Shalom! Ja kāda mērķa virsuzdevums neizdodas, reizēm cilvēku pārņem tāds kā
vieglas formas besis. Kā no tā tikt vaļā? Ir vairāki varianti – ļaut visam
ritēt savu gaitu vai arī ļaut visam ritēt savu gaitu un vēl sev par prieku
pabarot savu ego. Es izvēlējos otro variantu.
Nedēļa pēc "Medības 89" superfināla bija tipiska dižmērķa
nesasniegšanas pēcnedēļa – motivācija jāmeklē ar jaudīgāko lukturi, organisms
izliekas par sagurušāku nekā ir un tamlīdzīgas muļķības. Zināju, ka tas ir
pārejoši – precīzi šādas sajūtas bija arī pēc "maratona misijas"
pavasarī. Lai mazliet sevi sapurinātu, pieteicos Latvijas čempionātam krosā,
kur pirms gada uzvarēju sev tik iecienītajā svara kategorijā virs 100
kilogramiem (biju nedaudz virs, bet pietiekami, lai pirms sacensībām bez
satraukuma apmeklētu labierīcības : )
Kā jau teicu, visu nedēļu organisms bija kusls kā nodzīts lops vai vismaz par
tādu izlikās, kas ir ticamāks variants. Pat sacensību rītā iesildoties sajūtas
bija tādas… maigi sakot, nekādas. Tāpēc par atkārtotu triumfu nebūt nebiju 100%
drošs, lai gan bračka mierināja: "Tak atslābsti, puskuili, izcelsi zeltu
pīpējot". Nepīpēju, bet izcēlu. Man bija divi mazi un klusi mērķi –
noskaidrot vai nosargāt titulu ir grūtāk nekā izcīnīt un mēģināt labot savu
pagājušā gada rezultātu (9:19).
Distance bija t.s. "pusmaratonistu sprints stirnu buka mērcē" –
respektīvi nieka divi kilometri, taču pa takām, ar vairākiem pauguriem un vienu
tīri zolīdu kalnu. Smagsvari startēja kopā ar senioriem un jauniešiem (laikam
U-14), tāpēc startā vairāk vai mazāk izmantoju taktiku "lai tie jaunie /
trakie skrien", bet faktiski mēģināju atrast komfortablu tempu. Pirmā
kilometrā pārsteidza kāds sirms seniors, kas labi turēja līdzi (vēl padomāju –
ja es viņa vecumā šitā maukšu, tad respekt). Vēlāk no viņa atrāvos, turoties ar
ņipriem jauniešiem, bet pašam nebija sajūta, ka spiežu no sevis maksimumu.
Tomēr skatoties laikrādī pirms un pēc dižā kalna sapratu, ka faktiski man ir pa
spēkam uzlabot iepriekšējā gada rezultātu, kas man bija zināms pārsteigums.
Varbūt varēja arī ātrāk, bet 9:12 bija cipars, ar ko esmu visumā apmierināts.
And still… Latvian heavyweight champion
in cross : ) Vai titulu nosargāt bija grūtāk nekā izcīnīt? Daudznozīmīgi
paklusēšu un aicināšu citus puskuiļus nākamgad piedalīties, lai lielāka
intriga. Pats nākamgad būšu zem 100, tāpēc skriešu gan jau citā distancē (aha,
gan jau to pašu teicu pirms gada…)
Lai vai kā, ego ir pabarots un actiņas mirdz. Tik ļoti, ka pieteicos Stirnu
buka sezonas Grand Finale posmam Karostā uz Lūša distanci (kaut kas ap 28
kilometriem). Ir sajūta, ka būs varen seksīgs posms. Kā jau visa sezona. Tā kā
visādi dižmērķi un tā tālāk aiz muguras un par jauniem pašpasludinātais nav
neko ieminējies, gada nogales startu galvenais uzdevums ir skaidrs – baudīt,
vienkārši baudīt lieliskus skrējienus lieliskās kompānijās. Un shalom!
P.S. Patīkami, ka arī bračka tika uz pjedestāla svarā virs 100 kilo, kas nozīmē, ka faktiski Pārumi dominēja - divas no trim vietām uz podesta. Un viss pārējais ir figņa : )
Shalom! Jūs jau noteikti esat lietas kursā, ka "medību" superfinālā pašpasludinātajam sanāca neveiksme, no cerētā medījuma atpaliekot piecarpus minūtes. Piecarpus! Tādā distancē kā pusmaratons tas ir kilometrs ļoti lempīgā tempā (kādā parasti man pusmaratonā neviens kilometrs nav) : ) Prakse neveiksmju gadījumā bērt pelnus uz galvas sūkā, tāpēc es labāk atkorķēšu šampi.
Par ko man šampis, ja dižmērķis nav sasniegts? Par visu pēc kārtas. Pēc Valmieras, kur noskrēju visu laiku otro labāko pusmaratonu (1:34:18), skaidrs, ka man kā ērglēnam, visticamāk, neapzināti, taču... izauga jauni spārniņi – sak, ja jau mēs šeit, ar tādu masu un tamlīdzīgi, noskrienam 94 minūtēs, tad Siguldā, drusku nozūmējot speķīti un veicot dažus svarīgus priekšdarbus, vajadzētu īzī pīzī 3-5 minūtes nomest.
Priekšdarbi šajā gadījumā bija pāris nozīmīgi treniņi starpā starp Valmieru un Siguldu un pēdējās nedēļas svarīgākais elements – slavenā ogļhidrātu diēta. Tā pati, ar kuru 2012.gadā Siguldu noskrēju ar 1:31:56, tā pati ar kuru šogad maratona pirmā puse "pīpējot" tika veikta uz 1:38:00. Vārdu sakot – pārbaudīta un efektīva lietiņa. Lai gan biju šo mēģinājis arī savos krīzes gados, kad labumu nejutu, bet ko tur brīnīties – ja Tu esi sūdīgā formā, tad neviens dopings Tev nepalīdzēs. Savukārt, ja Tu esi labā formā… visa pasaule sadosies rokās, lai Tev palīdzētu un tamlīdzīgs bulšits : )
Pēc Valmieras es sevi būtiski vairs nenoslogoju ar smagiem treniņiem, taču intervālus, tāpat kā garos vēl paskrēju un, protams, izmantoju iespēju paskraidīt arī sacensībās. Šajā gadījumā tas bija Līgatnes Stirnu buks ar nieka 13km un Salaspils "Noskrien vēju" ar 10.3. Buciņi allaž bijuši kaifķeršanas festivāls, kas lieliski palīdz sagatavoties līdzenumu startiem. Savukārt Salaspils "Noskrien vēju" jau bija diezgan objektīva spēku pārbaude. 2012.gadā nedēļu pirms izcilās Siguldas noskrēju Iecavā 6km pa 23:11 (vārdu sakot – priekš sevis diezgan veikli, es pat teiktu diži). Uz tā fona, šogad Salaspilī noskrēju teiksim tā – normāli, ja tas būtu ikdienišķs sacensību skrējiens, bet sūdīgi, ja ņem vērā, ka tās bija medības. Taču pie sevis domāju – nē, nu pajāt, pēc nedēļas viss būs bumbās.
