Apputējušie pieraksti: lēnāk skriesi, tālāk tiksi

Shalom, brāļi un māsas, skrējēji un skrējēju atbalstītāji, pārgājienu cienītāji un visi pārējie prātīgie ļaudis. Raugi, etiopieša blogs nav bijis jau vairāk nekā mēnesi, varētu padomāt, kur tad pašpasludinātais noziedējis, bet viss ir loģiski – pirmkārt, gatavojas pārgājienam Iecava – Mauragi…

(…un te mēs ieliekam pieturzīmi, jo patiesībā – pirms pārgājiena šis blogs jau bija uzrakstīts, bet aizmārša aizmirsa to nopublicēt : ) Tātad pirmais blogs nepilnu divu mēnešu laikā un gandrīz trīs nedēļas pēc sacensībām. Bet nu tā kā tūlīt nākamais buks, tad izvelkam apputējušos pierakstus un lasām…)

 Kad runa ir par Stirnu buku, tad skaidrs, ka izvēle ir tikai viena un tā ir JĀ! Tiesa, balstoties uz intuīcijas sūtītiem signāliem Kamparkalnā tika nolemts skriet (un iet) vien Zaķa distanci (kas akurāt bija ap 11.7 km) un labi, ka tā – karstu laiku principā nepanesu (it sevišķi, ja uzkrauts uz pleciem), lai arī dēvēju sevi par kaut kādu tur etiopieti, ha!

Kamparkalnā  pa lielam (vai pa mazam?) bija pāris svarīgi mērķi – izbaudīt skrējienu, nepārkarst un nesačakarēt, teiksim, potīti. Pirms Iecava – Mauragi šitādi joki nebūtu labi. Kājas atstāju elitārā kvalitātē, karsts bija pēc vella, bet ar to skrējiena baudīšanu… nu tā, sāksim visu no sākuma. 

Jau vairākkārt esmu minējis, ka svarīgs faktors ir pašsajūta sacensību rītā. Sestdien pamodos laicīgāk par laicīgu, uzliku motivējošu mūziku, ieturēju minimālas un ierastas brokastis un tad radās sajūta – piķis un zēvele, vecie joki ir atpakaļ ciemā! Ar vecajiem jokiem šeit tiek domāta tā organisma performance, kas Tērvetes Stirnu bukā  man atslēdza enerģijas padevi. Jau biju aizmirsis par tām klapatām un te pēkšņi: "Surprise, surprise!" Lai gan, kā parādīja vēlākā situācija, tik traki nebija, kaut kā man izdevās ar organismu sarunāt, lai klaji tos vecos jokus nespēlē.

Tas, ka šis nebūs nekāds ātrais Stirnu buka Zaķis (kā piemēram, Ogrē), bija skaidrs jau uzreiz – karstums kā uz pannas, cepot kotletītes, starts kalnā, vēl bariņš kalnu un šauru meža taciņu, kas limitē apdzīšanas iespējas (var jau, bet enerģiju sper ne pa jokam) un tā tālāk. Tāpēc visumā normāli uzbliezu pirmajā kalnā, iespēju robežās centos izpausties arī sprinta etapā (kas šoreiz jau otrajā kilometrā), bet tālāk skatījos pēc situācijas. Un situācija bija apmēram tāda – meža takās biju diezgan štruntīgs (arī apavu izvēles dēļ – izdomāju paķert svaigos, tā vietā, lai skrietu ar veciem un nojātiem, bet pie kājām tik ļoti pieradušiem), pļavās mani par kotleti mēģināja pārvērst saule, bet tiekot uz grants ceļiem (nu, cik tad viņu tur bija) vai kāda ne pārāk nelīdzena seguma, jutos kā zivs ūdenī. Un, protams, kilometru pirms finiša arī – saožot finišu, allaž manī pamostas cīnītājs Fedosejs, kurš saka: "Puis, pusdistanci muļķi laidi, nu ir laiks – ej, parādi, cik smuki tu skrien un apdzen tautiešus". Jā, distancē es nekautrējos pastaigāties, izbaudīt dabu (cik forša atruna neskriešanai, vai ne?), galvenais – nepārmocīt sevi pirms pārgājiena. Kā saka – lēnāk skriesi, tālāk tiksi… Un jātiek ir no Iecavas līdz Mauragiem : )

Kamparkalna Stirnu buka Zaķītis visu savu nesteidzību arī attaisnoja – lēnākais zaķskrējiens ar tempu 7:27km/min. Salīdzinājumam – Ogres zilajos kalnos šopavasar bija 5:21, debijas Stirnu buka Zaķī 2016.gada nogalē – 5:32. Kaut cik ar Kamparkalnu lēnuma ziņā var konkurēt vien pērnā gada Līgatne, kur arī laikam biju ieslēdzis atpūtas režīmu – 7:17min/km.

Bet jau šajā nedēļas nogalē nākamais Stirnu buka posms, šoreiz Milzkalnē, kur šoreiz balstoties uz sev vien zināmiem apsvērumiem izvēlējos buku. Ieslēgsim jaudu un skriesim ar baudu.

P.S. Kas attiecas uz pārgājienu Iecava – Mauragi, tad par to, kā jau jūs zināt varēja lasīt Facebook lapā @ParumuPargajiens, kā arī viss tika saspamots manā laika joslā. Bet, ja īsumā vēlreiz – bija kolosāli! 

Projekts Etiopietis: Jānis, Jānītis. Mūžīgais progress

Shalom, Jāņu bērni! Kā pavadīta Līgo nakts un Jāņu diena? Cerams, ka bija lustīgi, papardes ziedus atradāt un lecot pāri ugunskuram pēcpusi, zvēriņus vai zvanus neapsvilinājāt. Man savukārt ir kāda tradīcija, kas notiek vēl pirms visām lustēm. Jā, tieši tā – tas, protams, ir skrējiens "Jānis un Jānītis", kas 23.jūnijā Cēsīs norisinājās jau 30. reizi.

Man šis bija piektais piegājiens uzskriet "Jānīti". Ja neņem vērā 2009.gada Rīgas maratona piecīti, kuram pēc būtības nebiju gatavojies, tad faktiski tieši tā paša gada "Jānis un Jānītis" bija pirmās sacensības kopš sāku neatlaidīgi skriet. Jumts aizbrauca īsi pēc Rīgas, kad sāku skriet, ja ne gluži katru dienu, tad diezgan regulāri un uz devītā gada "Jānīti" jau ierados tīri labi patrenējies. Protams, var diskutēt, cik "tīri labi" ir knaps mēnesis treniņu, kad Tu joprojām esi stabilā kuilī, lai arī daudz cukurpaku jau nometis. Lai vai kā, toreiz es to startu novērtēju kā "skarbu", bet līdz finišam, spītējot grūtībām, visumā veiksmīgi aizklunkurēju. Toreiz mans rezultāts 12 km distancē bija 1:22:44 jeb gandrīz 7 minūtes uz kilīti.

