Shalom y'all! Tīri teorētiski kalendārā gada pēdējās sacensības ir kalendārā gada sezonas pēdējās sacensības, bet pēc idejas "Noskrien Ziemu" 1. posms jau ierakstās 2020.gada sezonā. Un vismaz līdz pavasarim NZ būs vienīgie mači, kas tiks skrieti (ja ne visos, tad gandrīz visos posmos, jo šogad "Ņiprie Ikri" cīnās komandu vērtējumā, tātad punktiņi jāvāc).
Līdz šim biju skrējis tikai vienā NZ posmā, kas pirms gada notika turpat, kur šis - Priekuļos. Baigā ziema gan tur nebija, lai gan pa ceļam šur tur bija sasnigusi "ziemas imitācija". Trasē vairāk tas izpaudās dubļu un peļķu veidā, kas mani baigi neuztrauca. Tāpat bija skaidrs, ka tīrs no šī pasākuma netiks laukā neviens. Es biju pieteicies "Tautas" distancei, kas šajā gadījumā bija gandrīz 10 kilo. Vairāk neņēmu divu iemeslu dēļ - aizvien piesargājos par pēdu plus īso paņēmu komandas interešu dēļ.
Principā distance parādīja, ka labi, ka tā. Sākums bija ātrs, pirmie divi kilometri pat kaut kur stabili zem piecām minūtēm uz kili, bet, kad sākās meža takas un pauguri, tad daba man parādīja, kas ir kas. Uz trešo kilometru es diezgan sirsnīgi aizelsos un saguru, daži nākamie kilometri tīri pēc pašsajūtas bija diezgan draņķīgi. Vienubrīd vidējais temps nokritās līdz 5:23 uz kilometru, bet pēdējos divos vai trīs pratu pielikt soli un pat pieklājīgi paātrināties, lai uzlabotu tempu uz 5:18 min /km.
Kopš rudens pēdējā starta esmu mazliet aizgājis speķī (kā to pārbaudīt? vecā labā metode ar siksnu un caurumiem, kā arī tīri pēc sajūtām), tāpēc principā 9.6km pa 50:48 jeb vidējo tempu 5:18 ir pat savā ziņā labāk nekā gaidīts. Lai gan... apmēram uz tādu skaitli biju cerējis, tiesa, klusām, jo tomēr 200 augstuma metri un Priekuļu trases reljefs man mazliet nemieru darīja. Taču velti. Arī pēda, kas šogad lielākoties sāka īdēt ap 9-10 kilometru (reizēm pat sestajā), šoreiz klusēja kā partizāns, par ko paldies no sirds un no rajona. Tiesa, viens muskulis, kas savieno manu tvirto pēcpusi ar augšstilbu gan distances otrajā daļā izteica pretenzijas un pēc sacensībām viņa viedoklis vispār ir stabilāks par Dāvja Bertāna trīnīšiem. Principā, es maķenīt piekliboju (varu arī neklibot, bet drāmu Pilnmēness nedēļā tomēr mazliet vajag), tā sāpe nav jaudīga, bet kaut kas kretīnisks viņš vienalga ir.
Ņemot vērā, ka komandu punkti vēl skaitās, to, cik izcīnījis skriešanas superklubs "Ņiprie Ikri", ceturtās Adventes nedēļā, bet tīri individuāli man 61. vieta veču absolūtajā vērtējumā un 28. vieta grupā. Man ir zināmas aizdomas, ka ar labāku pašsajūtu un tā, es varētu noskriet arī savas trīs mincītes ātrāk (piemēram), kas TOP 40 summā un TOP 20 grupā, bet kā teiktu Vilis, respektīvi, Plūdonis (sveiciens skolotājai Anitrai :) ), tad fantāziju pasaule nav labākais veids, kā "pacelt" savu rezi : )
Man visumā patīk arī Daces rezultāts un viņas ņiprais skrējiens pretī finišam. Tradicionāli paskrienu viņai pretī, lai solis pretī finišam ir dzīvespriecīgāks. Galvenais, neteikt leģendārās mēsliņfrāzes kā "Tu to vari", "Vēl tikai nedaudz" un "Vai ir grūti?" - par šādiem tekstiem var labi atrauties, bet tā kā es to zinu, tad vienīgais, ko es daru šādās reizēs, ir atbildu uz jautājumiem. Nu reizēm arī pasaku "Tu to vari" un metos bēgt : ) Bet vispār, finiša spurtā Dace aizmuka no manis un ieskrēja eleganti un pārliecinoši.
Kalendārajā gadā "Noskrien ziemu" 1. posms bija mans 21. sacensības (un 23 starts kopumā, jo veterānu ziemas un vasaras mačos piedalījos divās distancēs / disciplīnās) 2019.gadā, kas ir jauns rekordiņš (līdz šim 20 - 2017.gadā). Kvantitāte ne vienmēr iet roku rokā ar kvalitāti, bet šo gadu gan tās nolauzušas rokās sadevušās. Izņemot varbūt nelielus formas kritumus jūlijā un oktobrī.
2020. gads sacensību režīmā tiks iesākts 5. janvārī ar "Noskrien ziemu" otro posmu Salacgrīvā, kur vēl prātoju skriet īso vai garo. Principā labprāt paskrietu garāku gabalu, bet jāskatās, ko skries komanda un kā jutīsies mana(s) kāja(s). Un rumpis. 2020.gada sezonas kopējais kalendārs vēl tiek zīmēts un apdeitots, gan jau oficiāla tā prezentācija notiks ap gadu miju. Shalom un bučas, susuriņi!
Shalom! Kā vēsta sens jo sens teiciens - kad sunim nav ko darīt, viņš sevi izklaidē visnotaļ īpatnējā veidā. Līdzīgi var teoretizēt un pārfrāzēt "Ņipro Ikru" idejisko līderu izklaides brīvdienās - proti, kad šiem (respektīvi, man un Andim O.) nav ko darīt, viņi skrien no Rīgas uz Iecavu.
Ideja par četru debespušu skrējienu jeb skrējienu seriālu "4 debespuses" radās jau procesā. Pirmais posms šajā pasākumā bija 2018.gada beigās, kad radās visnotaļ spontāna ideja par skrējienu Iecava - Jelgava (32km). Turpinot skriešanu no un uz Iecavu, tam sekoja Bauska - Iecava (22km) maijā un Iecava - Vecumnieki (23km) augusta beigās. Tas, ka jāskrien debespuses sapratām kaut kur starp Bausku un Vecumniekiem. Savukārt Rīga bija loģisks "Grand Finale", jo tā jau tā debespušu bildīte arī sazīmējās. Un Rīga - Iecava kļuva par īstu "Grand Finale" nevis kā "Skrien Latvija" noslēdzošais ķeksītis.
Par Rīga (Gaismas pils, LNB) - Iecava (Brīvības piemineklis) datumu izvēlējām 2. novembri. Sak, ziema vēl nav klāt, gan jau laiks būs normāls. Turklāt bija jāmēģina uztrāpīt periodam, kad nav nevienu sacensību. Laika apstākļi skrējiena nedēļā solīja it kā optimistisku bildi, bet ar laiku jau kā ar bitēm... Mhm!
Starts pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas jeb Gaismas pils. Jau vēl pirms starta sapratām, ka distancē nāksies izbaudīt pretvēju. Un tas vis nebija nekāds jaukais vasaras vējiņš, kas silda miesu un dvēseli. Jāatzīst, ka arī pirmo lamuvārdu es izmantoju jau pēc kādiem 50 vai 500 metriem, kad mazliet nolohojos un iekāpu peļķē ar vienu kāju un bonusā apšļakstīju otru. Sak, saslapini vienu, otrā par brīvu : ) Lai gan gauži tracināja vējš un arī automašīnu plūsma (bet, ko gan var gribēt no A7 šosejas), ceļš līdz Ķekavai (aptuveni 15.5km) bija visnotaļ raits ar veiklu pauzīti Anda darbavietā Kuršos un kafijas pitstopu Lībā. Kā teiktu klasiķi - īstie sūdi sākās vēlāk.
Ja fiziski Rīga - Iecava sākās ar pirmo soli pie Gaismas pils, tad psiholoģiski kādu gabaliņu aiz Ķekavas apļa, kur vējam pievienojās arī lietus. Fiziski jutos labi, vienīgais, kas besīja - laika apstākļi un tie kretīni, kas, iespējams, viņuprāt, bija nonākuši WRC rallijā. Saprotu, ka šoseja ir šoseja, tā ir domāta automašīnām nevis brīvmāksliniekiem ar K2, tomēr daži krāni apdzīšanas manevrus veica tik pārdroši, ka principā pielikt bikses arī bija opcija.
Bez tā tomēr iztika, bet zaļo pieturu izmantoju Dzērumu pagriezienā (apmēram 13.5km pirms finiša), jo pēc Ķekavas kafijas diezgan īpatnēji sāka uzvesties vēders. Nācās veikt preventīvas pārrunas ar saviem iekšējiem orgāniem, jo finišs nebija gluži aiz stūra. Fiziski palēnām jauda sāka noplakt neilgi pirms pieminētā pagrieziena,kad aiz muguras bija kādi 28km, bet priekšā - 15. Stabilo nīkulīti ieslēdzām pēc DZ.P., kad manas vai Anda klapatas lika vairākkārt pāriet soļos, kā rezultātā pāris kilometros temps bija septiņas un pat astoņas minūtes. Lai arī vieta pateicīga, nevienu brīdi nebija doma iekāpt autobusā un "finišēt ar komfortu" : )
Vienā brīdī arī man radās sajūta, ka transports, kurš kursē maršrutā "Shit - Happens", beidzot piestājis pieturā "Pašpasludinātais etiopietis". Iespējams, epizodiski jau ātrāk, bet tā izteikti enerģijas deficīts uzbruka 7-8 kilīšus pirms finiša, apmēram, pie Dimzukalna. Tad ķēros pie ogļhidrātu želejām, ko nebiju izmantojis Siguldā (jo kaut kur pēc 2/3 distances sapratu, ka labāk pietaupīt nebaltām dienām (un iepriekšējā sestdiena bija vizuāli, vienubrīd fiziski utt. nebalta) nevis bezjēdzīgi izlakt pusmaratonā, kur rezultāts paļubomu būtu ar Dievu uz pusēm). Vienu želeju izmantoju pie Dimzām, ar otro panašķojos pie Iecavas stacijas un puslīdz enerģija un spēciņi bija atpakaļ. Tomēr tikmēr sāka nopietni sāpēt pēda (mhm, tā pati, kuru joprojām remontēju - vispār esmu patīkami pārsteigts, ka bez lielām problēmām tā izturēja gandrīz maratonu), tāpēc no stacijas līdz hesītim pārvietojos diezgan īpatnējā kustību amplitūdā kā pusklibais makšķernieks Vasja. "Hesburger" bija kādu pusotru kilometru pirms finiša jau stabilā Iecavas teritorijā ar vienu nolūku - paņemt un izlakt kolu, lai ir enerģija.
Ko dara kola redzējām pēdējā pilnajā kilometrā, kad bija 5:41 jeb 11. ātrākais. Uz 43 kilīšu fona patiešām simpātiski. Pēdējais puskilo gar Iecavas upes krastu, kur risks paslīdēt un pa stāvkrastu ielidot ūdenī sastādīja ap 69%, bet gods kam gods - noturējāmies tajā 31%. It kā ar 43 kilometriem nebūtu gana, finišs bija pa kāpnītēm no Iecavas koka tiltiņa līdz Brīvības pieminekļa pakājei. Par laimi - tie tikai ir kādi 20-30 metri. Labā ziņa - finišā sagaidīja tētis un bračka ar draudzeni. Un gardu alu. Mans Dačuks tikmēr vēl bija ceļā, strauji tuvojoties Iecavai, lai gan viss ir relatīvi - jo, ja cilvēks ir sirdī, tad viņš ir blakus, mhm : )
Rīga - Iecava 43.51 kilometru noskrējām 4 stundās un 24 minūtēm. Principā pieklājīgi, ņemot vērā formātu un tā. "4 debespušu" superfināls mums piedāvāja pārbaudīt mūsu raksturu. Tas mums ir. Man arī "Grand Finale" bija attiecību kārtošana ar maratonu kā tādu, jo, kā zināms, abi skrietie bijuši tādi... diskutabli. Man šķiet, ka mūsu attiecības sāk uzlaboties. Lai gan skaidri to varētu pateikt sacensību režīmā. Vai būs? Atbildēšu filozofiski - uzreiz pēc pirmā maratona es pārliecinoši teicu, ka to vairs neskriešu 10 gadus, bet pēc pāris stundām (drīzāk - pēc pāris aliņiem) jau prātoju, ka varētu nākamo jau tā paša gada rudenī bliezt...
Kas tālāk? "Patriots" uz lielas jautājuma zīmes, "Noskrien Ziemu" Priekuļos gan iezīmējies ar izsaukuma zīmi. 1-2 starti sacensību režīmā būs, viss pārējais - izklaide un dzīves baudīšana. Renesanses un izlaušanās sezona bijusi (ir) seksīga un gan jau arī lielais rezumē par to taps. Jautājums tikai - kad. Bučas un shalom!
Shalom! Viss ģeniālais ir vienkāršs un nekas jauns jau nav jāizdomā. Ja konkrēta cilvēka ego neuzņem pietiekami daudz "uzturvielu", tad tas kaut kā ir "jāuzbaro". Ņemot vērā manu piemēru gan 2017., gan 2019. gadā - ar štruntīgu Siguldas pusmaratonu var lieliski reabilitēties ar ātru un pārliecinošu rudens "Zibens" krosu Carnikavā. Protams, tajā grupā, kur skrien čaļi svarā virs 100 kilogramiem.