Kā jau tas pirms atbildīgiem startiem ir, ļoti skrupulozi izpildīju tēva norādes – ja jāskrien čiriks, tad jāskrien, un pajāt, ka aizvakar skriets čiriks sacensību tempā un vakar pitnaška romantiskā vējā (he, baigās vārsmas, ne… bet iespējams, ka daži šo kodēto vēsti sapratīs). Ogļhidrātu diētā jeb tās sūrākajā versijā (trīs dienas bez ogļhidrātiem un tad trīs dienas, dēls, šķin iekšā cik uziet) arī viss bija pēc plāna – vārdu sakot, pārliecinoši gatavoju sevi triumfam.
Siguldā, kā jau īsta zvaigzne, ierados iepriekšējā vakarā (kā labi atceramies, tad uz Liepāju uz savu šī gada pirmo pusmaratonu devos arī dienu iepriekš un tas bija labs lēmums, IMHO – šito četru lielo burtu fīču savos blogos laikam izmantoju pirmoreiz), ieturēju vakariņas (nu, protams, makaroni), sapnī satiku Kauperu ar dēliem, kuri man apgalvoja, ka "Tā būs izlaušanās" (un zīmīgi, ka šitās dziesmas klips filmēts… yeah, right, Siguldā). Noticēju. Visu rītu dungoju pie brokastu galda Krimuldas muižā, dungoju lielāko daļu distances. Un tad es sapratu, ka Kauperi acīmredzot domāja nākamo gadu. "Puikas, šis brauciens būs tāls un traks".
Kas attiecas uz pašu leģendāro skrējienu… Pirmie trīs kilometri bija visnotaļ līmenī. Rupji rēķinot ap 4:10 min/km (kas nākamajos divos kilometros eleganti kritās uz 4:12 un 4:14 – it kā maz – bet skaidri saprotams, ka uz tādu distanci kā pusmaratons, tas bija grēcīgi daudz). Pirmie pieci jeb 5.27 jeb ¼ distances bija 22:07 (šeit vērts piebilst, ka mans PB 5.27 kilīšos ir 21:21, sasniegts sen, sen - 2011.gadā), kas finālā nozīmētu 1:28:28, pie noteikuma, ka temps nekrītas un es esmu monstruāls mežonis. Faktiski es varēju atļauties pusotras minūtes kritumu, lai ierakstītos 89 minūtēs ar astīti un triju minūšu kritumu, lai ierakstītos jaunā personiskā rekordā. Visumā ticami, ja vien būtu veikta pusdistance (plaši zinātniski pētījumi liecina, ka pusmaratonos lielākoties otro pusi veicu 2-3 lēnāk). Bet te bija tikai viena ceturtdaļa. Un jau kopš ceturtā kilometra temps nekaunīgi kritās. Vai es sasteidzu startu? Tak nē, mēs labi zinām, kāds bija mērķis, un, lai to sasniegtu, bija jāskrien apmēram tā. Turklāt, neskatoties uz lietu un peļķēm un tā tālāk, skrējās patiešām viegli. Komfortabli, kā teiktu Rainis, pēc pāris mēnešu neatlaidīgiem treniņiem. Kāpēc uz pirmā apļa beigām un turpmāk temps uzņēma nekaunīgu krišanos man stingra viedokļa nav, bet ir tikai teorētiski pieņēmumi (kas visticamāk ir kaķim zem astes).
Pirms nonākam pie tiem, vērtīgi piebilst, ka pirmo pusi (10.55) noskrēju ap 46:21 (starp citu, pirmie 10 bija ātrāki nekā Salaspilī), bet otrajā pusē piemetu klāt tradicionālo trīnīti, finišējot 1:35:24. Trešais visu laiku labākais pusmaratons, taču minūti lēnāk nekā Valmierā un zinot ambīcijas tāds "plunkš!" vien sanācis : ) Pēdējie pieci kilometri gan bija ātrāki par priekšpēdējiem pieciem, kas ir pat pozitīva tendence, bet to norakstu uz garām skrējējiem, kas mani apsteidza tādā stilā, ka padomāju: "Nu nē, šitā mani apskriet nevar, davai pacīnīsimies?" Ja kas, cīniņā vienu no diviem apsteidzu, otru nē. Āāā, bija vēl trešais, kurš puskilometru pirms finiša izdomāja tēlot Boltu, bet finiša spurtā es šamo izģērbu kā etiopietis Kenenisa Bekele savu tautieti Haili Gebraselasi 2003.gada pasaules čempionātā : ) Ok, mūsu laiks bija identisks, fotofinišā es būtu vēl pārāks, taču pulsometra apstādināšana man prasīja kādas tur sekundes simtdaļas, he! Lai vai kā, spriganais sicīlietis Huans Hosē Fernandess Mora palika aiz manis.
Kur galu galā slēpjas mani pieņēmumi, kāpēc 89 minūtes netika nomedītas? Sāksim ar to, ka kājas faktiski darbojās perfekti – tās ir uzkačājušas tādu skilu, ka es ar tām lepojos 24/7. Mani dažādos posmos ir bremzējuši iekšējie orgāni and that shit un domāju, ka sava nozīme, iespējams, tam bijusi arī šoreiz. Ok, plaušas domāju arī savu darbu veica. Kas paliek? Sirds, aknas, nieres, zarnas, kuņģis, liesa, visa kopējā miesa? Ja ņemam vērā kairinātās zarnas sindromu un mazliet specifiskas attiecības ar kreiso nieri (bet satraukumam nav pamata, to man saka medicīnas elite), tad tīri teorētiski var pieļaut, ka šie elementi kaut kādā ziņā, iespējams, savu ietekmi var atstāt. Sacensību nedēļā prasītos labāku vēdera darbību, neatkarīgi no tā vai vainīga kairinātā zarna, GERS, niere, iluminati vai vienkārši kaut kādi lohi no kosmosa kuģa : ) Nezinu, kas tur nebija labi, bet kaut kas nebija. Tās ir personiskās sajūtas. Vai tās varēja ietekmēt rezultātu? Nezinu. Varbūt jā, varbūt nē. Varbūt gastroenterologs Hosams gaida manu apciemojumu.
Kas attiecas uz mani pusmaratonu sezonu. Jā, 89 minūtes netika nomedītas, bet… skatīsimies uz gaišo - šogad tika izskrieti 2., 3., 4.* (par šo var diskutēt, jo, iespējams, bija maldīgs distances garums) un 12. labākie pusmaratoni. Pirmoreiz visi sezonas pusmaratoni bija ātrāki par 100 minūtēm. Un visbeidzot, neatkarīgi no tā vai Liepājas pusmaratonā distance bija precīzi 21.0975 vai kādus 300 metrus īsāka, ja ņem kalendārā gada četrus labākos pusmaratonus, tad vienalga 2017.gads ir MVP. Rupji rēķinot jeb saskaitot četrus labākos – 6:26:28 (6:27:50*, maksimāli koriģējot Liepājas grēku) 2017.gadā pret 6:28:07 veikumu 2012. gadā. Kas savukārt nozīmē, ka mana atgriešanās pusmaratonu apritē notikusi seksīgi. Varbūt, ka 89 minūšu nomedīšana tik strauji būtu "čerez čur" , tāpēc šo dižo notikumu atstāsim nākamajam gadam.