Kopš tās reizes Cēsu "Jānītī" esmu skrējis vēl četras reizes un ar katru reizi izdevies savu ciparu uzlabot. Nu jā, protams, kaut kur pa vidu starp 2009. un 2017.gadu tika likvidēts viens brangs kalns, bet kā teiktu žanra klasiķi – pajāt, vēsture tāpat to neatcerēsies. Gadu vēlāk es jau noskrēju pa 1:07:30, vēl pēc diviem gadiem sasniedzu 1:04:20, bet tam sekoja piecu gadu pauze, kurā arī radās daļēja trases ainavas restrukturizācija, taču vai un kā tas ietekmēja trases augstuma metrus – nav ne jausmas. Varbūt arī nekā. Jebkurā gadījumā progress būtu turpinājies jebkurā gadījumā, that's for sure.

Pēc piecu gadu pauzes, kas saistīta ar dažādiem objektīviem un subjektīviem faktoriem, Cēsu "Jānītī" atgriezos pērn, kad skaidrs, ka atkal bija doma uzlabot rezultātu. Klusībā cerēju ierakstīties stundā, jo pēc noklusējuma it kā biju labā formā, lai gan biju ieslēdzis stabili čiliņa režīmu pēc Rīgas maratona. Ierakstījos stabili stundā jeb 58:05. Patīkami.

Šogad jau atkal, protams, gribējās pārsist iepriekšējo rezultātu, bet skaidrības par to nebija – pēc viena visumā cūcīga pusmaratona Rīgā atkal biju ieslēdzis "stabila baudītāja" režīmu, kas nozīmēja, ka ne es pieturos pie kāda konkrēta ēšanas režīma, kas parasti pirms sacensībām ir kā likts, ne es īpašu nozīmi piešķīru alko lietošanas paradumiem. Nē, nu skaidrs, ka alus vannā es nepeldējos, bet, ja radās iespēja ieraut aliņu, tad to garām nelaidu. Parasti pirms sacensībām man ir sausais likums vismaz nedēļu... Un jā, kas attiecas uz uzturu, zinātniski pierādīts tas nav, bet iespējams, ka uz "Jānīti" es biju palaidies speķī. Tas tīri pēc sajūtām. Lai gan dažādi viedokļu līderi man saka, ka es esot notievējis un ģīmī es esmu škrebla (t.i. ļoti kalsns personāžs). Jā, ģīmī un rociņās varbūt, bet visā visumā un pēc ĶMI – ne sūda! : ) Un sajūtas jau diez vai melo – tātad, visticamāk, es tiešām biju / esmu palaidies speķī.

Speķa faktors un vēl dažas nianses neļāva skaidri sapņot par iepriekšējā gada rezultāta uzlabošanu, tāpēc es pie sevis nospriedu – būs vai nebūs PB Cēsu Jančukā, tāpat būšu apmierināts ar skrējienu zem stundas. Distances gaitā mani piemeklēja dažādas klapatas – ap 3.-4. kilometru šķita, ka vēders ne pa jokam pieteiks dumpi, bet ap astoto šķita, ka motors sacelsies pret pastāvošo kārtību (kaut kur uzpeldēja atmiņas un sajūtas par 2017.gada Rīgas maratonu, kur man šī iemesla dēļ nācās sevi sabremzēt, pāriet soļos un sad*rst dižu rezultātu). Par laimi, gan vēders, gan motorlaiva dumpi tomēr neuzsāka. Vai nu tāpēc, ka es pamainīju elpošanu vai nu tāpēc, ka es centos ar viņiem sarunāt – sak, nu ne jau jums tagad te jādemonstrē sava varenība, ka jūs esat mana rezultāta noteicēji. Dīls sanāca, bet pēdējos divos kilometros es vairs neskatījos pulsometrā, lai sevi lieki nekacinātu. Vienkārši skrēju cik jaudas, lai gan bija grūti. Jā, ļoti. Bet vai vispār ir iespējami diži rezultāti ar vieglumu? Man nāk prātā tikai viens gadījums... aizvien leģendārais Siguldas pusmaratons ar aizvien manu stabili labāko rezultātu – 1:31:56.

Cēsu "Jānītī" finišu sasniedzu pēc 57:24, kas atkal bija imprūvments, šoreiz par 41 sekundi. Patīkami un gandarījums. Īpaši tāpēc, ka nekā baigi tam negatavojos, īpaši tāpēc, ka apskrēju arī personāžus, kuriem parasti nedaudz palieku aiz muguras. Sīkums, bet patīkami. Tātad ar plānveidīgu treniņdarbu, uztura plānu un tā tālāk, es noteikti varu ātrāk. Skaidrs tak! Un uz to es arī tiekšos. Rudenī, you know.  Jāpiebilst, ka Cēsīs tiku arī pie medus - nospīdēja loterijā, bet Jāņu vainags - tas jau kā vienmēr Jankām un Līgučiem : ) 

Jūlijs gan visticamāk būs tāds rāmais mēnesis. Varbūt, bet tikai varbūt uzskriešu Jelgavā 10.5 kilo (kā zināms, vasarā principiāli pusmaratonus neskrienu), bet jūlija beigās (28.07.) izbaudīšu Talsu pusi ar kārtējo Stirnu buku (nu ja, vai nu lūsīti vai nu buciņu), kas būs iesildīšanās pārgājienam "Iecava – Mauragi. 160 km".

Pašpasludinātā etiopieša rezultāti skrējienā "Jānis, Jānītis"
2009. - 1:22:20
2010. - 1:07:30
2012. - 1:04:20
2017. - 58:05
2018. - 57:24

Projekts Etiopietis: dižais pārgājiens un statistika

Shalom! Aizvadītajā piektdienā jūs noteikti piefiksējāt (ja ne, tad laipni lūdzu - piefiksēsiet tagad), ka feisītī izziņoju šīs vasaras karstāko mērķi - pārgājienu no dzimtās Iecavas līdz sava tēva dzimtajām mājām Jaunpiebalgas novada Jēcos, kas sastāda aptuveni 160 kilometrus. Pirms diviem gadiem, kā zināms, es izmetu 50 km garu līkumu no Rīgas (Juglas) līdz Iecavai un jau drīz pēc tam man prātā iešāvās nākamie divi pārgājieni un to maršruti. Šis ir viens no tiem, kas manu prātu ļoti aktīvi tirdīja vismaz pēdējo gadu. Tagad laikam "zvaigznes ir apgūlušās" tieši tā, lai varētu realizēt šo ieceri. Jūs jautāsiet - bet pag, pag, pašpasludinātais, kāds tad ir tas trešais pārgājiens? Kuš, visam savs laiks, pēc otrā varēs domāt arī par trešo : )

Provizoriskie pārgājiena Iecava - Mauragi datumi ir 30.07. - 02.08., respektīvi, kopā ar brāli plānojam distanci veikt četrās dienās, katrā nostaigājot ap 40 kilometriem. Šis nav ātrsoļošanas festivāls, tāpat jau šur tur piestāsim, šo to sabildēsim vai uzfilmēsim un tā tālāk tā, ka nav jau tā, ka mauksim vienmērīgā tempā no zvana līdz zvanam. Tāpat kādā dienā varam nostaigāt vairāk vai mazāk, kas var koriģēt potenciālo finiša laiku.