Saprotu, ka tīri pēc skata es īsti pēc simtnieka neizskatos, kā, piemēram, mans cīņu biedrs Dzintars R. (vai vēl uzskatāmāks piemērs - iespējams, visu laiku smagākais simtnieks, kāds Latvijā ir skrējis šajā grupā, vienlaikus arī mans tuvs radinieks, īsāk sakot bračka, ar kuru katru vasaru pastaigājamies pa Latviju, pieminot senčus - Dzintars P.), taču svari sacensību rītā rādīja, ka es tomēr esmu "simtiņa" pārstāvis. Vismaz pēc brokastīm diezgan stabils. Tas nekas, ka bija jāapēd divas kūkas, četri burgeri un jāizdzer trīs "Brāļa" aliņi : )
Runājot par tēmu "neizskatos pēc simtnieka", var piekrist - vizuāli tur tiešām ir tievs, kaulains, vaigos iekrities čalis ar smukiem kāju muskuļiem (nu vismaz pašam patīk, un, kas tad sunim asti cels...). Taču visu laiku spēcīgākais arguments ir slavenais "man ir smagi kauli, un vispār muskuļi ir smagāki taukiem, ja?" Un man ir visu laiku spēcīgākā advokāte, kas no rīta redzēja, ka man bija trīciparu skaitlis uz svariem. Visas pretenzijas no malas viņa pārliecinoši likvidēja ar kaujas saucieniem uz lūpām: "VIŅAM IR 100". Tātad, viss tīri un godīgi, dāmas un kungi.
Patiesībā, manuprāt, attiecībā uz 100+ ir iesakņojies kāds sens un es teiktu, ka visumā muļķīgs stereotips - ja reiz čalim ir simtiņš, tad viņš, visticamāk, ir normāls kuilītis ar milzīgu vēderu, apaļiem vaigiem un vienu cisku kā manas divas. Vismaz cilvēku prātos tā noteikti varētu būt. Paskatieties uz 2018.gada "Zibens" krosa uzvarētāju - slaids, muskuļots čalis. Skaidrs, ka slaidie simtnieki lauž augstākminēto stereotipu, taču līdzīgi kā boksā - ja iekļaujies svara kategorijā, viss ir bravisimo, ja nē, tad par titulu nevari cīnīties. Fair enough.
Iepriekš "Zibens" krosā 100+ kg biju startējis 2016. un 2017. gadā, abos gadījumos izceļot zeltu ar 9:19 un 9:12. Pirmajā gadījumā mans svars bija ap 107, gadu vēlāk neapstiprināta informācija liecina, ka ap 104, bet šogad... nuuu rēķiniet paši (nekur gan nav teikts, ka patiešām darbojas matemātiskās progresijas (vai kā viņu tur) likums) : ) Pērn trase tika nedaudz pamainīta, padarot to vieglāku (tika izņemts viens dulls kalns), tādējādi īsti salīdzināt ar pirmajiem gadiem es pats sevi nevarēju. Atlika citas opcijas - vienkārši izskriet zem 9 minūtēm vai labot pērnā gada 100+ uzvarētāja rezultātu (8:41).
Startā 100+ čaļi jeb smagsvari (vai supersmagsvari, ja kādam labpatīkas) uzreiz nostājās visiem priekšā, sak, ļaujiet mums būt elitei (kāda mēs noteikti sirdī jūtamies) visu pārējo parādīs dzīve. Un dzīve parādīja, ka startu izcēla jaunatne, dažs labs aizjožot tā, ka putekļi put (vai drīzāk dubļi žļurkst), savukārt es iekārtojot puslīdz drošā 100+ grupas līderpozīcijā. Skrējās gan tā īpatnēji, pirmais kilo bija tāds samocīts un pagriezieniņā pamanīju, ka mans cīņu biedrs Dzintars R. ir turpat netālu, vēl padomāju - nu gan čalim ir iekšā. Novēlēja man labu ceļavēju, un iespējams, ka vēlējums nostrādāja - kādus - 200 vai 300 metrus tālāk pilnīgi parādījās pavisam citas sajūtas, elpojās vieglāk un solis kļuva raitāks (manā galvā vismaz noteikti). Protams, to var norakstīt arī uz segumu, bet, kas to zina, kā bija patiesībā. Katrā ziņā vienīgajā kalnā, kas šoreiz bija pieklājīgi lēzens, es uzskrēju diezgan viegli un tālāk jau ceļš lejup un pretī finišam. Pateicoties masai, kura man tomēr joprojām ir, uzņēmu labu paātrinājumu un apdzinu pāris citu grupu dalībniekus un finišā ieskrēju ar rezultātu 8:22. Tātad, visi iespējamie mērķi sasniegti - uzvara, ātrāk par 9 minūtēm un arī 19 sekundes ātrāk par iepriekšējā gada uzvarētāju. Bon appétit, mon ego!
Dzinča, kurš man pirmoreiz konkurenci sastādīja Carnikavas piejūras skrējienā jūnija sākumā, arī šoreiz izcēla sudrabu, atpaliekot pieklājīgi maz. Pēc maniem aprēķiniem uzvarēju ar mazāko pārsvaru, kāds trijos gados (2016., 2017., 2019) man ir bijis. Turklāt, cik zinu, tad pēdējā laikā (pēc "Taisnais 84km" (!!!)) Dz.R. nebija trenējies, mazliet bija satraumējis ikru un tā tālāk. Īsāk sakot, pie citiem apstākļiem es dabūtu iesvīst vēl vairāk. Un es tikai būtu par. "Stirnu bukā" un "Skrien Latvija" mačos 100+ čaļu ir krietni vairāk, jo šos visus atvilktu uz "Zibens" krosu, Piejūras skrējienu, Inov8 Trail run vai jebkuriem citiem mačiem, kur ir "simtnieku" kategorija, iznāktu mums eleganta cīņa elegantā konkurencē. Zinu, ka esmu to teicis jau iepriekš, bet, visticamāk, nākamgad 100+ kategorijā vairs nestartēšu - gluži vienkārši, pašreizējās tendences liecina, ka jau rīt es varu būt 99.7 kilo, pēc nedēļas 98.7, bet uz Inov8 vai Piejūras skrējienu - 95.0 - 97.0. Mazāk diez vai, tad mani var nepamanīt startā : ) Lai gan... ja tuvojoties konkrētajiem mačiem, būšu tuvu simtiņam, nav izslēgts, ka veikalā teikšu: "Man lūdzu piecas tās kūkas un divas tās. Mhm, jā, un četrus belašus".
"Zibens" kross bija jau manas 20. sacensības šogad (20. sacensības un 22. starts, jo veterānu ziemas un vasaras čempionātos piedalījos divās distancēs), kas ir atkārtots 2017.gada rezultāts, kad arī uz starta izgāju 20 mačos. Tiesa, ja nav izmaiņu, tad vēl vismaz divi starti šī gada nogalē būs - "Patriots" 16. novembrī un "Noskrien Ziemu" Priekuļos 15. decembrī.
P.S. Mans zelta medālis ir viena lieta, bet prieks par mūsu pilno medaļu komplektu, jo Dace tika pie sudraba (un, ja zinātu, ka priekšā skrienošā dāma ir viņas grupā, gan jau pacīnītos arī par zeltu, esmu drošs), bet Ričardam bronza. Starp citu, balvas vienkārši lieliskas, šajā sakarā man tā vien gribas mazliet uzrakstīt filozofisku viedokli par tēmu, salīdzinot Carnikavas krosu ar vienu citu rudens skrējiens manā dzimtajā novadā (ceru, ka nākamgad varēšu jau teikt, ka pilsētā). Mhm jā, gan jau taps...
Shalom! Šajā vietā bija jābūt tādai lepnam pāva ģīmim un tekstam par tēmu "Yes, I did it", "Breaking 90 done" un tā tālāk. Tas, protams, būtu bijis ideālā variantā, bet ņemot vērā, ka visa nedēļa no veselības viedokļa bija vārds uz četriem burtiem (parasti jau to necenzē, bet skaidrs, ka smaržīgas rozes tas arī neapzīmē), tad bija ļoti lielas bažas par startu Siguldas pusmaratonā. Nedēļas vidū vispār domāju vai nenomainīt distanci uz desmitnieku un biju tuvu tam, lai to izdarītu, bet pēdējā dienā tomēr izlēmu - lai iet pusmaratons. Ar TOP3 pusmaratonu es būtu vairāk apmierināts nekā ar trešo labāko desmitnieku.
Skaidrs, ka ambīcijas abos gadījumos bija kosmosā - tikai un vienīgi personiskais rekords (tātad, attiecīgi, vismaz 1:30:33 un 41:43). Pusītē gan es nopietni cierēju uz "Breaking 90", respektīvi, ātrāk par 90 minūtēm jeb vismaz 1:29:59, taču pēdējā nedēļa (ieskaitot Ozolnieku 7.5km) pārliecību, kas līdz tam bija augstā līmenī, iedragāja. Varbūt apziņā, varbūt zemapziņā, bet fakts paliek fakts. Neskatoties uz to gan noskaņoju sevi uz 1:29 un starta dienas rītā noskaņojums bija... visumā pieklājīgs. "Breakdance" manā izpildījumā nebija, bet mazliet dzīvespriecīgi patirinājos.
Augstākminētais vārds uz četriem burtiem daudzskaitlī nekad nenāk viens, tāpēc nav brīnums, ka_ _ _ i (kapital šou poļe čuģes - nazviķe bukvu iļi slovo) bija jau pa ceļam uz Siguldu, kad uz [cenzēts] Latvijas ceļiem maķenīt sa[cenzēts] auto. Visticamāk, atspere. Labi, ka Sigulda ir tuvu, laika rezervīte mums bija pietiekama un uz startu paspējām.
Pirmie kilometri patiesībā bija tīri labi. Neskatoties uz to, ka pirmajā kilometrā bija jāapdzen tie ģēniji, kas nostājās priekšā un pēc 500 metriem jau pastaigājās kā tūristi pa zelta rudeni Siguldā, tas tika veikts pa 4:08. Otrais kilometrs bija vēl labāks - ap 4:04, kas vidējo tempu pacēla uz 4:06, uz brīdi pat 4:05. Pašsajūta bija laba, tāpēc priekpilni jozu tālāk, prātojot, ka 1:29 ir tīri reāls. Tiesa, jau diezgan drīz temps neuzkrītoši sāka kristies (patiesībā, visticamāk, uzkrītoši, bet tā kā mans pulsometrs ir aizgājis tūtā un drīz tiks sašķaidīts ar āmuru, tad nezinu cik tieši uzkrītoši) un fiziski arī sāku justies čābīgāk. Kājas klausīja labi, mugura, kas man niķojās nedēļas gaitā, arī erroru nemeta, elpojās jūtami labāk nekā pirms nedēļas Ozolniekos, taču tik un tā - sajūta tāda, ka baterijas nosēžas un turklāt diezgan strauji. Jau pirmais piecītis bija kādas 40 sekundes lēnāk nekā Ozo (tas gan neskaitās, jo tur spiedu uz ātrumu konkrētajā distancē) un kādas 23-25 sekundes lēnāk nekā Valmieras pusmaratonā.
Patiesībā jau pirmie 5.27 kilometri jeb pirmais aplis bija tempā (4:15), kāds man jānotur visu distanci, lai ierakstītos 90 minūtēs, bet, protams, ka tempa lejupslīde turpinājās. Otrie pieci (atsevišķi ņemot) bija jau 4:34, trešais aplis 4:51, bet noslēdzošie 5.27 km - brrr, 5:01. Faktiski izteikts tūristiņš. Taisnības labad jāatzīst, ka trešajā aplī man sākās problēmas ar pēdu (jā, vecā labā vaina), drīz tam pievienojās arī augšstilba daļa līdz celim (arī pēcsacensību sajūtas smagi ož pēc ITB jeb ilitobiālās saites) un es jau sāku domāt - [trīs burtu cenzēts vārds], nu ir _ _ _ _, drīz būs jālec uz kreisās kājas, jo labā atrubīs padevi. Turpināju tizli klunkurēt, bet ceturtajā aplī, ap 19. kilometru tomēr pieņēmu nepopulāru lēmumu uz kādām 20-30 sekundēm pāriet soļos - pirmkārt, lai izvingrinātu pēdu (pēc tā mēdz atlaist), otrkārt, lai atvilku elpu - sak, kaut vai rāpus, jenotiņā vai uz kreisās kājas, bet zem 100 minūtēm (under 1:40) jātiek, jo bija skaidrs, ka nekas jēdzīgāks tur nesanāks. Brīdī, kad kāds garām skrienošs čalis krievu valodā centās uzmundrināt ar tekstu "Saņemās. Turās. Līdz finišam vēl nedaudz", man gribējās uzburkšņēt pretī: "[cenzēts] lieku, Šekspīr". Ikviens skrējējs zina, ka tizlākās frāzes, ar ko uzmundrināt ir "Tu to vari", "Saņemās" un tamlīdzīgas. Un, ja Tev kaut kas sāp vai besī, tad viss pareizinās ar vismaz 69.
Īsi pirms finiša satiku Daci, viņa trases malā mani, protams, atbalstīja. Sapratu, ka tagad paļubasu ir jāskrien, jo iet tikai... pārgājienā : ) Tāds bija arī mans noskaņojums, sak, līdz finišam jau izvilkšu kaut vai ripojot pa asfaltu. Patiesībā noskaņojums bija - iedodiet kabatlakatiņu un aizvāciet visu šo baru ļaužu. Ieskrienot finišā baigā prieka nebija. 1:38:23 (kādreiz par tādu ciparu būtu varbūt ne kaifā, bet tuvu tam) tomēr ir tikai 14. labākais pusmaratons (no 43) un pirms mēneša bija 8 (!) minūtes ātrāk. Distances otrā puse bija par 5.5 minūtēm lēnāka kā pirmā, kas nav tipiski. Tātad, kaut kas tiešām nebija kārtībā. Labā ziņa - devītais pusmaratons pēc kārtas zem 100 minūtēm. Sliktā - man te pēc Valmieras mazliet uzmirdzēja (kā zvaigznīte) dažādi Napoleona plāni par nākamo gadu, bet izskatās, ka būs jāiesvīst vairāk par tiem sviedriem standarta treniņos, lai tos realizētu.
Starp Valmieru un Siguldu starpā bija mēnesis un vēl šis tas. Pirmkārt, bija kaut kāds snaudošais saaukstēšanās vīruss. Tas ir apmēram tāpat kā ar sīcošu odu - it kā sīkums, bet tik nepatīkami un miegam traucē. Otrkārt, pēdējās nedēļas klapatas ar muguru un / vai, iespējams, zarnu traktu. Treškārt, iespējams, pēc ilgi gaidītā personiskā rekorda mazliet atslābu. Ceturtkārt, veselības klapatu dēļ mazliet izkrita pāris svarīgi treniņi. Jo uzreiz pēc Valmieras cipari simpātiski (es neteiktu, ka izcili, bet pievilcīgi ar jaukām tendendēm). Piektkārt... alus, o nē, tas nebūtu taisnīgi pret alu viņu vainot manos rezultātos : ) Un vispār nedēļu pirms starta, kā ierasts, atturējos.
