Renesanse. Izlaušanās: S4E2: Patriots un -2.1kg

Shalom! Vispār es zinu, ka daudzi no jums blogu gaidīja jau stipri agrāk, teiksim pēc "Patriota", kurā noskrēju ne gluži sūdīgi, bet speķaini un straglīgi (jūs taču zināt, kas ir stragls?) gan. Taču ņemot vērā manu jauno apņemšanos, diez vai būtu lāga jau dienu vai divas pēc sacensībām ierasties ar blogu un lepni paziņot – dāmas un kungi, esmu pazaudējis 362 gramus dzīvsvara : ) Drusciņ ātrāk jau prasījās blogs, tas gan, iemarinēju par kādām divām, trim dienām ilgāk. Bet par visu pēc kārtas.

Šī gada skrējiens "Patriots" man bija jau trešais starts šajās sacensībās. Pirmajā reizē es noskrēju 24km (tas ir diskutabls jautājums, bet mana viedierīce vienmēr ir uzmērījusi tuvāk 24km nekā 23) visumā cienījamās 2:07:35, ko otrajā gadā jaušami uzlaboju – jau 2:00:37. Šogad, ņemot vērā circumstances, zināju, ka pērnā gada rezultātu es nenomedīšu, bet to senāko gan varētu apskriet.  Čujs, ņuhs un poņa diezgan stabili informēja, ka būs līdzīgi kā pirms divi gadi.

Lai gan pēdējos gados biežāk mani var sastapt takās nevis asfalta skrējienos, nebūs melots, ka es joprojām sevi uzskatu par līdzenumu skrējēju, kas mēdz būt labs arī takās, kad ir superformā. Realitātē tas nozīmē, ka ar līdzvērtīgiem skrējējiem es, visticamāk, iegūšu handikapu līdzenumā, bet pakāsīšu to taku pauguros (vai arī labas formas gadījumā, iespējams, iegūto pārsvaru pratīšu noturēt). Patiesībā, esot ļoti labā formā es konkurentus mēdzu grauzt kā sēmenes arī pauguros, bet "Patriots 2018" noteikti nebija šis stāsts.

Jau vairākus gadus man ir interesanta sāncensība ar vienu no maniem koptreniņu biedriem Māri (viņš par to noteikti iesmīnētu, jo, kad gan bija mūsu pēdējais koptreniņš?!). Lielākoties līdzenumu distancēs, kuras ir līdz 30km ātrāks esmu es, bet takās un 30+ skrējienos viņš mani apspēlē kā norvēģu brīnumbērns Magnus Karlsens apspēlēja leģendāro Višiju jeb Višvanatanu Anandu 2013.gada pasaules šaha čempionātā : )

"Patriotā" jau līdzenuma posmā Māris man cilpoja pa priekšu (izņemot to brīdi, kad es šim pačakarēju prātu, apdzinu un kādas 49.2 sekundes pat skrēju pa priekšu), un tas liecināja tikai par vienu – formā, Tu, puskuili neesi. Temps it kā bija pieklājīgs, ik pa laikam kādu apdzinu, bet jutu, ka tas prasa liekus enerģijas resursus jeb vienkāršiem vārdiem runājot – Tu lec drusciņ augstāk par savu pakaļu un drīz pakaļa Tevi piezemēs. Piezemējums pienāca mežā, kur sākās pirmie pauguri. Nu labi, pirmos es vēl pievarēju diezgan ņipri, bet bija skaidrs, ka plīsiens nāks kā piektais gads. Atnāca. Distances vidusdaļa, tātad aptuveni 9.-16.kilometri) bija visumā izaicinoša, tā vairāk bija cīņa ar sevi un saviem augšstilbiem, kas uzvedās diezgan smagnēji (bet ikri, kā zināms, man ņipri).

Savukārt distances noslēdzošajā trešdaļā atguvu ko līdzīgu otrajai elpai. Ja esam precīzi, tad tā sākās aptuveni 2 kilometrus pēc uzkodu / dzirdināšanas punkta, kad acīmredzot sāka iedarboties tēja, kola un graužamais, ko iemetu māgā. Tālāk jau solis bija raits un stabils. Visticamāk, ierakstītos 2016.gada rezultātā, bet neilgi pirms finiša mani piebremzēja pēdējā laikā piefiksētās problēmas ar kāju – proti, parasti pēc 15 kilometriem (ne vienmēr, bet reizēm) sāk sāpēt / dedzināt / tirpt (?) labās kājas vidējo pirkstu trio (iespējams, ieskaitot arī drusciņ pēdu). Apstājoties un drusciņ pavingrinot pirkstus, sāpe uz laiciņu pamūk (ir mēģināts šo triku veikt skrienot – ne sūda, šitā to diskomfortu apjāt nevar). Nē, apavs nav aizsiets par ciešu. Problēmu meklēsim pie speciālistiem.

Faktiskais distancē pavadītais laiks bija ap 2:09:31, tātad savas divas minūtes aiz 2016.gada rezultāta un gan jau cīnoties ar klapatu tās divas minūtes arī zaudēju. Un varbūt pat būtu ātrāks par 2:07:35, jo distances pēdējos 5-7 kilometros ļautiņiem mizoju garām diezgan viegli un pārliecinoši. Bet rezultāts šoreiz nebija svarīgākais. Galvenais izbaudīt procesu (tā parasti saka visi, kuriem tas rezultāts štruntīgs, ha).

