 stundās un 24 minūtēm. Principā pieklājīgi, ņemot vērā formātu un tā. "4 debespušu" superfināls mums piedāvāja pārbaudīt mūsu raksturu. Tas mums ir. Man arī "Grand Finale" bija attiecību kārtošana ar maratonu kā tādu, jo, kā zināms, abi skrietie bijuši tādi... diskutabli. Man šķiet, ka mūsu attiecības sāk uzlaboties. Lai gan skaidri to varētu pateikt sacensību režīmā. Vai būs? Atbildēšu filozofiski - uzreiz pēc pirmā maratona es pārliecinoši teicu, ka to vairs neskriešu 10 gadus, bet pēc pāris stundām (drīzāk - pēc pāris aliņiem) jau prātoju, ka varētu nākamo jau tā paša gada rudenī bliezt...
Kas tālāk? "Patriots" uz lielas jautājuma zīmes, "Noskrien Ziemu" Priekuļos gan iezīmējies ar izsaukuma zīmi. 1-2 starti sacensību režīmā būs, viss pārējais - izklaide un dzīves baudīšana. Renesanses un izlaušanās sezona bijusi (ir) seksīga un gan jau arī lielais rezumē par to taps. Jautājums tikai - kad. Bučas un shalom!
Shalom! Viss ģeniālais ir vienkāršs un nekas jauns jau nav jāizdomā. Ja konkrēta cilvēka ego neuzņem pietiekami daudz "uzturvielu", tad tas kaut kā ir "jāuzbaro". Ņemot vērā manu piemēru gan 2017., gan 2019. gadā - ar štruntīgu Siguldas pusmaratonu var lieliski reabilitēties ar ātru un pārliecinošu rudens "Zibens" krosu Carnikavā. Protams, tajā grupā, kur skrien čaļi svarā virs 100 kilogramiem.
Saprotu, ka tīri pēc skata es īsti pēc simtnieka neizskatos, kā, piemēram, mans cīņu biedrs Dzintars R. (vai vēl uzskatāmāks piemērs - iespējams, visu laiku smagākais simtnieks, kāds Latvijā ir skrējis šajā grupā, vienlaikus arī mans tuvs radinieks, īsāk sakot bračka, ar kuru katru vasaru pastaigājamies pa Latviju, pieminot senčus - Dzintars P.), taču svari sacensību rītā rādīja, ka es tomēr esmu "simtiņa" pārstāvis. Vismaz pēc brokastīm diezgan stabils. Tas nekas, ka bija jāapēd divas kūkas, četri burgeri un jāizdzer trīs "Brāļa" aliņi : )
Runājot par tēmu "neizskatos pēc simtnieka", var piekrist - vizuāli tur tiešām ir tievs, kaulains, vaigos iekrities čalis ar smukiem kāju muskuļiem (nu vismaz pašam patīk, un, kas tad sunim asti cels...). Taču visu laiku spēcīgākais arguments ir slavenais "man ir smagi kauli, un vispār muskuļi ir smagāki taukiem, ja?" Un man ir visu laiku spēcīgākā advokāte, kas no rīta redzēja, ka man bija trīciparu skaitlis uz svariem. Visas pretenzijas no malas viņa pārliecinoši likvidēja ar kaujas saucieniem uz lūpām: "VIŅAM IR 100". Tātad, viss tīri un godīgi, dāmas un kungi.
Patiesībā, manuprāt, attiecībā uz 100+ ir iesakņojies kāds sens un es teiktu, ka visumā muļķīgs stereotips - ja reiz čalim ir simtiņš, tad viņš, visticamāk, ir normāls kuilītis ar milzīgu vēderu, apaļiem vaigiem un vienu cisku kā manas divas. Vismaz cilvēku prātos tā noteikti varētu būt. Paskatieties uz 2018.gada "Zibens" krosa uzvarētāju - slaids, muskuļots čalis. Skaidrs, ka slaidie simtnieki lauž augstākminēto stereotipu, taču līdzīgi kā boksā - ja iekļaujies svara kategorijā, viss ir bravisimo, ja nē, tad par titulu nevari cīnīties. Fair enough.
