Projekts Etiopietis: no kurienes iznira rekordiņš?

Shalom! Kādu laiciņu pašpasludinātais neko nav rakstījis, bet blogs nevaid miris, un, ja vismaz sacensībās ir uzskriets, tad par to ir jāatskaitās. Nu vismaz tikmēr, kamēr etiopietim ir savi 15+ lojālie sekotāji, kas viņa eksistenciālās pārdomas izlasa no A līdz Z. Par to jums, brāļi un māsas, vieds paldies. 

Svētdien, 10.decembrī, man bija svētki, proti, 20. starts sezonā. Jā, tik ņipri un aktīvi kā šogad neesmu skrējis vēl nekad. Mans jubilejas starts bija Ozolnieku Ziemas skrējiens, kur līdz šim ar katru gadu tikai uzlabojis savu rezultātu. Par šo gadu man nebija nekādas skaidrības – ne es ziemīšu tipinājumam biju mērķtiecīgi gatavojos (trenējos, bet bez specifiskiem treniņiem), turklāt arī mana veselība  tīkoja ieviest korekcijas – proti, pirms nedēļas bija specifiskas veselības pārbaudes (kas savā ziņā bija slodze organismam), bet pāris dienas pirms starta pēkšņi sāka sāpēt ceļgals. Diezgan nopietni, ja jau pat ejot tas lika par sevi būtiski manīt.

Taču šis bija gadījums, kad sacensības ir sacensības un iespējams adrenalīns patiesi nomāc sāpes – svētdienas startā ceļgals vispār nesāpēja, lai gan iesildoties un atsildoties tas tomēr vēstīja: "Klau, čali, re ku es esmu!" Jebkurā gadījumā paldies ceļgalam, ka 15 kilometrus tas klusēja un ļāva man izskrieties pēc sirds patikas. 

Kas attiecas uz pašu skrējienu, tad sāku es apņēmīgi un pāris metrus (nu labi, ne gluži piecus vai desmit – drīzāk savus 50 vai 100) pat biju līderu grupā, bet pēc tam iekārtojos sekotāju bariņā ar sev komfortablu tempu. Ik pa laiku uzmetu aci pulsometram, kur cipari man bija te draudzīgi, te ne pārāk – pirmie divi kilo respektabli, turpinājums… nu tā, ar Dievu uz pusēm. Vēlāk temps kritās, te kāpa, atkarībā no seguma – uz asfalta jutos kā zivs ūdenī, citur – ne pārāk. Sirdi sildīja tas, ka neviens mani īpaši neapdzina (labi, labi, sauksim lietas īstajos vārdos – nespēja apdzīt), kas nozīmēja, ka vai nu es tomēr īsti neplīstu, bet, ja plīstu – ar to nodarbojas arī citi. Trešā apļa sākumā gan mani apdzina viens čalis, kas kādu laiku turējās man aiz muguras un tīri teorētiski bija manā vecuma grupā, tātad – līdz ar to tīri teorētiski arī tiešais konkurents. It kā jau mēģināju turēt līdzi, bet jāskatās patiesībai acīs – puika bija viennozīmīgi svaigāks un konkurēšana ar viņu pa lielam bija Dona Kihota cīņa ar vējdzirnavām.

Iespējams, ja es būtu nolēmis skriet ar želejām un pāris ierīt, tad savu pusminūti vai minūti no rezultāta nomestu un ar čali arī spētu pacīnīties, bet pēc kara jau visi gudri un īsākās distancēs par pusmaratonu želejas nemēdzu izmantot. Tad nu palaidu konkurentu tālumā un skatījos, lai tuvākie sekotāji man netiek tuvumā. Un netika ar.

Kas attiecas, uz rezultātu, tad tendences pa apļiem (tādu bija trīs, proti, 3x5km) rādīja, ka temps krītas un es varētu ierakstīties ap 1:07:00 plus/mīnus 20 sekundes. Vismaz tāds viedoklis bija manam pulsometram. Ņemot vērā finiša spurta likumu un tā, finišu man vajadzēja sasniegt tā ap 1:06:25 – 1:06:30. Man par pārsteigumu ierakstījos 1:05:44, bet pulsometrs man uzmērīja savus 150 metrus mazāk.  Ņemot vērā, ka mans pulsometrs parasti pēdējā laikā nomēra drusciņ mazāk kā ir (allaž, salīdzinot ar citiem), tad ticēsim, ka Ozolnieku trase ir akurāt 15.00 un nav stresa. Lai vai kā, pērnā gada rezultāts (1:06:05) pārsists, bet līdz pjedestālam šogad bija tālāk nekā pērn –  vadošie trīs kumeliņi bija jau nu dikti jaudīgi (stabili zem stundas). Lai gan tas nav galvenais – prieks, ka noskrēju ātrāk nekā jebkad, varbūt, ja medālis būtu degungalā, tad varētu ķert gruzi. Vispār skrējās grūti, taču man fātera raksturs - po, ka grūti, jākaplē bietes līdz finišam. Kaut vai zvaigznītes virs galvas lidinās, kaut vai autopilots (jā, ir bijusi vienam Pārumam tāda pieredze).

To vai atklāšu savus nākamā gada mērķus, vēl nezinu. Salasījos te zin gudrus tekstus, ka mērķus nevajag atklāt, jo tad  ieslēdzoties kaut kāda tur "karmiskā pretestība". Man gan grūtības patīk, bet varbūt jāpamēģina pa kluso un tad… pēc starta, jā, tad jau var izpausties. Un papētīt, kā ir "palaižot muti" un "nepalaižot muti". 

2017. gada starti: 

18.03. Rozentāla skrējiens Saldū - 10 km - 42:50

26.03. Liepājas pusmaratons - 21.0975 km - 1:35:48

15.04. Zilo kalnu Stirnu buks - Lūsis 26 km - 2:42:58

14.05. Lattelecom Rīgas maratons - 42.195 km - 3:49:51 PB

27.05. Aizkraukles pusmaratons - 21.0975 km - 1:38:58 – 3. vieta

04.06. Iecavas sporta svētki - 1500 m - 5:36.7 PB

23.06. Jāņu skrējiens Cēsīs - 12.25 km -58:05 PB

01.07. Kornetu Stirnu buks - 24.3 km - 2:52:44

29.07. Pokaiņu meža Stirnu buks - 21.23 km - 2:15:56

04.08. Liepājas stunda - 1h - 13 587 km PB/SB

12.08. Skrien Latvija Kuldīga - 10.55 km - 48:10

19.08. Milzkalnes Stirnu buks - Lūsis 30 km - 3:48:39

17.09. Valmieras pusmaratons - 21.0975 km - 1:34:18 SB

23.09. Gaujas Senlejas Stirnu buks - Zaķis 13 km - 1:34:59

30.09. Noskrien Vēju, Salaspils - 10.31 km - 45:20

07.10. Siguldas pusmaratons - 21.0975 km - 1:35:24

15.10. Rudens kross Zibeņos - 2 km virs 100 kg - 9:12 PB – 1. vieta

21.10. Karostas Stirnu buks - Lūsis 30.7km - 3:04:45

12.11. Skrējiens Patriots - 24 km - 2:00:37 PB

10.12. Ozolnieku ziemas skrējiens - 15 km - 1:05:44 PB

PB – personiskais rekords, SB – sezonas rekords. Ar Liepājas stundu ir interesanti – oficiālos stundas skrējienos tas ir personiskais rekords, bet savulaik, savā leģendārajā 2012.gada Siguldas pusmaratonā pirmo stundu noskrēju ātrāk (13.82). 

Projekts Etiopietis: Patriots. Latvietis. 2h prieka!

Shalom! Tik daudz kā šogad savā deviņus gadus garajā un apzinīgajā skrējēja karjerā  neesmu skrējis. Tas attiecas gan uz treniņiem, gan sacensībām. Acīmredzot pēc pāris "krīzes gadiem", kas sekoja pēc manas visu laiku labākās sezonas (ja par atskaites punktu ņem labāko pusmaratonu) es no tā atkal ķeru kaifu.

Vienmēr esmu sevi pozicionējis kā līdzenumu skrējēju, taču arvien biežāk un pārliecinošāk kaifu visvairāk noķeru tieši takās. Viss ir it kā loģiski – līdzenumos / šosejā dzenos pēc rekordiem maratonos, pusmaratonos un sīcenītē, kamēr takās vienkārši izbaudu procesu un ļauju sev sevi pamocīt. Skaistas ainavas, finišs caur grūtībām un endorfīnu ballīte – kas varbūt labāks par šo?! : )

Statistika liecina, ka šogad esmu piedalījies jau 19 sacensībās. Pēdējās no tām bija tās, kurās pirms sezonas tiku savā plānā ierakstījis "o jā, šito ir jāskrien" (kopumā tādas bija septiņas, no kurām sešas tika izskrietas – Zilo kalnu Stirnu buks, Lattelecom Rīgas maratons, Valmieras pusmaratons, Gaujas senlejas Stirnu buks, Siguldas pusmaratons un Svētku skrējiens "Patriots", vienīgās, kurās nepiedalījos bija "Iecavas rudens", bet ko lai dara, ja tur auni plāno kalendāru…) – respektīvi, "Patriots".

Pirms gada sniegotajos Valgundes mežos skrienot "Patriotu" noķēru patiesu kaifu, neskatoties, ka pie pirmajiem kalniem ieslēdzu "nīkulīti", jo lāga nespēju tajos tikt bez apstāšanās. Šogad Ziemassvētku kauju muzeja tuvumā sniega nebija, vien lietiņš līņāja, bet sajūtas un skriešanas prieks vienalga bija līmenī. Varbūt sniega trūkums, varbūt Stirnu bukā uzkačātais stils, bet distances gaitā tā arī ne reizi neapstājos – arī tais kalnos, kur citi pārgāja soļos.

Pirms "Patriota" gan netiku gudrs, kā man šogad varētu veikties, jo pēdējās nedēļās mans ceļgals ar mani ir uzsācis diskusiju. Ne tā ka ļoti un skaļi kaut ko saka, bet liek manīt, ka "čali, Tava narkotiskā skriešana sāk atstāt iespaidu uz mani". Pagaidām tas iespaids ir maigs, tāds, ka – jā, jūt, bet būtiski tas procesu netraucē. Sacensību dienas rītā klusībā cerēju pārsist iepriekšējā gada veikumu, respektīvi, 2:07:31. Biju skeptisks, jo paralēli visādām mikrotraumām, nebija arī, kā tagad moderni teikt, attiecīgs mūds, nu tipa "mood", ja esam angliski korekti.