Kas attiecas uz pašpasludinātā etiopieša pašreizējo virsuzdevumu jeb -15 kilo, tad sākums bijis daudzsološs. Izrādās, ka pat drusku pamainot ēšanu un tā, divītis aiziet skanēdams. Tieši, tā, man 2.1kilo mīnusā un 12.9 līdz mērķim. Skaidrs, ka katru nedēļu tā nelidos un būs nedēļas, kad stāvēs uz vietas vai nāks klāt. Visticamāk, tās būs nedēļas, kad blogs kaut kur būs pazudis : )  Turpmāk blogi gan jau būs pirmdienās, lai man vieglāk savilkt kopsavilkumus.

P.S. 2016.gada etiopietī pirmajā nedēļā pa pieskari aizgāja 3.0 kilo, tiesa, tur arī bija jaušami dižāks speķis (un pirmajā nedēļā noskrēju krietni mazāk… uz pusi). Bet aizvadītās nedēļas cipari ir:

1. nedēļas kopsavilkums:
noskriets: 50.99
kg mīnusā ned: -2.1
kg mīnusā kopā: -2.1
līdz min mērķim: 12.9

Projekts Etiopietis: S4E1: Renesanse. Izlaušanās.

Shalom! Pirms kādas nedēļas kāds no maniem ilggadējiem skriešanas čomiem, koptreniņu biedriem un vispār lielisks čalis vaicāja, vai tad Projekts Etiopietis vispār ir aktuāls?! Uzkāpu uz svariem… Khm… viegli ieklepojos no redzētā un izdarīju nepārprotamus secinājumus, ka ir aktuāls. Ļoti.  Sveiks, puskuili!

"Etiopieša" pasākuma galvenā problēma bija tāda, ka faktiski sasniedzot "laimīgo zemi" t.i. noteiktu svara kategoriju, svars tā nopietni vairs netika kontrolēts. Tā nu lēkāja kā lieldienu zaķis ap centneru, zem un virs centnera. Pirms sacensībām, ar gudrību un viltu, kā bokseris, drusciņ nometu, pēc sacensībām, kā likums, uzēdu atpakaļ. Vai uzēdu ar uzviju. Jo kā zināms, pēc sacensībām aliņš un šašliks garšo aptuveni 3.14 reižu gardāk nekā pirms tām.

Turklāt šajā rudenī vecais labais joks ar "nu šos liekos kilo es izkratīšu brīvdienu garajā treniņā" vairs neiet krastā, jo es riju. Diezgan bezjēdzīgi, es teiktu. Tātad man vai nu vajag uztura speciālistu Jāni Leiti vai arī kāda smuku daiļavu ar pātagu (nu moš asi nagi arī der), kas uzmana manas gastronomiskās izvirtības. Lai gan man domāt, ka galvenais iemesls, kāpēc man nav trenera un uztura speciālista, ir fakts, ka esmu diezgan liels individuālists un brīvdomātājs, kas grūti pakļaujas dresūrai.

Ja man jautā, kādā sakarā izziņot kaut kādu apņemšanos dienu vai divas pirms valsts svētkiem nevis teiksim slavenajā 1. janvārī, tad jāatzīst, ka gada pirmā diena, kā apņemšanās sākums ir stulbākais, ko cilvēks var izdomāt : ) Apņemies tagad un sāc pildīt tagad. Un vēl arī pakonsultējies pie astrologiem, kad ir superlaiks priekš visādiem huhļi-muhļi : )  Hehe, kā tad…

Kāpēc renesanse? Jo "plikais" etiopietis jau ir bijis un restarts arīdzan. Tagad projekts tāds iesūnojis, es iespeķojis, tātad prasās pēc atdzimšanas. Disciplīna, uzturs, alus un siers arī vēlami. Kāpēc izlaušanās? Jo 2019.gadā es labošu personiskos rekordus ap kuriem siekalojos jau labu laiku. Vēsture liecina, ka mērķu sasniegšana man labāk sokas tad, kad par tiem paziņoju publiski, tāpēc arī palaižu muti un šeku reku:

- (vismaz) mīnus 15 kilo dzīvsvarā  (līdz nākamajam pusmaratonam, tātad pavasarim), kas nozīmē, ka šobrīd uz tablo ir +15.0.
- pusmaratons zem 1:31:56, bet vispār [nameiz un] - zem 1:30:00
- maratons zem 3:30:00,
- 5km zem 20:00 un 10km zem 41:30.
- aliņa izdzeršana 12 sekundēs

Prioritātes šajā listē, protams, ir pirmais, otrais un piektais. 3 un 4 ir tā… pēc situācijas. Nav jau teikts, ka piecīšus un čiriku skriešu. Un maratonu. Šobrīd nav pat plānā, bet… vēsture liecina, ka šim pasākumam parasti piesakos starp Ziemīšiem un Jauno gadu. Un kuram gan negribas novicot maratonu, kurš iekļauts starp pasaulē prestižākajiem jeb saņēmis "Gold Label".  Tā ka..

Un jā, tāpat skaidrs, ka 2019.gadā ir dižprioritāte  "Pārumu pārgājiens"  (S2), ņipri skriet Stirnu buku, "Noskrien ziemu" un drusciņ Skrien LV.

Uzmaniet mani, slavējiet un rājiet, ja nepieciešams, un citējot klasiķi, teksti par tēmu: "sarauj, kuili", "kas par malacīti", "haha, lol, speķotais lašara" un "jū ken dū it" ir pat ļoti rekomendējami.