Patiesībā, arī pirms Valmieras es nejutos 100% ideālā pašsajūtā. Psiholoģiski bija 100, fiziski arī bija 100, bet organisms epizodiski uzvedās kā caca. Domāju, ka sajūtās tie bija 65, maksimums varbūt 75% tīri no pašsajūtas. Ja būtu vismaz 80, domāju, ka būtu arī "Breaking 90". Bet tā ir tīrākā teorija. Sak, kā būtu, ja būtu. Tas, ka tas man ir pa spēkam, ir skaidrs kā diena. Arī 1:22 (82min), ja kas, ko tētis nosauca par manu potenciālu.
Tā kā pēc Siguldas man ir ne pārāk labs noskaņojums, tad atļaušos mazliet paburkšķēt. Kā teica slavenais Ģima Nagijevs cirka izrādē "Logi", tad "mi načinajem":
- kāda ponija pēc organizatori visus laida vienā barā? pirms pāris gadiem dzirdēju argumentu no organizatoriem, ka pilsēta pieprasa pēc iespējas ātrāku atbrīvošanu no skrējējiem, jo tūristiem jābauda zelta rudens
- papildinot pirmo burkšķi - kāds jums [cenzēts] zelta rudens - 19. oktobrī vismaz Siguldā no z-rudens nav ne smakas. Iecavā, Lilastē, bet ne jau Siguldā. Kaut kāds drūms rudens ar kokiem, kas ir kaili, kā Zoja 18+ filmā
- vēlreiz papildinot pirmo burkšķi - kas tā bija par mistisku iesildīšanos plkst. 10:20? dzirdēju viedokli, ka "katrs iesildās pēc saviem ieskatiem". Mani mulsina, kāpēc programmā bija norādīts, ka iesildās 5 un 10km distances, bet ne pusmaratons. Un vēl - tiešām iesildās 30-35 minūtes? Ja jau pilsētu jāatbrīvo no skrējējiem par labu tūristiem Dītriham, Seržam, Džeinai, Felicitai utt., bet 10:20 sildās TIKAI 5 un 10km distances (lai gan 11:00 startē visas kopā), tad kas liedza viņus tad izlaist trasē?
- trase ar kretīnpagriezieniem (2 gab 180 grādu pagriezieni x 4 = 8 plus vēl pāris pietiekami strauji) nav tas, ko skrējēji gaida. Vismaz ne Jānis, Dace, Māris un ogļracis Fedosejs, kam patīk taisnas līnijas. Trasē bija pāris mīlīgas vietas, to nevar noliegt. Taču neticu, ka nevarēja iztikt bez 180 grādiem. Vismaz vienu jau noteikti varēja likvidēt.
- šogad piedalījos četros BigBank Skrien LV posmos. Mans rangs: Kuldīga, Liepāja, Valmiera, Sigulda. Kā redzam pēc šī, tad esmu objektīvs, jo, ja viss būtu pēc rezultātiem, tad Valmiera visus sakapātu ar gaļas nazīti, bet Kuldīga būtu ne augstāk kā trešā : )
- man šķiet, ka BB Skrien LV komanda / posmu organizatori atgādina iemiguši lāci, kas ir labi paēdis. Asfaltā konkurentu nav, Stirnu buks neskaitās konkurenti, jo ir pavisam cits profils un daudzviet tiek vienkārši atsists numurs. Mani komplimenti tikai Kuldīgai, kas tur līmeni. Liepāja arī bija vislīdz jauka, bet trasi tur laikam mēra litrabolists Ivans (amīši teiktu, ka Aivens) ar 3m mērlenti : )
- BigBank Skrien LV feisītī pēdējā ziņa 16. oktobrī. Laikam šodien nekas nav noticis. Labi, ka draugos ir Mareks,Lauris un Dace - izrādās, ka, šodien notika BigBank Skrien Latvija sezonas fināls.
- lai par Siguldu nebūtu tikai vissirslikti.lv - paldies Dievam, ka par komentētāju tika piesaistīts Ivars Bācis. Valmierā baigā bēdu ieleja... Aaa, nu jā, medaļa arī smuka.
- kas tālāk? sieva nikna, pats neizgulējies? Oi, pardon, tā bija "Prostamal Uno" reklāma. Es gribēju teikt, ka tālāk ir alus. Pelnījis īsti neesmu, bet pret gruzonu palīdzēs.
Nākamnedēļ rudens Zibens kross, novembra sākumā "Ņipro Ikru" skrējiens seriāla "4 debespuses" ietvaros Rīga - Iecava 42km, iespējams 16. novembrī skrējiens "Patriots", bet decembrī "Noskrien Ziemu" Priekuļos. Pa lielam man ir vēl pāris ambīcijas, tāpēc konjaku un Kubas cigāru baudīšu tuvāk decembra beigām. Shalom!
Shalom! Kaut ir grūti, vajag spēt - mocīties, bet finišēt (var protams, mēģināt piedzerties un nostāvēt, bet tā nebija gluži aizvadītās nedēļas nogales aktualitāte). Ozolniekos notikušā Jura Bērziņa piemiņas pusmaratona ietvaros es šoreiz uzskrēju mazumiņu - 7.5 kilometrus, lai pārbaudītu savu gatavību Siguldas pusmaratonam, kas būs akurāt jau šajā nedēļas nogalē. Gāja man tā visumā... pasmagi. Bet kā jau simtiem reižu esmu teicis, citējot savu pusaudžu gada senseju, basketbola treneri Vilni G.: "Grūti mācībās, viegli kaujā".
Ambīcijas skrējiena sakarā man bija kā sapņu pilis. Galvenais bija ātri nobliezt pirmos piecus kilometrus - akurāt tik ātri, lai laikrādis apstājas ne vēlāk kā pie 19:59. Respektīvi, līdz ar to vidējam tempam vajadzēja būt zem četrām minūtēm uz kilometru. Neoficiāli personiskais rekords ir 20:15, sasniegts tālajā 2011.gadā, bet sezonas ātrākie pieci kilometri nupat (pirms mēneša) tika noskrieti Valmieras pusmaratonā (20:39). Skaidrs, ka arī 7.5 kilo gribējās noskriet zem 30 mincēm, bet galvenais bija fikss piecītis.
Sākums patiesībā bija tīri jaudīgs. Vismaz uz sava fona, jo salīdzināt teiksim Kipčoges 2:50 vidējo tempu uz kilometru "Breaking 2" maratonā ar Pāruma 3:45 pirmajā kilī Ozolniekos nebūtu prāta darbs. Man ir aizdomas, ka tik ātri distanci es nebiju iesācis, bet, ja biju, tad varbūt kādas 1-2 reizes.
Tiktāl par skaisto. Otrajā kilometrā temps jau sāka kristies un ar tādu kā sniega bumbas efektu. Lai gan mans pulsometrs nedaudz ir sagājis tūtā un detalizētai info es tagad netieku klāt, jo tas plastmasas klucis nesinhronizē skrējienus ar kompi / viedtālruni. Taču ciktāl es visu iegrāmatoju savā krokotajā diskā, respektīvi, smadzenēs (atmiņas platē), tad otrais kilometrs arī bija nedaudz zem 4 minūtēm. Trešais visticamāk vairs ne, bet vidējais temps četru minūšu robežu pārkāpa kaut kur ap 4 kilometru. Tad es vēl spītīgi turējos pretī, sak uzkāpināšu tempu un gan jau ierakstīšos. Optimisms ir laba lieta, bet izskatās, ka tobrīd es ar to pārspīlēju. Ap 4.5 kilometriem sapratu, ka savas erotiskās fantāzijas par "Breaking 20" var atstāt sestdienas vakariem pie alus kausa un uzstādīju jaunu mērķi - 5.00 noskriet zem 20:15, kas būtu jauns personiskais rekords. Centos jau nu ļoti, bet kā teiktu ome Vizma no Varakļāniem - "pigu jums, ne personisko rekordu" - rezultātā 20:22, kas ir sezonas rekords. Baigi jau sajūsmā krēslus nelaužu, tā pašvaki : )
Pēdējie 2.5 kilometri jau vairāk bija izdzīvošana.Finišā ieskrēju ar ciparu 31:03 (organizatori apgalvo, ka 31:04, bet jau sekundāri - būtiski tas būtu, ja būtu 29:59 vai 30:00. Savukārt 31:04 vai :04 - pf, "lol, nau verc" iespringt uz sīkumiem. Pēc finiša jutos galīgi izpumpēts, saguris un samocīts. Vajadzēja kādas pāris minūtes, lai normāli atietu. Parasti tā nav. Mazliet pārsteigums, ka savā vecuma grupā tiku trijniekā, bet satelītskrējienos apbalvoja tikai absolūto kopvērtējumu (tur es sestais), tāpēc pie vēl viena medaljona netiku. Uzkarināju sev viņu iztēlē. Piestāv!
Papriecājies? Nu lūk, pietiek. Tagad pāriesim pie sausiem skaitļiem - Valmieras pusmaratonā (uzsveru - pusmaratonā) pirmos 7.47 (kas bija mana pulsometra uzrādītā distance Ozolniekos) veicu ātrāk nekā Ozīšos. Par kādām piecām sekundēm, bet tas nav būtiski. Ar to pašsajūtu un skriešanu, kas bija Ozolniekos, pusmaratonā mans temps kristos jūtami un galarezultātā rezultāts būtu nu tāds... Nē, nu personiskais TOP5 rezultāts sanāktu gan jau, bet vai tas ir tas, ko manas ambīcijas man ausī čukst?
Kāpēc Ozolniekos bija jūtams noplīsiens pa kilometriem? Ir vairākas teorijas - viena no tām vēsta, ka kaut kas līdzīgs saaukstēšanās vīrusam, kas krīt uz nerviem jau pāris nedēļas. Otrs variants varētu būt izlaidīgs dzīvesveids. Trešais - vienkārši nebija skrienamā diena. Vai viss kopā. Kaut kā tā. Tiekamies Siguldā.
P.S. Dace Ozolniekos neskrēja ceļgala problēmu dēļ, bet trases malā gan bija mans lielākais atbalsts. Sāku domāt - vai man labāk patīk, ka viņa ir trasē un es pēc finiša paralēli domāju arī kā viņai klājas vai arī, kad viņa ir trases malā. Mhm, forši jau, ka Tevi kāds finišā sagaida, tā ir mīlīga sajūta. Tālab... nu jā, Siguldā būs jāsagaida Daci finišā, lai viņai ir tā sajūta : )
Shalom! Tas bija tālais 2016.gada rudens, kad gaisa temperatūra bija ap nulli, laiks vēss, ausis sala un pašpasludinātais etiopietis beidzot lepni debitēja leģendārajā taku skriešanas seriālā "Stirnu buks", uzreiz pēc finiša to nosaucot par "kolektīvo skriešanas orgasmu." Viņsestdien šo frāzi pamanīju arī "Stirnu buka" žurnālā pie kāda kunga raksta par piedzīvojumiem Krimuldā. Mhm, tātad ne es viens tā domāju : ) Kaifu te ķer tūkstošu tūkstoši!
Jau pieminētajā viņsestdienā notika arī "Stirnu buka" sezonas "Grand Finale" un vieta tam bija izvēlēta gluži lieliska - Ozolkalns Cēsīs. Šajā Latvijas vietā šķiet, ka ir visvairāk radiņu ar mūsu uzvārdu, tāpēc šī vieta vienmēr ir un būs tuva. Ņemot vērā šo faktu pāris reizes kautrīgi mēģināju aizvilināt brāli uz Cēsīm (nu, protams, ne jau rudeni baudīt, bet buku skriet), bet neizdevās. Toties tētis gan mīļuprāt vaigā lūkoja "Stirnu buku", vēlāk Ozolkalna posmam veltot daiļrunīgu novērtējumu: "nu tas jau vairāk ir alpīnisms" : ) O jā, Vidzemes augstienes bonusus te varēja izbaudīt pēc pilnas programmas, bet mani kā pieredzējušu buku ne tas uztrauca, ne biedēja. Uz Cēsīm galu galā devos baudīt "Grand Finale", alu un visu pārējo.
Atzīšos godīgi - man ļoti gribējās skriet lūsi. To man gribas jau kādu laiciņu. Pēdējoreiz lūšojos 2018.gada aprīlī Tērvetē, kad man ap 15. kilometru strauji tika atrubīta enerģijas padeve un tieši tāpēc es uz to skatos ar tādu zināmu bijību. Bet vismaz šī gada pirmajā un pēdējā posmā nopietni apsvēru lūsi. Carnikavā to izjauca slimošanas faktors, bet Cēsīs ieklausījos intuīcijā un noskrēju savu jubilejas (desmito!) buku. Lūši vēl būs!
Ozolkalna buks bija mans pirmais starts pēc personiskā rekorda labojuma Valmieras pusmaratonā. Starp šiem diviem startiem bija trīs nedēļas, bariņš treniņu (uz lauriem tak nevarot gulēt) un viegla saaukstēšanās, kas, lai arī no ierastā treniņu ritma neizsita, mazliet tomēr pakaitināja. Sekas dabūju pabaudīt arī Cēsīs. Proti, šņaukājos un tādos brīžos diezgan bieži krita ciet auss - jā, protams, uz tempu tas nekādu ietekmi neradīja (vismaz man gribētos tā domāt), taču bija apmēram tikpat kaitinoši kā Nils Ušakovs Rīgas mēra amatā. Tātad - šausmīgi, briesmīgi un vēēē!
