Projekts Etiopietis: Valmiera, 7x sotaciņš un alus

Shalom! Aizvadītās nedēļas beigās aizvadīju vienu no sezonas svarīgākajiem startiem, proti, pusmaratonu Valmierā. Kā jau pēdējo gadu pusmaratonos, ambīcijas un ekspektācijas man allažiņ bijušas  lielas. Tā bija arī šoreiz, lai gan par ekspektāciju realizāciju nudien nebija pārliecības.

Atceros, ka pērn es biju diezgan drošs, ka nomedīšu 89 minūtes (1h29) un pērnā Valmiera, kurai nebiju speciāli gatavojies, pārliecību tikai stiprināja (otrais visu laiku labākais rezultāts – 1:34:18). Savukārt šogad pirms Valmieras es nudien nebiju drošs, ka ierakstīšos 100 minūtēs un baisākajās prognozēs figurēja štruntīgāks rezults par debijas pusmaratonu (1:42:51, 2009.).

Debijas pusmaratons, starp citu, bija Valmierā 2009.gadā. Tieši tāpēc Valmiera man vienmēr bijusi īpaša. Valmierā arī pirmoreiz izskrēju zem 100 minūtēm un  divreiz labots personiskais rekords. Šarms, ko izstaro šī Vidzemes pilsēta, ir īpašs. Kopš savas apzinātās skrējēja karjeras sākuma Valmierā neesmu skrējis tikai divreiz – 2013.gadā, jo aizbraucu uz Viļņas pusmaratonu, un 2015.gadā, kad manas ambīcijas sabremzēja savainojums, kas lika ātrāk noslēgt sezonu un vēlāk palaisties speķī, kas 2016.gada vasarā noveda pie "Etiopieša" projekta. Starp citu, pirmais starts "Etiopieša" ietvaros bija tieši… mhm, Valmierā. Speķaini 6.2 kilometri, ha : )

Atgriežoties pie šīgada Valmieras pusmaratona, tad minimālais mērķis bija turpināt "100 minūšu" sēriju, proti, izskriet atkal zem 1h40. Sērija sākās etiopieša projekta ietvaros 2017.gada pavasarī Liepājā un turpinās allažiņ un joprojām. Zīmīgi, ka līdz tam garākā sērija "zem 100 minūtēm" bija… tikai 2x. Bet šī gada Valmiera bija jau septītās sacensības zem simtiņa.

Šī gada samocītā un mistiskā Rīga šo seksīgo sēriju gandrīz pārtrauca, bet par laimi iejozu finišā 11 sekundes pirms 100 minūtēm. Aizvien neesmu ticis gudrs, kā tas nākas, ka distances otrā puse bija 7 minūtes (!) lēnāka par pirmo, jo tā nekad nav bijis. Akcentējot un uzsverot to, ka tā nav bijis pat gados, kad biju reāli sūdīgs. Izņemot klaji štruntīgos pusmaratonus (Ventspils 2013., Liepāja 2013., Jelgava 2014.).

Atzīšos godīgi, ka pirms Valmieras dižākais mērķis bija sasniegt personiskā TOP3 rezultātu, kas savulaik nozīmēja ne lēnāk par 1:35:23. Minimālo mērķi pieminēju jau augstāk. Rezultātā sanāca kaut kas pa vidu. Un esmu pat klaji apmierināts. Sapni par ap 1:35 atmetu jau pirmajā aplī, nākamajos divos (mhm, kopā bija 3) galvenais uzdevums bija ierakstīties sotaciņā, un diezgan ātri es sapratu, ka tas tiks realizēts, lai gan līdz beigām paliku piesardzīgs – sak, nevar jau zināt, kādus jokus var izspēlēt organisms. Neizspēlēja.

Ja skatāmies tīri statistiski, tad pirmais no trim apļiem bija ap 31:42, bet jau otrajā temps tika būtiski pakāsts, nokrītot uz 33:16 (tātad faktiski pusotra minūte). Trīs apļu kontekstā tas teorētiski ir daudz, bet praktiski maz. Pilsētā runā, ka tempa noturēšanā  esmu labi trenēts, un Valmiera to pierādīja. Otrais un trešais aplis bija praktiski identiski (33:16 un 33:18). Paldies baloniem aiz muguras, tie mani pavilka uz priekšu, īpaši pēdējā aplī. Un arī tas, ka Māris bija relatīvi tuvu, jo neies tak viņu palaist garām finiša taisnē, ha! Un vēl – pirmie 10.55 un otrie 10.55 atšķīrās tikai par 1m25m, kas ir laba tendence, jo parasti distances pirmo un otro pusi šķir ap 3 minūtēm. Savukārt visu laiku labākajā pusmaratonā (1:31:56, Sigulda 2012.) otrā puse bija vien par 56 sekundēm lēnāka. Kas attiecas uz pašsajūtu Valmieras pusītē, ja skatās tīri pēc šī gada pusmaratoniem, tā bija labākā kāda šogad bijusi. Un tā ir vēl viena laba ziņa. Pirms Siguldas. 