P.S. Tuvākie starti:
17.11. Skrējiens Patriots (24km)
09.12. Ozolnieku ziemas skrējiens (15km)
16.12. Noskrien ziemu. Priekuļi (~20km)

* S4E1 ir akurāt ceturtās sezonas pirmā epizode (šis pie etiopieša ceturtās sezonas, jo faktiski jau gatavojamies nākamajam gadam). Shalom! 

Projekts Etiopietis: Hei, skrienošais, kur esi paslēpies?

Shalom! Sezona taču nekad nebeidzas, vai ne? Bet, ja godīgi, tad nebeidzas skriešana, sezonai ir savs sākums un gals. Vai galiņš. Vai galiņa imitācija. Manā interpretācijā sezona parasti bijusi ir no marta līdz oktobrim, viss pārējais, proti, novembris, decembris, janvāris un februāris, ir starpsezona.  Tajā arī var skraidīt (skrējiens Patriots, Ozolnieku ziemas skrējiens, Noskrien Ziemu), bet būtībā tā ir gatavošanās nākamajam gadam. Vai tā ir šogad? Laikam nē, esmu ielicis sezonu drusku citos rāmīšos.

Šīs sezonas, kas bija akurāt desmitā, noslēgumā man bija vēl plāns uzcilpot Siguldas pusmaratonu un, iespējams, arī Carnikavas rudens Zibens krosu, kur divus gadus pēc kārtas pierādīju, ka esmu elitārs kuilītis, respektīvi, ātrākais svarā virs 100 kilo. Jā, un pirms gada teicu – pietiks, esmu labākais, jāļauj uzvarēt citiem : ) Un tomēr šajā pavasarī izmēģināju sevi vēl vienā resno skrējienā turpat Carnikavā – piejūras skrējienā, kur sešu kilometru distancē atkal izcēlu zeltu.

Patiesībā ilgāku laiku apsvēru tomēr skriet arī šo Zibens krosu, lai arī tas vairs nav Latvijas čempionāta ietvaros. Sak, ja jau esmu stabilā speķī (iespējams, lielākajā pēdējo divu gadu laikā), tad kāpēc gan ne? Arī tauta, akurāt 64% teica, ka jāskrien. Tomēr acīmredzot dzīvīte, dzīvīte (šūpojos tevī) visu salika savās vietās. Labāk nē, un šeit argumenti:

- uzvarēju un aizstāvēju titulu, tātad sev pierādīju
- bračiņam jātiek trijniekā, tātad – kāda starpība – Janka vai Dzinča
- biju apslimis – negribu skriet uz pusslodzi un riskēt ar ātrākā kuiļa titulu
- publiski biju apņēmies šogad neskriet 

Nu re, četri jaudīgi argumenti. Tieši tāpēc tā saucamais "sezonas finišs" man bija "Iecavas rudens", ko vēlāk argumentēti nokritizēju par organizatorisko līmeni un ķeksīšiem ķeksīšu pēc. Starp citu, tās bija arī manas 100. sacensības skrējēja karjerā. Ņemot vērā, ka starpsezonā plānoju cilpot aktīvāk nekā iepriekš, ar sevi iekšēji laikam būšu vienojies, ka sezona ir kalendārais gads. Tātad, janvārī sākam, decembrī beidzam, lai gan viss ir relatīvs – ja jau skrien visu laiku, tad tīri teorētiski visa dzīve un skriešana tajā ir viena gara, skaista un valdzinoša sezona.

Kopš "Iecavas rudens" esmu paņēmis "radošo pauzi" sacensībās (aizeju ierakumos?), un arī treniņos nereti meklēju motivāciju un iedvesmu. Te viņa atnāk, te aiziet. Uzmetot aci jubilejas sezonai, lai gan visus dižmērķus neesmu sasniedzis, sirdi silda vairākas lietas:
- šogad visos trijos pusmaratonos ievēroju likumu "zem 100 minūtēm". Jā, protams, ciparus prasījās skaistākus, bet ne visu var gribēt
- piedalījos visos "Stirnu buks" posmos, ieskaitot absolūto "to do", respektīvi Piebalgu
- lai gan sezonas gaitā vairākkārt bija stragls, kas saistīts ar veselības jautājumiem (vairāk sezonas ievadā), visā visumā (un galaktikā), skriešanas prieku nepakāsu un pratu pasmaidīt par klapatiņām
- skriet ir brīnišķīgi (arī tad, kad ir "skriešanas krīze", jo kā zināms pēc lejām paļubomu nāk kalni un pēc krīzēm nāk izaugsme un tā tālāk). 

Kas attiecas uz jubilejas sezonu un "radošo pauzi" tajā, tad domājams, ka radoši klusēšu (un būsim godīgi – kačāšu atpakaļ kaut kur pakāsto (iespējams, tās ir tikai manas iedomas) skilu līdz gandrīz Latvijas simtgadei, proti, 17.novembrim, kad plānots piedalīties skrējienā "Patriots". Jau trešo gadu pēc kārtas. Tad arī lūkošu saprast, kāds ir mans skils, jo čomiem pakāst 20 minūtes nav stils : ) Vēl 2018.gada startu listē man iezīmējas arī Ozolnieku ziemas skrējiens (9.decembris) un "Noskrien ziemu" 1. posms Priekuļos (16.decembris). Plānots, ka tieši Priekuļos būs mana debija "zieminiekos" un gan jau es feisītī paspēšu arī Tev vēl atgādināt, ka "Tev noteikti jāskrien NZ Priekuļos, jo tas ir kruta, fenomenāli un ekskluzīva iespēja nolikties uz pakaļas un ar komfortu tikt uz kājām (jo dižā skrējēju cilts Tev noteikti palīdzēs" : ) Ar "Noskrien ziemu" ir gluži kā ar "Stirnu buku" – manā "apdarē" tas ir stāsts par to, ka, kas ilgi nāk tas labi nāk. Lai gan principā NZ man vajadzēja debitēt jau pirms gada. Bet labs nāk ar gaidīšanu.