Taču, lai arī pusmaratonu sezonai esmu pielicis punktu, tas nenozīmē, ka sacensību sezona ir beigusies, jo… tā taču faktiski nebeidzas nekad. Starp citu, jau labu laiciņu 2017.gads kļuvis par sacensībām bagātāko – šobrīd jau 16. Iepriekš 13 starti bija 2012. gadā un 10 starti gadu vēlāk. Taču to, ka faktiski, kā tagad moderni teikt, man ir "savas kedas galvā", mēs sapratām jau pērnā gada etiopietī, kad no septembra līdz gada beigām man bija astoņas sacensības. Savukārt šogad varam pat aizvilkt līdz divdesmitniekam, jo…
Potenciālie starti līdz gada beigām:
15.10. Rudens kross Zibeņos 100+ 2km
21.10. Karostas Stirnu buks 21km / 28 km
12.11. Skrējiens Patriots 24km
11.12. Ozolnieku Ziemas skrējiens 15km
P.S. Pirmās domas pēc Siguldas pusmaratona attiecībā uz Karostas Stirnu buku bija "bet varbūt tiešām pamēģināt iejusties brīvprātīgā ādā?" Šobrīd vairāk sliecos uz sacensību režīmu, taču neizslēdzu, ka varētu būt arī labais cilvēciņš trases malā vai galā, kas padod ūdentiņus, karina medaļas kaklā vai dara vēl kādu svētīgu darbu. Man jau liekas, ka tādas lietas kā tempa turēšana un brīvprātīgais darbs skriešanā skrējējam ir sava veida humānisma un brieduma pazīme. Varbūt esmu noBriedis : )
Shalom! Viņdien pēc dalības kārtējā Stirnu bukā mans kompanjons un arī
treniņbiedrs Māris pārliecinoši noskaldīja: "Rīt gaidu blogu!" Man
nācās viņam atbildēt, ka parasti blogs ir pirmdienās un bloga tapšana ir
iedvesmas jautājums. Būtu jau labi, ja varētu paņemt Piebalgas aliņu, atgāzties
kā pāvam un drukāt. Diemžēl starp alu un iedvesmu tomēr nevar likt vienādības
zīmi, tāpēc blogs netapa svētdienā, bet ir klāt šodien, akurāt pirmdienā.
Uzreiz jāatzīst, ka mana dalība Gaujas senlejas (Līgatnes) Stirnu Buka
pieticīgajā (respektīvi, nieka 13km) Zaķa distancē nebija dēļ bailēm aizķerties
aiz saknēm, noraut uz purna un atdauzīt kādus orgānus – nē, nē, es biju ar sevi
strādājis Juglas mežos, mentāli dresējis, lai saknes sapņos it nemaz nerādās.
Izvēle uz zaķa distanci krita cita iemesla dēļ – tā vienkārši bija paredzēts
gatavošanās plānā medību superfinālam, kas jau klauvē pie durvīm – jo raugi, 7.
oktobris jau… nākamsestdien.
Kaut kādā ziņā var mazliet nožēlot, ka izvēle krita uz zaķi nevis buku (21km)
vai lūsi (29km), jo mmm, kas par ainavām un iespējām pavērās šo distanču
dalībniekiem. Domāju, ka īsāko distanču pārstāvji var kost pirkstos, jo
izskriet caur leģendārajiem padomju laika bunkuriem – tā tiešām bija burvīga
iespēja. Un raugoties bildēs jāsecina, ka arī meža ainavas bijušas ļoti
valdzinošas. Bet nav ko liet krokodila asaras par savu izvēli, jo tā bija tāda
kāda bija un punkts un āmen.
Principā, parakstoties uz zaķa distanci es biju rēķinājies ar tādu, kā lai
saka, relatīvi vieglu taku treniņu. Muskuļos zināms smagnējums gan bija visu
nedēļu pēc Valmieras un tas nav pārsteigums, jo es turpināju diezgan ņiprus un
intensīvus treniņus, iekļaujot arī intervālus, kas principā manu mīlestību šo
daudzo gadu laikā baudījuši stipri reti. Bet, ja gribi skriet ātri un labot
rekordus – vajag! Lai vai kā zaķa distances pirmajos kilometros es gluži vai
priecājos – temps, ņemot vērā, ka tās ir takas, bija zolīds un pie sevis saldi
smīnēju. Apzinājos, ka temps, protams, kritīsies kādā lielākā kalnā, bet kopumā
varētu saglabāties varbūt pat zem sešām minūtēm uz kilometru. Šeit droši vien
Stirnu buka radošā brigāde var ierēkt, jo garšīgas un baudpilni mokpilnas (kaut
kāds sadomazohistisks termins, ne?) trases sagatavot viņu prot. Un kaut kur ap piekto
kilometru sākās baigais traļi vaļi, augšā lejā, šaurāk platāk un dubļi, mani
dubļi. Temps kritās diezgan stabili, tāpēc, lai sevi nekacinātu, es uz
pulsometra likvidēju vidējā tempa opciju, akcentu liekot uz noskrieto distanci.
Sak, kāda ponija pēc skatīties uz to,
kas krītas, ja var skatīties uz to, kas pieaug?! : )
Izrādās, ka lielākais nīkulītis bija mans astotais kilometrs, ko noskrēju
10:29. Lai gan kāda tur skriešana, tāda pastaiga pēc aliņa vien sanāk… Kas
pārsteidz un savā ziņā ir pat dīvaini, jo sprinta etaps (nu bet, protams, ka
stāvā kalnā) bija 12. kilometrā, bet tas nebija ne pirmais, ne otrais, bet gan
tikai trešais lēnākais. Statistika rāda, ka 9:54. Kad sūrais kalns bija galā,
es pie sevis nopūtos, jo zināju – visi šitie sasodītie kalni ir galā un pēdējam
kilītim vajadzētu būt īzī džob. Vairāk vai mazāk tā arī bija, jo fināla
kilometrs tika noskriets uz 6:08, kas bija piektais ātrākais. Un būtu pat
ātrāks, ja vien neilgi pirms finiša nebūtu jālēkā pa kāpnēm, kur veiklā riksī
iespēja noraut uz mutes ir stabils fiftī-fiftī : ) Vairākkārt esmu teicis, ka
finiša tuvums dod papildu adrenalīnu un enerģiju un Līgatne nebija izņēmums –
jozu vieds un apgarots. Un sasniegt finišu aplausu pavadītam vienmēr ir
kaifiņš!