 Kas līdz Siguldai? Daudz treniņu, Stirnu buka Grand Finale 29.septembrī Līgatnē un Iecavas rudens 6.oktobrī. Un tad… 13.oktobrī diži labs skrējiens Siguldā. Skaitļus neminēsim, tie ir manā galvā : )

P.S. Valmierā pēc finiša bezalkoholiskais aliņš garšoja kā alkoholiskais. Sapņaini aizdomājos… ja tā būtu vienmēr, haha!


Etiopieša 41 pusmaratons:
Sigulda 2012 (13.10): 1:31:56
Valmiera 2017 (17.09): 1:34:18
Sigulda 2017 (07.10.): 1:35:24
Liepāja 2017 (26.03): 1:35:48*
Valmiera 2011 (18.09): 1:35:53
Valmiera 2012 (16.09): 1:36:41
Liepāja 2018 (07.04): 1:37:35
Ventspils 2012 (16.06): 1:37:37
Biķernieki 2013 (28.04): 1:38:01
Valmiera 2018 (16.09.): 1:38:05
Ventspils 2011 (19.06): 1:38:12
Sigulda 2011 (15.10): 1:38:20
Valmiera 2010 (19.09): 1:38:57
Aizkraukle 2017 (27.05.): 1:38:58
Ozolnieki 2010 (23.10): 1:39:40
Rīga 2018 (20.05): 1:39:49
Rīga 2010 (23.05): 1:40:29
Rēzekne 2013 (4.04): 1:40:30
Ozolnieki 2014 (19.10): 1:41:29
Liepāja 2012 (15.07): 1:41:53
Sigulda 2014 (11.10): 1:42:47
Valmiera 2009 (27.09): 1:42:51
Viļņa 2013 (15.09): 1:43:57
Mežaparks 2011 (16.04): 1:44:32
Mežaparks 2010 (27.03): 1:44:40
Biķernieki 2012 (29.04): 1:44:48
Liepāja 2011 (17.07): 1:45:10
Valmiera 2014 (21.09.): 1:45:11
Sigulda 2013 (12.10): 1:45:22
Kuldīga 2013 (10.08): 1:45:33
Rēzekne 2015 (06.04): 1:45:45
Rīga 2014 (19.05): 1:47:22
Ventspils 2014 (15.06): 1:47:55
Kuldīga 2014 (09.08.): 1:47:59
Biķernieki 2014 (29.04): 1:47:59
Ventspils 2015 (21.06): 1:49:57
Rīga 2013 (19.05): 1:50:12
Kuldīga 2010 (07.08.): 1:50:15
Ventspils 2013 (22.06): 1:53:12
Jelgava 2014 (12.07): 1:56:02
Liepāja 2013 (20.07): 2:03:39

* - tautā runā, ka distance bijusi savus 300 metrus īsāka... 

Projekts Etiopietis: Gaiziņ, Tu joko?

Shalom, susuriņi! Pašpasludinātā etiopieša blogs nav bijis labu laiku, kā pilsētā runā. Respektīvi, kopš iepriekšējā Stirnu buka posma. Kas loģiski, jo tā pa nopietnam vasarā pašpasludinātais skrien tikai Stirnu buku. Un skrēja arī Latvijas augstākajā paugurā Gaiziņkalnā. Paldies, Rimant, paldies visa Stirnu buka komanda, šis kārtējo reizi bija diži, vareni un seksīgi. 

Ja godīgi, es biju plānojis Gaiziņā skriet buku (par lūsi rausījos). Vienīgā problēma – pēc nedēļas ir Valmieras pusmaratons, kurā ir lielas ekspektācijas. Viena lieta, ko es plānoju, otra lieta, ko gudri cilvēki saka. Tieši tāpēc izmantoju opciju "zvans draugam", un draugs šajā gadījumā bija tētis, kam tomēr ir mūžizglītība sportā. Viņš pārliecinoši norūca: "Zaķis. Ne vairāk". Klaji gan to neakcentēja, bet lika noprast, ka uz Valmieru jābūt pēc iespējas svaigākam, bet ar diviem pusmaratoniem nedēļas laikā – nu kāds Tu svaigais būsi, jopštudej?

Tētim jāklausa. Paņēmu Zaķi. Skaidrs, ka apzinājos, ka Gaiziņš ir Gaiziņš un skriešu prātīgi. Tā arī sāku. Lai gan pirmais kilometrs parasti ir tāda "izretināšanās spēle", tas nebūt nebija lēnākais kilometrs (info statistiķiem – sestais ātrākais). Kad lēnākie "priekšgājēji" bija apskrieti, ieslēdzu "gāzi grīdā" un trešo kilometru noskrēju kā ātrāko (5:27 – phe, nekas īpašs). Nākamie kilometri bija zigzaga formā – te ātrāks, te lēnāks un tā tālāk. Ak, jā, otrajā kilometrā ieslēdzu "mīksto" viena iemesla dēļ – skrienot lejup no kāda paugura, diezgan jūtami pamežģīju potīti un kilometru mēģināju saprast vai nav "sūdi rallā". Kad sapratu, ka nav, skrēju tālāk no sirds un no rajona, vienlaikus vērīgi čekojot, kur lieku kājas.