Šosezon es savus mērķus skaļi neizpaudu, bet varbūt vajadzēja, jo kā zināms, tad manā gadījumā tas veicina motivāciju un apņēmību tos sasniegt. "Projekts Etiopietis" tam ir pierādījums – puika pateica, puika izdarīja. -27kg? Īzī pīzī! Kuilis. Puskuilis. Etiopietis!

"Etiopieša" jauno sezonu izziņošu visticamāk jaunajā gadā. Ir pāris idejas, kā iekustināt savu pakaļu (vai drīzāk iespert pa to) un nodarboties ar pašiedvesmu. Un laikam arī mērķus izpaudīšu skaļi (šī sezona pierādīja, ka mērķus skaļi pasakot ieslēdzas "karmiskā pretestība", kā apgalvo valstī zināmākais astrologs, visticamāk, ir tukša d**šana – man tos neizpaužot, pretestība bija vēl lielāka nekā mazajam Ansītim cīņā ar aizcietējumiem).  Vai "sarakstā" būs arī trešais maratons? Nez, pagaidām saku, ka nē, bet, kā saka krievi, tad "ješčo ņe večer". Kad skrienlatvieši un #EsEsmuStirnuBuks izziņos nākamās sezonas posmus, varēs lēnām arī sākt sazīmēt savu kalendāru. Rimant, jej bogu, gaidu, kur Stirnu buka takas vedīs mūs nākamgad. Shalom! 

Projekts Etiopietis: Sveiks, krampi, vecozēn!

Shalom, fenomenālā skrējēju nācija. Viņsestdien finalizēju   vienu no saviem sezonas "must do", proti, izskrēju visus šīs sezonas Stirnu buka posmus. Sezona bija lieliska, es izbaudīju katru no skrējieniem, par ko sirsnīgs paldies Rimants un viņa komandai – tas, ko jūs darāt un ko esat izveidojuši,  ir kaut kas patiesi fantastisks. Par Stirnu buku runā pat tie, kas to nekad nav skrējuši, jo redz, dzirdējuši, ka ir kāds sacensību seriāls, pēc kura visi ir kaifā. Tie ir nākamie  dalībnieki. Es arī pirms diviem gadiem biju "nākamais dalībnieks", jo buka kalnu karaliene Evija mani mudināja, ka "Tev ir jāskrien Stirnu buku". Domāju – kas tur tāds īpašs? Noskrēju 2016.gadā Beverīnā Zaķi, noķēru mazuma piegaršu un pēc finiša biju kaifā. Tādā, ka pēc tam blogā to vaļsirdīgi nosaucu par "kolektīvo orgasmu, ko sniedz skriešana". Fair enough : )

Taču atgriežoties pie mūsdienām, kā ja teicu, dalība visos šīs sezonas Stirnu buka posmos bija mans "must do". Pērn nācās izlaist vienu posmu čomu būšanas dēļ, jo nošāvu divus zaķus ar vienu šāvienu – apciemoju manu diždraugu Bruno un noskrēju Aizkraukles pusmaratonu, kas vēsturē iegājis kā pirmais 21.0975, kurā esmu kāpis uz pjedestāla (bronza). Šogad jau uzreiz zināju – skriešu visus. Tas ir jāizdara. Kaifs ir jāķer vispārākajā pakāpē. Noķēru. Kaifu. Sāpes. Ciešanas. Krampjus. Spēku izsīkumu. Enerģijas zudumu. Autopilotu. Un pāri visam – yes, baby, skriešanas kolektīvo orgasmu.

Līgatnes Stirnu bukā skaidri zināju, ka skriešu kādu no garākajām distancēm – lūsi vai buku. Tīri  no sirds gribējās lūsi, jo ar to sezonu sāku (un gribēju nobeigt), taču klausot intuīcijai un veselajam saprātam izvēlējos buku, jo nejutos drošs par sportisko kondīciju, kā arī zināju, ka organizatori būs parūpējušies par sasodīti grūtu (bet pasakainu) sezonas "Grand Finale". Izvēle bija pareiza.

Startā diezgan ātri palaidu priekšā vienu no saviem lojālākajiem skriešanas čomiem Māri. Parasti viņš elpo manus putekļus, bet šoreiz kā multenē par "road runner" aiznesās pa priekšu. Domāju – lai jau skrien, noķeršu ap kādu desmito. Ap trešo mani apgāja Iecavas ņiprais ikrs Andis. Uz viņa jautājumu, kā skrienas atbildēju ar fake news jeb "viegli", bet laikam Dieviņam sestdien nebija laba humora izjūta. Sak, es Tev parādīšu "viegli". Parādīja.