Tā arī tie pirmie kilometri pagāja – ar tempu nedaudz zem piecām minūtēm uz kilometru, vadoties pēc sajūtām un tā, ko atļauj ķermenis. Faktiski bija sajūta, ka varētu maukt arī vēl jaudīgāk,  bet ceļgals par sevi atgādināja un arī organisma attieksme  bija tāda kā "nu, un ko Tu mani izvilki svētdienas rītā skraidīt?" Taču pat neskatoties uz to, skrējās visumā pievilcīgi un puslīdz ātri. Kā jau minēju, tad šogad "nīkulīti" tā arī neieslēdzu, ātrāk vai lēnāk, bet visos kalnos uzskrienot. Labi, pēc kāda grāvja aizķēros aiz smiltīm (nu vismaz reizi jau notizloties vajadzēja) un uz 0.945 sekundēm sabremzējos, taču par apstāšanos to īsti nevar dēvēt. 

Jau pēc pusdistances biju diezgan drošs, ka, ja savas korekcijas neieviesīs ceļgals, tad šogad noskriešu ātrāk nekā pērn. Galvenokārt jau tāpēc, ka visi puslīdz lielie kalni vai pauguri tomēr bija pirmajā pusē. Pakāpeniski sāku domāt arī par to, ka nav nekas nereāls ierakstīties arī divās stundās. Beigu beigās tomēr drusku pietrūka, finišu sasniedzot pēc 2:00:37. Gan jau, ka kaut kur distances gaitā tās nepilnās 40 sekundes varēja sakasīt, bet arī ar visu to – nu seksīgs skrējiens, seksīgs. Endorfīni ballējas!

Pirmoreiz šosezon, starp citu, skrēju bez sava slavenā "etiopieša" krekla. Pirms sacensībām feisītī jau tautu aicināju izteikt minējumus, kāpēc tā, bet patiesība ir gaužām vienkārša – pirmkārt, es to nejauši biju atstājis / aizmirsis savā dzimtajā Iecavā, otrkārt, es biju aizdomājies vai propagandēt Etiopiju and that shit būtu labi, ja runa ir par Latviju un tās svētkiem. Beigu beigās "izraku" kādu sarkanu kreklu, ar kuru noskriet konkrētās sacensības.

Kā jau minēju, tās man bija 19. starts šosezon. Principā tas ir gandrīz tikpat cik iepriekšējos trijos gados kopā (22). Šogad diezgan droši būs vēl viens starts (Ozolnieku Ziemas skrējiens 10.decembrī), bet varbūt arī beidzot debitēšu "Noskrien Ziemu", kur pirmais posms 17.decembrī Sējā.  Kas nozīmē, ka sacensību dvacāru šosezon, visticamāk, sasniegsim. Un jā, kā jau kāds mutīgs čalis teica "Patriotā" – sezona nekad nebeidzas. Faktiski tā arī ir – cauru gadu katru mēnesi vari skriet kur vien sirds kāro. Un nav pat būtiski vai tās ir sacensības vai vienkārši treniņš vienatnē vai bariņā. Skriesim. Shalom! 

Projekts Etiopietis: Kaifķeršanas Stirnubuks Karostā

Shalom! Jau sentēvi zināja teikt, ka labs nāk ar gaidīšanu. Tāpat droši vien ir ar pašpasludinātā etiopieša blogu, respektīvi, tad ierodas pusotru nedēļu kopš kārtējā starta. Un kārtējais starts bija Stirnu buks sezonas Grand Finale Karostā, kur izvēlējos skriet garāko distanci, respektīvi Lūsi, kas pēc organizatoru pasaciņām bija nepilni 28 kilometri.

Viedie vienmēr ir teikuši, ka Tu vari ticēt tikai sev. Un arī tad limitēti. Tieši tā – arī Stirnu buka tēviem un garīgajiem līderiem klausīt par distances garumu ir tas pats, kas čurāt pret spēcīgu vēju un domāt, ka urīna strūkla Tevi apies ar līkumu : ) Tai pat laikā drāmai nav vietas – nolikums ir diezgan vieds un apgarots un organizatori katras distances ietvaros var izpausties diezgan pēc sirds patikas. Un tautai to jāpieņem.

Kāpēc Karostā izvēlējos Lūsi? Pirmkārt, tāpēc, ka tas bija sezonas fināls. Otrkārt, tāpēc, ka… nu kādi kalni Karostā? Vasarā biju kačājis tajā pusē skilu (sauksim to par treniņnometni) un zināju – ne tur kalni, ne kas cits. Izņemot pāris sīkumus Beberliņu tuvumā. Kas principā arī apstiprinājās. Vispār distances izvēle bija diezgan spontāns lēmums cimperlīgas cacas stilā, sak, "gribu un viss". 

Ar startu baigi neaizrāvos un skrēju sava treniņbiedra (man ir tādi pāris respektabli un leģendāri treniņbiedri, ar kuriem reizēm uzskrienu ) Māra kompānijā, ironizējot, ka uzvarētāju mūsu starpā noteiks sprinta etaps, kas bija kaut kur distances beigu daļā. Vairāk vai mazāk tā arī bija, izņemot to, ka kaut kas kaut ko noteica. Distances gaitā viens otru pa drusciņam pavilkām, reizēm dažādas likstas piebremzēja viņu, reizēm mani. Kad izskrējām Karostas centru (es īsti nezinu vai tas ir centrs, bet karoče tas bija etaps aiz bija tad, kad bijām jau aizskrējuši aiz armijas daļas un pirms tilta nogriezušies pa kreisi), Māris sāka attālināties. 30 metri tur vienubrīd bija stabili un varbūt pat sevi 50. Bija brīdis, kad man šķita – OK, Marčello, mūsu starpā Tu esi taku MVP, atkal izcelsi titulu. Taču ideāli viss ir tikai paradīzē un arī tad nav skaidri teikts, jo neviens no mums taču tur nav bijis, tādējādi – kāda garantija, ka tur toč viss ir pa skaisto?! Māri bremzēja problēmas ar kāju, un visticamāk tieši tas bija galvenais faktors, kāpēc atkal viņu noķēru. Jā, arī man bija savas likstas – tad ceļgals kaut ko iebilda, tad cirksnis teica savas domas (kāpēc – nezinu, it kā nav / nebija pamata), bet norakstīt uz to manu atpalikšanu no dažiem skrējējiem neņemos.

Māris varētu būt Fair Play vai "labākais cīņubiedrs" balvas kandidāts šogad. Brīdī, kad ap kādu kilometru, kas noteikti bija vairāk par 25, jutu, ka man varētu uzbrukt krampji, es ieminējos, sak, "jūtu, ka vēl pāris kiļi un krampji mani paņems kā suņi to dara". Cīņubiedrs, krietni cilvēks būdams, piedāvāja želeju. Es, nebūdams pieticīgs, neatteicos un iepļāvu. Mazliet atlaida. Un uz finišu cilpojām draudzīgi kopā. It kā epizodiski uzpeldēja doma par finiša spurtu, bet padomāju – kam un kāda ponija pēc tas vajadzīgs?  Ko tās pāris sekundes dos? Ko dos tas skats no malas un cilvēku pārdomas par tēmu "skat, tie sprinto tā, it kā distancē būtu pastaigājušies" (nenoliegšu, es tā ļoti bieži prātoju par citiem skrējējiem, jo finišā viņi tiešām pēkšņi skrien tā, it kā petarde pakaļā būtu). Tā nu ieskrējām kopā vienlaikus, nesteidzīgi un ar identisku rezultātu. Kurš fotofinišā bija ātrāks vēl zinātnieki un organizatori strīdas un tam nav arī baigās nozīmes. Labi pavadīts laiks, kā teiktu cits mans treniņu biedrs Magnus, kurš mūs ar  basām kājiņām apskrēja neilgi pirms finiša.

Ja atgriežamies pie organizatoru pasaciņām, tad patiesais distances garums bija 30+. Lai arī Karostā kalnu pa lielam tiešām nav, organizatori tiešām bija parūpējušies par labu, izaicinošu trasi. Meža takas, brikšņi, mols, jūras krasts un tā tālāk. Īpaši jau mols bija patiess izaicinājums. Kā amizantu epizodi atceros gadījumu pie jūras, kur pie akmeņu krāvuma kāda no dalībniecēm spļāva zilus uguņus (nu varbūt arī rozā, sarkanus vai visās varavīksnes krāsās), sak, "Un viņiem tas šķiet normāli? Kas viņi galīgi [cenzēts], pavisam [cenzēts], nu pilnīgi debīli?". Tajā brīdī nosmēju, ka gan jau debitante – neticu, ka nezināja uz ko parakstās. Stirnu buks ir izaicinājumu festivāls un, ja Rimants Tev nepiedāvā kalnus, tad ko citu noteikti piedāvās. Surprise, surprise!

Stirnu buka sezona bija lieliska. Kaifu varēja ķert gandrīz visos posmos (ar uzsvaru uz gandrīz, jo Milzkalnā man to ķeršanu mazliet aizēnoja kritieni un tā sekas) un Karosta nebija izņēmums. Ar nepacietību jau gaidu nākamo sezonu – arī tāpēc, ka viens no posmiem būs mana tēva dzimtajā pusē Piebalgā. Maķenīt zinot to pusi, mans ir drošs - nāksies labi pasvīst, draudziņi : )

Bet tikmēr vēl ar diviem startiem jāuzliek punkts uz i 2017. gada skrējieniem – proti, 12.novembrī Skrējiens Patriots (24+ km) un 10. decembrī Ozolnieku Ziemas skrējiens (15km). Lai gan nav jau teikts, ka būs tikai šie divi starti. Vēl jau decembrī sākas "Noskrien Ziemu" un ņemot vērā, ka skriet ir seksīgi… paši saprotat… var sanākt kā cimperlīgai cacai "gribu un viss" un aizšaut uz vēl kādiem mačiem spontāni. Shalom : ) 

Projekts Etiopietis: Labu apetīti, mans ego!

Shalom! Ja kāda mērķa virsuzdevums neizdodas, reizēm cilvēku pārņem tāds kā vieglas formas besis. Kā no tā tikt vaļā? Ir vairāki varianti – ļaut visam ritēt savu gaitu vai arī ļaut visam ritēt savu gaitu un vēl sev par prieku pabarot savu ego. Es izvēlējos otro variantu. 