Jā, starp citu, pēdējā laikā Stirnu buka posmi mums piedāvā diezgan mīlīgus
dublīšus un arī Līgatnē šī opcija bija aktuāla. Šoreiz nenorāvu ne uz mutes, ne
pakaļas, bet četrāpus gan tiku gan uz priekš, gan uz pakaļ. Ceļgali šoreiz
tīri, bet rokas un botas ierasti kā sušķim. Es teiktu, ka mīlīgi, jo Stirnu
bukā tas faktiski ir prestiži : )
Kā jau iepriekš minēju, tad līdz Siguldas pusmaratonam, kas ir medību super (super, super) fināls ir
atlikušas vien 12 dienas. Lielais darbs praktiski ir aiz muguras un to, ka esmu
uz pareizā ceļa pierādīja Valmieras pusīte, kur tika sasniegts visu laiku stabili
otrais labākais rezultāts pusmaratonā (1:34:18). Šeit der akcentēt, ka pirms
visu laiku labākā (1:31:56, 2012.), kas arī tika saskriets Siguldā, pirms tam
Valmierā tika noskriets 1:36:41. Protams,
tas negarantē, ka arī šogad Siguldā tiks skriets par teju piecām minūtēm
ātrāk, taču ir vairākas tendences, kas par to liecina. Tagad pētu vēstures
anāles un izrādās, ka Valmierā 2012 mans svars bija 8-9 kilo vieglāks nekā
Valmierā 2017. Kas principā ir normāla kaudze cukurpaku… Pa ceļam uz Siguldu pirmajā
nedēļā pēc Valmieras trīs cukurpakas ir pakāstas un ideālā variantā vai
pieturoties pie tendencēm, tagad varētu pakāst vēl sešas, bet ar svaru mēdz gadīties
kā ar bitēm vai ar sievietēm – nekad neko nevar zināt. Mākslīgi sevi badināt,
lai tikai nozūmētu tās cukurpakas, nebūtu prāta darbs, taču pie dabiskas
rīšanas, ierobežojot "visādu figņu" ēšanu, domāju, ka pasēt 2-4 kilo
ir reāli. Un tad jau reāls ir arī viss
pārējais. Arī #89. Lai gan Valmiera
pierādīja, ka arī speķī palaidos puskulis var būt neticami veikls.
Pēdējais pārbaudījums pirms Siguldas superfināla būs Salaspils "Noskrien
Vēju" 10.55 kilometri. Pirms gada tieši pirms Salaspils saķēru vīrusu un
noskrēju nīkulīgo 50:34, turklāt biju arī kādus piecus kilo kuilīgāks nekā
tagad. Mazliet papuņķojos pirms jau pieminētā Stirnu buka, taču apšaubu, ka tas
mani būtiski ietekmēja. Savu mērķi pirms šī gada Salaspils labāk noklusēšu. Bet
faktiski tendences parādīs, cik pašpasludinātais ir gatavs Siguldas
varoņdarbiem. Lai top!
Shalom! Pilsētā mēļo, kāpēc pašpasludinātā etiopieša blogs tik ilgi kavējies,
proti, pēdējais pārgudrais ieraksts bijis augusta beigās, tātad teju jau trīs
nedēļas apskriesies. Kāds vieds un lojāls sekotājs nesen bārdā iesmīnēja (bet
pag, pag, šim tak nemaz bārdas nav… kas žēl, jo ar bārdu šis izskatītos
stilīgi), ka "nav alus – nav bloga". Tagad dzerot Piebalgas alu
domāju, ka šim ir taisnība : ) Vai nav ziķeris,
ko?!
Lai gan, uzreiz vērsim pie ragiem jeb patiesībai pie pēcpuses – nav jau gluži
tā, ka blogi top alu lokot. Varbūtība, ka tas notiek, ir aptuveni 50/50, jo
raugi – bieži vien blogi top pēc sacensībām, bet pēc sacensībām alus ir
etiopieša draugs (draugs nevis ģimenes loceklis, if you know what I mean). Izskaidrojums
tam ir gaužām loģisks – pirms sacensībām, parasti nedēļu, bet reizēm arī vairāk
(teiksim pirms maratona, ja nemaldos, bija tuvu mēnesim) ir sausais likums, kas
nozīmē, ka alko kā tāds no dzērienkartes tiek izslēgts. Bezkaislīgi, brutāli un
bez žēlastības. Un tīri cilvēcīgi pēc sacensībām alu gribas. Protams, ne gluži
kasti, bet pāris auksti aliņi ir visai loģisks turpinājums "dzīvei pēc
sacensībām". Pirmais no tiem "dažiem" parasti tiek izdzerts jau
īsi pēc sacensībām, lai gan nav teikts, ka tas ir viens – pēc slavenā Milzkalna
Stirnu buka, kur pamatīgi cieta manas ribas, izdzēru trīs.
Milzkalna Stirnu bukā satraumētās ribas mani uz kādu laiciņu piebremzēja, par
ko jau rakstīju iepriekšējā blogā. Drīz pēc tam arī tiku skaidrībā, ka tur viss
kārtībā un ir tikai sasitums, un drīz pēc tam ribas teica "labi,
etiopieti, mēs esam tapušas veselas, vari skriet uz pilnu jaudu". Un
skriet uz pilnu jaudu ir patiesa laime. Īpaši to saproti, kad nedēļu vai pat
vairāk nākas pamocīties un pēkšņi – kā teiktu KeiPī6 – "opiņā", vairs
nekādu ciešanu… Tas man ļāva beidzot uzskriet gan intervālus, gan tempa treniņu
(parasti tempam līdz šim izmantoju sacensības, bet šoreiz spiedu no sevis
maksimumu treniņā), ko uz uzskatīju kā akūti svarīgu lietu "Medību 89"
sakarā un arī pirms Valmieras pusmaratona.
Jāatzīst, ka treniņos nācās sevi pamocīt, gāja grūti un arī sacensību nedēļa,
kad faktiski nopietnu treniņu vairs nav, tik tāda "aizskriešanās"
līdz sacensībām, bija pagrūta. Kājas un eksistenciālā būtība bija samocīti,
taču mierināju sevi ar domu – pag, pag, pirms Liepājas, kur arī noskrēju pa
skaisto (1:35:48 jeb neoficiālais 2nd best, jo tur laikam tomēr distance bija
apgraizīta kā jaundzimušie ebreji), gan būs OK arī šoreiz. Un bija! Pirms
starta gan mazliet uztrauca arī tas, ka pēdējā nedēļā mazliet palaidos speķī,
jo mistiski nāca klāt +3 kilo. Man lēnām sāk parādīties teorija, kur tie kilo
varēja uzpeldēt, lai gan joprojām īsti tas nepakļaujas loģikai. Jebkurā
gadījumā, uz starta izgāju ar svaru, ar kādu zem 1h40min vēl nebiju skrējis for
sure. Taču ņemot vērā, ka 2014.gadā būdams virs 110 kilo noskrēju pusmaratonu
pa 1:41:29 (un to uzskatu par Latvijas rekordu svarā līdz 115), zināju, ka
kuiliskums ne vienmēr nozīmē, ka Tu nevari būt relatīvi ātrs.
Pašam jau šķiet, ka Valmierā iesāku relatīvi lēni (pirmajos divos kilometros ap
4:13 min/km, lai gan ir bijuši mači, kur pirmie divi ir ap 4:07), taču
iespējams tā bija pat labi. Man galvā bija sazīmētas virtuālas shēmas, kur
maksimālais mērķis bija noskriet starp 1:34 – 1:35 (taču ņemot vērā puskuiļa
dabu, bija nelielas problēmas ar ticību tam), optimālais mērķis bija
ierakstīties zem 1:37, bet minimālais minimums bija zem 1:40, proti, simts minūtītēs.