Lai ar "aizkrītošo" ausi vēl nebūtu gana, uz skatuves parādījās vēl viena problēma - respektīvi, mana labās kājas "plānā pēda", kas ap padsmitajiem kilometriem atkal sāka signalizēt, ka viņai ir krietna slodze un tas viņai nudien nepatīkot. Tomēr, atšķirībā no akūtākiem gadījumiem, šoreiz sāpes vairāk dislocējās pirkstos, pēdu tramdot limitēti - proti, tā sāpēja, bet ne tik ļoti, ka tās dēļ es varētu apstāties. Parasti es apstājos pēc kāda dullāka kalna vai lai viegli ierautu kādā no dzirdināšanas punktiem : ) Lai arī ar to nebūtu gana, kaut kur ap 19. kilometru kāpjot pa kāpnēm spēru laikam pārāk lielu soli un savilka muskuli un... o, ou... krampītis bija ciemā. Lai problēma nesamilztu kā pārēdies jenotsuns, nācās būt taktiskam un pāriet soļos. Tas palīdzēja un tiklīdz krampji atkāpās, atkal varēju skriet. Vai vismaz izlikties, ka es skrienu : )
Finišā galu galā ieskrēju kā veiklais Džo, turklāt emocionāli piesātinātāku finišu darīja tas, ka tur mani ar ovācijām sagaidīja gan tētis, gan Bruno. Kamēr trakie ar alpīnismu nodarbojās, vīri, izrādās, labi pavadījuši laiku. Salīdzinoši nesen nofinišējis, es gan drīz vien atkal domās ieniru distancē, jo Dace arī bija pieteikusies bukam (debija buka distancē) un mazas bažas par to man bija. Nē, nu skaidrs, ka līdz finišam viņa tiktu kaut vai rotējot ap savu asi vai metot kūlenīšus, bet vairāk satrauca ceļgals, kas pēdējās nedēļās bija iestājies Protestantos. Izlaižot visu liriku un tautasdziesmas - debija izdevās, aptuveni 23 kilometri tika nolauzti godam, lai gan skaidrs, ka debijai varēja izvēlēties maigāku Stirnu buka posmu : ) Bet varbūt pat labi, ka sākts ar tādu sūro buciņu nevis "vaiii... un tas bija viss?". Lai vai kā - priecājos, lepojos un zinu, ka viņai pa spēkam ir vēl dižāki skrējieni. Mhm!
Man tikmēr nākamais skrējiens briest svētdien Ozolniekos - 7.5 kilo, gatavojoties Siguldas pusmaratonam, kas 19. oktobrī. Gada nogalē tā pa lielam interesē vien "Patriots" (24km, 16. novembris) un "Noskrien Ziemu" Priekuļos (~18km, 15. decembris). Bet līdz tam vēl laiks. Vispirms pieklājīgi jānoskraida oktobris.
Stirnu buka sezonas bilance:- 5 "buki", 2 "zaķi"
- 116. vieta (no 975) buka distancē*
- 650. vieta ( zaķa distancē*
- 285. vieta (2882) sprinta etapā*
* - vērtējot, ieskaitē ņēma piecus labākos posmus vai nu cik nu katram ir :)
Ja tīri par skaitļiem, tad viss pēc plāna - sprintā virs 800 punktiem, bukā tuvu TOP 100. Principā simtiņā varēja tikt gan bukā, gan zaķī, ja uz otro liktu lielāku akcentu vai spiestu vairāk pacenstos pirmajā. Bet tas jau vairāk par tēmu "Pašpasludinātais etiopietis un filozofu akmens" :)
Shalom! Tādi laiki, redz, pienākuši, kad "Grand Finale" pienāk negaidot. Lai gan, ja esam korekti, tad... kādam negaidot, kādam gaidot. Pirms 10 mēnešiem uzsāku slavenā "Etiopieša" projekta 4. sezonas apakšprojektu "Renesanse. Izlaušanās", kas paģērēja -15 kilo līdz nākamajam pusmaratonam, kam bija jābūt ātrākam par personālo bestu, turklāt jau šī gada pavasarī. Bet kā teica kāds gudrs cilvēks: "Labs nāk ar gaidīšanu". Mhm, mhm!
Skrupulozas kilo zaudēšanas atskaites, ja kāds vēl vispār atceras, bija vien pašā "Renesanse. Izlaušanās" sākumā. Jo sākumā jau arī smuki krīt : ) Kolīdz sāka krist nesmuki (vai pareizāk sakot - krita uz augšu vai vārtījās uz vietas), tā arī rotaļas ar cipariem tika noslēptas un viss pasniegts kā "es skrienu tur un tur, man iet tā un tā", un visi (labi,varbūt ne gluži visi) aizmirsa, kāds bija "Renesanse. Izlaušanās" pamatmērķis. Tad nu pa punktiem atgādināšu:
- mīnus 15 kilo dzīvsvarā (līdz nākamajam pusmaratonam, tātad pavasarim), kas nozīmē, ka šobrīd uz tablo ir +15.0.
- pusmaratons zem 1:31:56, bet vispār [nameiz un] - zem 1:30:00
- maratons zem 3:30:00,
- 5km zem 20:00 un 10km zem 41:30.
- aliņa izdzeršana 12 sekundēs
Par šīs listes prioritātēm biju uzstādījis pirmo, otro un piekto, bet trešais un ceturtais - pēc situācijas. O jā, kā jau tika minēts - pusmaratonam vajadzēja būt jau pavasarī, taču dažādu objektīvu un subjektīvu iemeslu dēļ diezgan agri es sapratu un izziņoju, ka pusīte līdz rudenim ir ļoti mazticams variants. Pamatā tam bija problēmas ar labo pēdu, bet, protams, ka pirms pusmaratona gribēju arī pārliecināties, ka esmu labā formā. Tam man vajadzēja aptuveni 15 startus 2019.gadā. Tendences bija visumā labas - pavasarī biju gana labā formā, kam sekoja dabiski neliels formas kritums siltajos vasaras mēnešos, bet ne jau es pirmo reizi ar pīpi uz jumta - zvans tētim, sak, ir tādas un šitādas problēmas, bet rudenī vajag nodot uguņus Valmierā (un Siguldā). Aprunājāmies, ieskicējām vīziju un viss skaidrs.
Piemēram, Kuldīgā, kur skrēju 10.55 kilometrus, ātrums pēc idejas bija, bet ātruma izturība kliboja kā vecais jūrnieks Stenlijs Stīvensons, diezgan strauji krītoties pēc katriem trim kilometriem. Neskatoties uz to, tika uzrādīts visumā pieklājīgs rezultāts, taču nerealizētas ambīcijas labot personisko rekordu tīrajā dešukā (41:50). Pusmaratonā tādas vaļības nevarēju atļauties, proti, strauju tempa kritni, jo tas varētu maksāt dārgi. Puslīdz līdzenajos skrējienos, kas bija ap 14-16 kilometriem tendences uzrādīja, ka pusmaratonā es varētu uzrādīt rezultātu ap 1h33 - 1h35, tātad, iespējams, tuvu rekordam, iespējams, otro visu laiku labāko rezultātu. Pēdējo nedēļu treniņos bija jaušams progress, kas iepilināja vajadzīgo dozu pārliecības katlā pirms Valmieras.
Bija tikai viens nezināmais, proti, kā teica fizioterapeits - "nogurusī" pēda, kas šosezon man reizēm neļāva izpausties uz pilnu klapi. Tieši tāpēc apmeklēju aroda meistaru Viljaru, lai vienā no sezonas svarīgākajiem startiem pēdējos kilometros nebūtu nekādu jociņu.
Treniņos es praktiski izdarīju 90% no plānotā ar mazām atkāpēm, tāpēc biju diezgan drošs, ka pirmo pusmaratonu pēc gada pauzes noskriešu ļoti labi. Pēdējā nedēļā vairāk gatavoju sevi psiholoģiski un gatavoju personiskajam rekordam (paldies Fredijam Merkūrijam un vēl dažiem mūziķiem par lielisku motivējošo materiālu). Jā, jā, biju apņēmības pilns pārsist 2012.gada Siguldas 1:31:56, kam nebiju pietuvojies tuvāk par 2 minūtēm un 22 sekundēm, un, kas savulaik tika sasniegts, iepriekšējo labojot par gandrīz 4 minūtēm. Manā galvā nez kāpēc figurēja cipars 1:30:44. Izskaidrojuma tam nav, bet šādu skaitli es vairākkārt minēju arī privātās sarunās tuvāko cilvēku lokā.
Skaidrs, ka tam draņķa laikam, kas skrējējus svētdien sagaidīja Valmierā, nudien nebija uzbudinoša efekta. Jau sestdien, skrienot vieglu skrējienu, pie sevis "paspļaudījos" un nolamāju laika apstākļus pāris sulīgos lamuvārdos, taču galu galā nonācu pie atziņas - štrunts ar lietu, finišā kopā ar personisko rekordu būs saulains noskaņojums. Mhm.
Mācījies no pirms nedēļas pieļautām kļūdām šoreiz starta koridorā devos praktiski pirmais (bet ne viens - mani pavadīja Dace, kurai pašai priekšā bija 12 kilometru skrējiens pāris stundas vēlāk), sak, pats izvēlēšos savu vietu nevis centīšos spiesties garām Afanasijam, Žoram, Asnātam, Zojai, Urbagilai un Pedro, kad starta koridori jau būs pārbāzti ar ļaudīm. Faktiski es biju ideālā pozīcijā.
Manu neremdināmo apetīti pēc personiskā rekorda (kā nu ne - tik ilgi gaidīts) labi ieskicēja pirmie seši kilometri (4:06, 4:04, 4:11, 4:05, 4:12 un 4:06). Tie, kas domā, ka maucu tīri uz sajūtām un bez plāna, maldās. Lai gan, protams, sajūtās ieklausījos un tām uzticējos, pirms starta biju sagatavojis vairākus scenārijus, kādos tempos bliezt kilometrus, ceturtdaļu distances, trešdaļu distances, pusi distances utt. Vienam no plāniem arī ļoti cītīgi pieturējos. Nākamo pāris kilometru laikā temps viegli noslīdēja kā pensionārei Zentai plakstiņi (4:14, 4:13), bet jaušamāka noslīdne sekoja desmitajā (4:24, visticamāk, tad bija viens no diviem pauguriem, kam bija tendence nedaudz sabremzēt kustības ātrumu), kā arī pēc 15. kilometra. Posmā no 16. līdz 20. kilometram temps stabili turējās virs 4:20 (4:25, 4:27, 4:27, 4:22 un 4:24), taču tas bija pietiekami, lai iekļautos plānā.
Tagad, ieskatoties savā slavenajā bloknotā, kurā biju sazīmējis savu tempu, secinu, ka viss ir diezgan precīzi un pat pārsteidzoši piepildījies. Gan pa apļiem, gan pa pusdistances laikiem. Manā svarīgajā dokumentā ļauju ielūkoties arī jums, lai jūs redzat, ka patiesība ir tur ārā (plāns tātad zemāk, bet oficiālie laiki šeit: pirmā puse 44:28, otrā puse 46:06, pirmais aplis (7.032km) 29:11, otrais 30:24, trešais 30:59)
Pēc šiem cipariem redzam, ka principā attiecībā uz apļiem scenārijs piepildījās ar apskaužamu precizitāti, tāpat arī visu pārējo. Otrajā pusē temps nokritās par pusotru minūti, kas principā tāda sīcene vien ir un iekļaujas rāmī "dabiskais tempa kritnis". Štruntīgākajā gadījumā varēju atļauties divarpus vai pat drusku vairāk lēnāku otro pusi, bet tas nebija nepieciešams.
Atceros, ka vēl pirms starta Dacei teicu, ka pirmajā pusē man jānoturas kādu pusminūti vai minūti pirms tempa turētājiem uz 1:30:00, un tad diezgan droši var teikt, ka personiskais rekords būs. Puikiem ar zaļajiem baloniem priekšā turējos jau no paša sākuma un pusdistancē speciāli papētīju laikrādi - šamie bija man kādas 20-25 sekundes aiz muguras. Skaidrs, ka baigi jau viņus laist man garām negribējās un pēc diviem apļiem (14km) viņi man bija aiz muguras, taču elpoja jau pakausī. Kaut kad ap kādu 15.-16.kilometru, kad temps kritās, balonu duo arī panesās man garām. Kādu brītiņu izlikos, ka varu turēt līdzi, pēc tam secināju, ka man komfortablāka ir cita kompānija. Piemēram, spāņu NATO čaļi vai (kā vēlāk izrādījās) maratona uzvarētāja Jekaterina S.
Principā pa lielam kādus trīs kilometrus pirms finiša atslēdzu visus apkārt esošos un sāku "sarunāties ar sevi" vai arī ieslēdzu galvā plejlisti, kur aktuālas bija tādas dziesmas kā Gustavo - Mūsu Soļi (mums skaidri zināms ir mērķis un mēs uz to ejam, mūsu soļi izšļaksta peļķes, kas gadās pa ceļam) un Queen - We Are The Champions (te bez citātiem, my friends). Bija diezgan skaidrs, ka, ja nu pēkšņi nav tornado vai caureja, tad personiskais rekords būs (mhm, pēdai ieskaidroju, ka viņai nav tiesību sāpēt, bet, ja viņa tā darīs, skriešu ar papēdi uz vienas kājas vai kā savādāk, bet PB sasniegšu). Mhm, mhm, patiesībā jau pāris kilometrus līdz beigām sāka vilkt uz bimboleo un kad skrienot pēdējā kalnā augšā ieraudzīju Daci un Bruno emociju katliņš jau sāka vārīties. Vēl pāris pagriezieni un boom - 1:30:34! Personiskais rekords, kas sasniegts pirms seniem septiņiem gadiem, labots par 1 minūti un 22 sekundēm.
Pirms finiša domāju fināla scenāriju - kliegšu sajūsmā kā to dara daudzi, lekšu gaisā vai metīšu ritentiņu. Realitātē viss izrādījās vienkāršāk - es vienkārši atbalstījos pret trasi norobežojošajām barjerām, noliecu galvu un nobirdināju septiņas asaras - tas to septiņu gadu sakarā. Trīs ar pusi asaras bija gaužas, jo trīs ar pusi gadi (2013. sākot no maija - 2016. līdz rudenim) bija sūdīgi (pardon my french). Tikai deviņus mēnešus pēc tolaik labākā pusmaratona (1:31:56) es noskrēju arī visslikāko (2:03:39 izskatās kā kadrs no šausmu filmas). Tajā laikā pusmaratoni stabili lēnāki par 1h42min (lielākoties gausāki par 1h45) bija standarts. 2016.gadā iesāktais projekts "Etiopietis" bildi jūtamāk uzlaboja, bet 2017.gadā es jau atkal biju zirgā un pirmoreiz kopš 2012.gada puslīdz nopietni (ar uzsvaru uz puslīdz) apdraudēju personisko rekordu, Valmierā izskrienot 1:34:18. Uz Siguldas pusmaratonu jau biju sadomājies, bet personiskā rekorda vietā izskrēju trešo ātrāko - 1:35:24. Principā, ja tā padomā, tad 2017.gadā es personisko rekordu vēl nebiju pelnījis. Es biju drusciņ malacis, bet ne tik liels, lai izskrietu PB.