Nedēļa pēc "Medības 89" superfināla bija tipiska dižmērķa nesasniegšanas pēcnedēļa – motivācija jāmeklē ar jaudīgāko lukturi, organisms izliekas par sagurušāku nekā ir un tamlīdzīgas muļķības. Zināju, ka tas ir pārejoši – precīzi šādas sajūtas bija arī pēc "maratona misijas" pavasarī. Lai mazliet sevi sapurinātu, pieteicos Latvijas čempionātam krosā, kur pirms gada uzvarēju sev tik iecienītajā svara kategorijā virs 100 kilogramiem (biju nedaudz virs, bet pietiekami, lai pirms sacensībām bez satraukuma apmeklētu labierīcības : )

Kā jau teicu, visu nedēļu organisms bija kusls kā nodzīts lops vai vismaz par tādu izlikās, kas ir ticamāks variants. Pat sacensību rītā iesildoties sajūtas bija tādas… maigi sakot, nekādas. Tāpēc par atkārtotu triumfu nebūt nebiju 100% drošs, lai gan bračka mierināja: "Tak atslābsti, puskuili, izcelsi zeltu pīpējot". Nepīpēju, bet izcēlu. Man bija divi mazi un klusi mērķi – noskaidrot vai nosargāt titulu ir grūtāk nekā izcīnīt un mēģināt labot savu pagājušā gada rezultātu (9:19).

Distance bija t.s. "pusmaratonistu sprints stirnu buka mērcē" – respektīvi nieka divi kilometri, taču pa takām, ar vairākiem pauguriem un vienu tīri zolīdu kalnu. Smagsvari startēja kopā ar senioriem un jauniešiem (laikam U-14), tāpēc startā vairāk vai mazāk izmantoju taktiku "lai tie jaunie / trakie skrien", bet faktiski mēģināju atrast komfortablu tempu. Pirmā kilometrā pārsteidza kāds sirms seniors, kas labi turēja līdzi (vēl padomāju – ja es viņa vecumā šitā maukšu, tad respekt). Vēlāk no viņa atrāvos, turoties ar ņipriem jauniešiem, bet pašam nebija sajūta, ka spiežu no sevis maksimumu. Tomēr skatoties laikrādī pirms un pēc dižā kalna sapratu, ka faktiski man ir pa spēkam uzlabot iepriekšējā gada rezultātu, kas man bija zināms pārsteigums. Varbūt varēja arī ātrāk, bet 9:12 bija cipars, ar ko esmu visumā apmierināts. And still…  Latvian heavyweight champion in cross : ) Vai titulu nosargāt bija grūtāk nekā izcīnīt? Daudznozīmīgi paklusēšu un aicināšu citus puskuiļus nākamgad piedalīties, lai lielāka intriga. Pats nākamgad būšu zem 100, tāpēc skriešu gan jau citā distancē (aha, gan jau to pašu teicu pirms gada…) 

Lai vai kā, ego ir pabarots un actiņas mirdz. Tik ļoti, ka pieteicos Stirnu buka sezonas Grand Finale posmam Karostā uz Lūša distanci (kaut kas ap 28 kilometriem). Ir sajūta, ka būs varen seksīgs posms. Kā jau visa sezona. Tā kā visādi dižmērķi un tā tālāk aiz muguras un par jauniem pašpasludinātais nav neko ieminējies, gada nogales startu galvenais uzdevums ir skaidrs – baudīt, vienkārši baudīt lieliskus skrējienus lieliskās kompānijās. Un shalom!

P.S. Patīkami, ka arī bračka tika uz pjedestāla svarā virs 100 kilo, kas nozīmē, ka faktiski Pārumi dominēja - divas no trim vietām uz podesta. Un viss pārējais ir figņa : ) 

Medības 89: Grand Finale 2017. Atkorķējam šampi!

Shalom! Jūs jau noteikti esat lietas kursā, ka "medību" superfinālā pašpasludinātajam  sanāca neveiksme, no cerētā medījuma atpaliekot piecarpus minūtes. Piecarpus! Tādā distancē kā pusmaratons tas ir kilometrs ļoti lempīgā tempā  (kādā parasti man pusmaratonā neviens kilometrs nav) : ) Prakse neveiksmju gadījumā bērt pelnus uz galvas sūkā, tāpēc es labāk atkorķēšu šampi.

Par ko man šampis, ja dižmērķis nav sasniegts? Par visu pēc kārtas. Pēc Valmieras, kur noskrēju visu laiku otro labāko pusmaratonu (1:34:18), skaidrs, ka man kā ērglēnam, visticamāk, neapzināti, taču... izauga jauni spārniņi – sak, ja jau mēs šeit, ar tādu masu un tamlīdzīgi, noskrienam 94 minūtēs, tad Siguldā, drusku nozūmējot speķīti un veicot dažus svarīgus priekšdarbus, vajadzētu īzī pīzī 3-5 minūtes nomest.

Priekšdarbi šajā gadījumā bija pāris nozīmīgi treniņi starpā starp Valmieru un Siguldu un pēdējās nedēļas svarīgākais elements – slavenā ogļhidrātu diēta. Tā pati, ar kuru 2012.gadā Siguldu noskrēju ar 1:31:56, tā pati ar kuru šogad maratona pirmā puse "pīpējot" tika veikta uz 1:38:00. Vārdu sakot – pārbaudīta un efektīva lietiņa. Lai gan biju šo mēģinājis arī savos krīzes gados, kad labumu nejutu, bet ko tur brīnīties – ja Tu esi sūdīgā formā, tad neviens dopings Tev nepalīdzēs. Savukārt, ja Tu esi labā formā… visa pasaule sadosies rokās, lai Tev palīdzētu un tamlīdzīgs bulšits : )

Pēc Valmieras es sevi būtiski vairs nenoslogoju ar smagiem treniņiem, taču intervālus, tāpat kā garos vēl paskrēju un, protams, izmantoju iespēju paskraidīt arī sacensībās. Šajā gadījumā tas bija Līgatnes Stirnu buks ar nieka 13km un Salaspils "Noskrien vēju" ar 10.3. Buciņi allaž bijuši kaifķeršanas festivāls, kas lieliski palīdz sagatavoties līdzenumu startiem. Savukārt Salaspils "Noskrien vēju" jau bija diezgan objektīva spēku pārbaude. 2012.gadā nedēļu pirms izcilās Siguldas noskrēju Iecavā 6km pa 23:11 (vārdu sakot – priekš sevis diezgan veikli, es pat teiktu diži). Uz tā fona, šogad Salaspilī noskrēju teiksim tā – normāli, ja tas būtu ikdienišķs sacensību skrējiens, bet sūdīgi, ja ņem vērā, ka tās bija medības. Taču pie sevis domāju – nē, nu pajāt, pēc nedēļas viss būs bumbās.

Kā jau tas pirms atbildīgiem startiem ir, ļoti skrupulozi izpildīju tēva norādes – ja jāskrien čiriks, tad jāskrien, un pajāt, ka aizvakar skriets čiriks sacensību tempā un vakar pitnaška romantiskā vējā (he,  baigās vārsmas, ne… bet iespējams, ka daži šo kodēto vēsti sapratīs). Ogļhidrātu diētā jeb tās sūrākajā versijā (trīs dienas bez ogļhidrātiem un tad trīs dienas, dēls, šķin iekšā cik uziet) arī viss bija pēc plāna – vārdu sakot, pārliecinoši gatavoju sevi triumfam.

Siguldā, kā jau īsta zvaigzne, ierados iepriekšējā vakarā (kā labi atceramies, tad uz Liepāju uz savu šī gada pirmo pusmaratonu devos arī dienu iepriekš un tas bija labs lēmums, IMHO – šito četru lielo burtu fīču savos blogos laikam izmantoju pirmoreiz), ieturēju vakariņas (nu, protams, makaroni), sapnī satiku Kauperu ar dēliem, kuri man apgalvoja, ka "Tā būs izlaušanās" (un zīmīgi, ka šitās dziesmas klips filmēts… yeah, right, Siguldā). Noticēju. Visu rītu dungoju pie brokastu galda Krimuldas muižā, dungoju lielāko daļu distances. Un tad es sapratu, ka Kauperi acīmredzot domāja nākamo gadu. "Puikas, šis brauciens būs tāls un traks". 

Kas attiecas uz pašu leģendāro skrējienu… Pirmie trīs kilometri bija visnotaļ līmenī. Rupji rēķinot ap 4:10 min/km (kas nākamajos divos kilometros eleganti kritās uz 4:12 un 4:14 – it kā maz – bet skaidri saprotams, ka uz tādu distanci kā pusmaratons, tas bija grēcīgi daudz). Pirmie pieci jeb 5.27 jeb ¼  distances bija 22:07 (šeit vērts piebilst, ka mans PB 5.27 kilīšos ir 21:21, sasniegts sen, sen  - 2011.gadā), kas finālā nozīmētu 1:28:28, pie noteikuma, ka temps nekrītas un es esmu monstruāls mežonis. Faktiski es varēju atļauties pusotras minūtes kritumu, lai ierakstītos 89 minūtēs ar astīti un triju minūšu kritumu, lai ierakstītos jaunā personiskā rekordā. Visumā ticami, ja vien būtu veikta pusdistance (plaši zinātniski pētījumi liecina, ka pusmaratonos lielākoties otro pusi veicu 2-3 lēnāk). Bet te bija tikai viena ceturtdaļa. Un jau kopš ceturtā kilometra temps nekaunīgi kritās. Vai es sasteidzu startu? Tak nē, mēs labi zinām, kāds bija mērķis, un, lai to sasniegtu, bija jāskrien apmēram tā. Turklāt, neskatoties uz lietu un peļķēm un tā tālāk, skrējās patiešām viegli. Komfortabli, kā teiktu Rainis, pēc pāris mēnešu neatlaidīgiem treniņiem. Kāpēc uz pirmā apļa beigām un turpmāk temps uzņēma nekaunīgu krišanos man stingra viedokļa nav, bet ir tikai teorētiski pieņēmumi (kas visticamāk ir kaķim zem astes). 