Iepriekš "Zibens" krosā 100+ kg biju startējis 2016. un 2017. gadā, abos gadījumos izceļot zeltu ar 9:19 un 9:12. Pirmajā gadījumā mans svars bija ap 107, gadu vēlāk neapstiprināta informācija liecina, ka ap 104, bet šogad... nuuu rēķiniet paši (nekur gan nav teikts, ka patiešām darbojas matemātiskās progresijas (vai kā viņu tur) likums) : ) Pērn trase tika nedaudz pamainīta, padarot to vieglāku (tika izņemts viens dulls kalns), tādējādi īsti salīdzināt ar pirmajiem gadiem es pats sevi nevarēju. Atlika citas opcijas - vienkārši izskriet zem 9 minūtēm vai labot pērnā gada 100+ uzvarētāja rezultātu (8:41).
Startā 100+ čaļi jeb smagsvari (vai supersmagsvari, ja kādam labpatīkas) uzreiz nostājās visiem priekšā, sak, ļaujiet mums būt elitei (kāda mēs noteikti sirdī jūtamies) visu pārējo parādīs dzīve. Un dzīve parādīja, ka startu izcēla jaunatne, dažs labs aizjožot tā, ka putekļi put (vai drīzāk dubļi žļurkst), savukārt es iekārtojot puslīdz drošā 100+ grupas līderpozīcijā. Skrējās gan tā īpatnēji, pirmais kilo bija tāds samocīts un pagriezieniņā pamanīju, ka mans cīņu biedrs Dzintars R. ir turpat netālu, vēl padomāju - nu gan čalim ir iekšā. Novēlēja man labu ceļavēju, un iespējams, ka vēlējums nostrādāja - kādus - 200 vai 300 metrus tālāk pilnīgi parādījās pavisam citas sajūtas, elpojās vieglāk un solis kļuva raitāks (manā galvā vismaz noteikti). Protams, to var norakstīt arī uz segumu, bet, kas to zina, kā bija patiesībā. Katrā ziņā vienīgajā kalnā, kas šoreiz bija pieklājīgi lēzens, es uzskrēju diezgan viegli un tālāk jau ceļš lejup un pretī finišam. Pateicoties masai, kura man tomēr joprojām ir, uzņēmu labu paātrinājumu un apdzinu pāris citu grupu dalībniekus un finišā ieskrēju ar rezultātu 8:22. Tātad, visi iespējamie mērķi sasniegti - uzvara, ātrāk par 9 minūtēm un arī 19 sekundes ātrāk par iepriekšējā gada uzvarētāju. Bon appétit, mon ego!
Dzinča, kurš man pirmoreiz konkurenci sastādīja Carnikavas piejūras skrējienā jūnija sākumā, arī šoreiz izcēla sudrabu, atpaliekot pieklājīgi maz. Pēc maniem aprēķiniem uzvarēju ar mazāko pārsvaru, kāds trijos gados (2016., 2017., 2019) man ir bijis. Turklāt, cik zinu, tad pēdējā laikā (pēc "Taisnais 84km" (!!!)) Dz.R. nebija trenējies, mazliet bija satraumējis ikru un tā tālāk. Īsāk sakot, pie citiem apstākļiem es dabūtu iesvīst vēl vairāk. Un es tikai būtu par. "Stirnu bukā" un "Skrien Latvija" mačos 100+ čaļu ir krietni vairāk, jo šos visus atvilktu uz "Zibens" krosu, Piejūras skrējienu, Inov8 Trail run vai jebkuriem citiem mačiem, kur ir "simtnieku" kategorija, iznāktu mums eleganta cīņa elegantā konkurencē. Zinu, ka esmu to teicis jau iepriekš, bet, visticamāk, nākamgad 100+ kategorijā vairs nestartēšu - gluži vienkārši, pašreizējās tendences liecina, ka jau rīt es varu būt 99.7 kilo, pēc nedēļas 98.7, bet uz Inov8 vai Piejūras skrējienu - 95.0 - 97.0. Mazāk diez vai, tad mani var nepamanīt startā : ) Lai gan... ja tuvojoties konkrētajiem mačiem, būšu tuvu simtiņam, nav izslēgts, ka veikalā teikšu: "Man lūdzu piecas tās kūkas un divas tās. Mhm, jā, un četrus belašus".