Bet šis nav tikai stāsts par to vai Tu esi vai neesi pelnījis. Iespējams, manā gadījumā pusmaratons ne vienmēr ir stāsts tikai par fizisko sagatavotību. Šogad paralēli veiklām kājām un ņipriem ikriem esmu arī mentāli spēcīgs un pārliecību un, protams, ka šis jau ir stāsts par cilvēkiem apkārt (čau, Dačuk :*)
Uz šīs skaistās nots varētu arī noslēgt sezonu, bet kā savulaik repoja čalis no Cēsīm, respektīvi, R-Viss (kura protežē bija Arstarul... tpu, Gustavo), tad "bet vēl jau paga, paga, paga" (no dziesmas "Paldies", respektīvi, meklējiet paši: R-Viss pied. Gustavo - Paldies). "Renesanse. Izlaušanās" jau nav tikai viens starts, tas ir skaists process sezonas (vai pat vairāk) garumā. Mhm, ja jau reiz renesanses un izlaušanās sezona, tad turpināsim viņu uz skanīgas nots. Ja jau mērķos bija "Nameiz un zem 1:30:00", tad uz karstām oglēm treniņus jāturpina. Starp citu, turpinās. Pēc Valmieras atļāvos atpūsties vienu dienu (patiesībā ne jau es pats atļāvos, bet man tētis atļāva) un otrdien jau maucu nākamajā darba cēlienā.
5. oktobrī Stirnu buka sezonas Grand Finale Cēsīs, kur man pat ir trenera dots akcepts maukt lūsi (mmm, teistī), bet 19.oktobrī Siguldas pusmaratons. Pārējie starti vēl miglā tīti, bet manas actiņas mirdz arī "Inov-8 Autumn Trail Race", Carnikavas rudens "Zibens" krosu un ta tālāk. Tā kā svars man varētu būt aptuveni 99.7 kilo (tieši tik bija pirms Valmieras), tad smagsvaros vairs nevaru skriet... Hm, ko jūs sakāt par pāris lielām, gardām kūkām?
P.S. To aliņu 12 sekundēs pamēģināšu izdzert līdz gada beigām, lai vairākums (vismaz 3 no 5) gada mērķiem ir sasniegti. Divi galvenie jau ir un tas silda sirdi.
P.P.S. Starp citu, Valmierā izskrēju sezonas ātrāko piecīti (20:38), biju ļoti tuvu personiskajam rekordam desmitniekā (oficiāli tas man ir 41:50, Valmierā pirmie desmit bija 42:03) un izskrēju ātrāko piecpadsmitnieku (1:03:39, līdz šim - 1:05:44 Ozo Ziemas skrējienā 2017.). Būtu jau jaukiņi izskriet PB arī piecītī un dešukā, bet šobrīd galvenā misija ir pusmaratons. Siguldā. Jūs jau zināt, cik ātrs. Shalom!
Shalom! Kā teica leģendārais klasiķis, kura vārdu neviens nezina, tad "less ir more". Respektīvi, lai kā es gribētu skriet Stirnu bukā kārtējo buku vai pat lūsi (visu laiku garākais lūsis taču skan garšīgi, vai ne?), ja mans treneris, konsultants un tētis vienā personā saka: "Dēls, you know, ņem tos 12 kilometrus un būs gana", man nav argumentu, lai viņam neklausītu. Īpaši, ja pēc nedēļas Valmieras pusmaratons.
Tieši tāpēc Krimuldas Stirnu bukā izvēlējos Zaķa distanci, kas šoreiz bija gaužām maz - tā starp 11 un 12 kilometriem. Atšķirībā no pirms divām nedēļām notikušā skrējiena "Apkārt Lielezera", šoreiz slavenais "sacensību noskaņojums" bija klāt jau laicīgi - uzreiz kā pamodos. Varbūt jau ātrāk. Un arī uz starta gāju ar sajūtu: "mmm, jā, tā būs viena seksīga ballīte".
Sākumā bija doma iekārtoties starta koridora sākumā, sak, "es tak elite... nu vismaz konkrētā svara kategorijā", tāpēc uz startu devos visumā laicīgi. Tiesa, diezgan ātri sapratu, ka "12 minūtes pirms", turklāt Zaķī, nav laicīgi, tas patiesībā ir gauži par vēlu. Varēju jau, protams, ar pleciņiem izlauzties līdz pašam priekšplānam, bet... "Tu tāpat visus apdzīsi" - man ausī iečukstēja mana galvenā motivatore. "Visus nē, Dima un Andris finišēs jau tad, kad es vēl tikai būšu ticis līdz starta līnijai," - atbildēju. Bet pa lielam apdzīšanas manevri man Krimuldā patiešām padevās.
Skaidrs, ka pirmais kilometrs bija visīstākais apdzīšanas festivāls. Sparīgi nācās apskriet tos, ar kuriem man bija "tempa nesaderība", tieši tāpēc mazliet pārsteidza, ka pirmais kilis bija 5:05. Principā, startā bija baigais mīceklis un arī vēlāk man nešķita, ka es skrienu baigi ātri. Otrajā kilī bija mazliet pauguriņi, kas par savām 50 sekundēm sabremzēja, bet nākamie trīs man baigo izaicinājumu neradīja - 5:07 un divreiz pa 4:51. Tad gan sākās īstā Krimuldas burvība, stāvas nogāzes un valdzinoši pauguri, kas mani soli uz pāris kilometriem atkal padarīja gausāku. Izteikti. Tam atkal sekoja divi kilīši zem piecām un saldajam ēdienam Rimants un kompānija mums bija sagādājuši Krimuldas serpentīnu. Man tas tiešām bija saldais ēdiens, jo kalnu karalī redzēju iespējas izpausties. Kā Ozols teiktu: "No sirds un no rajona. Jou!" Apmēram tā arī bija, lai gan pašam šķita, ka klunkurēju augšā ļoti lēni un samocīti, taču, ja jau visi, kas bija tuvumā, tika apdzīti (un man šķiet garām neviens netika), tad skaidrs, ka viss bija pēc plāna.
208.vieta no 1804 sprinta etapā principā ir simpātiski, lai gan noteikti varēja arī nomest kādas desmit sekundes un ielauzties arī TOP150. Varbūt. Zaķa distancē 174.vieta no 1127. Arī šeit, protams, varēja savas divas minūtes nomest uz dažādu sīkumu rēķina, bet tā jau ir teoretizēšana par tēmu "Ja poniju iemērktu krāsas bundžā, tad viņš būtu rozā" : )
Un pa lielam Krimulda man bija treniņš pirms Valmieras pusmaratona. Valmiera man kā skrējējam vienmēr būs īpaša - tur tika noskriets mans pirmais pusmaratons 2009.gadā, šeit arī 5., 10., 15. un 30. Turpinājumā Valmieras cipari vairs nav bijuši tik apaļi vai pusapaļi, bet arī 37. un 41. pusmaratons noskriets tieši Valmierā. 15. septembrī būs arī 42.-ais. Jūs jau zināt cikos mani sagaidīt finišā, mhm. Ar aukstu "Brāļa" alu. Shalom!
Shalom! Mazliet aizkavējies kārtējais "dzīvesstila" blogs par kārtējiem skriešanas mačiem, bet kā savulaik teica kāds klasiķis un principā arī vieds cilvēks, tad "labs nāk ar gaidīšanu". Es teiksim mana skriešanas čoma Māra blogu gaidu jau kādus 5-7 gadus, bet kā nav, tā nav : ) Varbūt uz savu vārda dienu mūs iepriecinās?!
Man pēdējā aktualitāte bija "Skrējiens apkārt Lielezeram" Limbažos akurāt pirms nedēļas. Sākotnēji baigie plāni tajā nebija piedalīties (tīri uz jautājuma zīmes), bet pakonsultējoties ar gudriem cilvēkiem nonācu pie secinājuma, ka izskriešanās Limbīšos nāks tikai par labu. Labas sacensības mēdz būt labs treniņš un Lielezera skrējiens faktiski tā arī tika uztverts.
Manam organismam ar to uztveri tai jaukajā nedēļas nogalē gan bija tā čābīgāk, jo sacensību
noskaņojuma galīgi nebija. Ne piektdien, ne sestdien, ne 10 minūtes pirms starta svētdien. Jā, un kas vēl jo baisāk - arī pašā startā un kilometru no kilometra. Nudien neatceros, kad vēl kaut kas līdzīgs ir bijis.
Bet lai vai kā Limbažos bija jāskrien 14.3 kilometri un jau pirmajos no tiem atskārtu baiso patiesību - es gauži gribu finišu, tagad, te un tūlīt. Jā, tieši, tā, man kā rūdītam pusmaratonistam un stirnu bukmeikeram nācās secināt, ka, iespējams, pirmo vai reto reizi savas karjeras laikā manās fantāzijās finiša rūtotā līnija bija jau kādā 1269. metrā.
Tam, protams, varētu būt racionāls izskaidrojums, jo pāris nedēļas es čakli skrienu ne tikai tāpēc, ka būtu jāskrien, bet tāpēc, ka es skrienu pēc divkārtējā Eiropas veterānu vicečempiona Ojāra Pāruma plāna, kas paģēr, ka, piemēram, šodien Tu skriesi intervālus, rīt Tu neskriesi neko, parīt atkal kaplēsi intervālus, bet vēl pēc divām dienām mauksi rāmu garo. Kā diezgan lielam brīvdomātājam konkrētos plānos un rāmjos man sevi ielikt ir visumā sarežģīti, bet, kad ļoti vajag, es to daru. Tagad tātad ļoti vajag. Kā teiktu jau daudzkārt pieminētie klasiķi - ļotāk par ļoti.
Kas attiecas uz "apkārt Lielezeram", tad katrs no kilometriem bija diezgan lieliska cīņa ar sevi (ar uzsvaru uz lieliska, jo, lai arī bija grūti, beigu beigās Tu saproti, ka Tu šajā cīņā esi ieguvējs, neatkarīgi no rezultāta - piemēram, jauna pieredzīte). Sakostiem zobiem pirmajos kilometros turējos līdzi vienam skrējēju bariņam, tad pa vienam vai diviem viņus apdzinu un neļāvu šamiem identisku manevru. Distancē bija vairākas kaitinošas vietas, piemēram, laipa starta daļā un zemes ceļš kaut kur pa vidam. Tīri meža takas un asfalts man tīri labi simpatizēja un mani priecēja fakts, ka distances noslēdzošā daļa būs lielākoties asfalts. Lai arī ar vairākiem jūtamiem kāpumiem, tomēr savā ziņā mana stihija.
Pārredzamā attālumā bija palikuši vēl pāris konkurenti, kurus biju apņēmies apdzīt un sparīgi turējos tiem astē. Kādu kilometru vai pusotru līdz beigām panācu vienu skrējēju, domāju apdzīt, bet tad iekļāvu savā "apziņas failā" muļķīgu pieņēmumu, sak, "Hm, tam čalim ir labs solis un viņš neelso... pat, ja es viņu apdzīšu, diezgan liela varbūtība, ka viņš līdz finišam man atspēlēsies ar to pašu". Padomāju šitām muļķības, bet tomēr, kā saka, "mēģināts nav zaudēts" un jozu garām. Tiklīdz tas bija paveikts, beidzot sadzirdēju arī viņu, precīzāk - tas čalis patiesībā elsoja visumā traknīgi : ) Tad arī sapratu, ka patiesībā jānotur tikai savs temps un jauda un Gunvaris (pieņemsim, ka viņu sauc tā) man paliks aiz muguras. Konkurenta elpa pakausī reizēm dara brīnumus un šoreiz tas apstiprinājās par visiem 100 - pēdējais kilometrs man izrādījās visātrākais (4:08min/km). Vēl arī veikls pirmais (4:17), bet pārējie diezgan stabili ap 4:30. Tādā trasē (respektīvi, baigi līdzenā jau nebija) tas, manuprāt, ir labs cipars un arī izturības rādītāji liek optimistiski pasmaidīt. Tieši uz to gan mēs pēdējā laikā arī visvairāk strādājam, tā ka... Pirms starta doma bija ierakstīties 1h5min, bet galarezultātā sanāca 1:03:55, kas deva sesto vietu savā grupā (tīri teorētiski, varbūt varēja mēģināt aizcīnīties līdz piektajai, varbūt pat ceturtajai, trijnieks gan bija kosmoss) un 15.vietu kopvērtējumā. Pie pašsajūtas un visām tām dīvainajām "nevaru / negribu" sajūtām es teiktu, ka skaitļi jauki.
Nu jau pēc nepilnas nedēļas priekšpēdējais Stirnu buka posms Krimuldā, kur pēc trenera norādījumiem skriešu tikai zaķēntiņu, bet pēc divām nedēļām eksāmens - Valmieras pusmaratons. Būs interesanti, mhm... Fizioterapeits arī mani jau gaida, lai būtu ne tikai interesanti, bet arī ļoti laba atzīme eksītī. Visu gaišu, tiekamies trasē!
Shalom! Gadā man ir aptuveni 10 nozīmīgi svētki - Jāņi, Ziemassvētki, Pārumu pārgājiens un septiņi Stirnu buka posmi : ) Tātad aizvadītajā nedēļas nogalē atzīmējām vienus no svētkiem, kas šoreiz lokalizējās iekš to Ventiš pus! Ceturto reizi sezonā izvēlējos buka distanci un labi, ka tā, jo ar zaķi, ko nemaz neapsvēru, būtu gauži par maz, bet ar lūsi, ko gan puslīdz nopietni apsvēru, būtu Sahāra.
"Ņipro Ikru" Lilastes nodaļa uz Kurzemes pusi devās jau piektdien, jo kā sacīt jāsaka - profesionāla attieksme, tai skaitā laicīga ierašanās, ir puse no uzvaras. Pirms starta biju sev sazīmējis plānu noskriet ap 2h00 - 2h20, lai gan bukā kaut ko prognozēt ir apmēram tikpat droši un uzticami kā paļauties uz laika prognozēm. Raugi, mums pirms pāris nedēļām arī mēģināja iestāstīt, ka siltās vasaras dienas jau aiz muguras, bet izrādās, ka vasara tomēr vēl nav notinusi makšķeri.