Un jā, protams, ka es pārgājiena laikā plānoju arī skriet. Visticamāk ne vairāk par 5-7 kilometriem, bet kas lai to zina, ja nu uznāk kāds dullums. Un nē, es nemukšu prom no brāļa, visticamāk tikai drusciņ paskriešu uz priekšu un drusciņ atpakaļ. Kāds droši vien vaicās - kāda ponija pēc pārgājiena laikā vēl arī ir jāskrien? Viss vienkārši - pieradums, susuriņi!

Ja jau runājam par skriešanu, tad feisītī pēc svētdienas koptreniņa ar Andi teicos, ka izpētīšu, cik daudz koptreniņu man šogad bijis un kas ir ranga līderi. Kā jau es tiku apgalvojis, tad jā, patiesi, līderis ar sešiem koptreniņiem ir Andis, bet līderpozīciju viņš ieguvis tikai aizvadītajās brīvdienās, jo līdz tam bijis uz vienas līnijas ar leģendāro baskāji vārdā Magnus (4). Viņam pakausī elpo Māris (3) un Jānis (3), bet daiļo dzimumu rangā lepni un cienīgi pārstāv Alise (1). Ja agrāk es biju izteikts "skrējējs vienītī", tad pēdējos gados sākusi iezīmēties tendence arvien vairāk skriet koptreniņos. Izskaidrojums? Vieglāk izvilkt sevi laukā uz garo skrējienu, kompānijā kilometri krājas vieglāk un vispār koptreniņi ir foršs laika pavadīšanas laiks, jo var pārspriest jaunākās aktualitātes. Parasti gan aktualitātes ir par vienu un to pašu tēmu - skriešanu : )

Un, protams, šajā nedēļas nogalē plānoju uzskriet "Jānis, Jānītis" Cēsīs, lai pēc tam var lakt alu savai vārda dienai par godu. Lai gan pilsētā baumo, ka alus neesot veselīgs.. Tas mani biedē, zinot, cik gards ir bairītis. Vai tas mani atturēs no tā? Nu tak, jūs ko? Miestiņam būt!

Projekts Etiopietis: 10. Stirnu buks, Piebalga, dižkaifs un šaloms!

Shalom, brāļi un māsas, lielā, varenā un dižā skrējēju cilts, kā arī neskaitāmie un slepenie pašpasludinātā fani un bloga lasītāji (laiku (nu tipa, I mean "like") laikmetā var rasties iespaids, ka Tevi lasa tikai tie, kas nospiež "laiciņu", bet tā vis' gluži nav – lasa arī tie, kas izlasi, nenospiež neko un iesmīn bārdā vai koķeti pasmaida). Dižais kaifs pār zemi ir vēlies un Piebalgas Stirnu buks aizvadīts.

Tēva dzimtajā pusē, bet, ja esam precīzi, tad Jēcos, bet, ja esam vēl precīzāki, tad Mauragos, cenšos būt vismaz reizi gadā. Kādreiz tur, šķiet, ka desmit vai vairāk nekā desmit gadus pēc kārtas svinēju savu vārda dienu, jo apbūra tās puses svinēšanas tradīcijas – līgošana, ejot no mājas uz māju, viesmīlīgi namatēvi un namamātes un tā tālāk. Šai tradīcijai iznīkstot (diemžēl, bet skumjš fakts), biežāk Piebalgas pusē parādos uz kapusvētkiem –  (lai cik īpatnējs šis vārdu savienojums neliktos), tāda gaiša un sirsnīga aizgājēju godināšana, savā ziņā tāds kā (mini) radu salidojums. Šogad lielisks iemesls, lai apmeklētu Piebalgu, bija Stirnu buks. Par to paldies visai Stirnu buka komandai ar tās garīgo un svarīgo līderi Rimantu priekšgalā.

Par mana organisma specifisko darbību esmu rakstījis savos iepriekšējos blogos, un tieši balstoties uz to, lēmu, kādu distanci skriet Piebalgā. Gribēju skriet kādu no garākajām distancēm – buku (23km) vai lūsi (29km), īsākas distances īsti neapsvēru, lai vai tur kas. Iekšējā balss teica, lai ņemu buciņu un izbaudu Piebalgas paugurus un pakalnus. Tērvetē es iekšējai balsij nepaklausīju un ar ko tas beidzās, mēs zinām. Jā, gribēju skriet lūsi, jo tā tomēr ir Piebalga, bet ieklausījos saprāta balsī. Izskatās, ka pareiza izvēle.

Piebalgas Stirnu buka trase nebija tik daudz grūta, cik tehniski specifiska . Aptuveni zināju, ko no tēva dzimtās puses var sagaidīt, zināju, ka gana nāksies skriet gan augšup, gan lejup, jo tāda tā Piebalga ir. Fascinējoša. Bet Stirnu buks man piespēlēja negaidītu bonusiņu ar gotiņu izbradātām pļavām, daudz mazām un viltīgām bedrītēm, nelīdzenu segumu, kur nācās nokārtot eksāmenu s par tēmu "kā nenoraut uz mutes" un "kā neizmežģīt potītes". Tā kā tā nav matemātika, tad itin veiksmīgi nokārtoju.

Ja godīgi, tad, ja skatāmies tīri pēc pašsajūtas un organisma darbības, tad laikam Piebalgas Stirnu buks no šīs sezonas startiem bija viskomfortablākais (aha, no visiem septiņiem). Kas kolosāli, jo vēl pusstundu pirms starta par to nudien nebija pārliecības. Bet distancē mans organisms man neradīja itin nekādas klapatas neradīja un funkcionēja augstvērtīgā kvalitātē. Iespējams, ka tas vienkārši bija: a) strikta pieturēšanās pie drapītēm, ko ieteikuši un izrakstījuši medicīnas speciālisti; b) Piebalgas faktors; c) Piebalgas svētvietu faktors; d) uzturs 

Pirmie desmit kilometri bija viegli un baudpilni. Izteikti forši. Pēc tam, acīmredzot govju izdangāto taku un specifiskās virsmas dēļ, kad kājas gāja krustu šķērsu, uzberzu tulznas uz… pēdām (mhm, tur kur laikam tulznu nekad nav bijis) un sapratu – well, yes, distances otrā puse būs izaicinājums. Faktiski tā arī bija, lai gan īstais stragls, kā teiktu Ozols, bija tikai pēdējos piecos kilometros. Finišā pēc sava laikrāža iejozu ap 2:15:45, lai gan pirms starta, šaurās aprindās teicu, ka gan jau kaut kas ap 2:30 un uz augšu būs. Tai pat laikā, zinātniski pētījumi liecina, ka, ja nebūtu tulznu (kas mani tuvāk finišam tomēr jūtami sabremzēja), visticamāk, es būtu savas 10-11 minūtes ātrāks, kas savukārt nozīmētu, ka es būtu TOP100. Vārdu sakot, pa lielam, mans skils šobrīd ir visumā respektabls (lai gan reāli to varēs pārbaudīt 23.jūnijā, kad skrējienā "Jānis, Jānītis" man būs iespēja pārsist iepriekšējā gada rezultātu).