Pirmie kilometri bija neziņas pilni – it kā skrienas OK, it kā viss labi, bet
tas ir pusmaratons un nekad nevar zināt, vai pēkšņi kādā kilometrā neuznāk kāds
eksistenciāls smagums. Apzinājos, ka temps kritīsies, bet galvā pēc diviem,
pieciem, desmit, piecpadsmit, astoņpadsmit kilometriem tik rēķināju, uz kādu
rezultātu eju. Pirmā ceturtdaļa bija 22:43, kas noturot tempu rezultētos ar
fenomenālie, 1:30:52, bet tā, protams, bija utopija, jo kaut vai minimāli,
temps vienmēr krītas. Puse tika veikta 46:05, kas finālā būtu 1:32:10… un no šī
rezultāta jau es veicu teorētiskus aprēķinus, balstoties uz savu pieredzi. Parasti
distances otrā puse tiek veikta 2-3 minūtes lēnāk, ļoti reti, kad šīs
svārstības ir lielākas. Kas savukārt nozīmēja, ka diezgan droši, ka es varu
ierakstīties otrajā visu laiku labākajā pusmaratonā. Vai arī zem 1:35… nu, lūk
tas, jau bija atvērts jautājums, kā teiktu Rainis.
Distances otrajā pusē, protams, bija grūtāk, un šeit palīdzīgu roku nospēlēja
dažas pazīstamas dāmas, kas mani noķēra un lūkoja tikt garām, bet es būdams nedžentlmenisks
krāns, iedomājos – šitā neies cauri, ja pakāsīšu, tad cīņā, ja uzvarēšu, tad
arī cīņā. Droši vien tas viss rezultējās ar to, ka viens otru pavilkām uz
priekšu. Vēl, protams, mani uz priekšu pavilka Māris, Ainārs un Magnus (ja vēl
kādu aizmirsu – piedodiet), kuri distances garākajā taisnākajā posmā mani
uzmundrināja pretī skrienot, un kāda skaistule. Kas viņa ir? Par to ziņu
aģentūras klusē un arī fotoaparāti nav noķēruši. Try again : )
Lai vai kā, domāju, ka ja nebūtu augstākminēto faktoru, iespējams, ka plīsiens
būtu arī izteiktāks. Rezultātā, oficiālie rezultāti liecina, ka pirmā puse bija
46:17, bet otrā 48:01, kas nozīmē, ka lūziens bijis nepilnu divu minūšu ietvaros
(mani pulsometra skaitļi ir mazliet skarbāki un saka 46:05/ 48:13 jeb +:2:08,
bet tas nav tik būtiski). Galvenais, ka es stabili ierakstījos sava otrajā visu
laiku labākajā pusmaratonā, kas ir akurāt 1:34:18. Ar tādu masu, respekt,
etiopieti vai drīzāk puskuili, jauns Latvijas rekords svarā virs 105 (jo
parādiet man tefteli, kurš spēj skriet ātrāk) : )
Līdz personiskajam rekordam pietrūkst 2:22 (tas tika sasniegts ar 5 kilo
vieglāku svaru), līdz 89 minūtēm 5:18. Pēc idejas "Medībām 89" der
arī 1:29:59, kas nozīmē, ka tam pietrūkst 4:19. Vai es redzu rezerves, lai pēc
trim nedēļām noskrietu par divām, četrām vai pat piecām minūtēm ātrāk. O, jā,
diezgan droši un diezgan stabili. Pirmkārt, svars – nost pāris, bet ideālā
variantā 5-7 kilo un es būšu kā Qatar Airways lidmašīna. Vēl vismaz divu minūšu
handikapu redzu vienā citā pirmssacensību rituālā, ko izmantoju ļoti reti (jo
biežāk īsti nevar), taču tas reāli darbojas. Tādējādi pirms "Medību 89"
superfināla man ir optimistisks skats uz dzīvi. Vienlaikus baigi uz lauriem
nevar gulēt (uz Lauras arī nē), jo priekšā ir pāris nedēļas cītīga darba, lai
mērķi sasniegtu. Jā, arī mans draugs alus diemžēl dosies bezalgas atvaļinājumā.
Nē, nu labi, iespējams, ka brīvdienās es viņu satikšu, jo darba nedēļas vidū
nesatieku… un vēl jau arī Brieža uzvara 30. septembrī būs jānosvin, ja… : ) Bet
pēc tam… uz veikalu ar krustu rokās un gar alus stendu ar aizvērtām acīm : ))
Tuvākie starti manā eksistenciālajā
būtībā iezīmējušies diezgan tieši: 23.09. Gaujas senlejas Stirnu buks (zaķis – 13km)
24.09. Ozolnieki (5km) ?
30.09. Noskrien vēju, Salaspils (10.55km)
07.10. Siguldas pusmaratons (21.0975km)
Startu Ozolniekos dienu pēc buka apšaubu, bet… kas to lai zina, savukārt pēc
triumfālā Siguldas pusmaratona nākamie skrējieni varētu būt Latvijas čempionāts
krosā 15.oktobrī, kur ir doma aizstāvēt čempiona titulu svarā virs 100 kilo
(vai ļaut bračkam izcelt medaļu, t.i. ierasties kā goda viesim), Karostas
Stirnu buks 21.oktobrī un tā tālāk. "Iecavas rudens" lai mani
atvaino, bet nebūšu – ielikt sacensības vienā dienā ar Siguldas pusmaratonu ir diezgan dumji. Ļoti žēl, jo gribēju skriet, gan
tur, gan tur…
Shalom. Reiz kāds čalis vārdā Artūrs Š. jeb vienkārši Dons dziedāja par kādu
signālu. Pārfrāzējot viņu, arī man ir signāls, bet ne saistīts ar sievietēm
(lai kas zina – moš arī tur signāls… picikato-o-o) kā Ārčijam – manējais signalizē
par veselību. Otro reizi šogad. Otro reizi pirms dižmērķa. Sakritība? Nedomāju
vis! Kosmoss man kaut ko cenšas pateikt [feeling sarcastic].
Jāatgādina, ka kādas 2-3 nedēļas pirms leģendārās "misijas maratons"
man signāliņu iedeva mugura. Nice try! Ar prasmīgu fizioterapeitu un Kriosaunas
atbalstu sevi saremontējām un uz starta izgājām tikpat lepni kā Konors
Makgregors… pirms atrāvās pa muti no Floida Meivezera. Apmēram tikpat lepni es
izgāju uz starta maratonā un atrāvos pa iekšām no maratona. Zināmas līdzības
ir. Tas neveiklais moments, kad divi mutes bajāri atraujas… : ) Lai gan
respektu paļubomu esam pelnījuši. Un visīti! Pie piķa gan tika tikai Konors, es
ne…
Otrais signāls bija ļoti negaidīts un kā tautā mēdz teikt – spontāns. Un kas to
būtu domājis, ka tieši manā šaloma šalomā, ko sauc par Stirnu buku? Šķiet, jau
iepriekš teicu, ka pirms Milzkalnes Stirnu buka tā sajūta bija tāda aizdomīga –
it kā pieteicies Lūsim (30km), bet leģendārais pirmssacensību fīlings kaut kur
pasējies. Protams, es jau pirms starta ķēru kaifu par to, ka atkal skriešu
buciņā, bet iekšējā balss teica: "Kāds lūsis? Ko Tu tur izdomāji? Būtu
labāk nobliezis buku, zaķi vai vāverīti un miers. Normāla gatavošanās
dižmērķim. Bet nē, Tev vajag lūsi, Tev vajag lidot savādāk…"
Patiesībā jā, es ik pa brīdim pirms starta apdomājos vai tiešām lūša distance
ir tas, ko man vajag. Stirnu bukā taču Tu vari visu izbaudīt arī skrienot
buciņu, zaķi un vāverīti (un moška pat susuriņu, kurš neraud). Gan jau pat
iestājoties brīvprātīgo bataljonā var noķert dižu kaifu. Bet man sagribējās
tricāru, lai arī iekšējā balss kaut ko
spītīgi mēģināja paziņot.