"Zibens" kross bija jau manas 20. sacensības šogad (20. sacensības un 22. starts, jo veterānu ziemas un vasaras čempionātos piedalījos divās distancēs), kas ir atkārtots 2017.gada rezultāts, kad arī uz starta izgāju 20 mačos. Tiesa, ja nav izmaiņu, tad vēl vismaz divi starti šī gada nogalē būs - "Patriots" 16. novembrī un "Noskrien Ziemu" Priekuļos 15. decembrī.
P.S. Mans zelta medālis ir viena lieta, bet prieks par mūsu pilno medaļu komplektu, jo Dace tika pie sudraba (un, ja zinātu, ka priekšā skrienošā dāma ir viņas grupā, gan jau pacīnītos arī par zeltu, esmu drošs), bet Ričardam bronza. Starp citu, balvas vienkārši lieliskas, šajā sakarā man tā vien gribas mazliet uzrakstīt filozofisku viedokli par tēmu, salīdzinot Carnikavas krosu ar vienu citu rudens skrējiens manā dzimtajā novadā (ceru, ka nākamgad varēšu jau teikt, ka pilsētā). Mhm jā, gan jau taps...
Shalom! Šajā vietā bija jābūt tādai lepnam pāva ģīmim un tekstam par tēmu "Yes, I did it", "Breaking 90 done" un tā tālāk. Tas, protams, būtu bijis ideālā variantā, bet ņemot vērā, ka visa nedēļa no veselības viedokļa bija vārds uz četriem burtiem (parasti jau to necenzē, bet skaidrs, ka smaržīgas rozes tas arī neapzīmē), tad bija ļoti lielas bažas par startu Siguldas pusmaratonā. Nedēļas vidū vispār domāju vai nenomainīt distanci uz desmitnieku un biju tuvu tam, lai to izdarītu, bet pēdējā dienā tomēr izlēmu - lai iet pusmaratons. Ar TOP3 pusmaratonu es būtu vairāk apmierināts nekā ar trešo labāko desmitnieku.
Skaidrs, ka ambīcijas abos gadījumos bija kosmosā - tikai un vienīgi personiskais rekords (tātad, attiecīgi, vismaz 1:30:33 un 41:43). Pusītē gan es nopietni cierēju uz "Breaking 90", respektīvi, ātrāk par 90 minūtēm jeb vismaz 1:29:59, taču pēdējā nedēļa (ieskaitot Ozolnieku 7.5km) pārliecību, kas līdz tam bija augstā līmenī, iedragāja. Varbūt apziņā, varbūt zemapziņā, bet fakts paliek fakts. Neskatoties uz to gan noskaņoju sevi uz 1:29 un starta dienas rītā noskaņojums bija... visumā pieklājīgs. "Breakdance" manā izpildījumā nebija, bet mazliet dzīvespriecīgi patirinājos.
Augstākminētais vārds uz četriem burtiem daudzskaitlī nekad nenāk viens, tāpēc nav brīnums, ka_ _ _ i (kapital šou poļe čuģes - nazviķe bukvu iļi slovo) bija jau pa ceļam uz Siguldu, kad uz [cenzēts] Latvijas ceļiem maķenīt sa[cenzēts] auto. Visticamāk, atspere. Labi, ka Sigulda ir tuvu, laika rezervīte mums bija pietiekama un uz startu paspējām.