Pirms nonākam pie tiem, vērtīgi piebilst, ka pirmo pusi (10.55) noskrēju ap 46:21 (starp citu, pirmie 10 bija ātrāki nekā Salaspilī), bet otrajā pusē piemetu klāt tradicionālo trīnīti, finišējot 1:35:24. Trešais visu laiku labākais pusmaratons, taču minūti lēnāk nekā Valmierā un zinot ambīcijas tāds "plunkš!" vien sanācis : ) Pēdējie pieci kilometri gan bija ātrāki par priekšpēdējiem pieciem, kas ir pat pozitīva tendence, bet to norakstu uz garām skrējējiem, kas mani apsteidza tādā stilā, ka padomāju: "Nu nē, šitā mani apskriet nevar, davai pacīnīsimies?" Ja kas, cīniņā vienu no diviem apsteidzu, otru nē. Āāā, bija vēl trešais, kurš puskilometru pirms finiša izdomāja tēlot Boltu, bet finiša spurtā es šamo izģērbu kā etiopietis Kenenisa Bekele savu tautieti Haili Gebraselasi 2003.gada pasaules čempionātā : )  Ok, mūsu laiks bija identisks, fotofinišā es būtu vēl pārāks, taču pulsometra apstādināšana man prasīja kādas tur sekundes simtdaļas, he! Lai vai kā, spriganais sicīlietis Huans Hosē Fernandess Mora palika aiz manis.

Kur galu galā slēpjas mani pieņēmumi, kāpēc 89 minūtes netika nomedītas? Sāksim ar to, ka kājas faktiski darbojās perfekti – tās ir uzkačājušas tādu skilu, ka es ar tām lepojos 24/7. Mani dažādos posmos ir bremzējuši iekšējie orgāni and that shit un domāju, ka sava nozīme, iespējams, tam bijusi arī šoreiz. Ok, plaušas domāju arī savu darbu veica. Kas paliek? Sirds, aknas, nieres, zarnas, kuņģis, liesa, visa kopējā miesa? Ja ņemam vērā kairinātās zarnas sindromu un mazliet specifiskas attiecības ar kreiso nieri (bet satraukumam nav pamata, to man saka medicīnas elite), tad tīri teorētiski var pieļaut, ka šie elementi kaut kādā ziņā, iespējams, savu ietekmi var atstāt. Sacensību nedēļā prasītos labāku vēdera darbību, neatkarīgi no tā vai vainīga kairinātā zarna, GERS, niere, iluminati vai vienkārši kaut kādi lohi no kosmosa kuģa : ) Nezinu, kas tur nebija labi, bet kaut kas nebija. Tās ir personiskās sajūtas. Vai tās varēja ietekmēt rezultātu? Nezinu. Varbūt jā, varbūt nē. Varbūt gastroenterologs Hosams gaida manu apciemojumu.

Kas attiecas uz mani pusmaratonu sezonu. Jā, 89 minūtes netika nomedītas, bet… skatīsimies  uz gaišo  - šogad tika izskrieti 2., 3., 4.* (par šo var diskutēt, jo, iespējams, bija maldīgs distances garums) un 12. labākie pusmaratoni. Pirmoreiz visi sezonas pusmaratoni bija ātrāki par 100 minūtēm. Un visbeidzot, neatkarīgi no tā vai  Liepājas pusmaratonā distance bija precīzi 21.0975 vai kādus 300 metrus īsāka, ja ņem kalendārā gada četrus labākos pusmaratonus, tad vienalga 2017.gads ir MVP. Rupji rēķinot jeb saskaitot četrus labākos – 6:26:28 (6:27:50*, maksimāli koriģējot Liepājas grēku) 2017.gadā pret 6:28:07 veikumu 2012. gadā. Kas savukārt nozīmē, ka mana atgriešanās pusmaratonu apritē notikusi seksīgi. Varbūt, ka 89 minūšu nomedīšana tik strauji būtu "čerez čur" , tāpēc šo dižo notikumu atstāsim nākamajam gadam.

Taču, lai arī pusmaratonu sezonai esmu pielicis punktu, tas  nenozīmē, ka sacensību sezona ir beigusies, jo… tā taču faktiski nebeidzas nekad. Starp citu, jau labu laiciņu 2017.gads kļuvis par sacensībām bagātāko – šobrīd jau 16. Iepriekš 13 starti bija 2012. gadā un 10 starti gadu vēlāk. Taču to, ka faktiski, kā tagad moderni teikt,  man ir "savas kedas galvā", mēs sapratām jau pērnā gada etiopietī, kad no septembra līdz gada beigām man bija astoņas sacensības. Savukārt šogad varam pat aizvilkt līdz divdesmitniekam, jo…

Potenciālie starti līdz gada beigām:
15.10. Rudens kross Zibeņos 100+ 2km
21.10. Karostas Stirnu buks 21km / 28 km
12.11. Skrējiens Patriots 24km
11.12. Ozolnieku Ziemas skrējiens 15km

P.S. Pirmās domas pēc Siguldas pusmaratona attiecībā uz Karostas Stirnu buku bija "bet varbūt tiešām pamēģināt iejusties brīvprātīgā ādā?" Šobrīd vairāk sliecos uz sacensību režīmu, taču neizslēdzu, ka varētu būt arī labais cilvēciņš trases malā vai galā, kas padod ūdentiņus, karina medaļas kaklā vai dara vēl kādu svētīgu darbu. Man jau liekas, ka tādas lietas kā tempa turēšana un brīvprātīgais darbs skriešanā skrējējam ir sava veida humānisma un brieduma pazīme. Varbūt esmu noBriedis : )

Mani 38 pusmaratoni:
Sigulda 2012 (13.10): 1:31:56
Valmiera 2017 (17.09): 1:34:18
Sigulda 2017 (07.10.): 1:35:24
Liepāja 2017 (26.03): 1:35:48*
Valmiera 2011 (18.09): 1:35:53
Valmiera 2012 (16.09): 1:36:41
Ventspils 2012 (16.06): 1:37:37
Biķernieki 2013 (28.04): 1:38:01
Ventspils 2011 (19.06): 1:38:12
Sigulda 2011 (15.10): 1:38:20
Valmiera 2010 (19.09): 1:38:57
Aizkraukle 2017 (27.05.): 1:38:58
Ozolnieki 2010 (23.10): 1:39:40
Rīga 2010 (23.05): 1:40:29
Rēzekne 2013 (4.04): 1:40:30
Ozolnieki 2014 (19.10): 1:41:29
Liepāja 2012 (15.07): 1:41:53
Sigulda 2014 (11.10): 1:42:47
Valmiera 2009 (27.09): 1:42:51
Viļņa 2013 (15.09): 1:43:57
Mežaparks 2011 (16.04): 1:44:32
Mežaparks 2010 (27.03): 1:44:40
Biķernieki 2012 (29.04): 1:44:48
Liepāja 2011 (17.07): 1:45:10
Valmiera 2014 (21.09.): 1:45:11
Sigulda 2013 (12.10): 1:45:22
Kuldīga 2013 (10.08): 1:45:33
Rēzekne 2015 (06.04): 1:45:45
Rīga 2014 (19.05): 1:47:22
Ventspils 2014 (15.06): 1:47:55
Kuldīga 2014 (09.08.): 1:47:59
Biķernieki 2014 (29.04): 1:47:59
Ventspils 2015 (21.06): 1:49:57
Rīga 2013 (19.05): 1:50:12
Kuldīga 2010 (07.08.): 1:50:15
Ventspils 2013 (22.06): 1:53:12
Jelgava 2014 (12.07): 1:56:02
Liepāja 2013 (20.07): 2:03:39

* pēc daudzu skrējēju novērojumiem distance bijusi vismaz 200-300 metrus īsāka, kas neļauj konkrēto rezultātu īsti atzīt par oficiālu

Medības 89: Sušķis ar garantiju jeb Līgatnes zaķis

Shalom! Viņdien pēc dalības kārtējā Stirnu bukā mans kompanjons un arī treniņbiedrs Māris pārliecinoši noskaldīja: "Rīt gaidu blogu!" Man nācās viņam atbildēt, ka parasti blogs ir pirmdienās un bloga tapšana ir iedvesmas jautājums. Būtu jau labi, ja varētu paņemt Piebalgas aliņu, atgāzties kā pāvam un drukāt. Diemžēl starp alu un iedvesmu tomēr nevar likt vienādības zīmi, tāpēc blogs netapa svētdienā, bet ir klāt šodien, akurāt pirmdienā.

Uzreiz jāatzīst, ka mana dalība Gaujas senlejas (Līgatnes) Stirnu Buka pieticīgajā (respektīvi, nieka 13km) Zaķa distancē nebija dēļ bailēm aizķerties aiz saknēm, noraut uz purna un atdauzīt kādus orgānus – nē, nē, es biju ar sevi strādājis Juglas mežos, mentāli dresējis, lai saknes sapņos it nemaz nerādās. Izvēle uz zaķa distanci krita cita iemesla dēļ – tā vienkārši bija paredzēts gatavošanās plānā medību superfinālam, kas jau klauvē pie durvīm – jo raugi, 7. oktobris jau… nākamsestdien.

Kaut kādā ziņā var mazliet nožēlot, ka izvēle krita uz zaķi nevis buku (21km) vai lūsi (29km), jo mmm, kas par ainavām un iespējām pavērās šo distanču dalībniekiem. Domāju, ka īsāko distanču pārstāvji var kost pirkstos, jo izskriet caur leģendārajiem padomju laika bunkuriem – tā tiešām bija burvīga iespēja. Un raugoties bildēs jāsecina, ka arī meža ainavas bijušas ļoti valdzinošas. Bet nav ko liet krokodila asaras par savu izvēli, jo tā bija tāda kāda bija un punkts un āmen.