Kalnu bija gana un visumā izaicinoši, bet vienalga nešķita tā, ka būtu baigi grūti. Ja nākamgad Stirnu buks lēks Gaiziņkalnā (un man domāt, ka lēks), tad gan būs jāizvēlas vismaz buks vai lūsis. Gribas jau sevi drusciņ pamocīt.

Katrā ziņā Gaiziņkalna Zaķis bija krietni vieglāks nekā Kamparkalna Zaķī. Protams, tad bija karstāks, bet kopējā skrienamsajūta bija labāka, lai es, kā eksperts teiktu, ka drīzāk kājas savu darbu izdarīja, bet organisms tomēr nejutās līdz galam komfortabls. Neko darīt, sacensību dienu tak neizvēlas – kad (stirn)bukmeikeri ieliek, tad skrienam.

Un šajā nedēļas nogalē skrienam Valmierā. Pusmaratonu. Numur 41. Ekspektācijas ir tādas, kādas viņas ir, bet tā kā neesmu politiķis, tad muti nebrūķēšu – lai runā darbi. Shalom!

Šlokenbeka, Šlokenbuks un lidojuma režīms

Shalom, brāļi un māsas, draugi un biedri, lojālie sekotāji un dižā skrējēju nācija. Sestdien atkal skrēju Stirnu bukā, atkal bija forši un actiņas jau mirdz pēc dalības nākamajos posmos, kas tuvākā pusotra mēneša ietvaros notiks Gaiziņkalnā un Līgatnē. Bet par visu pēc kārtas, jo galu galā aktuālā tēma šobrīd ir Šlokenbuks.

Man vēl svaigā atmiņā pērnā gada Šlokenbekas Stirnu buks, kur lūša distancē pamanījos divreiz noraut uz mutes, atdauzīt ribas un finišā ieklunkurēt kā sērīgais Vasīlijs. Psiholoģiski tas bija radījis manī iespaidu, ka šis posms  ir diži grūts (jo pērn sasisto ribiņu dēļ sanāca druciņ pamocīties), lai gan patiesība un sestdiena parādīja, ka Šlokenbuks nav tik baiss kā viņu mālē. Šoreiz, visticamāk, jau pieminētā psiholoģiskā faktora dēļ izvēlējos buka distanci (23km), lai gan pēc sajūtām finišā varēja startēt arī lūsī – drusciņ vairāk sagurtu, kādas 40 minūtes vēlāk finišētu, bet tie jau tādi sīkumi vien ir.

Sens tik sens bija tas laiks un stāsts, kad mēs, trīs ņipri skrējēji – Jānis, Andis un Māris – bukā jozām vienu un to pašu distanci. Ja atmiņa neviļ, tad pēdējo reizi tas bija 2017.gada 29.jūlijā pasakainajā Pokaiņu mežā. Toreiz finišējām drusku vairāk kā desmit minūšu robežās, veiklāko soli nodemonstrējot Andim. Šoreiz man galvenais bija nepakāst viņam 20 minūtes, kā tas gadījās Kamparkalna Stirnu buka niecīgajā Zaķa distancē (un visas gudrās atrunas par to, ka gatavojos pārgājienam, taupīju spēkus un tā tālāk šoreiz nevarēja izmantot, ha). 

Pāris pirmos kilometrus skrējām kopā ar Māri, kamēr Andis, kā ierasts, maskējās kaut kur aizmugurē. Jutos labi, tāpēc vienubrīd no Māra notinos, bet pēc brīža viņš atkal bija klāt. Līdz sprinta etapam, kas bija kādā septītajā kilometrā, atkal pamuku (lai gan redzeslokā viņš bija teju visu laiku). Principā arī sprinta kalnā uzskrēju tīri tā neko, bet kādus 30-40 metrus  pirms sprinta etapa finiša pamanīju, ka kā zibens zellis man garām panesies Andis. Ak, šis viltīgais taktiķis : )  Varēja noprast, ka jauneklis ir tīri labā formā un manos plānos neietilpa par katru cenu dzīties pakaļ. Tikmēr Māris kaut kur bija pazudis. Vēlāk izrādījās, ka viņam ar 23 kilometriem izrādījās par maz – nolēma apmaldīties un pieķert trīnīti klāt. Tātad viņam sanāca buklūsis!

Trase pati par sevi bija tīri forša (nu kā jau vienmēr, izņemot gadījumus, kad trase ir pasakaina (Korneti, Piebalga)) - ja neņem vērā pāris dižus kalnu kāpumus, vairāk vai mazāk puslīdz īzī pīzī pasākums. Kas vēlreiz apliecina, ka iepriekšējā gadā man lielāko daļu "ai, cik grūti" sajūtu radīja sasistās ribas nevis pati distance. Vai arī es pamazām sāku uzņemt formu rudens pusmaratoniem.

Lai gan šogad nebiju plānojis raut uz mutes, kaut kur ap 18.-19.kilometru (precīzi gan neatceros), tomēr ieslēdzu lidojuma režīmu. Kājiņas jau bija sagurušas, pārāk augstu viņas necilāju un tādā gadījumā zaudējot koncentrēšanos kaut uz brīdi, var nepamanīt kādu viltīgi paslēpušos saknīti un aizķerties. Tā arī man sanāca – aizķēros un eleganti nolikos uz sāniņa. Tā mīksti un pufīgi. Vai nu zeme mīksta vai es speķītī  palaidies : ) Svara vērotāji gan pēdējo variantu neapstiprina – ziņo, ka speķītis sāk zustin zusti. Pēdējais kilometrs  man izrādās bija visveiklākais, kas apliecina faktu, ka enerģijas rezerves vēl bija gana (varbūt tiešām vajadzēja lūsi?). Finišs 2:24:51 jeb aptuveni tā kā es biju plānojis optimistiskajā variantā (līdz 2h30).