Vispār diezgan agri sapratu, ka šī nav mana skrienamā diena – it kā skrējās normāli un nekādu globālu klapatu nebija, bet kaut kas īsti nebija lāgā. Ap desmito kilometru Māri nebiju noķēris. Toties, kad pie dzirdināšanas punkta, kur sadalās buki ar lūšiem (ap 11.-12.) mani apskrēja bijušā dūdiņa, es pie sevis nodomāju: "Pārum, lūk ir Tavs līmenis. Šodien Tevi apskrien viņa, rīt penZonāri un nūjotāji". Par šo pavērsienu šķiet pārsteigts biju gan es, gan viņa. Nē, nu skaidrs, ka visu jau varēja pavērst tā, ka vai nu viņa ir lieliskā formā (par ko prieks) vai es sūdīgā (par ko… haha, saņemies, speķotais lašara) vai (visdrīzāk) – abi kopā.

Lielākie mēsliņi sākās vēlāk. Ap kādu padsmito, kas varēja būt 15., bet īsti neatceros, vēl sev netipiski nozīmējos lieliskā fotovīra Mareka priekšā, pretojoties gravitācijai un paceļot savu speķi pāris centimetrus virs zemes (domāju, ka tas ir vispareizākais apzīmējums, lai gan patiesību sniegs bilde, ko Mareks noknipsēja). Drīz pēc tam, jutu, ka sāk vilkt augšstilbu. It kā neredzams vīriņš (sauksim viņu par Fedoseju) bakstītu to. Sākumā domāju, ka pārpratums, bet ātri sapratu, ka pie manis ieradies krampis, sak, "Hello, Janis, my old friend". Bingo, pirmoreiz kopš 2012.gada Rīgas maratona. Pirmoreiz Stirnu bukā. Par to mums atkal jāiedzer… 

Skaidrs, ka turpinājums bija atkarīgs no krampjiem – kad tie mani ņēma priekšā kā Dītrihs Rozamundi vācu pornofilmā, tad diez ko labi es uz priekšu netika, kad Dīdrihs ar Rozamundi ieturēja pauzi, tad varēju pat drusciņ paskriet. Vai paiet. Vismaz nebija jāstāv dīvainā pozā, atgāžot pakaļu, jātēlo vingrotājs, kas iemaldījies starp stirnu bukiem un tā tālāk. Bet krampji atgriezās vēl un vēl. Un arvien vairāk vietās. Tagad domāju… 2012.gadā Rīgas maratonā krampji mani ņēma pie dziesmas abās kājās un visur no 26. līdz 40.kilometram. Kā es tiku līdz finišam? No kurienes tas spīts un "kaut vai rāpus, bet finišs jāsasniedz". Protams, ka gēni, bet… pēc Līgatnes krampjiem, kas bija tikai vienā kājā un augšstilbā es uz savu 2012.gada ciešanu ceļu Rīgas maratonā skatos ar respektu, cieņu un savā ziņā pat apbrīnu. Tur tiešām jābūt raksturam.

Atgriežoties pie Līgatnes, būsim godīgi – uz daudzo kāpumu fona sprinta etaps bija faktiski īzī pīzī pasākums. Par nelaimi, tajā posmā, lai arī krampji nebija maksimālajā intensitātē, tomēr mani ņēma pie dziesmas, un vienīgais, ko es varēju – soļot vai viegli patipināt. Tas rezultājās ar respektablo 1600.vietu Sprinta etapā. Izcils rezultāts un fantastiska precizitāte : )

Ja neiet, tad neiet līdz galam. Visas distances garumā biju gana uzmanīgs, lai nenorautu uz mutes, tomēr ap kilometru pirms finiša, saskāros ar neizbēgamo un uzmetu diezgan šarmantu kūlenīti. Man pat patika. Nošmulējos. Pirms finiša pieliku soli, jo krampji, lai gan ar mani draiski saspēlējās, it kā būtu gatavi atgriezties, tomēr  pažēloja, ļaujot cienījami ieskriet finišā. Skaitļiem nav nozīmes. Stirnu buks šosezon bija lielisks. Klau, Rimant, kad būs zināms nākamās sezonas kalendārs?

Pēc nedēļas uzskriešu dzimtajā Iecavā, plaši reklamētajā un slavenajā "Iecavas rudenī", kur allaž skrien augsta līmeņa zvaigznes. Piemēram, es un Andis : )  bet tam sekos Siguldas pusmaratons. Pag, es teicu pusmaratons? Vispār pēc Līgatnes nopietnu apsveru nomainīt distanci no 21 uz 10.5, jo gribu turpināt savu "zem 100 minūtēm". Visticamāk, izlemšu pēdējā brīdī, balstoties uz sajūtām treniņos un "Iecavas rudenī". Intriga saglabājas…

Projekts Etiopietis: Valmiera, 7x sotaciņš un alus

Shalom! Aizvadītās nedēļas beigās aizvadīju vienu no sezonas svarīgākajiem startiem, proti, pusmaratonu Valmierā. Kā jau pēdējo gadu pusmaratonos, ambīcijas un ekspektācijas man allažiņ bijušas  lielas. Tā bija arī šoreiz, lai gan par ekspektāciju realizāciju nudien nebija pārliecības.

Atceros, ka pērn es biju diezgan drošs, ka nomedīšu 89 minūtes (1h29) un pērnā Valmiera, kurai nebiju speciāli gatavojies, pārliecību tikai stiprināja (otrais visu laiku labākais rezultāts – 1:34:18). Savukārt šogad pirms Valmieras es nudien nebiju drošs, ka ierakstīšos 100 minūtēs un baisākajās prognozēs figurēja štruntīgāks rezults par debijas pusmaratonu (1:42:51, 2009.).