Principā, parakstoties uz zaķa distanci es biju rēķinājies ar tādu, kā lai saka, relatīvi vieglu taku treniņu. Muskuļos zināms smagnējums gan bija visu nedēļu pēc Valmieras un tas nav pārsteigums, jo es turpināju diezgan ņiprus un intensīvus treniņus, iekļaujot arī intervālus, kas principā manu mīlestību šo daudzo gadu laikā baudījuši stipri reti. Bet, ja gribi skriet ātri un labot rekordus – vajag! Lai vai kā zaķa distances pirmajos kilometros es gluži vai priecājos – temps, ņemot vērā, ka tās ir takas, bija zolīds un pie sevis saldi smīnēju. Apzinājos, ka temps, protams, kritīsies kādā lielākā kalnā, bet kopumā varētu saglabāties varbūt pat zem sešām minūtēm uz kilometru. Šeit droši vien Stirnu buka radošā brigāde var ierēkt, jo garšīgas un baudpilni mokpilnas (kaut kāds sadomazohistisks termins, ne?) trases  sagatavot viņu prot. Un kaut kur ap piekto kilometru sākās baigais traļi vaļi, augšā lejā, šaurāk platāk un dubļi, mani dubļi. Temps kritās diezgan stabili, tāpēc, lai sevi nekacinātu, es uz pulsometra likvidēju vidējā tempa opciju, akcentu liekot uz noskrieto distanci. Sak, kāda ponija pēc  skatīties uz to, kas krītas, ja var skatīties uz to, kas pieaug?! : )

Izrādās, ka lielākais nīkulītis bija mans astotais kilometrs, ko noskrēju 10:29. Lai gan kāda tur skriešana, tāda pastaiga pēc aliņa vien sanāk… Kas pārsteidz un savā ziņā ir pat dīvaini, jo sprinta etaps (nu bet, protams, ka stāvā kalnā) bija 12. kilometrā, bet tas nebija ne pirmais, ne otrais, bet gan tikai trešais lēnākais. Statistika rāda, ka 9:54. Kad sūrais kalns bija galā, es pie sevis nopūtos, jo zināju – visi šitie sasodītie kalni ir galā un pēdējam kilītim vajadzētu būt īzī džob. Vairāk vai mazāk tā arī bija, jo fināla kilometrs tika noskriets uz 6:08, kas bija piektais ātrākais. Un būtu pat ātrāks, ja vien neilgi pirms finiša nebūtu jālēkā pa kāpnēm, kur veiklā riksī iespēja noraut uz mutes ir stabils fiftī-fiftī : ) Vairākkārt esmu teicis, ka finiša tuvums dod papildu adrenalīnu un enerģiju un Līgatne nebija izņēmums – jozu vieds un apgarots. Un sasniegt finišu aplausu pavadītam vienmēr ir kaifiņš!

Jā, starp citu, pēdējā laikā Stirnu buka posmi mums piedāvā diezgan mīlīgus dublīšus un arī Līgatnē šī opcija bija aktuāla. Šoreiz nenorāvu ne uz mutes, ne pakaļas, bet četrāpus gan tiku gan uz priekš, gan uz pakaļ. Ceļgali šoreiz tīri, bet rokas un botas ierasti kā sušķim. Es teiktu, ka mīlīgi, jo Stirnu bukā tas faktiski ir prestiži : ) 

Kā jau iepriekš minēju, tad līdz Siguldas pusmaratonam, kas  ir medību super (super, super) fināls ir atlikušas vien 12 dienas. Lielais darbs praktiski ir aiz muguras un to, ka esmu uz pareizā ceļa pierādīja Valmieras pusīte, kur tika sasniegts visu laiku stabili otrais labākais rezultāts pusmaratonā (1:34:18). Šeit der akcentēt, ka pirms visu laiku labākā (1:31:56, 2012.), kas arī tika saskriets Siguldā, pirms tam Valmierā tika noskriets 1:36:41. Protams,  tas negarantē, ka arī šogad Siguldā tiks skriets par teju piecām minūtēm ātrāk, taču ir vairākas tendences, kas par to liecina. Tagad pētu vēstures anāles un izrādās, ka Valmierā 2012 mans svars bija 8-9 kilo vieglāks nekā Valmierā 2017. Kas principā ir normāla kaudze cukurpaku… Pa ceļam uz Siguldu pirmajā nedēļā pēc Valmieras trīs cukurpakas ir pakāstas un ideālā variantā vai pieturoties pie tendencēm, tagad varētu pakāst vēl sešas, bet ar svaru mēdz gadīties kā ar bitēm vai ar sievietēm – nekad neko nevar zināt. Mākslīgi sevi badināt, lai tikai nozūmētu tās cukurpakas, nebūtu prāta darbs, taču pie dabiskas rīšanas, ierobežojot "visādu figņu" ēšanu, domāju, ka pasēt 2-4 kilo ir reāli.  Un tad jau reāls ir arī viss pārējais. Arī  #89. Lai gan Valmiera pierādīja, ka arī speķī palaidos puskulis var būt neticami veikls.

Pēdējais pārbaudījums pirms Siguldas superfināla būs Salaspils "Noskrien Vēju" 10.55 kilometri. Pirms gada tieši pirms Salaspils saķēru vīrusu un noskrēju nīkulīgo 50:34, turklāt biju arī kādus piecus kilo kuilīgāks nekā tagad. Mazliet papuņķojos pirms jau pieminētā Stirnu buka, taču apšaubu, ka tas mani būtiski ietekmēja. Savu mērķi pirms šī gada Salaspils labāk noklusēšu. Bet faktiski tendences parādīs, cik pašpasludinātais ir gatavs Siguldas varoņdarbiem. Lai top! 

Medības 89: Veiklais puskuilis Valmierā un alus dzīres

Shalom! Pilsētā mēļo, kāpēc pašpasludinātā etiopieša blogs tik ilgi kavējies, proti, pēdējais pārgudrais ieraksts bijis augusta beigās, tātad teju jau trīs nedēļas apskriesies. Kāds vieds un lojāls sekotājs nesen bārdā iesmīnēja (bet pag, pag, šim tak nemaz bārdas nav… kas žēl, jo ar bārdu šis izskatītos stilīgi), ka "nav alus – nav bloga". Tagad dzerot Piebalgas alu domāju, ka šim ir taisnība : )  Vai nav ziķeris, ko?!

Lai gan, uzreiz vērsim pie ragiem jeb patiesībai pie pēcpuses – nav jau gluži tā, ka blogi top alu lokot. Varbūtība, ka tas notiek, ir aptuveni 50/50, jo raugi – bieži vien blogi top pēc sacensībām, bet pēc sacensībām alus ir etiopieša draugs (draugs nevis ģimenes loceklis, if you know what I mean). Izskaidrojums tam ir gaužām loģisks – pirms sacensībām, parasti nedēļu, bet reizēm arī vairāk (teiksim pirms maratona, ja nemaldos, bija tuvu mēnesim) ir sausais likums, kas nozīmē, ka alko kā tāds no dzērienkartes tiek izslēgts. Bezkaislīgi, brutāli un bez žēlastības. Un tīri cilvēcīgi pēc sacensībām alu gribas. Protams, ne gluži kasti, bet pāris auksti aliņi ir visai loģisks turpinājums "dzīvei pēc sacensībām". Pirmais no tiem "dažiem" parasti tiek izdzerts jau īsi pēc sacensībām, lai gan nav teikts, ka tas ir viens – pēc slavenā Milzkalna Stirnu buka, kur pamatīgi cieta manas ribas, izdzēru trīs.

Milzkalna Stirnu bukā satraumētās ribas mani uz kādu laiciņu piebremzēja, par ko jau rakstīju iepriekšējā blogā. Drīz pēc tam arī tiku skaidrībā, ka tur viss kārtībā un ir tikai sasitums, un drīz pēc tam ribas teica "labi, etiopieti, mēs esam tapušas veselas, vari skriet uz pilnu jaudu". Un skriet uz pilnu jaudu ir patiesa laime. Īpaši to saproti, kad nedēļu vai pat vairāk nākas pamocīties un pēkšņi – kā teiktu KeiPī6 – "opiņā", vairs nekādu ciešanu… Tas man ļāva beidzot uzskriet gan intervālus, gan tempa treniņu (parasti tempam līdz šim izmantoju sacensības, bet šoreiz spiedu no sevis maksimumu treniņā), ko uz uzskatīju kā akūti svarīgu lietu "Medību 89" sakarā un arī pirms Valmieras pusmaratona.

Jāatzīst, ka treniņos nācās sevi pamocīt, gāja grūti un arī sacensību nedēļa, kad faktiski nopietnu treniņu vairs nav, tik tāda "aizskriešanās" līdz sacensībām, bija pagrūta. Kājas un eksistenciālā būtība bija samocīti, taču mierināju sevi ar domu – pag, pag, pirms Liepājas, kur arī noskrēju pa skaisto (1:35:48 jeb neoficiālais 2nd best, jo tur laikam tomēr distance bija apgraizīta kā jaundzimušie ebreji), gan būs OK arī šoreiz. Un bija! Pirms starta gan mazliet uztrauca arī tas, ka pēdējā nedēļā mazliet palaidos speķī, jo mistiski nāca klāt +3 kilo. Man lēnām sāk parādīties teorija, kur tie kilo varēja uzpeldēt, lai gan joprojām īsti tas nepakļaujas loģikai. Jebkurā gadījumā, uz starta izgāju ar svaru, ar kādu zem 1h40min vēl nebiju skrējis for sure. Taču ņemot vērā, ka 2014.gadā būdams virs 110 kilo noskrēju pusmaratonu pa 1:41:29 (un to uzskatu par Latvijas rekordu svarā līdz 115), zināju, ka kuiliskums ne vienmēr nozīmē, ka Tu nevari būt relatīvi ātrs.

Pašam jau šķiet, ka Valmierā iesāku relatīvi lēni (pirmajos divos kilometros ap 4:13 min/km, lai gan ir bijuši mači, kur pirmie divi ir ap 4:07), taču iespējams tā bija pat labi. Man galvā bija sazīmētas virtuālas shēmas, kur maksimālais mērķis bija noskriet starp 1:34 – 1:35 (taču ņemot vērā puskuiļa dabu, bija nelielas problēmas ar ticību tam), optimālais mērķis bija ierakstīties zem 1:37, bet minimālais minimums bija zem 1:40, proti, simts minūtītēs. Pirmie kilometri bija neziņas pilni – it kā skrienas OK, it kā viss labi, bet tas ir pusmaratons un nekad nevar zināt, vai pēkšņi kādā kilometrā neuznāk kāds eksistenciāls smagums. Apzinājos, ka temps kritīsies, bet galvā pēc diviem, pieciem, desmit, piecpadsmit, astoņpadsmit kilometriem tik rēķināju, uz kādu rezultātu eju. Pirmā ceturtdaļa bija 22:43, kas noturot tempu rezultētos ar fenomenālie, 1:30:52, bet tā, protams, bija utopija, jo kaut vai minimāli, temps vienmēr krītas. Puse tika veikta 46:05, kas finālā būtu 1:32:10… un no šī rezultāta jau es veicu teorētiskus aprēķinus, balstoties uz savu pieredzi. Parasti distances otrā puse tiek veikta 2-3 minūtes lēnāk, ļoti reti, kad šīs svārstības ir lielākas. Kas savukārt nozīmēja, ka diezgan droši, ka es varu ierakstīties otrajā visu laiku labākajā pusmaratonā. Vai arī zem 1:35… nu, lūk tas, jau bija atvērts jautājums, kā teiktu Rainis.