Divi kritieni un tādi sirsnīgi (iepriekš esmu paklupis, jā arī norāvis uz
mutes, bet ne tik sirsnīgi) ir tam pierādījums. Iespējams, kosmoss tiešām man
deva ziņu, sak, pašpasludinātais, piebremzē, neskrien tricāru tur, kur tas nav
nepieciešams. Kosmoss deva ziņu, bet ribas atsitu es pats. Tik pamatīgi kā vēl
nekad. Tas patiešām nav diez ko patīkami, ko man nākas izjust tagad treniņos…
Šie divi lidojumi patiesi mani ir piebremzējuši, jo, lai gan joprojām skrienu
katru dienu, kilometrāža ir minimāla, temps saudzīgs un tāds, ka tik uz priekšu
kust. Skriešana skriešanas pēc. Un esmu atcēlis tuvākos startus – Vecāķu pludmales
skrējienu un, iespējams, arī We Run Riga (10km). Lai 17. septembrī Valmieras
pusmaratonā būtu uz strīpas. Bet, visticamāk, uz strīpas pusītē būšu tik tad,
ja droši zināšu, ka esmu gatavs bliezt uz maksimumu. Ja iekšējās sajūtas nebūs,
tad varu noskriet arī čiriku. Jo galvenais enīvej ir Siguldas pusmaratons –
Medību 89 superfināls ar jaunu pašpasludinātā PB pusītē. Uz to man jābūt
pilnīgi veselam un lieliskā formā. Vai šīs bremzītes to veicina? Nezinu,
varbūt, jo ļauj atpūsties no sacensībām un arī garākiem / intensīvākiem
treniņiem. Lai gan tie jau ar nekur neliksies!
Jo jau šajā nedēļas nogalē plānoju veikt pirmo garu treniņu kopš Stirnu buka,
bet nākamnedēļ draiski paskriet arī intervālus. Vēlāk no tiem diez vai jēga
būtu. Taču viss lielā mērā atkarīgs no tā, kā jutīsies manas ribas, jo pusotru
nedēļu tās jutās vienkārši briesmīgi un tikai tagad, pēdējos divos treniņos,
man ļāvušas maukt uz vismaz 70 procentiem. Gaidu tos simts, jo tiem man ir akūti
vajadzīgi pirms Medību 89 superfināla.
Tikmēr varam ieskicēt potenciālos
startus un varbūtības procentu pēc pašreizējās pašsajūtas un tendencēm: 10.09. We Run Riga 10km – 35%
17.09. Valmieras 21km – 65%
23.09. Gaujas Senlejas Stirnu buks (~14km) – 75%
30.09. Noskrien Vēju 10.5km – 85%
07.10. Siguldas pusmaratons 21km – 99.9%
07.10. Iecavas rudens 6km – 0.01%
21.10. Karostas Stirnu buks (~21km) – 60%
22.10. Ozolnieku pusmaratons 21km – 5%
12.11. Skrējiens Patriots 24km – 80%
10.12. Ozolnieku Ziemas skrējiens 15km – 95%
Shalom! "..tai brīdī drīkst lidot savādāk" – reiz dziedāja čalis
vārdā Lauris, kurš principā arī ar skriešanu bija uz "Tu". Nu, lai
gan viņš jau skrēja apstākļu spiests, bet es sestdien Milzkalna / Āžu kalna Stirnu bukā skrēju brīvas gribas
vadīts, cita lieta, ka lidot savādāk manos plānos nebija. Bet lidoju… tā kā
cēls dīvains tēls : )
Bet pirms pievērsīsimies lidojumiem savādāk un randiņiem, gribu no sirds
pateikt paldies (plašāk par to – turpinājumā) visai @Stirbuks.lv ģimenei,
ieskaitot skrējējus un brīvprātīgos. Tieši viņu šalomizētā būtība ir tas, kas
mani apbur šajā pasākumā (it kā sīkums un dabiski, bet vienalga patīkami). Tik
ļoti apbur, ka es sākumā plānoju pieteikties Zaķa distancei (~13km), bet pēc
karstās Kuldīgas izdomāju, ka ko tur niekoties, Milzkalnē sola tikai +18,
mauksim Lūsi (30km). Pirms nedēļas solīja 18… bet sacensību dienā māte daba
izlēma, ka būs +25 vai cik tur…
Godīgi sakot, sacensību dienas rītā mans organisms galīgi nejutās sacensību
režīmā. Kaut kāds kusls, gurdens, it kā nemaz skriet negribētu. Bet, ja Tu esi
pieteicies, tad jāskrien, turklāt tas ir stirnu buks – mazums, varbūt vienkārši
slinkums uz pleca sēž un realitātē būs kā Pokaiņos, kad sākums bija smagnējs,
bet ieskrienot mežā, atnāca dižais šaloms. Uz šalomu es cerēju arī šoreiz un
biju domājis distanci skriet mierpilni. Šalomizēti, kā teiktu pašpasludinātais.
Bija jau man tie kilometri tāda visumā gausi un mierīgi it kā pēc plāna, tomēr
organisms aizvien man kaut ko centās pateikt. Varbūt "kāda ponija pēc Tu
mani atkal izvilki Taškentā laukā?" vai "Davai nomaucam Zaķi un pa
mājām" : ) Pēc veiktiem pieciem kilometriem nāca sprinta etaps, pilsētā
runā, ka bija grūts, bet manuprāt – reāli forši uzskrējās kalnā. Tas pasākumam
iedeva vēl vienu odziņu (sauksim viņu par kazenīti), tad sekoja šķiršanās no
"stirnu bukiem", kuri aizskrēja citur, bet mēs, lūši, tikmēr iemaucām
pasakainā meža biezoknī, kur tik skriet un baudīt, skriet un baudīt…
Skaidri atceros, ka tobrīd es domāju… jā, tas bija gaišas, labas un apcerīgas
domas. Kāpēc gan ne, jo tieši skrienot un domājot rodas vislabākās idejas,
mērķi un ieceres. Taču varbūt sacensības nav gluži tā vieta, kur pārlaimīgi
domāt un aizmirst par to, ka zem kājām ir jāskatās. Kādas skaistas domas vidū
es pēkšņi atskārtu, ka Laura viedie vārdi par "lidošanu savādāk" mani
ir sasnieguši un izrādījušies pravietiski – pašam nemanot es aizķēros aiz saknes un ņemot
vērā manu dzīvsvaru un fizikas likumus, bija skaidrs, ka te būs riktīgs "fly
on the wings of love, fly baby, fly" tikai "reaching the stars above,
touching the sky" jeb debesu un zvaigžņu vietā man bija saknes, zeme un
putekļi. Tas bija visumā sāpīgi – sasitu plecu un ceļgalu, ar kreiso sānu
uzkritu savai rokai, taču iespējams, ka arī saknei. Tajā brīdī principā bija
vienalga kam – divas sekundes apdomājies, es svempos augšā, lai turpinātu
distanci, jo ne pirmo reizi ar ģīmi sūnās, kā teiktu viedie.