Šis man jau bija 12 stirnu buka posms, un, interesanti, ka distances esmu draudzīgi sadalījis – bijuši gan 4 lūši, gan 4 stirnu buki, gan 4 zaķi. Zaķiem gan parasti bijis kāds racionāls izskaidrojums – piemēram, debijas reizē 2016.gadā vairāk nejaudāju ņemt, pērn Līgatnē Zaķi izvēlējos, jo tas bija pēc traumatiskās Šlokenbekas un baidījos pirms svarīgā Siguldas pusmaratona vēlreiz noraut uz mutes vai sevi samocīt, šopavasar Ogrē zaķojos tā iemesla dēļ, ka organisma niķu dēļ nācās nomest apgriezienus, bet Kamparkalnā – piesardzības nolūkos, jo posms bija vien pāris dienas pirms pārgājiena Iecava – Mauragi. Tīri pēc aicinājuma es esmu diezgan stabils buks vai pat lūsis. Šogad lūsēns skriets tikai reizi (pērn – 3), bet gribētos vēl vismaz vienreiz. Iespējams, sezonas "Grand Finale" posmā Līgatnē.

Tikmēr nākamais starts, pēc visa spriežot, būs 8.septembrī Gaiziņkalna Stirnu bukā, kam pēc nedēļas sekos Valmieras pusmaratons. Vai starp Valmieru un Līgatni, kas septembra beigās, būs arī vēl kāds skrējiens septembra trešajā nedēļā – par to ekspertu panelis vēl diskutē. Lai jau padiskutē, es tikmēr uzkačāšu skilu rudens varoņdarbiem. Shalom!

Apputējušie pieraksti: lēnāk skriesi, tālāk tiksi

Shalom, brāļi un māsas, skrējēji un skrējēju atbalstītāji, pārgājienu cienītāji un visi pārējie prātīgie ļaudis. Raugi, etiopieša blogs nav bijis jau vairāk nekā mēnesi, varētu padomāt, kur tad pašpasludinātais noziedējis, bet viss ir loģiski – pirmkārt, gatavojas pārgājienam Iecava – Mauragi…

(…un te mēs ieliekam pieturzīmi, jo patiesībā – pirms pārgājiena šis blogs jau bija uzrakstīts, bet aizmārša aizmirsa to nopublicēt : ) Tātad pirmais blogs nepilnu divu mēnešu laikā un gandrīz trīs nedēļas pēc sacensībām. Bet nu tā kā tūlīt nākamais buks, tad izvelkam apputējušos pierakstus un lasām…)

 Kad runa ir par Stirnu buku, tad skaidrs, ka izvēle ir tikai viena un tā ir JĀ! Tiesa, balstoties uz intuīcijas sūtītiem signāliem Kamparkalnā tika nolemts skriet (un iet) vien Zaķa distanci (kas akurāt bija ap 11.7 km) un labi, ka tā – karstu laiku principā nepanesu (it sevišķi, ja uzkrauts uz pleciem), lai arī dēvēju sevi par kaut kādu tur etiopieti, ha!

Kamparkalnā  pa lielam (vai pa mazam?) bija pāris svarīgi mērķi – izbaudīt skrējienu, nepārkarst un nesačakarēt, teiksim, potīti. Pirms Iecava – Mauragi šitādi joki nebūtu labi. Kājas atstāju elitārā kvalitātē, karsts bija pēc vella, bet ar to skrējiena baudīšanu… nu tā, sāksim visu no sākuma. 

Jau vairākkārt esmu minējis, ka svarīgs faktors ir pašsajūta sacensību rītā. Sestdien pamodos laicīgāk par laicīgu, uzliku motivējošu mūziku, ieturēju minimālas un ierastas brokastis un tad radās sajūta – piķis un zēvele, vecie joki ir atpakaļ ciemā! Ar vecajiem jokiem šeit tiek domāta tā organisma performance, kas Tērvetes Stirnu bukā  man atslēdza enerģijas padevi. Jau biju aizmirsis par tām klapatām un te pēkšņi: "Surprise, surprise!" Lai gan, kā parādīja vēlākā situācija, tik traki nebija, kaut kā man izdevās ar organismu sarunāt, lai klaji tos vecos jokus nespēlē.