Debijas pusmaratons, starp citu, bija Valmierā 2009.gadā. Tieši tāpēc Valmiera man vienmēr bijusi īpaša. Valmierā arī pirmoreiz izskrēju zem 100 minūtēm un  divreiz labots personiskais rekords. Šarms, ko izstaro šī Vidzemes pilsēta, ir īpašs. Kopš savas apzinātās skrējēja karjeras sākuma Valmierā neesmu skrējis tikai divreiz – 2013.gadā, jo aizbraucu uz Viļņas pusmaratonu, un 2015.gadā, kad manas ambīcijas sabremzēja savainojums, kas lika ātrāk noslēgt sezonu un vēlāk palaisties speķī, kas 2016.gada vasarā noveda pie "Etiopieša" projekta. Starp citu, pirmais starts "Etiopieša" ietvaros bija tieši… mhm, Valmierā. Speķaini 6.2 kilometri, ha : )

Atgriežoties pie šīgada Valmieras pusmaratona, tad minimālais mērķis bija turpināt "100 minūšu" sēriju, proti, izskriet atkal zem 1h40. Sērija sākās etiopieša projekta ietvaros 2017.gada pavasarī Liepājā un turpinās allažiņ un joprojām. Zīmīgi, ka līdz tam garākā sērija "zem 100 minūtēm" bija… tikai 2x. Bet šī gada Valmiera bija jau septītās sacensības zem simtiņa.

Šī gada samocītā un mistiskā Rīga šo seksīgo sēriju gandrīz pārtrauca, bet par laimi iejozu finišā 11 sekundes pirms 100 minūtēm. Aizvien neesmu ticis gudrs, kā tas nākas, ka distances otrā puse bija 7 minūtes (!) lēnāka par pirmo, jo tā nekad nav bijis. Akcentējot un uzsverot to, ka tā nav bijis pat gados, kad biju reāli sūdīgs. Izņemot klaji štruntīgos pusmaratonus (Ventspils 2013., Liepāja 2013., Jelgava 2014.).

Atzīšos godīgi, ka pirms Valmieras dižākais mērķis bija sasniegt personiskā TOP3 rezultātu, kas savulaik nozīmēja ne lēnāk par 1:35:23. Minimālo mērķi pieminēju jau augstāk. Rezultātā sanāca kaut kas pa vidu. Un esmu pat klaji apmierināts. Sapni par ap 1:35 atmetu jau pirmajā aplī, nākamajos divos (mhm, kopā bija 3) galvenais uzdevums bija ierakstīties sotaciņā, un diezgan ātri es sapratu, ka tas tiks realizēts, lai gan līdz beigām paliku piesardzīgs – sak, nevar jau zināt, kādus jokus var izspēlēt organisms. Neizspēlēja.

Ja skatāmies tīri statistiski, tad pirmais no trim apļiem bija ap 31:42, bet jau otrajā temps tika būtiski pakāsts, nokrītot uz 33:16 (tātad faktiski pusotra minūte). Trīs apļu kontekstā tas teorētiski ir daudz, bet praktiski maz. Pilsētā runā, ka tempa noturēšanā  esmu labi trenēts, un Valmiera to pierādīja. Otrais un trešais aplis bija praktiski identiski (33:16 un 33:18). Paldies baloniem aiz muguras, tie mani pavilka uz priekšu, īpaši pēdējā aplī. Un arī tas, ka Māris bija relatīvi tuvu, jo neies tak viņu palaist garām finiša taisnē, ha! Un vēl – pirmie 10.55 un otrie 10.55 atšķīrās tikai par 1m25m, kas ir laba tendence, jo parasti distances pirmo un otro pusi šķir ap 3 minūtēm. Savukārt visu laiku labākajā pusmaratonā (1:31:56, Sigulda 2012.) otrā puse bija vien par 56 sekundēm lēnāka. Kas attiecas uz pašsajūtu Valmieras pusītē, ja skatās tīri pēc šī gada pusmaratoniem, tā bija labākā kāda šogad bijusi. Un tā ir vēl viena laba ziņa. Pirms Siguldas. 

 Kas līdz Siguldai? Daudz treniņu, Stirnu buka Grand Finale 29.septembrī Līgatnē un Iecavas rudens 6.oktobrī. Un tad… 13.oktobrī diži labs skrējiens Siguldā. Skaitļus neminēsim, tie ir manā galvā : )

P.S. Valmierā pēc finiša bezalkoholiskais aliņš garšoja kā alkoholiskais. Sapņaini aizdomājos… ja tā būtu vienmēr, haha!


Etiopieša 41 pusmaratons:
Sigulda 2012 (13.10): 1:31:56
Valmiera 2017 (17.09): 1:34:18
Sigulda 2017 (07.10.): 1:35:24
Liepāja 2017 (26.03): 1:35:48*
Valmiera 2011 (18.09): 1:35:53
Valmiera 2012 (16.09): 1:36:41
Liepāja 2018 (07.04): 1:37:35
Ventspils 2012 (16.06): 1:37:37
Biķernieki 2013 (28.04): 1:38:01
Valmiera 2018 (16.09.): 1:38:05
Ventspils 2011 (19.06): 1:38:12
Sigulda 2011 (15.10): 1:38:20
Valmiera 2010 (19.09): 1:38:57
Aizkraukle 2017 (27.05.): 1:38:58
Ozolnieki 2010 (23.10): 1:39:40
Rīga 2018 (20.05): 1:39:49
Rīga 2010 (23.05): 1:40:29
Rēzekne 2013 (4.04): 1:40:30
Ozolnieki 2014 (19.10): 1:41:29
Liepāja 2012 (15.07): 1:41:53
Sigulda 2014 (11.10): 1:42:47
Valmiera 2009 (27.09): 1:42:51
Viļņa 2013 (15.09): 1:43:57
Mežaparks 2011 (16.04): 1:44:32
Mežaparks 2010 (27.03): 1:44:40
Biķernieki 2012 (29.04): 1:44:48
Liepāja 2011 (17.07): 1:45:10
Valmiera 2014 (21.09.): 1:45:11
Sigulda 2013 (12.10): 1:45:22
Kuldīga 2013 (10.08): 1:45:33
Rēzekne 2015 (06.04): 1:45:45
Rīga 2014 (19.05): 1:47:22
Ventspils 2014 (15.06): 1:47:55
Kuldīga 2014 (09.08.): 1:47:59
Biķernieki 2014 (29.04): 1:47:59
Ventspils 2015 (21.06): 1:49:57
Rīga 2013 (19.05): 1:50:12
Kuldīga 2010 (07.08.): 1:50:15
Ventspils 2013 (22.06): 1:53:12
Jelgava 2014 (12.07): 1:56:02
Liepāja 2013 (20.07): 2:03:39