Vēl pirms doties trasē gan nācās risināt citu aktuālu jautājumu, ko pirms starta risina ļaužu tūkstoši - proti, pirms starta paspēt arī uz tualeti. Faktiski, ja pusstundu pirms starta esi rindas viņā galā, tad tikt labierīcībās pirms starta šāviens ir atskanējis ir diezgan minimālas - varbūt kādi 27%. Atkarīgs no rindas un lielā veiksmes faktora - cik kurā rindā ir to, kuriem ir lielās un cik to, kuriem mazās darīšanas. Neielīgstot detaļās un niansēs - uz startu paspēju. Sīkums, bet patīkami - skrēju nedaudz vieglāks nekā būtu pretējā gadījumā : )
Pirmie septiņi kilometri tādi arī bija - diezgan viegli un stabili zem sešām minūtēm, lai gan drusku trāpījās arī kāpas un jūras krastiņš. Jau nodomāju - hm, kur ir kalni, kur ir āres, kur ir Andis, kur ir Māris? Tiklīdz tika ieskriets tādā krietnākā mežiņā, tā arī pauguri nometa tempu par pusminūti, minūti, atkarībā no pauguru koncentrācijas konkrētos trases posmos. Principā, es tajos kalniņos tiku augšā diezgan viegli - kamēr daļa skrējēju pārgāja soļos, es pie sevis nodomāju, ka, ko nu es te niekošos un gar maliņu smuki visus apskrēju. Nē, vispār maldinu - visus neapskrēju, jo līderi bija jau aizmukuši, bet tos, kas bija bariņā, tos gan.
Drīz pēc tam, kad sākās kalni, noķēru arī Andi un Māri - čaļus, kas mauca lūša distanci. Ņemot vērā manu WC epopeju, kas liedza starta koridorā ielīst priekšgalā un es nokļuvu kaut kur pa vidu starp priekšu un pak... tas ir... aizmuguri, bet abi augstākminētie ar šo problēmu nesaskārās, būtībā man nācās viņus iedzīt, kas pēc visa spriežot man tīri labi izdevās. Tiesa, satiku es viņus vien otrajā dzirdināšanas punktā, tieši, kad distances sadalījās - lūši pa labi, buki uz priekšu. Mhm, nabaga lūši aizskrēja uz Sahāru vai Maroku, kur nu viņus tur Rimants bija iedzinis. Es tikmēr aizmaucu uz liftu.
Kas ir lifts? Tas ir seksīgs kalns ar kāpu smiltīm, kurā Tu skrien augšā, bet tas nelietis Tevi velk uz leju un tā tikšana uz augšu ir visnotaļ cimperlīga. Tāds pats ir arī netālu no mājām, sak, būtu zinājis, būtu vismaz patrenējies, jo cilvēks pie pilna prāta parasti liftā neskrien : ) Es esmu tikai braucis lejā, mhm, jā, tas gan ir forši, īpaši, ja jāpaspēj uz vilcienu. Visādi citādi - liftskriešana ir bezjēdzīga nodarbe, bet, ja gribi apavus pilnus ar smiltīm un pludmales noskaņu aiz nagiem - aiziet, uz priekšu! Principā Ventspils puses liftā tiku augšā diezgan veikli (cik nu veikli tas ir iespējams) un veiksmīgi, atlika tikai nomesties četrāpus un kārpīties augšā. Tur gan paņēmu pauzi - pirmkārt, mana niķīgā pēda sāka īdēt un pieprasīt pusminūtes pārtraukumu, otrkārt, vajadzēja izkratīt smiltis no botiņām. Tur bija arī viena no divām reizēm, kad mans temps nokritās līdz 7:45min/km. Otrā reize bija sprinta etapā Lembja hūtē - skaidrs, ka tiekot kalna galā es atkal paņēmu pauzi un atpūtināju / pavingrināju pēdu, lai pēdējos trīs kiļus var nobliezt zvērā.
Mhm, tas arī izdevās, bet šeit jāsaka paldies arī tautiešiem - pazīstamas sejas liek samotivēties, turklāt, ja Tev paskrien garām 22 gadus vecāks kungs un sprauni atraujas, Tu saproti, ka tā to nevar atstāt. Tad nu turēju viņam līdzi, labi pavilkām viens otru uz priekšu, bet pēdējā kilometrā es paņēmu un notinos. Neatkarīgie eksperti, kas visu vēroja trases malā, saka, ka finiša spurts Ventiņos man bijis springans un krietni simpātiskāks nekā senioru mačos Salaspilī pirms diviem mēnešiem. Pēdējo kilometru tendences varen seksīgas ar pēdējo kili kā ātrāko - 5:32, 5:12 un visbeidzot 4:53. Tā nu akurāt 21.7 kilometrus noskrēju pa 2:14:30, ieņēmu 154.vietu no 479 bukiem (grupā 99. no 199) un viss principā burvīgi. Varēju kādas 3 minūtes uz niķīgās pēdas rēķina nomest, paceltos par kādām 30 vietām (t.sk. 15 grupā), bet tas jau nebūtiski. Kaifs noķerts, posms burvīgs un viss lieliski. Iespējams, ka lūši, izdzīvojuši "Rimanta tuksnesi", domā savādāk, bet tas jāprasa viņiem. Māri, kad būs blogs? : )
Nākamais skrējiens izskatās, ka būs "Apkārt Lielezeram" Limbažos (14.3km), bet septembra sākumā vēl vieni svētki - Stirnu buks Krimuldā. Septembra vidū savukārt atbildīgs darba cēliens - sezonas pirmais no diviem pusmaratoniem, kur ambīcijas tikpat lielas un augstas kā "Burj Khalifa" (mhm, tiem, kas nezina, ejiet un googlējiet, susuriņi). Čaviņa!
Shalom! Reti ir tādi gadījumi, kad pašā vasaras viducī veselu mēnesi neskrienu sacensībās. Tas gan ir apzināts lēmums, jo jūlijā, lai arī bija daži skrienamie varianti, dažādu iemeslu dēļ tie palika nerealizēti, bet tā, ka es galīgi laiskojos un laidu muļķi arī nebija - galu galā tieši jūlija beigās un augusta sākumā notika viens no sezonas svarīgākajiem notikumiem - pārgājiens Andrupene - Mauragi. Par to sīkāk apstāstīšu konkrētā pasākuma lapā, bet tagad par pirmo skrējienu sacensībās pēc mēneša pauzes, respektīvi, 10.55 kilometriem BigBank Skrien Latvija posmā Kuldīgā.
Pēc seksīgajiem desmit ar asti kilometriem šopavasar Liepājā, kur, kā baumo, noskrēju otro visu laiku labāko tīro dešuku (42:12) un tendenciozajiem rezultātiem dažādos skrējienos turpmāk, skaidrs, ka ambīcijas sita augstu vilni. Pilsētā runā, ka man vairs nav centnera dzīvmasas, kas ir vēl viens arguments, ka es varu būt (un gadās, ka esmu) zibenīgi ātrs. Skaidrs, ka katram ir savs zibenīgums, mans ir ap 4 minūtēm uz kilometru. Pareizāk sakot drusku virs.
Uz Kuldīgu ierados ar dižu domu - pārsist savu personālo bestu 10.00 kilometros - oficiāli par ātrāko uzskatu 2011. gada Ozolniekus (41:50), bet neoficiāli fiksāka bijusi 2012.gada Olaine (41:44), kur gan trase patiesībā esot bijusi īsāka un vispār tur asfalts mijās ar takām, tātad... Bet lai viss būtu tīri, protams, es jebkurā gadījumā biju apņēmies skriet vismaz 41:43, bet galvā ieskicēju 41:30. Izshēmoju aptuveno tempu, kā arī tempkritnes (mhm, stilīgs jaunvārds, isn't it?) tendences un lieta darīta. Noskaņojums pirms starta bija lielisks, atlika tikai ātri aizskriet līdz finišam : ) Iekšējā balss, kura man tāda daiļrunīga un parasti arī diezgan precīza, gan teica, ka PB ies gar degunu, taču būšu visā visumā (un galaktikā) apmierināts.
Sirdī būdams elites skrējējs (vismaz kādreiz svarā virs 100 es noteikti tāds biju) nostājos gandrīz aiz elites, lai starta kustība būtu veikla un nebremzētu manu esību, kā tas ir gadījumos, kad nostājas kaut kur bara vidū un tad mīcās kā tēlnieks Vasīlijs pa māliem. Tālab ātri tiku trasē, faktiski Vasju simboliski notēloju pirmos 80 metrus, bet tālāk jau nesos ap minētajām četrām minūtēm uz kili. Pirmie trīs kilometri faktiski bija pēc ekspektācijām - 4:01, 4:06 un 4:07. Baigi gāzt uz leju nevarēja, jo, lai ierakstītos 41:30, vidēji vajadzēja jozt uz 4:09. Taču sekoja pirmā relatīvā neražiņa - kur gadījies, kur ne, nākamajos trijos kilometros temps stabili nokrita, attiecīgi,uz 4:15, 4:15 un 4:14. Ja tā tas viss būtu arī noturējies, tad viss būtu seksīgi - visticamāk, sasniegtu, kā minimums, sezonālo bestu, varbūt 10.0 ierakstītos zem 42 minūtēm, bet varbūt arī ieskrietu PB. Taču skaisti sapņot neaizliegsi - baigi jaudīgās vilkmes nākamajos četros kilometros nebija, par ko liecina katra kilometra rādītāji - 4:31, 4:26, 4:26 un 4:37 (veh). Tādējādi akurāt 10.00 tika noskrieti pa 42:58. Tas ir gluži tālu no PB, diezgan tālu arī no SB un arī neiekļūst labāko dešuku TOP5, jo veiklākie desmitnieki man izkārtojušies starp 41:50 un 42:50. TOP6 jau arī ir principā normāli, mhm.
Un tagad par skaisto - Edmundiņš jeb "Endomondo" saka, ka Kuldīgā man bijis ātrākais trīnītis (12:14) un SB piecītī (20:42, par 13 sekundēm uzlabots Salaspils stadionā saskrietais), kā arī provizoriski trešais veiklākais pieckilomīters. Līdz PB piecītī gan vēl krietni tālu (oficiālie dati liecina, ka 20:15). Ir pie kā strādāt un es zinu pie kā. Ak, jā, aizmirsu pateikt, ka 10.55 Kuldīgā bija pa 44:58, tātad pusmaratons būtu 1:29:56 : ) mhm, mhm, kā tad, ambīcijas skrien pa priekšu ņiprajiem ikriem. Var piemest droši standarta 2-3 minūtes, kas otrajā pusē nāk klāt. Virpinot savu lielo bārdu un eksistenciāli prātojot, skaidrs, ka šobrīd (šajā minūtē un sekundē) personiskais pusītē man diez vai būtu pa zobam, bet kā teica kāds klasiķis - ješčo ņe večer. Šobrīd, iespējams, esmu gatavs uz 2nd best pusīti, bet līdz Valmierai vēl mēnesis un līdz Siguldai divi. Līdz tam es uzkačāšu muskulas un dzeršu mazāk al(s)u. Vai arī vairāk : )
Nākamā pietura - Stirnu buks Ventspils. Varbūt pat divi buki pēc kārtas, jo trīs nedēļas pēc ventiņiem būs Krimulda, bet pa vidam pagaidām nekā tāda, kur baigi actiņas mirdzētu. Nuuu... moška apkārt Lielezeram apskriešu, tīri treniņa pēc. Bet kā zināms, "moška" neskaitās : )
Shalom! Sena tautas gudrība vēsta, ka labu Stirnu buka posmu var saost pa gabalu. Tātad - pa gabalu var saost absolūti visus buka posmus : ) Protams, ir daži posmi, kuri iekrīt dziļāk sirsniņā, tāpat kā ir kāda peļķīte vai dubļu vanniņa, kurā katrs buciņš tā pamatīgāk iegrima sestdien Pilssalas Stirnu bukā Alūksnē.
Mhm, man jau bija zināmas aizdomas par to, ka Pilssala būs kaut kas līdzīgs Kornetiem - pirmkārt, tā pati puse, otrkārt, lietaina nedēļa un arī sacensību dienā solīja lietu. Šamējais bija. Un daudz. Bet sajūta par Pilssalas līdzību Kornetiem nebija tikai dubļu ziņā. Iekšējā balss teica - noķersi "kornetisko" kaifu, brāl. Bingo!
Tas, ka starts šoreiz bija gauži neierastā laikā (16:30 ierasto 13:00 vietā) bija gluži vienalga - kāda starpība, cikos izlīt, izmirkt un apdubļoties. Īsti pirms starta pat uzspīdēja saulīte un likās, ka sirmais vīriņš no mākoņmalas beidzis tecināt, bet nekā - uz starta laiku jau atkal lielais mākonis bija priekšā un nokrišņu daudzums atgriezās ierastajā līmenī.
Kamēr Māris kā wannabe elite iekārtojās kaut kur priekšā, mēs ar Iecavas ņipro Andi bijām kaut kur pa vidu. Iesākām kopā un tā mēs kopā visumā veiklā tempā turpinājām līdz vietai, kur bija distanču sadalījums (mhm, kamēr citi mauc lūsi, es pagaidām turos pie buka). Mūsu sapnis noķert Māri nerealizējās, jo tas šmurgulis labi turēja tempu kaut kur priekšā un mūsu skatam nepavērās (vēlāk gan Andis šo uz brīdi noķēra, bet Māris atkal notinās - šo lasiet Māra blogā, lai gan īsti nezinu kā ir ar cerībām - skrien viņš centīgāk nekā blogo).