 Bet lai vai kā – Piebalgas Stirnu buks – neskatoties uz tulznām un tā tālāk, bija bauda no pirmā līdz pēdējam metram. Faktiski tas bija enerģētiskais atomsprādziens, kas sākās jau tad, kad es uzzināju, ka Stirnu buks būs Piebalgā, kulmināciju sasniedza sacensību laikā, un turpinās joprojām. Stirnu buka vēsturē dižkaifu, kas sasniegtu kaut 70-75% no šī dižkaifa, atceros  vien Kornetu Stirnu bukā (what a surprise – arī Vidzeme), iespējams, daļēji arī Beverīnā (iespējams tāpēc, ka debija un… ha, arī Vidzeme) un Pokaiņos. Un šeit jāpiebilst, ka tas viss ir ņemot vērā faktu, ka ikviens Stirnu buka posms ir kaifīgs.

Starp citu, Stirnu bukā debitēja arī mans brālis Dzintars, zināms arī kā Dzinča, kurš skrēja Zaķa distanci (ap 12km). Gods kam gods, izskrēja, izbaudīja un gandrīz uzvarēja. Nu labi, savā svara kategorijā, visticamāk, stabili izcēla : ) Respekts arī mūsu šoferim Arčijam, kurš Stirnu buka distancē iekļuva TOP50. Diemžēl fortūna nebija mūsu pusē un lielos laimestus loterijā mēs neizcēlām. Nekas, noteikti, ka mūsu lielā diena būs Kamparkalnā, Šlokenbekā, Gaiziņkalnā vai Līgatnē. Thats for sure! Jā, un pēc tam mēs ar bračku, protams, pārcēlāmies uz Mauragiem vēl uz dieniņu izbaudīt šo harmonisko un skaisto vietu. Brīnišķīga vieta, kur smelties enerģiju (un ieraut aukstu aliņu Gaujas krastā).

Starp citu, šis bija mans 10. Stirnu buka posms, tātad jubileja. Zīmīgi, ka tieši Piebalgā. Vēl viena zīmīga lieta ir tas, ka Latvijas simtgadē notiks mans 100. skrējiens manā 10 gadus ilgajā skrējēja karjerā. Tas kaut kad rudenī. Seksīgi jau būtu, protams, novembrī, taču drīzāk tas būs septembris. Vismaz pēc pašreizējā plāna.

Nākamā pietura: 23.jūnijs "Jānis, Jānītis" Cēsīs. 

Projekts Etiopietis: viltus pretinieks un uzvara 100+

Shalom! Pēc katra no resno skrējieniem (proti, tie, kur svara kategorija ir virs 100 kilo, un, kur patiesībā reti kurš ir resns – nu visumā tādi mīlīgi pelmenīši, nekas vairāk) esmu apgalvojis – ar šo dalību 100+ beidzu un turpmāk pārslēgšos advancētā etiopietī (stabili zem 100).  Taču vismaz pagaidām izmantoju to, ka esmu drusku virs centnera un šādas uzvaras baro manu ego. Bon apetit!

Tiesa, jāatzīst, ka līdz šim biju izteicies, ka vairs (it kā) nestartēšu Latvijas čempionātā krosā, t.i. Rudens Zibens skrējienā, kas notiek rudenī un ir 2km distance pa meža takām ar vairākiem sūriem kāpumiem. Carnikava mīl resnos, respektīvi, pavasarī ir arī piejūras skrējiens, kurā distance ir 3x garāka (oficiāli – 6.5, bet realitātē – 5.8), kur nebiju skrējis, taču gribēju uzskriet, neatkarīgi vai būšu puskuilī vai etiopietī. Mazliet apdomājos un secināju – nu ja jau reiz ir centners un vēl pāris cukurpakas, kāpēc gan neuzskriet supersmagajā svarā, kā to nodēvējuši organizatori.

Zināju, ka nestartēs mans galvenais domubiedrs (par konkurentu mīļo brāli nepiedien saukt)  Dzintars, bet pārējos konkurentus sazīmēju. Mazliet bažīgu mani darīja kāds kungs, kurš pēc līdzšinējiem karjeras rezultātiem bija manā līmenī un faktiski pat labāks (lai arī teju divas desmitgades pieredzējušāks).

Distances sākumā vadījos pēc pašsajūtas, tai pat laikā paturot redzeslokā potenciālos konkurentus. Kājas bija tādas dīvainas, augšstilbi kaut ko jokoja, bet ātri vien sapratu, ka vai nu tas ir siltā laika vai pirms starta stresiņa ietekmē (jap, šoreiz savā apziņā biju ieslēdzis spriedzīti, jo es tak es esmu sevi pozicionējis kā smagsvaru MVP). Pēc pirmā kilometra biju arī panācis arī to pašu kungu, kas "darīja mani bažīgu" un iesēdos astē, kur jutos diezgan komfortabli. It kā varēju arī apdzīt uzreiz, bet balstoties uz insaideru info, iepauzēju, iespējams, uz puskilometru, iespējams līdz pat veselam kilo. Taču vienā brīdī sapratu, ka tas mani bremzē un nolēmu "doties uz pludmali" pirmais. Tāpat jau būtu tur nonācis, bet tomēr labāk ātrāk nekā vēlāk. Pludmales posms bija viskaitinošākais, lēnākais, bremzējošākais, smilšainākais (jā, arī apavos saskrēja, bet sekas sajutu vēlāk), taču, protams, ka bija arī savi bonusi – skaistas sievietes peldkostīmos : ) Tāpēc no vienas puses – tas posms bija grūts, no otras, kas par baudāmu ainavu.

Kaut kur  ceturtā kilometra sākumā, kad biju izbridis visas pludmales smiltis un saticis "bonusiņu", apdzinu vēl vienu čali. Apdzinu, taču neaizmuku, jo gods kam gods, turēja līdzi. Elsoja kā traks, pūta un elsa, bet turējās aiz muguras. Pirmspēdējā kilometra beigās pie dzirdināšanas punkta aprunājāmies un secinājām, ka skrienam vienu un to pašu distanci, taču dažādās grupās. Viņš atzinās, ka es esmu viņu pavilcis uz priekšu, uz ko es atbildēju ar tādu pašu pieklājību – sak, ja kāds Tev neatlaidīgi elso aiz muguras, gribas tomēr noturēties priekšā. Pa ceļam uz finišu  izlēmām, ka nav, ko tēlot "falšos sprinterus" – skriesim līdz finišam kopā. Tā arī bija – raitā solī iejozām finišā, pateicāmies par konkurenci un palīdzību. #ThisIswhyWeRun

Finišs – 27:30. It kā jau labi, lai gan varēja noteikti arī labāk, piemēram, ja nebūtu aizrāvies ar taktiskām shēmām, droši vien savu pusminūti nomestu. Varbūt vēl kaut kur varēja nomest. Taču, ja skatās no otras puses – sūds par rezultātu, to, kāds tas bija pēc x gadiem diez vai kāds atcerēsies, toties to, ka biju "pelmenīšu čempions", gan varēšu stāstīt bērniem un mazbērniem.