Un šeit būtu vietā iestarpināt stirnu buka dalībnieku izpalīdzīgās sirdis. Kā
jau šādos gadījumos ierasts, pirmie, kas bija aiz muguras, uzreiz vaicāja vai
viss ir kārtībā. Teicu, ka jā, jo tobrīd man tā likās un neies jau teikt "ai,
nē, Rozamunde un Pedro, jūtos tā it kā traktors būtu pārbraucis pāri, varbūt
atnesīsiet man aukstu aliņu?" Patiesībā laikam jau baigais kārtībnieks
manā organismā tobrīd nebija.
Man personīgi šķita, ka kritienā esmu vienkārši sakratījis savas iekšas, no
kurām visjūtīgāk noreaģēja sirds. Vai arī man tobrīd šķita, ka tā ir sirds jeb
galvenais cilvēka esības motors. Jo, kad es atsāku skriešanu, tā man sāka durt
līdzīgi kā maratona misijas superfināla 34.-42. kilometros. Nācās piebremzēt un
kļuva vieglāk, bet, ja gribēju tapt veiklāks, mana esība mani atkal bremzēja.
Diezgan tizli, ka jau 10. kilometrā es ļoti nopietni domāju par izstāšanos, jo patiesi
šķita, ka es nodarbojos ar savas veselības kaitniecību. Mans iekšējais
nīkulītis man austiņā čukstēja gramatiski nepareizu vēstījumu par tēmu "lol,
nau verc", un iespējams, ja manā ceļā patrāpītos ātro mašīna, es
pakonsultētos ar šiem un varbūt pieņemtu nepopulāro lēmumu, kas finiša
protokolos parādītos kā DNF jeb latviski runājot – "nedavilka līdz
finišam". Taču domāju es vienu kilometru, trīs, piecus un tālāk vairs
nedomāju, jo sapratu – paliek vieglāk, tāpēc, ko tur ākstīties, es taču esmu
Pārums un Pārumi neizstājas. Ja jau pusi esi noskrējis, tad otru vari kaut vai
tupus un rāpus.
Tas aptuveni bija distances vidus (phe, tikai 15 kilīši noskrieti…), kad mani
uz randiņu uzaicināja gribasspēks, sakot "Klau, etiopieti, Tev ir bijis
pusmaratons +32 grādos, Tu esi rāvis uz mutes neskaitāmas reizes un tā tālāk un
tā joprojām, Tu vienmēr esi mačos esi uzvarējis savu iekšējo nīkulīti un kāpēc,
lai šoreiz būtu savādāk? Kustini nu kājiņas, finišā Tevi jau gaida medālis".
Godīgi sakot, smukais lūša medālis mani tajā brīdī interesēja vismazāk – par
vienu vairāk vai mazāk, kāda tur nozīme, jopštudej! Taču uz finišu es gribēju
tikt. Jā, lepni ieskrienot finišā! Kā reiz teica kāds viedais, tad "stiprs
ir nevis tas, kurš nekad nekrīt, bet gan tas, kurš pēc kritiena spēj piecelties".
Kas to būtu domājis, ka man nāksies krist vēlreiz varbūt četrus, varbūt sešus
(skleroze?) kilometrus līdz finišam… Šobrīd par to smīnu bārdā, bet tobrīd, kad
otro reizi norāvu uz mutes, vienīgie vārdi, ko varēji izteikt, bija kluss
šļupsts: "Atkal, bļ*". Cerams, ka to nedzirdēja tie, kas aiz muguras.
Bet atkal bija klāt kāds čalis un kāda dāma, kuri viens pēc otra apjautājās,
vai etiopietim viss ir labi. Ar atbildi "Jā, viss kārtībā, paldies"
viņi nesamierinājās un turpināja tincināt, sak "tiešām?" Ja jau
viņiem nācās pārjautāt, interesanti zināt, cik sūra un bezcerīga izskatījās mana
fizionomija tobrīd? : ) Lai vai kā,
tobrīd kritiens mani vēl vairāk sapurināja un uzdeva sportisko niknumu tikt
līdz finišam. Un es jau biju aizmirsis vai arī ignorēju, ja kaut kas sāpēja.
Jā, un otrais "lidot savādāk" manuprāt bija tīri noguruma sekas, jo
siltais laiks, slodzīte un ierobežotās iespējas (nevarēju elpot ar pilnu jaudu)
bija darījuši savu un mani nogurdinājuši.
Ticu, ka lielākajai daļai skrējēju finiša tuvums un priecīgie aplaudētāji uzsit
adrenalīnu , kas rezultējas elegantā finiša spurtā (reizēm pat tādā, ka liek
uzdot jautājumu – come on, čali, ko Tu darīji pārējos 99% distances – sēnes lasīji,
vai?). Arī man, neskatoties uz to, ka distancē enerģiju biju pasējis pamatīgi, atdauzījis
visu savu orgānu sistēmu un organismu biju nomocījis uz urrā, finišam spēka
pietika. Kā nu nepietiks, ja ļautiņi finiša zonā ņipri uzmundrina – tad visādi
"nevaru", "grūti" vai "lol, nau verc" automātiski
atslēdzas un es ieeju transā. Vai šalomā… bet jebkurā gadījumā finišs ir kaifs.
Rezultāts štrunts (30.03 km, 3:48:39), bet par pašatdevi un gribasspēku trīs "Zoltnera"
aliņus jutos nopelnījis. Aizgāja pa pieskari kā pusotrs litrs piena bērnībā : )
Mēdz teikt, ka nav ļaunuma bez labuma. Vai arī saka – dabā visam jābūt
līdzsvarā. Distancē es gana cietu, taču man pēc ilgiem laikiem man uzsmaidīja veiksme
izlozē – tiku pie upeņu stāda (kas tagad augs manu vecāku dārzā, jo no manis
dārznieks tāds pats kā no Reinika reperis) un ogu dzērieniem. Ja nebūtu
pieteicies Lūsim, visticamāk, arī uz mutes nenorautu (jo kur liku uz mutes,
bija lūša trase, to buki un citi zvēri neskrēja), taču tikpat ticami, ka arī izlozē
nenospīdētu, vai ne? Secinājumi? Tas ir liktenis, idritvaikociņ!