Pirmie kilometri patiesībā bija tīri labi. Neskatoties uz to, ka pirmajā kilometrā bija jāapdzen tie ģēniji, kas nostājās priekšā un pēc 500 metriem jau pastaigājās kā tūristi pa zelta rudeni Siguldā, tas tika veikts pa 4:08. Otrais kilometrs bija vēl labāks - ap 4:04, kas vidējo tempu pacēla uz 4:06, uz brīdi pat 4:05. Pašsajūta bija laba, tāpēc priekpilni jozu tālāk, prātojot, ka 1:29 ir tīri reāls. Tiesa, jau diezgan drīz temps neuzkrītoši sāka kristies (patiesībā, visticamāk, uzkrītoši, bet tā kā mans pulsometrs ir aizgājis tūtā un drīz tiks sašķaidīts ar āmuru, tad nezinu cik tieši uzkrītoši) un fiziski arī sāku justies čābīgāk. Kājas klausīja labi, mugura, kas man niķojās nedēļas gaitā, arī erroru nemeta, elpojās jūtami labāk nekā pirms nedēļas Ozolniekos, taču tik un tā - sajūta tāda, ka baterijas nosēžas un turklāt diezgan strauji. Jau pirmais piecītis bija kādas 40 sekundes lēnāk nekā Ozo (tas gan neskaitās, jo tur spiedu uz ātrumu konkrētajā distancē) un kādas 23-25 sekundes lēnāk nekā Valmieras pusmaratonā.
Patiesībā jau pirmie 5.27 kilometri jeb pirmais aplis bija tempā (4:15), kāds man jānotur visu distanci, lai ierakstītos 90 minūtēs, bet, protams, ka tempa lejupslīde turpinājās. Otrie pieci (atsevišķi ņemot) bija jau 4:34, trešais aplis 4:51, bet noslēdzošie 5.27 km - brrr, 5:01. Faktiski izteikts tūristiņš. Taisnības labad jāatzīst, ka trešajā aplī man sākās problēmas ar pēdu (jā, vecā labā vaina), drīz tam pievienojās arī augšstilba daļa līdz celim (arī pēcsacensību sajūtas smagi ož pēc ITB jeb ilitobiālās saites) un es jau sāku domāt - [trīs burtu cenzēts vārds], nu ir _ _ _ _, drīz būs jālec uz kreisās kājas, jo labā atrubīs padevi. Turpināju tizli klunkurēt, bet ceturtajā aplī, ap 19. kilometru tomēr pieņēmu nepopulāru lēmumu uz kādām 20-30 sekundēm pāriet soļos - pirmkārt, lai izvingrinātu pēdu (pēc tā mēdz atlaist), otrkārt, lai atvilku elpu - sak, kaut vai rāpus, jenotiņā vai uz kreisās kājas, bet zem 100 minūtēm (under 1:40) jātiek, jo bija skaidrs, ka nekas jēdzīgāks tur nesanāks. Brīdī, kad kāds garām skrienošs čalis krievu valodā centās uzmundrināt ar tekstu "Saņemās. Turās. Līdz finišam vēl nedaudz", man gribējās uzburkšņēt pretī: "[cenzēts] lieku, Šekspīr". Ikviens skrējējs zina, ka tizlākās frāzes, ar ko uzmundrināt ir "Tu to vari", "Saņemās" un tamlīdzīgas. Un, ja Tev kaut kas sāp vai besī, tad viss pareizinās ar vismaz 69.
Īsi pirms finiša satiku Daci, viņa trases malā mani, protams, atbalstīja. Sapratu, ka tagad paļubasu ir jāskrien, jo iet tikai... pārgājienā : ) Tāds bija arī mans noskaņojums, sak, līdz finišam jau izvilkšu kaut vai ripojot pa asfaltu. Patiesībā noskaņojums bija - iedodiet kabatlakatiņu un aizvāciet visu šo baru ļaužu. Ieskrienot finišā baigā prieka nebija. 1:38:23 (kādreiz par tādu ciparu būtu varbūt ne kaifā, bet tuvu tam) tomēr ir tikai 14. labākais pusmaratons (no 43) un pirms mēneša bija 8 (!) minūtes ātrāk. Distances otrā puse bija par 5.5 minūtēm lēnāka kā pirmā, kas nav tipiski. Tātad, kaut kas tiešām nebija kārtībā. Labā ziņa - devītais pusmaratons pēc kārtas zem 100 minūtēm. Sliktā - man te pēc Valmieras mazliet uzmirdzēja (kā zvaigznīte) dažādi Napoleona plāni par nākamo gadu, bet izskatās, ka būs jāiesvīst vairāk par tiem sviedriem standarta treniņos, lai tos realizētu.