* - tautā runā, ka distance bijusi savus 300 metrus īsāka... 

Projekts Etiopietis: Gaiziņ, Tu joko?

Shalom, susuriņi! Pašpasludinātā etiopieša blogs nav bijis labu laiku, kā pilsētā runā. Respektīvi, kopš iepriekšējā Stirnu buka posma. Kas loģiski, jo tā pa nopietnam vasarā pašpasludinātais skrien tikai Stirnu buku. Un skrēja arī Latvijas augstākajā paugurā Gaiziņkalnā. Paldies, Rimant, paldies visa Stirnu buka komanda, šis kārtējo reizi bija diži, vareni un seksīgi. 

Ja godīgi, es biju plānojis Gaiziņā skriet buku (par lūsi rausījos). Vienīgā problēma – pēc nedēļas ir Valmieras pusmaratons, kurā ir lielas ekspektācijas. Viena lieta, ko es plānoju, otra lieta, ko gudri cilvēki saka. Tieši tāpēc izmantoju opciju "zvans draugam", un draugs šajā gadījumā bija tētis, kam tomēr ir mūžizglītība sportā. Viņš pārliecinoši norūca: "Zaķis. Ne vairāk". Klaji gan to neakcentēja, bet lika noprast, ka uz Valmieru jābūt pēc iespējas svaigākam, bet ar diviem pusmaratoniem nedēļas laikā – nu kāds Tu svaigais būsi, jopštudej?

Tētim jāklausa. Paņēmu Zaķi. Skaidrs, ka apzinājos, ka Gaiziņš ir Gaiziņš un skriešu prātīgi. Tā arī sāku. Lai gan pirmais kilometrs parasti ir tāda "izretināšanās spēle", tas nebūt nebija lēnākais kilometrs (info statistiķiem – sestais ātrākais). Kad lēnākie "priekšgājēji" bija apskrieti, ieslēdzu "gāzi grīdā" un trešo kilometru noskrēju kā ātrāko (5:27 – phe, nekas īpašs). Nākamie kilometri bija zigzaga formā – te ātrāks, te lēnāks un tā tālāk. Ak, jā, otrajā kilometrā ieslēdzu "mīksto" viena iemesla dēļ – skrienot lejup no kāda paugura, diezgan jūtami pamežģīju potīti un kilometru mēģināju saprast vai nav "sūdi rallā". Kad sapratu, ka nav, skrēju tālāk no sirds un no rajona, vienlaikus vērīgi čekojot, kur lieku kājas.

Kalnu bija gana un visumā izaicinoši, bet vienalga nešķita tā, ka būtu baigi grūti. Ja nākamgad Stirnu buks lēks Gaiziņkalnā (un man domāt, ka lēks), tad gan būs jāizvēlas vismaz buks vai lūsis. Gribas jau sevi drusciņ pamocīt.

Katrā ziņā Gaiziņkalna Zaķis bija krietni vieglāks nekā Kamparkalna Zaķī. Protams, tad bija karstāks, bet kopējā skrienamsajūta bija labāka, lai es, kā eksperts teiktu, ka drīzāk kājas savu darbu izdarīja, bet organisms tomēr nejutās līdz galam komfortabls. Neko darīt, sacensību dienu tak neizvēlas – kad (stirn)bukmeikeri ieliek, tad skrienam.

Un šajā nedēļas nogalē skrienam Valmierā. Pusmaratonu. Numur 41. Ekspektācijas ir tādas, kādas viņas ir, bet tā kā neesmu politiķis, tad muti nebrūķēšu – lai runā darbi. Shalom!

Šlokenbeka, Šlokenbuks un lidojuma režīms

Shalom, brāļi un māsas, draugi un biedri, lojālie sekotāji un dižā skrējēju nācija. Sestdien atkal skrēju Stirnu bukā, atkal bija forši un actiņas jau mirdz pēc dalības nākamajos posmos, kas tuvākā pusotra mēneša ietvaros notiks Gaiziņkalnā un Līgatnē. Bet par visu pēc kārtas, jo galu galā aktuālā tēma šobrīd ir Šlokenbuks.