P.S. Kaut kad distancē vienā no
dzirdināšanas punktiem arī brīvprātīgie ar laipnību bija uz Tu, lūkojot palīdzēt man nomazgāt nocūkoto elkoni
un kāju. Ja tā padomā – viņi taču tērēja ūdeni, kas faktiski bija domāts, lai
kādam(-iem) remdētu slāpes… un ja nu kādam pietrūka? Bet varbūt es par daudz un
eksistenciāli domāju : ) Ja atgriežamies
pie tiem ļautiņiem, kas man bija klāt, kad rāvu uz mutes – nu īstenībā jau
palīdzība trasē un tā tālāk ir ierakstīta nolikumā, tas ir pavisam dabiski un
arī bez nolikuma tas viss notiktu, bet es jau savos gados esmu sentimentāls –
ja Tev palīdz kāds vai Tu palīdzi kādam, tas aizkustina. Pat Titānika
nogrimšana un Džeka noslīkšana katrā 14.februārī neaizkustina tā, kā buciņu
kolektīvā izpalīdzība un laipnība. Lai jums visiem shalom! Bet, kas attiecas uz
manu it kā sasisto vai pārslogoto motoru, tās bija baumas – patiesībā kritienā
normāli atrāvās viena no ribām, kas, iespējams, trieciena rezultātā iebuhņīja
arī tuvāk esošajiem orgāniem : ) Bet nu
izskatās, ka riba tikai sasista un cerams, ka nekas nopietns… taču mežā es
tomēr tuvākajās dienās laikam neskriešu, jo… ja nu atkal aizsapņojos un aiz
saknes aizķeros? : )
Shalom! Pirms ķeršos klāt aizvadītās nedēļas stāstiem par startu Latvijas
karstākajās sacensībās, oficiāli paziņoju, ka tautas balsojumā par to, kādu
distanci pašpasludinātajam etiopietim skriet @Stirnubuks.lv piektajā posmā
Milzkalnē uzvarējusi Lūša distance jeb ~30 km. Vēl pirms pieteikšanās pajautāju
arī tētim un viņš bija vienisprātis ar tautu: "Nu pamēģini tos 30".
Un tētim ir zelta balss – tātad skriešu lūsi, jo #EsEsmuStirnuBuks
Savukārt aizvadītās nedēļas sestdienā skrēju Kuldīgā, kas ir pilsēta ar daudz
labām atmiņām. Un karstām. Tiešā un pārnestā nozīmē. Taču tieši karstums ir
tas, kāpēc pēdējos gados es Kuldīgā (un vispār vasarā) no pusmaratona izvairos…
2010. gadā tur skrēju +32 grādos. 1:50:15 kļuva par tobrīd manu sliktāko
pusmaratonu (šobrīd no 36 pusmaratoniem ir ceturtais sliktākais). Lai gan pēc tam Kuldīgā skriets vēl divreiz
(un mīlīgākos laikapstākļos), tad bija manā slavenajā krīzes periodā, kad
rezultāti bija štrunts (2013. – 1:45:33, 2014. – 1:47:59). Šogad jau diezgan
ātri sev paziņoju, ka vasarā pusmaratonus neskriešu – jo raugi, pavasarī misija
maratons, rudenī medības, bet vasarā bauda Stirnu bukā. Shalom!
Tādējādi Kuldīgā parakstījos vien uz 10.55 kilometriem, bet nevarētu teikt, ka
tas manu dzīvi padarīja vienkāršāku. Jo raugi, Kuldīgā tāpat bija ap 30
grādiem, tātad cepeškrāsns. Mana apņēmīgā būtība teica, ka man vajagot noskriet
distanci ap 44:30 līdz 46:00, taču Taškenta veica savas korekcijas un nācās
pacīnīties arī par štruntīgāku rezultātu.
Pašpasludinātais Kuldīgā 2010. gadā
Pirmo apli noskrēju ap 23:15 jeb par aptuveni 45 sekundēm lēnāk nekā bija pēc
plāna un par pāris sekundēm ātrāk nekā leģendārajā "Elle un Indija"
Kuldīgas pusmaratonā 2010. gadā. Patiesību sakot, paldies novadniekam Armandam,
kurš ar velo centās vizināties līdzi, padot ūdentiņu un citus labumus, un
motivēt, sak, "etiopieti, jū ken dū zis" vai "turi tempi, resnā
pakaļa, viss pēc plāna" : ) Patiesi, patiesi, es jums saku, ka, ja ne
Armands, iespējams, mans rezultāts būtu kādu minūti vai pat vairāk štruntīgāks,
bet viņa klātbūtne lika saņemties un spiest no sevis maksimumu. Bija grūti. Jo
tomēr skriet +30 grādos nav tas pats, kas skriet +10 vai +15. Otrajā aplī mans
temps turpināja kristies, tas bija aptuveni pusotru minūti lēnāks, taču atdevu
visu enerģiju un spēkus, ierakstoties akurāt rezultātā 48:10. Oficiālais PB
šajā distancē ir 47:25, lai gan slavenajā 2012.gada Siguldas pusmaratonā pirmā
puse jeb akurāt 10.55 bija 45:30 (pat šī gada Liepājas pusītē bija ātrāk-
47:48).
Taču jāatceras, ka dižais pusmaratons tika skriets stabilā rudenī, es biju
superformā, kamēr tagad es esmu tikai ceļā uz superformu un skrējiens cepeškrāsnī tomēr rezultātu diezgan sirsnīgi velk uz
leju. Jā, arī tāda pieredze ir vajadzīga. Es ar to rēķinājos. Kuldīga, lai arī
tašketntīga, bija manā treniņplānā, tāpat, kā manā treniņplānā ir Milzkalna /
Āžu kalna Stirnu buks. Lai gan sākotnēji manā plānā bija maksimums zaķis (ap
12km), beigās atdevu tiesības izlemt tautai – sak, balsojiet. Tauta nobalsoja
par lūsi (30km). Mans tēvs to akceptēja, un kur tad nu vairs sprukt – skriesim lūsi.
Un, ja tā padomā – lieliska iespēja izskriet garo treniņu.
Kas attiecas uz Milzkalnes buciņu, tad neesmu drošs, ka skriešu uz "pilnu
katušku". Kā jau pēdējā laikā esmu apzinājies, buciņš ir jābauda, buciņš
ir "medību 89" svarīgs gatavošanās elements un vēl viens būtisks
aspekts – varbūt, ka būšu personiskais tempa turētājs. Respektīvi, skriešu
mierpilni un šalomizēti, bet tai pat laikā palīdzēšu kādam sasniegt maķenīt labāku
rezultātu. Kopš debijas SB esmu sapratis
- jā, var, protams, no sevis spiest maksimumu un maukt kā dullam
ebrejam, taču tikpat skaisti ir izbaudīt skrējienu un kolosālo Latvijas dabu.
P.S. Ak, jā, gandrīz aizmirsu par virsrakstā pieminēto rasolu. Proti, dienu
pirms Kuldīgas pusmaratona vienam no Pārumu dzimtas zelta cilvēkiem – manai mammai
– bija dzimšanas diena. Tur sirsnīgi saēdos rasolu. Un savus 100 – 150 gramus
degvīna arī iedzēru (vairāk fāters neļāva, par ko respekts – kārtībai jābūt).
Teorētiski varbūt tas arī varēja ietekmēt rezultātu. Īpaši jau rasols.
Idritvaikociņ, garšīgs!
Kas attiecas uz "Medības 89", tad puslīdz droši, ka 90 minūšu robežu
mēģināsim lauzt Siguldas pusmaratonā (7.oktobris), lai arī, visticamāk
skriesim, arī Valmieras pusmaratonu (17.septembris). Atkarībā no medību
rezultātiem iespējams arī Ozolnieku pusmaratons (22.oktobris). Lai gan, ko mēs
tur daudz – M89 realizēsim, kad plānots. Shalom!