Starp Valmieru un Siguldu starpā bija mēnesis un vēl šis tas. Pirmkārt, bija kaut kāds snaudošais saaukstēšanās vīruss. Tas ir apmēram tāpat kā ar sīcošu odu - it kā sīkums, bet tik nepatīkami un miegam traucē. Otrkārt, pēdējās nedēļas klapatas ar muguru un / vai, iespējams, zarnu traktu. Treškārt, iespējams, pēc ilgi gaidītā personiskā rekorda mazliet atslābu. Ceturtkārt, veselības klapatu dēļ mazliet izkrita pāris svarīgi treniņi. Jo uzreiz pēc Valmieras cipari simpātiski (es neteiktu, ka izcili, bet pievilcīgi ar jaukām tendendēm). Piektkārt... alus, o nē, tas nebūtu taisnīgi pret alu viņu vainot manos rezultātos : ) Un vispār nedēļu pirms starta, kā ierasts, atturējos.
Patiesībā, arī pirms Valmieras es nejutos 100% ideālā pašsajūtā. Psiholoģiski bija 100, fiziski arī bija 100, bet organisms epizodiski uzvedās kā caca. Domāju, ka sajūtās tie bija 65, maksimums varbūt 75% tīri no pašsajūtas. Ja būtu vismaz 80, domāju, ka būtu arī "Breaking 90". Bet tā ir tīrākā teorija. Sak, kā būtu, ja būtu. Tas, ka tas man ir pa spēkam, ir skaidrs kā diena. Arī 1:22 (82min), ja kas, ko tētis nosauca par manu potenciālu.
Tā kā pēc Siguldas man ir ne pārāk labs noskaņojums, tad atļaušos mazliet paburkšķēt. Kā teica slavenais Ģima Nagijevs cirka izrādē "Logi", tad "mi načinajem":
- kāda ponija pēc organizatori visus laida vienā barā? pirms pāris gadiem dzirdēju argumentu no organizatoriem, ka pilsēta pieprasa pēc iespējas ātrāku atbrīvošanu no skrējējiem, jo tūristiem jābauda zelta rudens
- papildinot pirmo burkšķi - kāds jums [cenzēts] zelta rudens - 19. oktobrī vismaz Siguldā no z-rudens nav ne smakas. Iecavā, Lilastē, bet ne jau Siguldā. Kaut kāds drūms rudens ar kokiem, kas ir kaili, kā Zoja 18+ filmā
- vēlreiz papildinot pirmo burkšķi - kas tā bija par mistisku iesildīšanos plkst. 10:20? dzirdēju viedokli, ka "katrs iesildās pēc saviem ieskatiem". Mani mulsina, kāpēc programmā bija norādīts, ka iesildās 5 un 10km distances, bet ne pusmaratons. Un vēl - tiešām iesildās 30-35 minūtes? Ja jau pilsētu jāatbrīvo no skrējējiem par labu tūristiem Dītriham, Seržam, Džeinai, Felicitai utt., bet 10:20 sildās TIKAI 5 un 10km distances (lai gan 11:00 startē visas kopā), tad kas liedza viņus tad izlaist trasē?
- trase ar kretīnpagriezieniem (2 gab 180 grādu pagriezieni x 4 = 8 plus vēl pāris pietiekami strauji) nav tas, ko skrējēji gaida. Vismaz ne Jānis, Dace, Māris un ogļracis Fedosejs, kam patīk taisnas līnijas. Trasē bija pāris mīlīgas vietas, to nevar noliegt. Taču neticu, ka nevarēja iztikt bez 180 grādiem. Vismaz vienu jau noteikti varēja likvidēt.