Jušana bija baigi labā, skrējās viegli, temps lielākoties bija zem 6min/km, neskatoties uz dubļinski, dažiem normāliem pauguriem un visu, ko sniedz lietaini dubļains Stirnu buks. Pirmoreiz kārtīgi darbībā izbaudīju nesen pirktos taku apavus (skrēju jau ar tiem jau Jāņu skrējienā, bet tas īsti neskaitās) - šur tur sanāca paspolēt un saslīdēt, bet kopā saķere ideāla, brīžiem jutos kā sērferis Pedro, bet uz mutes tā arī nenorāvu. Salīdzinājumam - pirms diviem gadiem Kornetos rāvu uz nebēdu : )
Kaut kur ap 12 kilometru mans temps nokritās tuvu septiņām minūtēm, bet tie ir "attaisnotie izdevumi" - pirmkārt, (what a fail) atšņorējās apavs, otrkārt, atkal sākās vecā problēma ar pēdu, tad nu apvienoju patīkamo ar lietderīgo - ap minūti atpūtos, šņorējot kurpi un vingrinot kāju. Tas nostrādāja, jo nākamie pieci kiļi bija ar veikluma tendenci - 5:40, 5:24, 5:19, 5:14 un 5:02. Un tad... un tad... kādā brīdī es sapratu, ka man kaut kas baksa augštilbā. Pagriezos, lai paskatītos, bet tur - krampis, vecais zēns. Tad man arī sekoja vienīgais mega gausais kilometrs (kaut kas ap astoņām minūtēm), kura laikā centos ar krampi sarunāt, lai viņš atslābst un ļauj man smuki nofinišēt. Mazliet viņš mani gan tāpat pamocīja, tādējādi arī priekšpēdējais kilometrs nebija nekas īpašs.
Pirms sprinta etapa es speciāli mazliet piebremzēju, veicu preventīvos pasākumus un apņēmīgi uzsāku, sprigani noskrienot kādus pirmos 30 metrus, kad no slēpņa atkal izlīda krampis, sak, "Hello, Džonī, aim bek". Auč! Nācās pāriet īpatnējos soļos, staipīt musīšus tā, lai krampjonkuls atkāpjas un savā ziņā nostrādāja, jo sprinta etapa beigu daļu atkal uzskrēju. Beigās izrādījās, ka ar visu "tūristiņu" uz kopējā fona rezultāts bija tīri ciešams. Pēc sprinta līdz finišam jau palika kāds kilometriņš, kuru es centos skriet no sirds un visumā pieklājīgi izdevās (nu kaut kur tā ap piecām minūtēm), lai gan, ja ne krampīša tuvums un pēdiņas sāpe, gan jau būtu arī zem piecām. 19.85 km finišs pa 1:59:30. Nebūtu pāris klapatiņu (dubļi, šļūdoņi un ūdens baseini neskaitās), stabili būtu mīnus 5 minūtes, bet tā jau ir filozofija - klapatiņas bija daudziem, t.sk. krampji.
Pilssalas Stirnu buks kopumā man ļoti patika, dubļi un tamlīdzīga figņa arī reizi gadā vai divos ir svētīga (tāpat kā vismaz viens saunas posms), praktiski Pilssala bija Korneti 2, bet ar piebildi, ka Korneti tomēr ir "best ever" - tie skati, kas bija Kornetos, tas šaloms, kaifs, kolektīvais skriešanas orgasms - Pilssala tomēr to nepavilka. Pavilka dubļus, lietu un tā, kas faktiski bija CTRL C + CTRL V. Starta un finiša zona, iespējams, bija visu laiku labākā. Pāris vietas distancē bija gauži seksīgas, arī posms gar ezeru. Grūti pateikt vai Pilssala pavelk uz visu laiku labāko buciņu TOP 5, bet TOP 7 ir stabili. Pamēģināsim pamodelēt - Korneti 2017, Piebalga 2018, Carnikava 2019, Pokaiņi 2017... Hm, jā, par piekto pozīciju var droši pacīkstēties vairāki posmi, piemēram, Tērvete, Līgatne un Alūksne.
Izskatās, ka jūlijā startu vairs nebūs, jo Jelgavas pusmaratona laikā man ir svarīgas darīšanas, pēc tam nekas nopietns nav, bet 27.jūlijā jau startē pārgājiens Andrupene - Mauragi 232km. Toties augusts solās būt seksīgs - 3. augustā Cēsis ECO Trail (ticamības moments, ka tur skriešu, gan ir zems), 10. augustā Skrien Latvija, Kuldīga (10.5km), 17. augustā Piejūras Stirnu buks Ventspilī (ja vien nebūs +30, varētu beidzot parakstīties uz lūsi).
Shalom! Katru gadu ap vasaras saulgriežiem, ja vien es neesmu štruntīgā formā vai nav pamodušies kaut kādi tur tarakāni, man ir zināma tradīcija - piedalīties tradicionālajā skrējienā "Jānis un Jānītis", kas šogad it kā esot noticis jau 31. reizi, lai gan par to vēl pat Cēsu pusē diskutē, kurš tad numuriņš īsti bijis skrējienam. Man gan principā vienalga par kopējiem skaitļiem, galvenais, ka es savus zinu, un patiesība ir kā uz delnas - šogad "Jānītī" skrēju jau sesto reizi.
Pirmās piecas bija izcili seksīgas no tāda skatu punkta, ka katrā nākamajā reizē uzlaboju iepriekš sasniegto rezultātu. Sava loma tur, protams, bija arī tam, ka starp 2012. un 2017.gadu (no 2013. līdz 2016. nepiedalījos) pamainījas trase, kļūstot vieglāka un līdzenāka. Šogad trase atkal bija mainījusies, iekļaujot pasākumā pāris Stirnu buka stila kalniņus, padarot skrējienu maķenīt izaicinošāku. Un es teiktu, ka arī valdzinošāku, jo iepriekšējais variants, kuru visumā "īzīgi" skrēju zem stundas, mazliet dzina uz miegu.
Pirms šī gada es nelaidu garām iespēju izvirzīt sev visaugstākos mērķus, tātad, atkal uzlabot rezultātu, kas kopš pērnā bija gluži vai seksīgais 57:24, bet principā pirms starta nobubināju kaut ko par 1:01:01, bet optimistiskā Dace teica, ka būšot 59:47 (vēlāk izrādījās, ka, ja par atskaites punktu ņem distanci, kas atbilst pērnā gada kilometrāžai, proti, 12.3, tad tiešām viņa bijusi Nostradamus). Līdzšinējais jūnijs startu ziņā bija ne cepts, ne vārīts, ja neskaita veiklo piejūras skrējienu, kur izcēlu zeltu. Pēc tam sekoja "tūristiņa" Stirnu buks un diskutabli vērtējamais veterānu čempis, kur no vienas puses piecīti noskrēju normāli, no otras - skaidrs, ka varēju labāk. Ja nebūtu karsti, ja būtu svaigāks un tā tālāk.
Pirms Cēsu "Jānis un Jānītis" festiņa pamodos ar pareizo jeb iepriekš jau pieminēto "dziedošo" noskaņojumu, respektīvi, jau no paša rīta bija diezgan liela pārliecība, ka noskriešu labi un tā, ka būšu apmierināts no sirds un no rajona. Mhm!
Jau pirmajā kilometrā ceļš veda kalnā augšup (nebija jau baigi baisais, bet pietiekami garš un augšupejošs, lai bremzētu tempu), taču neskatoties uz to, pirmie 1000 metri bija pieklājīgi, proti, 4:28, kam sekoja vēl pieklājīgākais otrais kilometrs, kas izrādījās ātrākais (4:23). Ieskrienot mežiņā, nācās satikties ar jaukajiem Cēsu pauguriņiem, tāpēc, kaut kur viducītī temps nokritās drusciņ virs piecām minūtēm (trīs no četriem piecīšiem bija maigie, respektīvi, 5:05, 5:01, 5:03), izņemot septīto kilīti, kur bija vairāk par drusciņ - 5:27. Pēc tam, pārvarējis mazo krīzīti, es saodu finiša tuvumu, un atkal palīdu zem piecām minūtēm. 11. kilometrā, kad uzskrējām uz asfalta, es vispār pacēlos teju spārnos un izskrēju dalītu otro ātrāko kilīti (4:28). Pilsētas robežās pārvarējis vēl pāris mazpaugurus, nesos uz finišu kā ķerts, taču stundā tomēr neierakstījos - 1:00:17 (oficiālie rezultāti saka, ka 1:00:08, bet tādā gadījumā es nezinu, ko organizatori pīpē - varētu padalīties). It kā mazliet žēl, ka drusciņš pietrūka, bet no otras puses man nav, ko sev pārmest - bija pagrūti, bet spēciņus atdevu krietni un patika arī sajūtas un tendences distancē, kas pēc diviem kontroversāliem startiem, ir svarīgi.
Manuprāt, pēc trases konfigurācijas, šī gada skrējienu var pielīdzināt 2009. - 2012.gada rezultātiem, kas savukārt nozīmē, ka progress turpinās. Rezumē - savā vecuma grupā 15.vieta, kopvērtējumā 34.vieta no 152., bet starp Jānīšiem - septītais. Jāņi ir ātri, tas ir fakts, jo manā grupā pirmās divas vietas izcēla tieši čali, kas nākamajā dienā pēc skrējiena svinēja vārda dienu.
Pēc "Jānīša" jaušu labas tendences. Trīs mēnešus līdz sezonas pirmajam pusmaratonam, kas, visticamāk, būs Valmierā, varu parādīt bicīti Mārim, lai šis saprot, kas ir kas. Pārāk gan lekties vēl nevar, jo taku skrējienos viņš mani tāpat piesmej kā Dons Pedro tiklo Huanitu, bet gan jau arī takās mans bicītis parādīsies. Vismaz Cēsis parādīja, ka esmu skilfulīgs arī mežā. Varbūt jaunie treila apavi devuši iedvesmojošu spērienu pa gandrīz tvirto pakaļu? : )
Nākamais starts Pilssalas Stirnu buks Alūksnē (esmu jau pieteikts bukam, bet, kas zina... varbūt... varbūt beidzot laiks lūsim). Pēc tam neviens starts īsti neuzbudina. Un 27.jūlijā startā jau viens no sezonas svarīgākajiem notikumiem: pārgājiens Andrupene - Mauragi. Apsolos tā laikā arī drusciņ paskriet. Mazliet actiņas mirdz arī Cēsu ECO trail augusta sākumā, kas pāris dienas pēc lielās staigāšanas.
Shalom, viedā un apgarotā skrējēju nācija. Pēdējā laikā pilsētā manīta tendence, ka es vairs nerakstu blogu pēc katrām sacensībām, bet tikai pēc katrām otrajām. Tā kā nu jau pie durvīm klauvē trešās, bet pēc iepriekšējām divām neko neesmu sarakstījis, tad metu kaunu pie malas un piesēdos pie savas rakstāmmašīnas, lai padalītos ar jums domās.
Pēdējie piedzīvojumi par kuriem stāstīju iepriekš bija Olaines apļi un Carnikavas piejūras skrējiens. Kopš tā laika pamanījos piedalīties gan Kalnsētas Stirnu bukā, gan Latvijas Sporta Veterānu savienības vasaras sporta spēlēs, kur gan skrēju, gan soļoju, bet lai viss nebūtu vienā ķiršu ķīselī, tad par visu pēc kārtas jeb par katrām sacensībām atsevišķi.
Kalnsētas Stirnu buks
Būdams relatīvi gudrs, Stirnu buka trešajā posmā pieteicos buka distancei, kas bija ap 23 kilcīšiem. Ar šo arī buka distance izvirzījās līderpozīcijās (septītā reize), apsteidzot zaķēntiņu (6x) un stabilā bronzas pozīcijā (4x) atstājot lūsi, kas nav skriets jau vairāk kā gadu. Atceros, ka pirms Kalnsētu buciņa man nebija tas vajadzīgais pirmsstarta noskaņojums, kad gribas dziedāt un laimē diet. Nepārprotiet, prāts man bija tīri priecīgs, jo katrs Stirnu buks tomēr ir svētki, bet, ja nav "dziedošais" noskaņojums, tad var gadīties, ka briest ziepes.
Diena Saldū bija visumā karsta, kas man baigo sajūsmu neradīja, bet pirms starta jutos visumā normāli. Mhm, arī pirmais (līdzenais) kilometrs teica, ka viss kārtībā, "Tu tīri pieklājīgi joz uz priekšu" - 5:12 min/km. Jau trešajā kilometrā bija sprinta etaps un vēl kaut kāds traks kalns, taču tie tika pievarēti ar zināmu eleganci. Taču apjausma, ka šodien nav skrienamā diena jau bija ieradusies. Tā pavisam jaudīgi viņa par sevi noziņoja kādā septītajā kilometrā, un drīz vien es jau sāku veikt aprēķinus, cik palicis līdz finišam. Faktiski, tik nepiedodami ātri domāt par finišu var zaķī, bet ne jau bukā. Organisms ierubīja zilo, mirgojošo podziņu "bijvullen" ar skaņu "din, din, din" (savulaik, skarbajos deviņdesmitajos, kad es pa kluso, sīcis būdams, maucu spēļu automātus, kur lielākais laimests bija astoņi lati,šāda reakcija automātam bija brīdī, kad tas aparāts bija iztukšots), signalizējot, ka steidzami jāpapildina enerģijas krājumi.
Dzirdināšanas punktā dzēru kā Jāņos, bet īpašas jēgas no tā nebija - enerģija tik un tā dila straujāk nekā mani kilogrami šajā pavasarī. Nācās atskārst, ka šis nav stāsts par ātru vai pieklājīgu buku, bet gan "sevis aizvilkšanu līdz finišam tūristiņa režīmā". Ja vēl ēnā un meža takās es uz priekšu tiku skrienot, tad saulē bija absolūtais organisma veto, sak, "dari, ko gribi - rāpo, ej, lien, nodarbojies ar jogu, bet skriet es atsakos". Un šeit nebija runa par klausīšanu vai neklausīšanu, man īsti nebija izvēles. Droši vien jebkurā citā reizē, kad saule mani nedušī un ir skrienamā diena, es distanci veiktu kādu pusstundu ātrāk un aptuveni pusstundu ātrāk mani arī gaidīja finišā, bet... sirsnīgi izstaigājies distances otrajā pusē, mazliet arī patipinājis un pēdējo kilometru, meža vēsuma ieskauts, pat cienījami uzskrējis, savus 22.5 kilo veicu bez piecām minūtēm trijās stundās. Pf. Tagad zināšu, ka tas ir laiks, kad bezalkoholiskais alus jau ir beidzies : )
Faktiski katru gadu man ir kāds štruntīgs starts, tāpēc ķert gruzi baigās jēgas nav un nebija. Pērn Līgatnē "krampju ballītē" es biju vidēji vēl lēnāks, štruntīgs starts bija arī Tērvetē, kur man otrajā pusē "izrubīja enerģijas padevi", taču šodienas acīm skatoties temps pat neskatoties uz to bija lūša distancei tīri normāls. 2017.gadā man bija Milzkalnes "atsisto ribu" lūsis, bet 2016. gadā es vispār biju apvēlies kā klimpa.