Lai vai kā, esmu izcēlis savu trešo skrējienu svarā virs 100 kilo. Dažas minūtes vēlāk finišu sasniedza arī cienītais kungs, kuru noturēju par savu konkurentu. Beigās gan izrādījās, ka, visticamāk, viņš pēdējā brīdī mainījis distances, varbūt piesakoties bija jo sajaucis (nu nez, tīri pēc skata jau vilka uz simtiņu, taču viss, protams, ir diskutabli – ir pulka ļaužu, kas netic, ka man ir sotaks, bet… ir, ir, SMAGI KAULI ir labākā atruna, ko šajā gadījumā izmantot, ha). Lai vai kā – mēs katrs uzvarējām katrs savā grupā. Skaisti! Un vispār labi, ka viltus pretinieks uzpeldēja – sak, kad Tev elpo pakausī, Tu mobilizējies. Nav laika ieņemt Konora Makgregora pozu ar konīti un cigāru ar zemtekstu "I am the king" : )  Bet tagad to noteikti var. Patiesībā labs laiks pāriet no pelmeņiem uz "zem centnera" kategoriju – trīs uzvaras trīs resno mačos, ideāls laiks, lai aizietu neuzvarēts un atstātu skatuvi citiem supersmagā svara supertalantiem – carnikavietim Dailim un iecavniekam (viņš arī ķekavietis un sirdī 100% arī piebaldzēns)  Dzintaram : )  

Nākamā pietura – tieši Piebalga. Piebalgas Stirnu buka Stirnu buks (uuu, ku seksīga vārdu spēle!) jeb 23 kilometri absolūti šalomizētā apvidū. Tas būs skaists skrējiens skaistā vietā ar skaistu noskaņu.

Projekts Etiopietis: and still… under 100 minutes!

Shalom! Aizvadītajā nedēļas nogalē norisinājās skriešanas pasākums, kurā piedalās arī vesels lērums to, kuri parasti skrien vienu līdz 2.5 reizes gadā, proti, Lattelecom Rīgas maratons. Un visus tos klasiķus, kuri ar lepnumu svētdien soctīklos publicēja bildes ar tekstiem "es  skrēju maratonu, murr, lepojos, mans pirmais, gribu vēl", pozējot ar dzeltenas, zilas vai zaļas krāsas numuriem, man nāksies apbēdināt – maratons aizvien ir 42.195 kilometri un viss, kas ir mazāk, aizvien ir pasaciņas, kas jāj sirmā kumeliņā : ) Taču labā ziņa – jūs enīvej esat malači, neatkarīgi no veiktās distances.

Tieši Rīgā 2009.gadā sākās man apzinātā skrējēja karjera, kad Rīgā, būdams normāls pelmenis (drīzāk dižpelmenis), notuntulēju piecus kilometrus. Pēc gada sekoja jau 21.0975 km, pēc vēl diviem – jap, 42.195. Šogad šis maģiskais cipars bija plānots trešo reizi, taču pēc 14. aprīļa Stirnu buka Tērvetē, kad organisms pateica – no, you can't, nācās pārmesties uz divreiz īsāku distanci, proti, pusmaratonu.

Principā, ja neņem vērā dažus "tiri piri", gatavošanās posms bija visumā kvalitatīvs. Varētu ielikt kādu septiņnieku desmit baļļu sistēmā (hm, bet varbūt būt vēl paškritiskākam un ielikt 6.5?), lai gan viss ir relatīvs, protams, ka organisma klapatu dēļ līdz galam visus "treniņprocesa sapņus" piepildīt neizdevās. Par to vēlāk.

Starp citu, nedēļu pirms Rīgas noskrēju Cēsīs. Sākotnēji "Cēsu pavasaris" nebija manā plānā, bet novadnieki atgādināja un konsultējoties ar tēvu nonācu pie secinājuma, ka jā – viens ņiprais pirms Rīgas būtu tieši laikā. Iepriekšējā blogā pieminētās krāsainās tabletītes izskatās, ka bija optimizējušas mana organisma normālu darbību, taču uzrāvos uz "snaudošo čakarētāju", proti, it kā bija saaukstēšanās pazīmes, jūtīgs kakls, taču nekā cita – viss pārējais normā.

Zināju, ka Cēsīs būs kaut kas no "Jānis, Jānītis" trases, tikai īsākā variantā (šajā gadījumā 8km), tāpēc aptuveni zināju ar ko rēķināties. Tomēr drusciņ pārsteidza, ka pirmā puse pārsvarā gāja lejup, bet otrā puse – gluži pretēji – augšup. Kopumā ar distanci tiku galā veiksmīgi, ja neskaita diezgan sūru sesto kilometru, kad visticamāk kāpuma metru dēļ tika nocilpots nepilnās sešās minūtēs (visi pārējie – stabili zem piecām). Kāpumos es arī sapratu, ka ar savārgušu vai pusvārgušu kaklu aršana diez ko laba nav – tādas vecu durvju skaņas vien nāk laukā. Taču atgriežoties pie skaistā un burvīgā – biju rēķinājies ar aptuveni 37 minūtēm distancē un finišā biju tuvu tam – 37: 27. Tātad apmierināts.

Nedēļa pirms pusmaratona, kas bija akurāt jubilejas (40.), aizritēja čiļiņā ar viegliem skrējieniem. Jā, vēl arī bija slavenā olbaltumvielu / ogļhidrātu diēta, ko allažiņ pielietoju pirms svarīgākajiem startiem. Jo tuvāk bija sacensību diena, jo jutos arvien labāk, bet pret jūtīgo kaklu  atradu kaujinieku kāda pūšama aerosola veidā, kas situāciju šķietami un reāli vērsa uz labo pusi. Un bonusā vēl sestdienas vakarā vēl noskatījos vienu feinu filmu par skriešanu "Without limits" par kādu ambiciozu čali, kas tic saviem spēkiem, proti, Stīvu Prefonteinu, kura dzīve diemžēl traģiski aprāvās vien 24 gadu vecumā. Filmu noteikti rekomendēju. Iedvesmojoša!

Nereti būtisks rādītājs tam, kāds būs skrējiens ir pašsajūta un noskaņojums sacensību dienas rītā. Šajā ziņā viss bija kulē – pamodos ar pirmo modinātāju (well, principā pārsteidzoši, jo parasti tas ir otrais vai trešais), jestri dziedāju līdzi dziesmām no savas plejlistes (kas vienmēr ir laba zīme) un viss vēstīja, ka būs laba diena. Un jā, kaujas svars bija par 3 kilo vieglāks nekā pirms Liepājas pusmaratona. Vārdu sakot, it kā bija radies maldīgs priekšstats, ka zvaigznes sastājušās kā vajag, lai mērķi sasniegtu. Teorijā mērķis dalījās trīs daļās – 1) izskriet savu otro labāko pusmaratonu (tātad vismaz 1:34:17), 2) izskriet ap 1h33, 3) izskriet ap 1h:32, tātad paspēkoties ar personisko rekordu. Objektīvi vērtējot trešais punkts līdz galam nebija ticams, taču pārējie divi reāli. Biju par to drošs gan pirms starta, gan tagad.