- šogad piedalījos četros BigBank Skrien LV posmos. Mans rangs: Kuldīga, Liepāja, Valmiera, Sigulda. Kā redzam pēc šī, tad esmu objektīvs, jo, ja viss būtu pēc rezultātiem, tad Valmiera visus sakapātu ar gaļas nazīti, bet Kuldīga būtu ne augstāk kā trešā : )
- man šķiet, ka BB Skrien LV komanda / posmu organizatori atgādina iemiguši lāci, kas ir labi paēdis. Asfaltā konkurentu nav, Stirnu buks neskaitās konkurenti, jo ir pavisam cits profils un daudzviet tiek vienkārši atsists numurs. Mani komplimenti tikai Kuldīgai, kas tur līmeni. Liepāja arī bija vislīdz jauka, bet trasi tur laikam mēra litrabolists Ivans (amīši teiktu, ka Aivens) ar 3m mērlenti : )
- BigBank Skrien LV feisītī pēdējā ziņa 16. oktobrī. Laikam šodien nekas nav noticis. Labi, ka draugos ir Mareks,Lauris un Dace - izrādās, ka, šodien notika BigBank Skrien Latvija sezonas fināls.
- lai par Siguldu nebūtu tikai vissirslikti.lv - paldies Dievam, ka par komentētāju tika piesaistīts Ivars Bācis. Valmierā baigā bēdu ieleja... Aaa, nu jā, medaļa arī smuka.
- kas tālāk? sieva nikna, pats neizgulējies? Oi, pardon, tā bija "Prostamal Uno" reklāma. Es gribēju teikt, ka tālāk ir alus. Pelnījis īsti neesmu, bet pret gruzonu palīdzēs.
Nākamnedēļ rudens Zibens kross, novembra sākumā "Ņipro Ikru" skrējiens seriāla "4 debespuses" ietvaros Rīga - Iecava 42km, iespējams 16. novembrī skrējiens "Patriots", bet decembrī "Noskrien Ziemu" Priekuļos. Pa lielam man ir vēl pāris ambīcijas, tāpēc konjaku un Kubas cigāru baudīšu tuvāk decembra beigām. Shalom!
Shalom! Kaut ir grūti, vajag spēt - mocīties, bet finišēt (var protams, mēģināt piedzerties un nostāvēt, bet tā nebija gluži aizvadītās nedēļas nogales aktualitāte). Ozolniekos notikušā Jura Bērziņa piemiņas pusmaratona ietvaros es šoreiz uzskrēju mazumiņu - 7.5 kilometrus, lai pārbaudītu savu gatavību Siguldas pusmaratonam, kas būs akurāt jau šajā nedēļas nogalē. Gāja man tā visumā... pasmagi. Bet kā jau simtiem reižu esmu teicis, citējot savu pusaudžu gada senseju, basketbola treneri Vilni G.: "Grūti mācībās, viegli kaujā".
Ambīcijas skrējiena sakarā man bija kā sapņu pilis. Galvenais bija ātri nobliezt pirmos piecus kilometrus - akurāt tik ātri, lai laikrādis apstājas ne vēlāk kā pie 19:59. Respektīvi, līdz ar to vidējam tempam vajadzēja būt zem četrām minūtēm uz kilometru. Neoficiāli personiskais rekords ir 20:15, sasniegts tālajā 2011.gadā, bet sezonas ātrākie pieci kilometri nupat (pirms mēneša) tika noskrieti Valmieras pusmaratonā (20:39). Skaidrs, ka arī 7.5 kilo gribējās noskriet zem 30 mincēm, bet galvenais bija fikss piecītis.
Sākums patiesībā bija tīri jaudīgs. Vismaz uz sava fona, jo salīdzināt teiksim Kipčoges 2:50 vidējo tempu uz kilometru "Breaking 2" maratonā ar Pāruma 3:45 pirmajā kilī Ozolniekos nebūtu prāta darbs. Man ir aizdomas, ka tik ātri distanci es nebiju iesācis, bet, ja biju, tad varbūt kādas 1-2 reizes.