LSVS vasaras sporta spēles
Veterānu mačos jau laicīgi biju nolēmis soļot tikai garāko distanci jeb 5000 metrus un tikpat arī skriet, mēģinot labot personisko rekordu piecītī, kas, kā vēsta statistikas grāmatas, ir 20:15 (nevis 15 minūtes pirms Panorāmas, bet 20 minūtes un 15 sekundes). Soļošanā, ņemot vērā milzīgo konkurenci, galvenais uzdevums, protams, bija izcelt zeltu. Skaidrs, ka mana soļošanas tehnika pat uz brāļa fona ir riktīgs Koka Klucis Konstantīns, nemaz nerunājot par tēta graciozo soli - tur es noteikti izskatītos pēc zīdaiņu rāpošanas sacensību dalībnieka : )
Soļošana aizvadītās sestdienas rītā bija pirmā no manām disciplīnām un es pirmajos apļos ieguvu relatīvi drošu pārsvaru pār brāli. Tik relatīvi drošu, ka ātri vien sāku domāt jau par skriešanu, bet Dzinča tādas lietas nepiedod. Un tiesneši arī. Kāds no referijiem, bet noteikti ne Ojārs Pārums (hm, interešu konflikts?!) man iešķieba brīdinājumu par neiztaisnotu kāju, kamēr Dzintars, izmantojot iespēju, deldēja manu pārsvaru. It kā tas bija pietiekami drošs, lai pirmais tiktu līdz finišam, tomēr nolēmu nodrošināties un pēdējā aplī pieliku soli, izceļot otro zeltu 35+ grupā šogad. Rezultātu nav vērts pieminēt, jo nav vērts pieminēt. Kuš!
3-4 stundas vēlāk jau bija piecītis skriešanā, kur man bija vienalga par dalībnieku skaitu un izcīnīto vietu, galvenais bija cipars rezultāta ailītē. Sākums jau bija tīri seksīgs - pirmo km noriņķojot pa 3:51. Starplaikā starp soļošanu un skriešanu gaiss gan atkal bija uzsilis līdz Taškentas apmēriem un pēc pirmā kilometra to varēja tīri labi just. Tāpēc arī temps kritās strauji un nežēlīgi, ātri izgaisinot manas fantāzijas par personiskā rekorda cienīgu piecīti - otrais kilometrs bija 4:09, bet par trešo un ceturto kautri jāpiever acis - 4:23 un 4:25. Pēdējā kilometrā gan laikam sakopoju viss enerģijas rezerves un spiedu laukā cik var - 4:06 un galarezultātā piecītis pa 20:55. Vēsture liecina, ka šis stabili ir mans TOP5 rezultāts piecītī, ieņemot ceturto pozīciju.
Rezumē
Man pašam ir sajūta, ka vasarā, iespējams, karstā laika ietekmē, bet iespējams citu objektīvu un subjektīvu iemeslu ietekmē mana sportiskā forma ir drusciņ kritusies. Kaut kas nevelk. Ātriem pirmajiem kilometriem seko jaušami gausāki nākamie. Ne kā pavasara Liepājā, kad dešukā visi kilometri bija stabili starp 4:09 un 4:19. Taču kā saka gudrie, tad "trust the process". Ne velti vasarās no pusmaratoniem izvairos, baudot Stirnu bukus. Diženajiem rudens pusmaratoniem gatavošanās notiek pēc plāna.
23. jūnijā "Jānis, Jānītis" 12 km skrējiens, jūlijā Alūksnes (Pilssalas) Stirnu buks un pārgājiens Andrupene - Mauragi, bet pēc tam jau seko pēdējais jaudīgais treniņu cēliens, gatavojoties personiskajam rekordam pusmaratonā. Bet patiesībā es tam gatavojos visu laiku. Fiziski, mentāli un tā tālāk. Mhm!
Shalom! Iespējams daļa tautas ir pamanījusi, ka kaut kur es esmu skrējis, kaut ko pat novinnējis, bet blogs kā nav parādījies tā nav. Tas faktiski nozīmē, ka bloga pieraksti brieduši manā galvā, noklājušies ar digitālajiem putekļiem un gaidījuši, kad beidzot es tos likšu uz papīra. Vai šajā gadījumā - datora ekrānā. Labs nāk ar gaidīšanu, silts ar sildīšanu un alus ir garšīgs : ) Tad nu par visu pēc kārtas!
Pirms nedēļas piedalījos "Olaines apļos" - tās ir sacensības, kurās piedalos gados, kad rudenī tiek jaudīgi labots pusmaratona rekords. Tas nekas, ka līdz šim gadam es Olainē biju skrējis tikai vienreiz (2012.). Šoruden pārbaudīsim vai mana teorija ir pareiza vai es vienkārši labi braucu ar muti : ) Protams, izvēlējos garāko jeb 16 km distanci, lai saprastu, pirmkārt, cik labi turu tempu garākā kusakā un visumā līdzenā trasē, un, otrkārt, pārbaudītu, ko saka mana pēda, lai varētu izdarīt secinājumus par to, cik paklausīga tā būs lieliskajos rudens pusmaratonos.
Olaines skrējienu iesāku veikli un fiksi, pirmo kilīti skrienot faktiski ar līderiem. Nu labi, uz pēdām gluži neminu, bet puiki turējās man kādus 20-30 metrus priekšā. Laikrādis manu veiklību apstiprināja - 4:06min/km. Pirmajam, asfaltētajam, kilometram, sekoja ieskriešana mežā, takas un līkloči un temps, protams, manāmi kritās, noslīdot uz 4:28. Kādā brīdī es sāku shēmot, ka "te jau nekas jēdzīgs nebūs", "man šodien neskrienas" un tā tālāk, turklāt galvā tomēr visu to salīdzināju līdzeno Liepājas čiriku un takaini kalnainajām Cēsīm, kas nav prāta darbs. Ar tādām muļķībām skrējiena laikā nevajag nodarboties, jo augstas intensitātes skrējienā aprēķini galvā var gadīties arī kļūdaini, turklāt katra trase ir atšķirīga, segumi atšķiras, augstuma metri atšķiras un vispār ikviena diena atšķiras no citas, tai skaitā arī skriešanas ziņā. Lietderīgāk par aprēķiniem galvā ir visādas citas pārdomas, piemēram, "Cik sver ponijs?" : )
Štrunts ar ponijiem, bet Olainē pēc tam, kad temps nokritās uz 4:28, turpinājumā tas stabili migrēja no 4:26 līdz 4:46, atkarībā no seguma, reljefa un tml. Sākotnēji nez kāpēc man tas šķita baigi štruntīgi, bet pēc tam sapratu, ka tā vis gluži nav, jo tās taču ir takas un tur gribot negribot Tu nevari bliezt kā uz asfalta. Atmetot visus aprēķinus un vēl visādas īpatnas domas, priekpilni skrēju pretī finišam, turklāt pēdējā kilometrā mani gribēja apdzīt kāds čalis, bet es sapratu, ka es to negribu pieļaut un nodemonstrēju olainiešiem savu finiša spurtu. Ping un gatavs! Pēdējais kilometrs bija dalīti otrais ātrākais (4:26) aiz zibenīgā pirmā. Kopējā distance bija 16.57km, laiks distancē 1:15:54. Zinot manas spējas noturēt tempu un pieņemot, ka nākamajos 4.5 kilīšos plīsiena nebūtu, man sanāktu viens varen pieklājīgs (taku) pusmaratons - aptuveni 1:36:35 - (nu vai minūtīti vēlāk, ja beigās tomēr kaut kāds plīsieniņš ciemā atnāktu, bet ņemot vērā, ka tās ir takas, pārnesot šito plezīru uz asfaltu, joziens būtu ātrāks) tā manā pusmaratonu listē būtu stabila TOP6 pusīte, kas nozīmē, ka visas dumās domas distancē bija gaužas pupu mizas un patiesībā es ļoti labi briestu rudens pusmaratoniem. Un jā, pēda, lai arī aizvien mazliet izsaka iebildes, tomēr liek noprast, ka 21km ļautu man noskriet ņipri un stipri.
Savukārt šonedēļ izlēmu uzskriet Carnikavā, kur otro gadu pēc kārtas piedalījos piejūras skrējienā. No rīta speciāli uzkāpu uz svariem, lai saprastu vai vispār kvalificējos pelmenīšu kategorijai, respektīvi, grupai "100 + kilogrami". Uzkāpu un nopriecājos - kūku rīt nenāksies, biju drusciņ virs simtiņa, taču tie bija "droši pāris tūkstoši gramu" : ) Visticamāk, ja Carnikavā varētu skriet bračka, izvēlētos "V30" vai "V Tautas" grupu, bet tā kā brālim bija darīšanas Latgalē, nācās viņu aizvietot. Mhm. Pirms starta man bija kādi trīs mērķīši - uzvarēt smagsvaros, uzlabot pagājušā gada rezultātu un visbeidzot - pamēģināt ieskriet 6.5 kilometru distances absolūtajā trijniekā. Attiecībā uz trešo mērķi biju piesardzīgi optimistisks, jo nevarēja jau zināt, cik veikls esmu vai neesmu uz tievo un jauno čaļu fona. Sev par pārsteigumu izrādījās, ka esmu zibenīgs : )
Sāku tikpat veikli kā Olainē, pirmo kilometru novicijot pa 4:06. Jā, iekārtojos uzreiz aiz spicākajiem puikiem, pirmos kilometrus skrienot kā ceturtais (bet starp visiem puikāniem - gan tiem, kas skrēja 6.5, gan tiem, kas 13). Drusciņ priekšā bija kāds sprigans jaunēklis, kurš vēlāk mani palaida priekšā, bet atrauties neļāva. Zīmīgi, ka salīdzinot Olaini ar Carnikavu, identiski bija pirmie divi km - 4:06 un 4:28. Nākamie divi bija kāpās un pie jūras, ceturtajā sabremzējos līdz pat 4:56, bet jaunēklis aizvien elsoja man aiz muguras. Nē, patiesībā, manuprāt, es elsoju skaļāk, bet čalis iespējams vienkārši gaidīja, kad plīsīšu, lai varētu mani apdzīt. Vienubrīd jau tā kā laidu viņu garām, no trases vidus pārvirzoties maliņā un šķiet, ka pat drusku samazināju soli, sak, nu skrien taču garām! Bet viņš spītīgi turējās aizmugurē. Tad padomāju - nu labi, ja Tu šitā, tad elpo manus putekļus : ) Tuvojoties finišam un noslēdzošajam aplim stadionā domāju, ka šeit nu gan jaunība varētu nokost pieredzi. Stadionā ieskrējām kopā, faktiski plecu pie pleca, bet pēc tam kāpināju tempu, baigi neskatoties vai man kāds aiz muguras ir vai nav. Ieskrēju finišā, pārliecinoši uzlaboju pērnā gada rezultātu (6.15km, 27:15min - pērn gan man uzmērījās vien 5.77km un pa 27:30), 100+ grupu novinnēju, bet lielākais pārsteigums bija, ka izrādījos absolūti ātrākais 6 (ar kapeikām) kilometru distancē. Labs "emo boost" kā teiktu Māris!
Spriganais jaunēklis, kas man sastādīja tik labu konkurenci, ka pēdējo kilometru atkal nesos kā vēja ķerts (tikpat ātri kā pirmo - 4:06km/min) izrādās beigās atpalika daudz - tajos 350 metros pamanījās zaudēt pusminūti jeb 30 sekundes. Visticamāk, saprata, ka aršana nebūs un mani nenoķers, tāpēc baigi netrakoja, jo redzēju, ka finišā jau ieskrien pavisam vieglā solītī un nekur nesteidzoties. Cīņa ar viņu izrādījās arī cīņa par absolūti ātrākā skrējēja godu 6 kilometru distancē, lai gan absolūti ātrākos neapbalvoja, kas gan ir nieki. Drīz redzēju ieskrienam arī nākamo simtnieku, ar kuru pārmiju pāris vārdus un vēlāk secināju, ka šams pirms nedēļas skrējis 30km Daibē (tur kur tas dullais treils ar dullajiem augstuma metriem bijis). Cepuri nost! Vienmēr esmu cienījis un apbrīnojis tos, kuri skrien. Un kopš senseniem laikiem, kad metu i 40 kilogramus, i vēl nesenā pagātnē, kad metu 27, dziļu respektu no manis nopelna tie (un tās), kas ir smagāki par, sauksim to tā, vidusmēra skrējēju. Es zinu, cik grūti ir skriet, kad Tev līdzi ir kaudze lieku cukurpaku : ) Man jau arī tagad vēl dažas liekas ir, bet pie šī jautājuma intensīvi tiek strādāts, lai rudenī viss būtu "pēc plāna".
Vispār uzkāpjot uz pjedestāla, tika apšaubīts fakts, ka man varētu būt vairāk par simtiņu, bet šīs šaubas izgaisināja Dacīte, šaubu pilnajām dāmām pasakot, ka ņiprais ikrs Pārums nu gan ir virs 100. Ir, ir. Pat pēc finiša vēl bija pāris gramus, visticamāk kādus 1500 vai 1750 : )
Olaine un Carnikava apliecināja, ka projekta "Etiopietis" šīs sezonas apakšprojekts "Renesanse. Izlaušanās" virzās pareizajā virzienā, jo vismaz tur, kur skriets pērn, rezultāti tiek uzlaboti, arī dažādu kilometru cipari uzrāda tendences, kādas nav bijušas kopš leģendārā 2012.gada. Baigi pašapmierinātībā Kubas cigāru gan kūpināt nevajadzētu, jo lielākoties tomēr divpadsmitā gada cipari ir drusciņ, drusciņ labāki, tāpēc līdz rudenim vēl nāksies sviedrus paliet.
Jūnijā rīcības plānā ir vēl trīs starti - 8.jūnijā Stirnu buks Saldū (laikam jau tomēr buks nevis lūsis), 15.jūnijā LSVS veterānu čempionātā 5km soļošana Salaspilī un 23.jūnijā, protams, "Jānis, Jānītis" Cēsīs. Tiekamies trasē!