Man vēl svaigā atmiņā pērnā gada Šlokenbekas Stirnu buks, kur lūša distancē pamanījos divreiz noraut uz mutes, atdauzīt ribas un finišā ieklunkurēt kā sērīgais Vasīlijs. Psiholoģiski tas bija radījis manī iespaidu, ka šis posms  ir diži grūts (jo pērn sasisto ribiņu dēļ sanāca druciņ pamocīties), lai gan patiesība un sestdiena parādīja, ka Šlokenbuks nav tik baiss kā viņu mālē. Šoreiz, visticamāk, jau pieminētā psiholoģiskā faktora dēļ izvēlējos buka distanci (23km), lai gan pēc sajūtām finišā varēja startēt arī lūsī – drusciņ vairāk sagurtu, kādas 40 minūtes vēlāk finišētu, bet tie jau tādi sīkumi vien ir.

Sens tik sens bija tas laiks un stāsts, kad mēs, trīs ņipri skrējēji – Jānis, Andis un Māris – bukā jozām vienu un to pašu distanci. Ja atmiņa neviļ, tad pēdējo reizi tas bija 2017.gada 29.jūlijā pasakainajā Pokaiņu mežā. Toreiz finišējām drusku vairāk kā desmit minūšu robežās, veiklāko soli nodemonstrējot Andim. Šoreiz man galvenais bija nepakāst viņam 20 minūtes, kā tas gadījās Kamparkalna Stirnu buka niecīgajā Zaķa distancē (un visas gudrās atrunas par to, ka gatavojos pārgājienam, taupīju spēkus un tā tālāk šoreiz nevarēja izmantot, ha). 

Pāris pirmos kilometrus skrējām kopā ar Māri, kamēr Andis, kā ierasts, maskējās kaut kur aizmugurē. Jutos labi, tāpēc vienubrīd no Māra notinos, bet pēc brīža viņš atkal bija klāt. Līdz sprinta etapam, kas bija kādā septītajā kilometrā, atkal pamuku (lai gan redzeslokā viņš bija teju visu laiku). Principā arī sprinta kalnā uzskrēju tīri tā neko, bet kādus 30-40 metrus  pirms sprinta etapa finiša pamanīju, ka kā zibens zellis man garām panesies Andis. Ak, šis viltīgais taktiķis : )  Varēja noprast, ka jauneklis ir tīri labā formā un manos plānos neietilpa par katru cenu dzīties pakaļ. Tikmēr Māris kaut kur bija pazudis. Vēlāk izrādījās, ka viņam ar 23 kilometriem izrādījās par maz – nolēma apmaldīties un pieķert trīnīti klāt. Tātad viņam sanāca buklūsis!

Trase pati par sevi bija tīri forša (nu kā jau vienmēr, izņemot gadījumus, kad trase ir pasakaina (Korneti, Piebalga)) - ja neņem vērā pāris dižus kalnu kāpumus, vairāk vai mazāk puslīdz īzī pīzī pasākums. Kas vēlreiz apliecina, ka iepriekšējā gadā man lielāko daļu "ai, cik grūti" sajūtu radīja sasistās ribas nevis pati distance. Vai arī es pamazām sāku uzņemt formu rudens pusmaratoniem.

Lai gan šogad nebiju plānojis raut uz mutes, kaut kur ap 18.-19.kilometru (precīzi gan neatceros), tomēr ieslēdzu lidojuma režīmu. Kājiņas jau bija sagurušas, pārāk augstu viņas necilāju un tādā gadījumā zaudējot koncentrēšanos kaut uz brīdi, var nepamanīt kādu viltīgi paslēpušos saknīti un aizķerties. Tā arī man sanāca – aizķēros un eleganti nolikos uz sāniņa. Tā mīksti un pufīgi. Vai nu zeme mīksta vai es speķītī  palaidies : ) Svara vērotāji gan pēdējo variantu neapstiprina – ziņo, ka speķītis sāk zustin zusti. Pēdējais kilometrs  man izrādās bija visveiklākais, kas apliecina faktu, ka enerģijas rezerves vēl bija gana (varbūt tiešām vajadzēja lūsi?). Finišs 2:24:51 jeb aptuveni tā kā es biju plānojis optimistiskajā variantā (līdz 2h30).

Šis man jau bija 12 stirnu buka posms, un, interesanti, ka distances esmu draudzīgi sadalījis – bijuši gan 4 lūši, gan 4 stirnu buki, gan 4 zaķi. Zaķiem gan parasti bijis kāds racionāls izskaidrojums – piemēram, debijas reizē 2016.gadā vairāk nejaudāju ņemt, pērn Līgatnē Zaķi izvēlējos, jo tas bija pēc traumatiskās Šlokenbekas un baidījos pirms svarīgā Siguldas pusmaratona vēlreiz noraut uz mutes vai sevi samocīt, šopavasar Ogrē zaķojos tā iemesla dēļ, ka organisma niķu dēļ nācās nomest apgriezienus, bet Kamparkalnā – piesardzības nolūkos, jo posms bija vien pāris dienas pirms pārgājiena Iecava – Mauragi. Tīri pēc aicinājuma es esmu diezgan stabils buks vai pat lūsis. Šogad lūsēns skriets tikai reizi (pērn – 3), bet gribētos vēl vismaz vienreiz. Iespējams, sezonas "Grand Finale" posmā Līgatnē.

Tikmēr nākamais starts, pēc visa spriežot, būs 8.septembrī Gaiziņkalna Stirnu bukā, kam pēc nedēļas sekos Valmieras pusmaratons. Vai starp Valmieru un Līgatni, kas septembra beigās, būs arī vēl kāds skrējiens septembra trešajā nedēļā – par to ekspertu panelis vēl diskutē. Lai jau padiskutē, es tikmēr uzkačāšu skilu rudens varoņdarbiem. Shalom!