Tiktāl par skaisto. Otrajā kilometrā temps jau sāka kristies un ar tādu kā sniega bumbas efektu. Lai gan mans pulsometrs nedaudz ir sagājis tūtā un detalizētai info es tagad netieku klāt, jo tas plastmasas klucis nesinhronizē skrējienus ar kompi / viedtālruni. Taču ciktāl es visu iegrāmatoju savā krokotajā diskā, respektīvi, smadzenēs (atmiņas platē), tad otrais kilometrs arī bija nedaudz zem 4 minūtēm. Trešais visticamāk vairs ne, bet vidējais temps četru minūšu robežu pārkāpa kaut kur ap 4 kilometru. Tad es vēl spītīgi turējos pretī, sak uzkāpināšu tempu un gan jau ierakstīšos. Optimisms ir laba lieta, bet izskatās, ka tobrīd es ar to pārspīlēju. Ap 4.5 kilometriem sapratu, ka savas erotiskās fantāzijas par "Breaking 20" var atstāt sestdienas vakariem pie alus kausa un uzstādīju jaunu mērķi - 5.00 noskriet zem 20:15, kas būtu jauns personiskais rekords. Centos jau nu ļoti, bet kā teiktu ome Vizma no Varakļāniem - "pigu jums, ne personisko rekordu" - rezultātā 20:22, kas ir sezonas rekords. Baigi jau sajūsmā krēslus nelaužu, tā pašvaki : )
Pēdējie 2.5 kilometri jau vairāk bija izdzīvošana.Finišā ieskrēju ar ciparu 31:03 (organizatori apgalvo, ka 31:04, bet jau sekundāri - būtiski tas būtu, ja būtu 29:59 vai 30:00. Savukārt 31:04 vai :04 - pf, "lol, nau verc" iespringt uz sīkumiem. Pēc finiša jutos galīgi izpumpēts, saguris un samocīts. Vajadzēja kādas pāris minūtes, lai normāli atietu. Parasti tā nav. Mazliet pārsteigums, ka savā vecuma grupā tiku trijniekā, bet satelītskrējienos apbalvoja tikai absolūto kopvērtējumu (tur es sestais), tāpēc pie vēl viena medaljona netiku. Uzkarināju sev viņu iztēlē. Piestāv!
Papriecājies? Nu lūk, pietiek. Tagad pāriesim pie sausiem skaitļiem - Valmieras pusmaratonā (uzsveru - pusmaratonā) pirmos 7.47 (kas bija mana pulsometra uzrādītā distance Ozolniekos) veicu ātrāk nekā Ozīšos. Par kādām piecām sekundēm, bet tas nav būtiski. Ar to pašsajūtu un skriešanu, kas bija Ozolniekos, pusmaratonā mans temps kristos jūtami un galarezultātā rezultāts būtu nu tāds... Nē, nu personiskais TOP5 rezultāts sanāktu gan jau, bet vai tas ir tas, ko manas ambīcijas man ausī čukst?
Kāpēc Ozolniekos bija jūtams noplīsiens pa kilometriem? Ir vairākas teorijas - viena no tām vēsta, ka kaut kas līdzīgs saaukstēšanās vīrusam, kas krīt uz nerviem jau pāris nedēļas. Otrs variants varētu būt izlaidīgs dzīvesveids. Trešais - vienkārši nebija skrienamā diena. Vai viss kopā. Kaut kā tā. Tiekamies Siguldā.
P.S. Dace Ozolniekos neskrēja ceļgala problēmu dēļ, bet trases malā gan bija mans lielākais atbalsts. Sāku domāt - vai man labāk patīk, ka viņa ir trasē un es pēc finiša paralēli domāju arī kā viņai klājas vai arī, kad viņa ir trases malā. Mhm, forši jau, ka Tevi kāds finišā sagaida, tā ir mīlīga sajūta. Tālab... nu jā, Siguldā būs jāsagaida Daci finišā, lai viņai ir tā sajūta : )