Skaidrs, ka tādā mega pasākumā kā Rīgas maratons svarīgi ir tas, cik tuvu startam Tu tiec, jo neatkarīgi no Tevis noteikti būs kadri, kas ir stabili lēnāki par Tevi (pelmeņi un dižpelmeņi, taču es jau arī gan jau kādam šķietu mazlietiņ pelmenīgs) , bet iekārtosies maksimāli labākā starta koridorā. Tas, ka Tu esi aiz viņiem vai viņi priekšā Tev gan nav viņu vaina, drīzāk Tavs feils, jo kas gan Tev traucēja izplest elkonīšus un aizcīnīties līdz koridoram uzreiz aiz elites?  Visas atrunas, ka rinda uz tualetēm and that shit šoreiz arī nederēs, jo tikai Tu esi atbildīgs par saviem ceļojumiem uz tualetēm un laicīgu nokļūšanu uz tām. Ar šo es gribu pasvītrot, ka nekādas atrunas nemeklēju.

Lai vai kā, startā iekārtojos kaut kur pa vidu, bet visdrīzāk tuvāk priekšai nekā pakaļai. Kādu brīdi veiksmīgi virzījos uz priekšu, līdz secināju, ka vairs uz priekšu netieku. Padomāju: "Pajāt, distance taču ir gara" un biju gatavs kaujai.  Līdz starta līnijai tiku divās minūtēs un četrās sekundēs, kas principā sūkā, jo pirms gada, kad skrēju maratonu, šis laiks bija… 13 sekundes.  Un tas savulaik viņgad aiztaupīja to čakaru, kas rodas, ja jāapdzen tie, kas ir jūtami lēnāki par tevi. Šogad šis uzdevums bija jāpilda pilnā sparā un pirmais kilometrs ar šo atjautības uzdevumu vien pagāja. Jā, laikam arī otrais. Neskatoties uz to, tie bija visumā veikli, respektīvi, 4:23 un 4:17, taču, protams, apdzīšana pa zālīti un lavierējot tomēr atņem enerģiju. Un man šķiet, ka es tur pakāsu daudz. Drīzumā iekārtojos komforta tempā, lai gan īsti komfortā neatrados. Nezinu, elpošana kaut kā cimperlīgi uzvedās, kas iespējams aizvien bija "snaudošā čakarētāja" nopelns.

Taču vismaz distances pirmajā ceturtdaļā nebija tās fatālās sajūtas "nu būs sūdi" un arī skaitļi bija patīkami – pirmie 5km pa 21:32. Tālāk jau varējām vērot neuzkrītoši lejup slīdošu līkni - pirmie 10 pa 43:59, savukārt pirmā puse  46:29, kas nozīmē, ka noturot tempu tie pusītē būtu ap 1h33, bet "plīstot pēc standarta" – ap 1h35. Diemžēl tuvāk pusdistancei es jutu, ka ir zināmas problēmas, "savāds gudrums rumpi lejup māc" un distances otrā puse to tikai apliecināja. Jauda zuda un ne tā kā parasti, bet pamatīgāk. Jo tuvāk bija finišs es sapratu, ka šeit nav runa ne par 1:34 vai 1:35 un ne pat 1:36. Faktiski šeit bija cīņa un izdzīvošana par "zem 100 minūtēm". Tieši tāpēc pievarot trešo tiltu no trim, proti, salenieku, es  sāku ignorēt pulsometru, lai lieku nečakarētu savu prātu. Skrēju pretī finišam cik spēju, cīnījos ar sevi, mēģināju domāt par skaistām sievietēm man priekšā (mhm, patiešām tur tādas bija, turklāt veiklas)  un galu galā tomēr ierakstījos  simtiņā – 1:39:49.

Sestais pusmaratons pēc kārtas zem 100 minūtēm, 15.labākais (tikpat arī zem 100) pusmaratons no 40. Ja atmetam ambīcijas, tad skaitļi patiesībā ir simpātiski. Reiz bija periods vairāku gadu garumā, kad "zem 100" bija kā nepiepildāmas erotiskās fantāzijas…  Un vēl – izrādās, ka neskatoties ne uz ko, šis ir mans ātrākais pusmaratons Aigara Norda rīkotajā pasākumā. Teju vai pārsteidzoši, ņemot vērā kādas ambīcijas parasti ir uz šito slaveno maija skrējienu. Bet acīmredzot "karma iz a bič"  un Rīgā nekas dižs man nav lemts. Lai gan savulaik es tā domāju arī par Liepāju. So… katru porču, kā teiktu Slaviks no "Ekstrasensu cīņām", ir iespējams neitralizēt.

Ja pragmatiski pieejam lietām, tad ir daži neatbildēti jautājumi par Rīgas (pus)maratonu. Parasti, salīdzinot pirmo pusi ar otro, plīsiens ir 2:30 līdz 3:00 minūtes, taču Rīgā tās bija vairāk nekā 7 (!!!) minūtes. Tāpat esmu piefiksējis tendenci, ka šogad tempa kritums parādās jau pēc trešdaļdistances. Ok, skurpulozi izpētot pirmos divus pusmaratonus, jāatzīst, ka izteiktāks tas tomēr bija Liepājā (drīzāk ātrāks), savukārt Rīgā plīsiens izpaudās jūtamāk by default, lai arī sākās ap desmito. Kāpēc? Tas man nav īsti skaidrs. Varbūt par maz alus, seksa un rokenrola.

Eksistenciālos izturības jautājumus (izturība vienmēr bijusi mans trumpis) jau pēc finiša pie alus pudeles šķetināju ar savu dzīvesgudro tēvu , kā arī garāko brāli (bračka gan baigi šķetināšanā nepalīdzēja, tikai izteica pārgudrus spriedumus) un šķetināšana turpināsies. Ir mums pāris teorijas, piemēram, intervālu treniņu iztrūkumus (bija, bet mazāk nekā paredzēts – gan objektīvu, gan subjektīvu iemeslu dēļ). Garie treniņi principā bija līmenī. Iespējams, ka savu lomu neuzkrītoši nospēlēja organisma klapatas (jā, teorētiski Rīgā tās nelika par sevi manīt (praktiski nelika), bet nekad nevar zināt vai savas lomas nenospēlēja vairāki "snaudošie čakarētāji"). Man ir laiks trīs ar pusi mēneši, lai tiktu skaidrībā, kas un kā, jo vasarā noteikti pusmaratonus neskriešu un pie personiskajiem dižmērķiem atgriezīšos Valmieras un Siguldas pusmaratonos. Vasarā Stirnu buki, piecīši, desmitnieki un citi forši skrējieni.  Shalom!