Tas, ka šis nebūs nekāds ātrais Stirnu buka Zaķis (kā piemēram, Ogrē), bija skaidrs jau uzreiz – karstums kā uz pannas, cepot kotletītes, starts kalnā, vēl bariņš kalnu un šauru meža taciņu, kas limitē apdzīšanas iespējas (var jau, bet enerģiju sper ne pa jokam) un tā tālāk. Tāpēc visumā normāli uzbliezu pirmajā kalnā, iespēju robežās centos izpausties arī sprinta etapā (kas šoreiz jau otrajā kilometrā), bet tālāk skatījos pēc situācijas. Un situācija bija apmēram tāda – meža takās biju diezgan štruntīgs (arī apavu izvēles dēļ – izdomāju paķert svaigos, tā vietā, lai skrietu ar veciem un nojātiem, bet pie kājām tik ļoti pieradušiem), pļavās mani par kotleti mēģināja pārvērst saule, bet tiekot uz grants ceļiem (nu, cik tad viņu tur bija) vai kāda ne pārāk nelīdzena seguma, jutos kā zivs ūdenī. Un, protams, kilometru pirms finiša arī – saožot finišu, allaž manī pamostas cīnītājs Fedosejs, kurš saka: "Puis, pusdistanci muļķi laidi, nu ir laiks – ej, parādi, cik smuki tu skrien un apdzen tautiešus". Jā, distancē es nekautrējos pastaigāties, izbaudīt dabu (cik forša atruna neskriešanai, vai ne?), galvenais – nepārmocīt sevi pirms pārgājiena. Kā saka – lēnāk skriesi, tālāk tiksi… Un jātiek ir no Iecavas līdz Mauragiem : )

Kamparkalna Stirnu buka Zaķītis visu savu nesteidzību arī attaisnoja – lēnākais zaķskrējiens ar tempu 7:27km/min. Salīdzinājumam – Ogres zilajos kalnos šopavasar bija 5:21, debijas Stirnu buka Zaķī 2016.gada nogalē – 5:32. Kaut cik ar Kamparkalnu lēnuma ziņā var konkurēt vien pērnā gada Līgatne, kur arī laikam biju ieslēdzis atpūtas režīmu – 7:17min/km.

Bet jau šajā nedēļas nogalē nākamais Stirnu buka posms, šoreiz Milzkalnē, kur šoreiz balstoties uz sev vien zināmiem apsvērumiem izvēlējos buku. Ieslēgsim jaudu un skriesim ar baudu.

P.S. Kas attiecas uz pārgājienu Iecava – Mauragi, tad par to, kā jau jūs zināt varēja lasīt Facebook lapā @ParumuPargajiens, kā arī viss tika saspamots manā laika joslā. Bet, ja īsumā vēlreiz – bija kolosāli! 

Projekts Etiopietis: Jānis, Jānītis. Mūžīgais progress

Shalom, Jāņu bērni! Kā pavadīta Līgo nakts un Jāņu diena? Cerams, ka bija lustīgi, papardes ziedus atradāt un lecot pāri ugunskuram pēcpusi, zvēriņus vai zvanus neapsvilinājāt. Man savukārt ir kāda tradīcija, kas notiek vēl pirms visām lustēm. Jā, tieši tā – tas, protams, ir skrējiens "Jānis un Jānītis", kas 23.jūnijā Cēsīs norisinājās jau 30. reizi.

Man šis bija piektais piegājiens uzskriet "Jānīti". Ja neņem vērā 2009.gada Rīgas maratona piecīti, kuram pēc būtības nebiju gatavojies, tad faktiski tieši tā paša gada "Jānis un Jānītis" bija pirmās sacensības kopš sāku neatlaidīgi skriet. Jumts aizbrauca īsi pēc Rīgas, kad sāku skriet, ja ne gluži katru dienu, tad diezgan regulāri un uz devītā gada "Jānīti" jau ierados tīri labi patrenējies. Protams, var diskutēt, cik "tīri labi" ir knaps mēnesis treniņu, kad Tu joprojām esi stabilā kuilī, lai arī daudz cukurpaku jau nometis. Lai vai kā, toreiz es to startu novērtēju kā "skarbu", bet līdz finišam, spītējot grūtībām, visumā veiksmīgi aizklunkurēju. Toreiz mans rezultāts 12 km distancē bija 1:22:44 jeb gandrīz 7 minūtes uz kilīti.

Kopš tās reizes Cēsu "Jānītī" esmu skrējis vēl četras reizes un ar katru reizi izdevies savu ciparu uzlabot. Nu jā, protams, kaut kur pa vidu starp 2009. un 2017.gadu tika likvidēts viens brangs kalns, bet kā teiktu žanra klasiķi – pajāt, vēsture tāpat to neatcerēsies. Gadu vēlāk es jau noskrēju pa 1:07:30, vēl pēc diviem gadiem sasniedzu 1:04:20, bet tam sekoja piecu gadu pauze, kurā arī radās daļēja trases ainavas restrukturizācija, taču vai un kā tas ietekmēja trases augstuma metrus – nav ne jausmas. Varbūt arī nekā. Jebkurā gadījumā progress būtu turpinājies jebkurā gadījumā, that's for sure.

Pēc piecu gadu pauzes, kas saistīta ar dažādiem objektīviem un subjektīviem faktoriem, Cēsu "Jānītī" atgriezos pērn, kad skaidrs, ka atkal bija doma uzlabot rezultātu. Klusībā cerēju ierakstīties stundā, jo pēc noklusējuma it kā biju labā formā, lai gan biju ieslēdzis stabili čiliņa režīmu pēc Rīgas maratona. Ierakstījos stabili stundā jeb 58:05. Patīkami.