Distances otrajā pusē, protams, bija grūtāk, un šeit palīdzīgu roku nospēlēja dažas pazīstamas dāmas, kas mani noķēra un lūkoja tikt garām, bet es būdams nedžentlmenisks krāns, iedomājos – šitā neies cauri, ja pakāsīšu, tad cīņā, ja uzvarēšu, tad arī cīņā. Droši vien tas viss rezultējās ar to, ka viens otru pavilkām uz priekšu. Vēl, protams, mani uz priekšu pavilka Māris, Ainārs un Magnus (ja vēl kādu aizmirsu – piedodiet), kuri distances garākajā taisnākajā posmā mani uzmundrināja pretī skrienot, un kāda skaistule. Kas viņa ir? Par to ziņu aģentūras klusē un arī fotoaparāti nav noķēruši. Try again : )

Lai vai kā, domāju, ka ja nebūtu augstākminēto faktoru, iespējams, ka plīsiens būtu arī izteiktāks. Rezultātā, oficiālie rezultāti liecina, ka pirmā puse bija 46:17, bet otrā 48:01, kas nozīmē, ka lūziens bijis nepilnu divu minūšu ietvaros (mani pulsometra skaitļi ir mazliet skarbāki un saka 46:05/ 48:13 jeb +:2:08, bet tas nav tik būtiski). Galvenais, ka es stabili ierakstījos sava otrajā visu laiku labākajā pusmaratonā, kas ir akurāt 1:34:18. Ar tādu masu, respekt, etiopieti vai drīzāk puskuili, jauns Latvijas rekords svarā virs 105 (jo parādiet man tefteli, kurš spēj skriet ātrāk) : )

Līdz personiskajam rekordam pietrūkst 2:22 (tas tika sasniegts ar 5 kilo vieglāku svaru), līdz 89 minūtēm 5:18. Pēc idejas "Medībām 89" der arī 1:29:59, kas nozīmē, ka tam pietrūkst 4:19. Vai es redzu rezerves, lai pēc trim nedēļām noskrietu par divām, četrām vai pat piecām minūtēm ātrāk. O, jā, diezgan droši un diezgan stabili. Pirmkārt, svars – nost pāris, bet ideālā variantā 5-7 kilo un es būšu kā Qatar Airways lidmašīna. Vēl vismaz divu minūšu handikapu redzu vienā citā pirmssacensību rituālā, ko izmantoju ļoti reti (jo biežāk īsti nevar), taču tas reāli darbojas. Tādējādi pirms "Medību 89" superfināla man ir optimistisks skats uz dzīvi. Vienlaikus baigi uz lauriem nevar gulēt (uz Lauras arī nē), jo priekšā ir pāris nedēļas cītīga darba, lai mērķi sasniegtu. Jā, arī mans draugs alus diemžēl dosies bezalgas atvaļinājumā. Nē, nu labi, iespējams, ka brīvdienās es viņu satikšu, jo darba nedēļas vidū nesatieku… un vēl jau arī Brieža uzvara 30. septembrī būs jānosvin, ja… : ) Bet pēc tam… uz veikalu ar krustu rokās un gar alus stendu ar aizvērtām acīm : )) 

Tuvākie starti manā eksistenciālajā būtībā iezīmējušies diezgan tieši:
23.09. Gaujas senlejas Stirnu buks (zaķis – 13km)
24.09. Ozolnieki (5km) ?
30.09. Noskrien vēju, Salaspils (10.55km)
07.10. Siguldas pusmaratons (21.0975km)

Startu Ozolniekos dienu pēc buka apšaubu, bet… kas to lai zina, savukārt pēc triumfālā Siguldas pusmaratona nākamie skrējieni varētu būt Latvijas čempionāts krosā 15.oktobrī, kur ir doma aizstāvēt čempiona titulu svarā virs 100 kilo (vai ļaut bračkam izcelt medaļu, t.i. ierasties kā goda viesim), Karostas Stirnu buks 21.oktobrī un tā tālāk. "Iecavas rudens" lai mani atvaino, bet nebūšu – ielikt sacensības vienā dienā ar Siguldas pusmaratonu ir diezgan dumji. Ļoti žēl, jo gribēju skriet, gan tur, gan tur…

Taču noslēdzot blogu uz pozitīvas nots, mani 37 pusmaratoni (rezultātu secībā):
Sigulda 2012 (13.10): 1:31:56
Valmiera 2017 (17.09): 1:34:18
Liepāja 2017 (26.03): 1:35:48*
Valmiera 2011 (18.09): 1:35:53
Valmiera 2012 (16.09): 1:36:41
Ventspils 2012 (16.06): 1:37:37
Biķernieki 2013 (28.04): 1:38:01
Ventspils 2011 (19.06): 1:38:12
Sigulda 2011 (15.10): 1:38:20
Valmiera 2010 (19.09): 1:38:57
Aizkraukle 2017 (27.05.): 1:38:58
Ozolnieki 2010 (23.10): 1:39:40
Rīga 2010 (23.05): 1:40:29
Rēzekne 2013 (4.04): 1:40:30
Ozolnieki 2014 (19.10): 1:41:29
Liepāja 2012 (15.07): 1:41:53
Sigulda 2014 (11.10): 1:42:47
Valmiera 2009 (27.09): 1:42:51
Viļņa 2013 (15.09): 1:43:57
Mežaparks 2011 (16.04): 1:44:32
Mežaparks 2010 (27.03): 1:44:40
Biķernieki 2012 (29.04): 1:44:48
Liepāja 2011 (17.07): 1:45:10
Valmiera 2014 (21.09.): 1:45:11
Sigulda 2013 (12.10): 1:45:22
Kuldīga 2013 (10.08): 1:45:33
Rēzekne 2015 (06.04): 1:45:45
Rīga 2014 (19.05): 1:47:22
Ventspils 2014 (15.06): 1:47:55
Kuldīga 2014 (09.08.): 1:47:59
Biķernieki 2014 (29.04): 1:47:59
Ventspils 2015 (21.06): 1:49:57
Rīga 2013 (19.05): 1:50:12
Kuldīga 2010 (07.08.): 1:50:15
Ventspils 2013 (22.06): 1:53:12
Jelgava 2014 (12.07): 1:56:02
Liepāja 2013 (20.07): 2:03:39

* pēc daudzu skrējēju novērojumiem distance bijusi vismaz 200 metrus īsāka, kas neļauj konkrēto rezultātu īsti atzīt par oficiālu

Medības 89: Signāls pirms dižmērķa. II daļa

Shalom. Reiz kāds čalis vārdā Artūrs Š. jeb vienkārši Dons dziedāja par kādu signālu. Pārfrāzējot viņu, arī man ir signāls, bet ne saistīts ar sievietēm (lai kas zina – moš arī tur signāls… picikato-o-o) kā Ārčijam – manējais signalizē par veselību. Otro reizi šogad. Otro reizi pirms dižmērķa. Sakritība? Nedomāju vis! Kosmoss man kaut ko cenšas pateikt [feeling sarcastic].

Jāatgādina, ka kādas 2-3 nedēļas pirms leģendārās "misijas maratons" man signāliņu iedeva mugura. Nice try! Ar prasmīgu fizioterapeitu un Kriosaunas atbalstu sevi saremontējām un uz starta izgājām tikpat lepni kā Konors Makgregors… pirms atrāvās pa muti no Floida Meivezera. Apmēram tikpat lepni es izgāju uz starta maratonā un atrāvos pa iekšām no maratona. Zināmas līdzības ir. Tas neveiklais moments, kad divi mutes bajāri atraujas… : ) Lai gan respektu paļubomu esam pelnījuši. Un visīti! Pie piķa gan tika tikai Konors, es ne…

Otrais signāls bija ļoti negaidīts un kā tautā mēdz teikt – spontāns. Un kas to būtu domājis, ka tieši manā šaloma šalomā, ko sauc par Stirnu buku? Šķiet, jau iepriekš teicu, ka pirms Milzkalnes Stirnu buka tā sajūta bija tāda aizdomīga – it kā pieteicies Lūsim (30km), bet leģendārais pirmssacensību fīlings kaut kur pasējies. Protams, es jau pirms starta ķēru kaifu par to, ka atkal skriešu buciņā, bet iekšējā balss teica: "Kāds lūsis? Ko Tu tur izdomāji? Būtu labāk nobliezis buku, zaķi vai vāverīti un miers. Normāla gatavošanās dižmērķim. Bet nē, Tev vajag lūsi, Tev vajag lidot savādāk…"

Patiesībā jā, es ik pa brīdim pirms starta apdomājos vai tiešām lūša distance ir tas, ko man vajag. Stirnu bukā taču Tu vari visu izbaudīt arī skrienot buciņu, zaķi un vāverīti (un moška pat susuriņu, kurš neraud). Gan jau pat iestājoties brīvprātīgo bataljonā var noķert dižu kaifu. Bet man sagribējās tricāru, lai arī  iekšējā balss kaut ko spītīgi mēģināja paziņot.

Divi kritieni un tādi sirsnīgi (iepriekš esmu paklupis, jā arī norāvis uz mutes, bet ne tik sirsnīgi) ir tam pierādījums. Iespējams, kosmoss tiešām man deva ziņu, sak, pašpasludinātais, piebremzē, neskrien tricāru tur, kur tas nav nepieciešams. Kosmoss deva ziņu, bet ribas atsitu es pats. Tik pamatīgi kā vēl nekad. Tas patiešām nav diez ko patīkami, ko man nākas izjust tagad treniņos…

Šie divi lidojumi patiesi mani ir piebremzējuši, jo, lai gan joprojām skrienu katru dienu, kilometrāža ir minimāla, temps saudzīgs un tāds, ka tik uz priekšu kust. Skriešana skriešanas pēc. Un esmu atcēlis tuvākos startus – Vecāķu pludmales skrējienu un, iespējams, arī We Run Riga (10km). Lai 17. septembrī Valmieras pusmaratonā būtu uz strīpas. Bet, visticamāk, uz strīpas pusītē būšu tik tad, ja droši zināšu, ka esmu gatavs bliezt uz maksimumu. Ja iekšējās sajūtas nebūs, tad varu noskriet arī čiriku. Jo galvenais enīvej ir Siguldas pusmaratons – Medību 89 superfināls ar jaunu pašpasludinātā PB pusītē. Uz to man jābūt pilnīgi veselam un lieliskā formā. Vai šīs bremzītes to veicina? Nezinu, varbūt, jo ļauj atpūsties no sacensībām un arī garākiem / intensīvākiem treniņiem. Lai gan tie jau ar nekur neliksies!