Etiopieša 40 pusmaratoni:Sigulda 2012 (13.10): 1:31:56
Valmiera 2017 (17.09): 1:34:18
Sigulda 2017 (07.10.): 1:35:24
Liepāja 2017 (26.03): 1:35:48*
Valmiera 2011 (18.09): 1:35:53
Valmiera 2012 (16.09): 1:36:41
Liepāja 2018 (07.04): 1:37:35
Ventspils 2012 (16.06): 1:37:37
Biķernieki 2013 (28.04): 1:38:01
Ventspils 2011 (19.06): 1:38:12
Sigulda 2011 (15.10): 1:38:20
Valmiera 2010 (19.09): 1:38:57
Aizkraukle 2017 (27.05.): 1:38:58
Ozolnieki 2010 (23.10): 1:39:40
Rīga 2018 (20.05): 1:39:49
Rīga 2010 (23.05): 1:40:29
Rēzekne 2013 (4.04): 1:40:30
Ozolnieki 2014 (19.10): 1:41:29
Liepāja 2012 (15.07): 1:41:53
Sigulda 2014 (11.10): 1:42:47
Valmiera 2009 (27.09): 1:42:51
Viļņa 2013 (15.09): 1:43:57
Mežaparks 2011 (16.04): 1:44:32
Mežaparks 2010 (27.03): 1:44:40
Biķernieki 2012 (29.04): 1:44:48
Liepāja 2011 (17.07): 1:45:10
Valmiera 2014 (21.09.): 1:45:11
Sigulda 2013 (12.10): 1:45:22
Kuldīga 2013 (10.08): 1:45:33
Rēzekne 2015 (06.04): 1:45:45
Rīga 2014 (19.05): 1:47:22
Ventspils 2014 (15.06): 1:47:55
Kuldīga 2014 (09.08.): 1:47:59
Biķernieki 2014 (29.04): 1:47:59
Ventspils 2015 (21.06): 1:49:57
Rīga 2013 (19.05): 1:50:12
Kuldīga 2010 (07.08.): 1:50:15
Ventspils 2013 (22.06): 1:53:12
Jelgava 2014 (12.07): 1:56:02
Liepāja 2013 (20.07): 2:03:39

P.S. bildei principā nav nekāda sakara ar blogu, tikai tīri teorētiski, ja pievelkam aiz ūsām... iedomājos savu 100 minūšu sakarā arī veco labo joku "simts pret simts", ko slaveno vācieti Oļegu parodējošais Aldis K.  izmeta ne mazāk slavenajā raidījumā "Ak kungs".

Projekts Etiopietis: Tu neesi Tu pats, kad esi izsalcis!

Shalom! Pirms nedēļas stāstīju par seno un viedo tautas gudrību "less ir more". Pa nedēļu mans vaigs kļuvis priecīgāks. Nezinu vai pie vainas ir tās mazās, smukās kapsuliņas, ko man izrakstīja dakteronkuls vai paika, ko es šķinu iekšā katru mīļu dienu. Bet varbūt Stirnu buks? Noteikti, ka pa druskai no visa, bet par visu pēc kārtas.

Jā, nu jau kādu laiciņu es ēdu kapsuliņas (jap, pēc šaibām un ripām neizskatās), ko uzrakstījis mans doks, sauksim viņu par Pašu (var arī par Pavļiku). Vienas ir tādas spilgti dzeltenas, vēl vienas ir divās krāsās – puse brūna, puse bezkrāsaina (tā tak nav krāsa!), bet ar mazām granuliņām iekšā. Nezinu vai palīdz, to parādīs analīzes un tamlīdzīgi pētījumi,  bet organisms arī sācis uzvesties pieklājīgāk. Un tiem, kam interesē vai pēc kapsuliņu lietošanas man nerādās rozā pingvīni, kas uz olimpiskā ledus lēkā tulupus, akseļus un ritbergerus – diemžēl nē : )

Iespējams, ka organisma pieklājība ir saistīta arī ar to, ka mazliet esmu pamainījis paiku, ko ēdu. Esmu vairāk pārgājis uz augļiem un dārzeņiem, zivīm, sēklu maizi arī varu atļauties (siers, protams, pats par sevi, zinot, cik liels tā fans esmu) un tamlīdzīgi. Diemžēl pagaidām esmu uzlicis veto rīsiem, griķiem, makaroniem un citām ogļhidrātu paradīzēm -  gluži vienkārši pēdējā laika pieredze ir rādījusi, ka šits var hepenoties, ja kaut ko no tā ēd. Nākas ogļhidrātus meklēt citur, lai gan neesmu drošs, ka arī ātros ogļhidrātus mans organisms akceptētu. Dienu pirms Stirnu buka bailīgi iekapāju auzu cepumus – nu, sacensību rītā bija tāda diskutabla sajūta, taču pirms starta viss bija labi.

Iepriekšējos blogos minēto veselības / organisma klapatu dēļ Ogres Zilo kalnu Stirnu bukā izdomāju skriet Zaķos, respektīvi, 12.5 kilometru distanci. Sestdienas rītā pamodos ar diskutablu pašsajūtu, bet pēc stundas jau virtuvē uzdancoju pie Auļu "Diņķa", pa ceļam uz sacensībām arī noskaņojums kļuva arvien liderīgāks un sapratu, ka... jā, šodien varētu būt viens dzīvespriecīgi ņiprs skrējiens. Tā arī sevi noskaņoju – čalīt, pēc tām mokām un herņas, kas bija pirmajā posmā, šoreiz izbaudi skrējienu. #JeSuisShalom

Uz starta izgāju biš par ātru, bet ir aizdomas, ka mutes bajārs jeb informators drusku pačakarēja tautai prātu (nu, ja čalis plkst. 12:55 saka, ka starts zaķiem pēc 20 minūtēm, tad man sanāk  13:15 (lai gan oficiāli plānots 13:30)  - otrs variants, ka man ir štruntīga dzirde, lai gan tad ir lielais jautājums – kāpēc visa tauta sāka pulcēties krietni laicīgi). Principā tie ir sīkumi,  varēju saulē pakaltēt savu rižo bārdu : ) Marinējoties startā sastapu arī "kalnu karalieni ar rūdījumu"  (šad tad konsultējos ar viņu arī medicīnas jautājumos, jo nu… kāpēc gudram cilvēkam nepajautāt par sfēru, ko viņš pārzina?), pārmijām pāris vārdus un man galvā dzima viltīga ideja – sak, tai sprinta etapa kalnā vajadzētu spiest no sevis visu, ko var, varbūt ar es varu būt veiklāks. Lai gan es laikam nekad nevienā no Stirnu buka sprinta kalniem nebiju uzkapājis bez staigāšanas, teorētiski bija šansīte to paveikt pērn Milzkalnes bukā, jo tur tas kalniņš bija pateicīgs, bet šaurs, tāpēc mani piebremzēja Taņa, Fedosejs un Žora, kuri bija priekšā un taciņas platumā vai platāki.