Šogad jau atkal, protams, gribējās pārsist iepriekšējo rezultātu, bet skaidrības par to nebija – pēc viena visumā cūcīga pusmaratona Rīgā atkal biju ieslēdzis "stabila baudītāja" režīmu, kas nozīmēja, ka ne es pieturos pie kāda konkrēta ēšanas režīma, kas parasti pirms sacensībām ir kā likts, ne es īpašu nozīmi piešķīru alko lietošanas paradumiem. Nē, nu skaidrs, ka alus vannā es nepeldējos, bet, ja radās iespēja ieraut aliņu, tad to garām nelaidu. Parasti pirms sacensībām man ir sausais likums vismaz nedēļu... Un jā, kas attiecas uz uzturu, zinātniski pierādīts tas nav, bet iespējams, ka uz "Jānīti" es biju palaidies speķī. Tas tīri pēc sajūtām. Lai gan dažādi viedokļu līderi man saka, ka es esot notievējis un ģīmī es esmu škrebla (t.i. ļoti kalsns personāžs). Jā, ģīmī un rociņās varbūt, bet visā visumā un pēc ĶMI – ne sūda! : ) Un sajūtas jau diez vai melo – tātad, visticamāk, es tiešām biju / esmu palaidies speķī.

Speķa faktors un vēl dažas nianses neļāva skaidri sapņot par iepriekšējā gada rezultāta uzlabošanu, tāpēc es pie sevis nospriedu – būs vai nebūs PB Cēsu Jančukā, tāpat būšu apmierināts ar skrējienu zem stundas. Distances gaitā mani piemeklēja dažādas klapatas – ap 3.-4. kilometru šķita, ka vēders ne pa jokam pieteiks dumpi, bet ap astoto šķita, ka motors sacelsies pret pastāvošo kārtību (kaut kur uzpeldēja atmiņas un sajūtas par 2017.gada Rīgas maratonu, kur man šī iemesla dēļ nācās sevi sabremzēt, pāriet soļos un sad*rst dižu rezultātu). Par laimi, gan vēders, gan motorlaiva dumpi tomēr neuzsāka. Vai nu tāpēc, ka es pamainīju elpošanu vai nu tāpēc, ka es centos ar viņiem sarunāt – sak, nu ne jau jums tagad te jādemonstrē sava varenība, ka jūs esat mana rezultāta noteicēji. Dīls sanāca, bet pēdējos divos kilometros es vairs neskatījos pulsometrā, lai sevi lieki nekacinātu. Vienkārši skrēju cik jaudas, lai gan bija grūti. Jā, ļoti. Bet vai vispār ir iespējami diži rezultāti ar vieglumu? Man nāk prātā tikai viens gadījums... aizvien leģendārais Siguldas pusmaratons ar aizvien manu stabili labāko rezultātu – 1:31:56.

Cēsu "Jānītī" finišu sasniedzu pēc 57:24, kas atkal bija imprūvments, šoreiz par 41 sekundi. Patīkami un gandarījums. Īpaši tāpēc, ka nekā baigi tam negatavojos, īpaši tāpēc, ka apskrēju arī personāžus, kuriem parasti nedaudz palieku aiz muguras. Sīkums, bet patīkami. Tātad ar plānveidīgu treniņdarbu, uztura plānu un tā tālāk, es noteikti varu ātrāk. Skaidrs tak! Un uz to es arī tiekšos. Rudenī, you know.  Jāpiebilst, ka Cēsīs tiku arī pie medus - nospīdēja loterijā, bet Jāņu vainags - tas jau kā vienmēr Jankām un Līgučiem : ) 

Jūlijs gan visticamāk būs tāds rāmais mēnesis. Varbūt, bet tikai varbūt uzskriešu Jelgavā 10.5 kilo (kā zināms, vasarā principiāli pusmaratonus neskrienu), bet jūlija beigās (28.07.) izbaudīšu Talsu pusi ar kārtējo Stirnu buku (nu ja, vai nu lūsīti vai nu buciņu), kas būs iesildīšanās pārgājienam "Iecava – Mauragi. 160 km".

Pašpasludinātā etiopieša rezultāti skrējienā "Jānis, Jānītis"
2009. - 1:22:20
2010. - 1:07:30
2012. - 1:04:20
2017. - 58:05
2018. - 57:24

Projekts Etiopietis: dižais pārgājiens un statistika

Shalom! Aizvadītajā piektdienā jūs noteikti piefiksējāt (ja ne, tad laipni lūdzu - piefiksēsiet tagad), ka feisītī izziņoju šīs vasaras karstāko mērķi - pārgājienu no dzimtās Iecavas līdz sava tēva dzimtajām mājām Jaunpiebalgas novada Jēcos, kas sastāda aptuveni 160 kilometrus. Pirms diviem gadiem, kā zināms, es izmetu 50 km garu līkumu no Rīgas (Juglas) līdz Iecavai un jau drīz pēc tam man prātā iešāvās nākamie divi pārgājieni un to maršruti. Šis ir viens no tiem, kas manu prātu ļoti aktīvi tirdīja vismaz pēdējo gadu. Tagad laikam "zvaigznes ir apgūlušās" tieši tā, lai varētu realizēt šo ieceri. Jūs jautāsiet - bet pag, pag, pašpasludinātais, kāds tad ir tas trešais pārgājiens? Kuš, visam savs laiks, pēc otrā varēs domāt arī par trešo : )