Jo jau šajā nedēļas nogalē plānoju veikt pirmo garu treniņu kopš Stirnu buka, bet nākamnedēļ draiski paskriet arī intervālus. Vēlāk no tiem diez vai jēga būtu. Taču viss lielā mērā atkarīgs no tā, kā jutīsies manas ribas, jo pusotru nedēļu tās jutās vienkārši briesmīgi un tikai tagad, pēdējos divos treniņos, man ļāvušas maukt uz vismaz 70 procentiem. Gaidu tos simts, jo tiem man ir akūti vajadzīgi pirms Medību 89 superfināla.

Tikmēr varam ieskicēt potenciālos startus un varbūtības procentu pēc pašreizējās pašsajūtas un tendencēm:
10.09. We Run Riga 10km – 35%
17.09. Valmieras 21km – 65%
23.09. Gaujas Senlejas Stirnu buks (~14km) – 75%
30.09. Noskrien Vēju 10.5km – 85%
07.10. Siguldas pusmaratons 21km – 99.9%
07.10. Iecavas rudens 6km – 0.01%
21.10. Karostas Stirnu buks (~21km) – 60%
22.10. Ozolnieku pusmaratons 21km – 5%
 12.11. Skrējiens Patriots 24km – 80%
10.12. Ozolnieku  Ziemas skrējiens 15km  – 95%

Medības 89: lidot savādāk jeb randiņš ar gribasspēku

Shalom! "..tai brīdī drīkst lidot savādāk" – reiz dziedāja čalis vārdā Lauris, kurš principā arī ar skriešanu bija uz "Tu". Nu, lai gan viņš jau skrēja apstākļu spiests, bet es sestdien Milzkalna / Āžu kalna Stirnu bukā skrēju brīvas gribas vadīts, cita lieta, ka lidot savādāk manos plānos nebija. Bet lidoju… tā kā cēls dīvains tēls : )

Bet pirms pievērsīsimies lidojumiem savādāk un randiņiem, gribu no sirds pateikt paldies (plašāk par to – turpinājumā) visai @Stirbuks.lv ģimenei, ieskaitot skrējējus un brīvprātīgos. Tieši viņu šalomizētā būtība ir tas, kas mani apbur šajā pasākumā (it kā sīkums un dabiski, bet vienalga patīkami). Tik ļoti apbur, ka es sākumā plānoju pieteikties Zaķa distancei (~13km), bet pēc karstās Kuldīgas izdomāju, ka ko tur niekoties, Milzkalnē sola tikai +18, mauksim Lūsi (30km). Pirms nedēļas solīja 18… bet sacensību dienā māte daba izlēma, ka būs +25 vai cik tur…

Godīgi sakot, sacensību dienas rītā mans organisms galīgi nejutās sacensību režīmā. Kaut kāds kusls, gurdens, it kā nemaz skriet negribētu. Bet, ja Tu esi pieteicies, tad jāskrien, turklāt tas ir stirnu buks – mazums, varbūt vienkārši slinkums uz pleca sēž un realitātē būs kā Pokaiņos, kad sākums bija smagnējs, bet ieskrienot mežā, atnāca dižais šaloms. Uz šalomu es cerēju arī šoreiz un biju domājis distanci skriet mierpilni. Šalomizēti, kā teiktu pašpasludinātais.

Bija jau man tie kilometri tāda visumā gausi un mierīgi it kā pēc plāna, tomēr organisms aizvien man kaut ko centās pateikt. Varbūt "kāda ponija pēc Tu mani atkal izvilki Taškentā laukā?" vai "Davai nomaucam Zaķi un pa mājām" : ) Pēc veiktiem pieciem kilometriem nāca sprinta etaps, pilsētā runā, ka bija grūts, bet manuprāt – reāli forši uzskrējās kalnā. Tas pasākumam iedeva vēl vienu odziņu (sauksim viņu par kazenīti), tad sekoja šķiršanās no "stirnu bukiem", kuri aizskrēja citur, bet mēs, lūši, tikmēr iemaucām pasakainā meža biezoknī, kur tik skriet un baudīt, skriet un baudīt…

Skaidri atceros, ka tobrīd es domāju… jā, tas bija gaišas, labas un apcerīgas domas. Kāpēc gan ne, jo tieši skrienot un domājot rodas vislabākās idejas, mērķi un ieceres. Taču varbūt sacensības nav gluži tā vieta, kur pārlaimīgi domāt un aizmirst par to, ka zem kājām ir jāskatās. Kādas skaistas domas vidū es pēkšņi atskārtu, ka Laura viedie vārdi par "lidošanu savādāk" mani ir sasnieguši un izrādījušies pravietiski  – pašam nemanot es aizķēros aiz saknes un ņemot vērā manu dzīvsvaru un fizikas likumus, bija skaidrs, ka te būs riktīgs "fly on the wings of love, fly baby, fly" tikai "reaching the stars above, touching the sky" jeb debesu un zvaigžņu vietā man bija saknes, zeme un putekļi. Tas bija visumā sāpīgi – sasitu plecu un ceļgalu, ar kreiso sānu uzkritu savai rokai, taču iespējams, ka arī saknei. Tajā brīdī principā bija vienalga kam – divas sekundes apdomājies, es svempos augšā, lai turpinātu distanci, jo ne pirmo reizi ar ģīmi sūnās, kā teiktu viedie.

Un šeit būtu vietā iestarpināt stirnu buka dalībnieku izpalīdzīgās sirdis. Kā jau šādos gadījumos ierasts, pirmie, kas bija aiz muguras, uzreiz vaicāja vai viss ir kārtībā. Teicu, ka jā, jo tobrīd man tā likās un neies jau teikt "ai, nē, Rozamunde un Pedro, jūtos tā it kā traktors būtu pārbraucis pāri, varbūt atnesīsiet man aukstu aliņu?" Patiesībā laikam jau baigais kārtībnieks manā organismā tobrīd nebija.

Man personīgi šķita, ka kritienā esmu vienkārši sakratījis savas iekšas, no kurām visjūtīgāk noreaģēja sirds. Vai arī man tobrīd šķita, ka tā ir sirds jeb galvenais cilvēka esības motors. Jo, kad es atsāku skriešanu, tā man sāka durt līdzīgi kā maratona misijas superfināla 34.-42. kilometros. Nācās piebremzēt un kļuva vieglāk, bet, ja gribēju tapt veiklāks, mana esība mani atkal bremzēja. Diezgan tizli, ka jau 10. kilometrā es ļoti nopietni domāju par izstāšanos, jo patiesi šķita, ka es nodarbojos ar savas veselības kaitniecību. Mans iekšējais nīkulītis man austiņā čukstēja gramatiski nepareizu vēstījumu par tēmu "lol, nau verc", un iespējams, ja manā ceļā patrāpītos ātro mašīna, es pakonsultētos ar šiem un varbūt pieņemtu nepopulāro lēmumu, kas finiša protokolos parādītos kā DNF jeb latviski runājot – "nedavilka līdz finišam". Taču domāju es vienu kilometru, trīs, piecus un tālāk vairs nedomāju, jo sapratu – paliek vieglāk, tāpēc, ko tur ākstīties, es taču esmu Pārums un Pārumi neizstājas. Ja jau pusi esi noskrējis, tad otru vari kaut vai tupus un rāpus.

Tas aptuveni bija distances vidus (phe, tikai 15 kilīši noskrieti…), kad mani uz randiņu uzaicināja gribasspēks, sakot "Klau, etiopieti, Tev ir bijis pusmaratons +32 grādos, Tu esi rāvis uz mutes neskaitāmas reizes un tā tālāk un tā joprojām, Tu vienmēr esi mačos esi uzvarējis savu iekšējo nīkulīti un kāpēc, lai šoreiz būtu savādāk? Kustini nu kājiņas, finišā Tevi jau gaida medālis". Godīgi sakot, smukais lūša medālis mani tajā brīdī interesēja vismazāk – par vienu vairāk vai mazāk, kāda tur nozīme, jopštudej! Taču uz finišu es gribēju tikt. Jā, lepni ieskrienot finišā! Kā reiz teica kāds viedais, tad "stiprs ir nevis tas, kurš nekad nekrīt, bet gan tas, kurš pēc kritiena spēj piecelties".

Kas to būtu domājis, ka man nāksies krist vēlreiz varbūt četrus, varbūt sešus (skleroze?) kilometrus līdz finišam… Šobrīd par to smīnu bārdā, bet tobrīd, kad otro reizi norāvu uz mutes, vienīgie vārdi, ko varēji izteikt, bija kluss šļupsts: "Atkal, bļ*". Cerams, ka to nedzirdēja tie, kas aiz muguras. Bet atkal bija klāt kāds čalis un kāda dāma, kuri viens pēc otra apjautājās, vai etiopietim viss ir labi. Ar atbildi "Jā, viss kārtībā, paldies" viņi nesamierinājās un turpināja tincināt, sak "tiešām?" Ja jau viņiem nācās pārjautāt, interesanti zināt, cik sūra un bezcerīga izskatījās mana fizionomija tobrīd? : )  Lai vai kā, tobrīd kritiens mani vēl vairāk sapurināja un uzdeva sportisko niknumu tikt līdz finišam. Un es jau biju aizmirsis vai arī ignorēju, ja kaut kas sāpēja. Jā, un otrais "lidot savādāk" manuprāt bija tīri noguruma sekas, jo siltais laiks, slodzīte un ierobežotās iespējas (nevarēju elpot ar pilnu jaudu) bija darījuši savu un mani nogurdinājuši.

Ticu, ka lielākajai daļai skrējēju finiša tuvums un priecīgie aplaudētāji uzsit adrenalīnu , kas rezultējas elegantā finiša spurtā (reizēm pat tādā, ka liek uzdot jautājumu – come on, čali, ko Tu darīji pārējos 99% distances – sēnes lasīji, vai?). Arī man, neskatoties uz to, ka distancē enerģiju biju pasējis pamatīgi, atdauzījis visu savu orgānu sistēmu un organismu biju nomocījis uz urrā, finišam spēka pietika. Kā nu nepietiks, ja ļautiņi finiša zonā ņipri uzmundrina – tad visādi "nevaru", "grūti" vai "lol, nau verc" automātiski atslēdzas un es ieeju transā. Vai šalomā… bet jebkurā gadījumā finišs ir kaifs. Rezultāts štrunts (30.03 km, 3:48:39), bet par pašatdevi un gribasspēku trīs "Zoltnera" aliņus jutos nopelnījis. Aizgāja pa pieskari kā pusotrs litrs piena bērnībā : )

Mēdz teikt, ka nav ļaunuma bez labuma. Vai arī saka – dabā visam jābūt līdzsvarā. Distancē es gana cietu, taču man pēc ilgiem laikiem man uzsmaidīja veiksme izlozē – tiku pie upeņu stāda (kas tagad augs manu vecāku dārzā, jo no manis dārznieks tāds pats kā no Reinika reperis) un ogu dzērieniem. Ja nebūtu pieteicies Lūsim, visticamāk, arī uz mutes nenorautu (jo kur liku uz mutes, bija lūša trase, to buki un citi zvēri neskrēja), taču tikpat ticami, ka arī izlozē nenospīdētu, vai ne? Secinājumi? Tas ir liktenis, idritvaikociņ!