Izšauj piščiks, sāk skanēt "Diņķis" un esam trasē. Pirmajā kilometrā jutu, ka skrienas labi un šis būs labs skrējiens, ja vien kāds mazs meža raspizģajs (kā Tērvetē) pēkšņi nenospers enerģiju. Pēc pirmā noskrietā kilometra dzirdēju čalis aizmugurē sakām "Eu, baigi ātrs kilometrs". Paskatos – 4:52min/km – tiešām seksīgi. Un tieši tad sākās šaurā meža taciņa, kur jaunekļiem un jaunkundzēm gribot negribot nācās sabremzēties vai maukt pa biezokņiem un bezceļiem. Izvēlējos pirmo un tāpat vēlāk apsteidzu tos spriganos zaķus, kas lēca pa bezceļiem. In your face, ha! Nākamie divi kilīši bija ap piecarpus minūtēm uz km, nākamie – ap piecām. Sestajā sekoja sprinta etaps – paskatījos uz kalnu – nē, nu jā, augsts, bet pārfrāzējot jeņķu onkuli Obamu – yes, I can! Sāku maukt no sirds un no rajona, kaut kur pusceļā vai drusku vēlāk paguru, bet aktīvi strādāju ar rokām un gāju garām tautiešiem kā nazis caur sāli. Jap, seksīgi un bez pāriešanas soļos. Nu labi, labi, pieveicot sprinta etapu man kājas principā bija kā gumijas un aiz to saguruma es gandrīz nolikos uz mutes (vai pakaļas – kā paveicās), bet tomēr noturējos. Respektiņš "Eleven" kompresijas zeķēm – ātri vien kājas atkal atgriezās normā. 

Sestais arī izrādījās lēnākais kilometrs (6:11), bet ātrākais bija vēl tikai priekšā. Turpinājumā bija vēl pāris respektabli kaln(iņ)i , kurus pieveicu visumā cienījami, šur tur mazliet saguru un aizelsos, bet mīksto netēloju – pat dzirdināšanas punktos īsti nesabremzējos (iespējams, ka vienā gan, lai rāmi padzertu un atvilktu elpu pēc kalniņa). Ātrākais izrādījās 11. kilometrs (4:48) – sākumā domāju, ka tas bija kāds no kilometriem, kur trase nereti veda lejup (bet tas laikam bija desmitais), taču nē – tā bija taka, kas veda paralēli ceļam Tīnūži – Ogre: principā plus mīnus līdzenais posms (nu ja, protams, mans skils līdzenumos ir dižs).  Pēdējais pilnais kilītis (11.01 – 12.00) bija drusciņ grūtāks, jo bija pāris kāpumi, bet pēdējie 0.56 īsti nē – tad finiša tuvums deva vajadzīgo adrenalīnu, ņiprumu un tā (ja tas būtu pilnais kilometrs, tad būtu ātrākais – ap 4:38).

Pēdējie pārsimts metri patiesībā bija ļoti mīlīgi – mazie bērniņi stiepa savas rociņas un bija grēks neiedot katram pa "piecītim". Atceros, ka vēl pilsoniski atbildīgi padomāju – bet, ja nu kādam šis "piecītis" ir īpaši svarīgs? Varbūt kāds nemaz tajā dienā neskrēja, vienkārši bija starp līdzjutējiem, bet saņemot "piecīšus" no lūšiem, bukiem, zaķiem un vāverītēm, guva iedvesmu un vakarā paziņoja: "Mammu! Papu! Piesakiet mani Piebalgas Stirnu bukam" (o jā, to es rekomendēju mūžīgi mūžos). Un patiesībā "piecīšu došana" iedvesmoja arī mani, jo tas tak ir tik forši! 12.56 kilīšu finišs pa 1:07:20. Labi! Zaķa distancē tā ir 165. vieta jeb starp pirmajiem 14%, pieņemot, ka 100% ir ap 1200 dalībniekiem konkrētajā distancē (lai gan nūjotāji jau īsti neskaitās).

Jāatzīst, ka "kalnu karalieni" Eviju beigās tomēr sprintā tomēr neapskrēju (ha, naivais lašara) – viņai 1:16, man 1:28. Sekundi pakāsu arī klasesbiedram Arčam (bļin, būtu zinājis…). Tātad jāturpina kačāt skilu Šmerļa mežā, lai Piebalgas Vanagkalnā es uzcilpoju leģendāri un ar šarmu! Nē, cilpo zaķi, bet vismaz savā galvā (ja organisms atļaus) es esmu apņēmies skriet vismaz stirnu buka distanci. Tātad es lēkšu!

Secinājumi? Pēc personiski sērīgā  un veselības klapatām apvītā Stirnu buka pirmā posma biju reāli izsalcis pierādīt, ka "jes, ai ken". Pirmkārt jau pašam sev – no vienas puses, baudīt skrējienu, no otras – maukt no sirds un no rajona. Īpaši pēc pirmajiem kilometriem, kad jutu, ka organisms devis akceptu demonstrēt skilu. Jo Tu neesi Tu pats, kad esi izsalcis. Un izsalkums tika neitralizēts veiksmīgi. Pēc finiša – smaids, šaloms un prieks! Riktīgs murr (vai arī meow).

Vislielākais prieks par organismu, ar kuru šoreiz izdevās vienoties par abpusēji izdevīgu sadarbību. Ar vēsu prātu esmu secinājis, ka faktiski sezonas trešais skrējiens organisma komforta ziņā bijis vislabākais. Jo Liepājā, kur noskrēju visumā cienījamu pusmaratonu, tomēr arī distances otrajā pusē organisms tomēr drusku paniķojās. Bet, ja salīdzina ar Tērveti… nu, tad Ogrē pavisam cita pasaule. Paldies Tev, mans organism, turpināšu ēst augļus, dārzeņus, tunci, Vaļeras zivis un tā tālāk. Aliņu gribētu, bet īsti nevar – vismaz tā rakstīts kapsuliņu instrukcijā. Mazums – ja nu sāk rādīties Bībers ponija izskatā, dziedot Britnijas Spīrsas trešā albuma tituldziesmu "I'm a Slave 4U"? Nē, to es negribu! : )

Rīgas pusmaratons jau pēc divām nedēļām, bet savā potenciālo startu sarakstā esmu ieskicējis arī 8 kilometru skrējienu "Cēsu pavasaris", kas notiks svētdien. Tas ir tāds fifty-fifty variants, lai gan ātruma treniņš man, protams, noderētu. Jūnija sākumā visticamāk nāksies izšķirties starp Salaspils pusmaratonu (10km, diez vai visus 21km) un Carnikavas piejūras skrējienu (6km). Pagaidām vīzija ir aptuveni tāda:

Ticamākie starti maijā un jūnijā:
13.05. Cēsu pavasaris  (8km)
20.05. Lattelecom Rīgas (pus)maratons (21km)
02.06. Salaspils pusmaratons  (10km)
03.06. Carnikavas piejūras skrējiens (6km)
09.06. Stirnu buks #3 Piebalga (12, 20 vai 30km)
23.06. Jānis, Jānītis Cēsīs (12km)