Provizoriskie pārgājiena Iecava - Mauragi datumi ir 30.07. - 02.08., respektīvi, kopā ar brāli plānojam distanci veikt četrās dienās, katrā nostaigājot ap 40 kilometriem. Šis nav ātrsoļošanas festivāls, tāpat jau šur tur piestāsim, šo to sabildēsim vai uzfilmēsim un tā tālāk tā, ka nav jau tā, ka mauksim vienmērīgā tempā no zvana līdz zvanam. Tāpat kādā dienā varam nostaigāt vairāk vai mazāk, kas var koriģēt potenciālo finiša laiku.

Un jā, protams, ka es pārgājiena laikā plānoju arī skriet. Visticamāk ne vairāk par 5-7 kilometriem, bet kas lai to zina, ja nu uznāk kāds dullums. Un nē, es nemukšu prom no brāļa, visticamāk tikai drusciņ paskriešu uz priekšu un drusciņ atpakaļ. Kāds droši vien vaicās - kāda ponija pēc pārgājiena laikā vēl arī ir jāskrien? Viss vienkārši - pieradums, susuriņi!

Ja jau runājam par skriešanu, tad feisītī pēc svētdienas koptreniņa ar Andi teicos, ka izpētīšu, cik daudz koptreniņu man šogad bijis un kas ir ranga līderi. Kā jau es tiku apgalvojis, tad jā, patiesi, līderis ar sešiem koptreniņiem ir Andis, bet līderpozīciju viņš ieguvis tikai aizvadītajās brīvdienās, jo līdz tam bijis uz vienas līnijas ar leģendāro baskāji vārdā Magnus (4). Viņam pakausī elpo Māris (3) un Jānis (3), bet daiļo dzimumu rangā lepni un cienīgi pārstāv Alise (1). Ja agrāk es biju izteikts "skrējējs vienītī", tad pēdējos gados sākusi iezīmēties tendence arvien vairāk skriet koptreniņos. Izskaidrojums? Vieglāk izvilkt sevi laukā uz garo skrējienu, kompānijā kilometri krājas vieglāk un vispār koptreniņi ir foršs laika pavadīšanas laiks, jo var pārspriest jaunākās aktualitātes. Parasti gan aktualitātes ir par vienu un to pašu tēmu - skriešanu : )

Un, protams, šajā nedēļas nogalē plānoju uzskriet "Jānis, Jānītis" Cēsīs, lai pēc tam var lakt alu savai vārda dienai par godu. Lai gan pilsētā baumo, ka alus neesot veselīgs.. Tas mani biedē, zinot, cik gards ir bairītis. Vai tas mani atturēs no tā? Nu tak, jūs ko? Miestiņam būt!

Projekts Etiopietis: 10. Stirnu buks, Piebalga, dižkaifs un šaloms!

Shalom, brāļi un māsas, lielā, varenā un dižā skrējēju cilts, kā arī neskaitāmie un slepenie pašpasludinātā fani un bloga lasītāji (laiku (nu tipa, I mean "like") laikmetā var rasties iespaids, ka Tevi lasa tikai tie, kas nospiež "laiciņu", bet tā vis' gluži nav – lasa arī tie, kas izlasi, nenospiež neko un iesmīn bārdā vai koķeti pasmaida). Dižais kaifs pār zemi ir vēlies un Piebalgas Stirnu buks aizvadīts.

Tēva dzimtajā pusē, bet, ja esam precīzi, tad Jēcos, bet, ja esam vēl precīzāki, tad Mauragos, cenšos būt vismaz reizi gadā. Kādreiz tur, šķiet, ka desmit vai vairāk nekā desmit gadus pēc kārtas svinēju savu vārda dienu, jo apbūra tās puses svinēšanas tradīcijas – līgošana, ejot no mājas uz māju, viesmīlīgi namatēvi un namamātes un tā tālāk. Šai tradīcijai iznīkstot (diemžēl, bet skumjš fakts), biežāk Piebalgas pusē parādos uz kapusvētkiem –  (lai cik īpatnējs šis vārdu savienojums neliktos), tāda gaiša un sirsnīga aizgājēju godināšana, savā ziņā tāds kā (mini) radu salidojums. Šogad lielisks iemesls, lai apmeklētu Piebalgu, bija Stirnu buks. Par to paldies visai Stirnu buka komandai ar tās garīgo un svarīgo līderi Rimantu priekšgalā.

Par mana organisma specifisko darbību esmu rakstījis savos iepriekšējos blogos, un tieši balstoties uz to, lēmu, kādu distanci skriet Piebalgā. Gribēju skriet kādu no garākajām distancēm – buku (23km) vai lūsi (29km), īsākas distances īsti neapsvēru, lai vai tur kas. Iekšējā balss teica, lai ņemu buciņu un izbaudu Piebalgas paugurus un pakalnus. Tērvetē es iekšējai balsij nepaklausīju un ar ko tas beidzās, mēs zinām. Jā, gribēju skriet lūsi, jo tā tomēr ir Piebalga, bet ieklausījos saprāta balsī. Izskatās, ka pareiza izvēle.

Piebalgas Stirnu buka trase nebija tik daudz grūta, cik tehniski specifiska . Aptuveni zināju, ko no tēva dzimtās puses var sagaidīt, zināju, ka gana nāksies skriet gan augšup, gan lejup, jo tāda tā Piebalga ir. Fascinējoša. Bet Stirnu buks man piespēlēja negaidītu bonusiņu ar gotiņu izbradātām pļavām, daudz mazām un viltīgām bedrītēm, nelīdzenu segumu, kur nācās nokārtot eksāmenu s par tēmu "kā nenoraut uz mutes" un "kā neizmežģīt potītes". Tā kā tā nav matemātika, tad itin veiksmīgi nokārtoju.

Ja godīgi, tad, ja skatāmies tīri pēc pašsajūtas un organisma darbības, tad laikam Piebalgas Stirnu buks no šīs sezonas startiem bija viskomfortablākais (aha, no visiem septiņiem). Kas kolosāli, jo vēl pusstundu pirms starta par to nudien nebija pārliecības. Bet distancē mans organisms man neradīja itin nekādas klapatas neradīja un funkcionēja augstvērtīgā kvalitātē. Iespējams, ka tas vienkārši bija: a) strikta pieturēšanās pie drapītēm, ko ieteikuši un izrakstījuši medicīnas speciālisti; b) Piebalgas faktors; c) Piebalgas svētvietu faktors; d) uzturs 

Pirmie desmit kilometri bija viegli un baudpilni. Izteikti forši. Pēc tam, acīmredzot govju izdangāto taku un specifiskās virsmas dēļ, kad kājas gāja krustu šķērsu, uzberzu tulznas uz… pēdām (mhm, tur kur laikam tulznu nekad nav bijis) un sapratu – well, yes, distances otrā puse būs izaicinājums. Faktiski tā arī bija, lai gan īstais stragls, kā teiktu Ozols, bija tikai pēdējos piecos kilometros. Finišā pēc sava laikrāža iejozu ap 2:15:45, lai gan pirms starta, šaurās aprindās teicu, ka gan jau kaut kas ap 2:30 un uz augšu būs. Tai pat laikā, zinātniski pētījumi liecina, ka, ja nebūtu tulznu (kas mani tuvāk finišam tomēr jūtami sabremzēja), visticamāk, es būtu savas 10-11 minūtes ātrāks, kas savukārt nozīmētu, ka es būtu TOP100. Vārdu sakot, pa lielam, mans skils šobrīd ir visumā respektabls (lai gan reāli to varēs pārbaudīt 23.jūnijā, kad skrējienā "Jānis, Jānītis" man būs iespēja pārsist iepriekšējā gada rezultātu).

 Bet lai vai kā – Piebalgas Stirnu buks – neskatoties uz tulznām un tā tālāk, bija bauda no pirmā līdz pēdējam metram. Faktiski tas bija enerģētiskais atomsprādziens, kas sākās jau tad, kad es uzzināju, ka Stirnu buks būs Piebalgā, kulmināciju sasniedza sacensību laikā, un turpinās joprojām. Stirnu buka vēsturē dižkaifu, kas sasniegtu kaut 70-75% no šī dižkaifa, atceros  vien Kornetu Stirnu bukā (what a surprise – arī Vidzeme), iespējams, daļēji arī Beverīnā (iespējams tāpēc, ka debija un… ha, arī Vidzeme) un Pokaiņos. Un šeit jāpiebilst, ka tas viss ir ņemot vērā faktu, ka ikviens Stirnu buka posms ir kaifīgs.

Starp citu, Stirnu bukā debitēja arī mans brālis Dzintars, zināms arī kā Dzinča, kurš skrēja Zaķa distanci (ap 12km). Gods kam gods, izskrēja, izbaudīja un gandrīz uzvarēja. Nu labi, savā svara kategorijā, visticamāk, stabili izcēla : ) Respekts arī mūsu šoferim Arčijam, kurš Stirnu buka distancē iekļuva TOP50. Diemžēl fortūna nebija mūsu pusē un lielos laimestus loterijā mēs neizcēlām. Nekas, noteikti, ka mūsu lielā diena būs Kamparkalnā, Šlokenbekā, Gaiziņkalnā vai Līgatnē. Thats for sure! Jā, un pēc tam mēs ar bračku, protams, pārcēlāmies uz Mauragiem vēl uz dieniņu izbaudīt šo harmonisko un skaisto vietu. Brīnišķīga vieta, kur smelties enerģiju (un ieraut aukstu aliņu Gaujas krastā).

Starp citu, šis bija mans 10. Stirnu buka posms, tātad jubileja. Zīmīgi, ka tieši Piebalgā. Vēl viena zīmīga lieta ir tas, ka Latvijas simtgadē notiks mans 100. skrējiens manā 10 gadus ilgajā skrējēja karjerā. Tas kaut kad rudenī. Seksīgi jau būtu, protams, novembrī, taču drīzāk tas būs septembris. Vismaz pēc pašreizējā plāna.

Nākamā pietura: 23.jūnijs "Jānis, Jānītis" Cēsīs.