P.S. Kaut kad distancē  vienā no dzirdināšanas punktiem arī brīvprātīgie ar laipnību bija uz Tu,  lūkojot palīdzēt man nomazgāt nocūkoto elkoni un kāju. Ja tā padomā – viņi taču tērēja ūdeni, kas faktiski bija domāts, lai kādam(-iem) remdētu slāpes… un ja nu kādam pietrūka? Bet varbūt es par daudz un eksistenciāli domāju : )  Ja atgriežamies pie tiem ļautiņiem, kas man bija klāt, kad rāvu uz mutes – nu īstenībā jau palīdzība trasē un tā tālāk ir ierakstīta nolikumā, tas ir pavisam dabiski un arī bez nolikuma tas viss notiktu, bet es jau savos gados esmu sentimentāls – ja Tev palīdz kāds vai Tu palīdzi kādam, tas aizkustina. Pat Titānika nogrimšana un Džeka noslīkšana katrā 14.februārī neaizkustina tā, kā buciņu kolektīvā izpalīdzība un laipnība. Lai jums visiem shalom! Bet, kas attiecas uz manu it kā sasisto vai pārslogoto motoru, tās bija baumas – patiesībā kritienā normāli atrāvās viena no ribām, kas, iespējams, trieciena rezultātā iebuhņīja arī tuvāk esošajiem orgāniem : )  Bet nu izskatās, ka riba tikai sasista un cerams, ka nekas nopietns… taču mežā es tomēr tuvākajās dienās laikam neskriešu, jo… ja nu atkal aizsapņojos un aiz saknes aizķeros? : )

Medības 89: rasols un kauja Taškentā

Shalom! Pirms ķeršos klāt aizvadītās nedēļas stāstiem par startu Latvijas karstākajās sacensībās, oficiāli paziņoju, ka tautas balsojumā par to, kādu distanci pašpasludinātajam etiopietim skriet @Stirnubuks.lv piektajā posmā Milzkalnē uzvarējusi Lūša distance jeb ~30 km. Vēl pirms pieteikšanās pajautāju arī tētim un viņš bija vienisprātis ar tautu: "Nu pamēģini tos 30". Un tētim ir zelta balss – tātad skriešu lūsi, jo #EsEsmuStirnuBuks

Savukārt aizvadītās nedēļas sestdienā skrēju Kuldīgā, kas ir pilsēta ar daudz labām atmiņām. Un karstām. Tiešā un pārnestā nozīmē. Taču tieši karstums ir tas, kāpēc pēdējos gados es Kuldīgā (un vispār vasarā) no pusmaratona izvairos… 2010. gadā tur skrēju +32 grādos. 1:50:15 kļuva par tobrīd manu sliktāko pusmaratonu (šobrīd no 36 pusmaratoniem ir ceturtais sliktākais).  Lai gan pēc tam Kuldīgā skriets vēl divreiz (un mīlīgākos laikapstākļos), tad bija manā slavenajā krīzes periodā, kad rezultāti bija štrunts (2013. – 1:45:33, 2014. – 1:47:59). Šogad jau diezgan ātri sev paziņoju, ka vasarā pusmaratonus neskriešu – jo raugi, pavasarī misija maratons, rudenī medības, bet vasarā bauda Stirnu bukā. Shalom!

Tādējādi Kuldīgā parakstījos vien uz 10.55 kilometriem, bet nevarētu teikt, ka tas manu dzīvi padarīja vienkāršāku. Jo raugi, Kuldīgā tāpat bija ap 30 grādiem, tātad cepeškrāsns. Mana apņēmīgā būtība teica, ka man vajagot noskriet distanci ap 44:30 līdz 46:00, taču Taškenta veica savas korekcijas un nācās pacīnīties arī par štruntīgāku rezultātu.  

Pašpasludinātais Kuldīgā 2010. gadā

Pirmo apli noskrēju ap 23:15 jeb par aptuveni 45 sekundēm lēnāk nekā bija pēc plāna un par pāris sekundēm ātrāk nekā leģendārajā "Elle un Indija" Kuldīgas pusmaratonā 2010. gadā. Patiesību sakot, paldies novadniekam Armandam, kurš ar velo centās vizināties līdzi, padot ūdentiņu un citus labumus, un motivēt, sak, "etiopieti, jū ken dū zis" vai "turi tempi, resnā pakaļa, viss pēc plāna" : ) Patiesi, patiesi, es jums saku, ka, ja ne Armands, iespējams, mans rezultāts būtu kādu minūti vai pat vairāk štruntīgāks, bet viņa klātbūtne lika saņemties un spiest no sevis maksimumu. Bija grūti. Jo tomēr skriet +30 grādos nav tas pats, kas skriet +10 vai +15. Otrajā aplī mans temps turpināja kristies, tas bija aptuveni pusotru minūti lēnāks, taču atdevu visu enerģiju un spēkus, ierakstoties akurāt rezultātā 48:10. Oficiālais PB šajā distancē ir 47:25, lai gan slavenajā 2012.gada Siguldas pusmaratonā pirmā puse jeb akurāt 10.55 bija 45:30 (pat šī gada Liepājas pusītē bija ātrāk- 47:48).

Taču jāatceras, ka dižais pusmaratons tika skriets stabilā rudenī, es biju superformā, kamēr tagad es esmu tikai ceļā uz superformu un skrējiens cepeškrāsnī  tomēr rezultātu diezgan sirsnīgi velk uz leju. Jā, arī tāda pieredze ir vajadzīga. Es ar to rēķinājos. Kuldīga, lai arī tašketntīga, bija manā treniņplānā, tāpat, kā manā treniņplānā ir Milzkalna / Āžu kalna Stirnu buks. Lai gan sākotnēji manā plānā bija maksimums zaķis (ap 12km), beigās atdevu tiesības izlemt tautai – sak, balsojiet. Tauta nobalsoja par lūsi (30km). Mans tēvs to akceptēja, un kur tad nu vairs sprukt – skriesim lūsi. Un, ja tā padomā – lieliska iespēja izskriet garo treniņu.

Kas attiecas uz Milzkalnes buciņu, tad neesmu drošs, ka skriešu uz "pilnu katušku". Kā jau pēdējā laikā esmu apzinājies, buciņš ir jābauda, buciņš ir "medību 89" svarīgs gatavošanās elements un vēl viens būtisks aspekts – varbūt, ka būšu personiskais tempa turētājs. Respektīvi, skriešu mierpilni un šalomizēti, bet tai pat laikā palīdzēšu kādam sasniegt maķenīt labāku rezultātu. Kopš debijas SB esmu sapratis  - jā, var, protams, no sevis spiest maksimumu un maukt kā dullam ebrejam, taču tikpat skaisti ir izbaudīt skrējienu un kolosālo Latvijas dabu.

P.S. Ak, jā, gandrīz aizmirsu par virsrakstā pieminēto rasolu. Proti, dienu pirms Kuldīgas pusmaratona vienam no Pārumu dzimtas zelta cilvēkiem – manai mammai – bija dzimšanas diena. Tur sirsnīgi saēdos rasolu. Un savus 100 – 150 gramus degvīna arī iedzēru (vairāk fāters neļāva, par ko respekts – kārtībai jābūt). Teorētiski varbūt tas arī varēja ietekmēt rezultātu. Īpaši jau rasols. Idritvaikociņ, garšīgs!

Kas attiecas uz "Medības 89", tad puslīdz droši, ka 90 minūšu robežu mēģināsim lauzt Siguldas pusmaratonā (7.oktobris), lai arī, visticamāk skriesim, arī Valmieras pusmaratonu (17.septembris). Atkarībā no medību rezultātiem iespējams arī Ozolnieku pusmaratons (22.oktobris). Lai gan, ko mēs tur daudz – M89 realizēsim, kad plānots. Shalom! 

Medības 89: azarts, stunda un 13.59km

Shalom! Pēdējās nedēļās pašpasludinātā etiopieša bloga statistika svārstās no "vidējā aritmētiskā" uz "krietni zem" un atpakaļ. Jādomā – vai etiopietis kļuvis paredzams, viņa filozofiskie apcerējumi ir garlaicīgi un apnikuši vai arī viss slēpjas virsrakstā un titulbildē. Tāpēc šoreiz ieliksim azartisko un draisko misteru Bīnu un lūkosim, kā  (vai) viņš mums palīdzēs "uzkačāt statistiku".

Starp citu, azarts bija aizvadītās nedēļas centrālais vārds pašpasludinātā etiopieša birojā. Bija divas opcijas, kur startēt – Liepājas stundā vai Cēsis ECO Trail. Lai arī pirms sezonas vēju pilsētas stundiņa galīgi nebija plānā, bet CET bija viens no kārdinošākajiem startiem, šoreiz lēmu par labu Liepājai. Zinu, ka būs cilvēki, kas šokēti jautās: "Porque?" Paskaidroju – sezonas galvenais uzdevums ir pusmaratons, kas ir līdzenumu starts un Liepājas stunda ir perfekts tempa treniņš. Takās es tomēr (agrāk vai vēlāk distancē) esmu staiguļa tipa skrējējs, bet man vajag tempu, man vajag ātrumu.

Tad nu pieteicos Liepājas stundai, kur man starts bija akurāt 23:30 piektdienas vakarā. Principā nekā pārsteidzoša, jo es esmu vakaru skrējējs. Lai arī ne gluži tik vēls, bet šad tad gadās arī īsi pirms pusnakts. Pirms Liepājas stundas savā treniņplānā veicu korekcijas – ja pirms tam dienu pirms mačiem nekad neskrēju vairāk par 3 km, tad šoreiz ņēmu un uzskrēju 11 km. Iespējams, stratēģiska kļūda īstermiņā, taču es domāju ilgtermiņā mans uzdevums ir pusmaratons ne lēnāk kā 89 minūtēs, tāpēc pēc idejas Liepājas stundu tikai par 50% uztvēru kā sacensības, bet otri 50 – tas bija ideāls temps treniņš.

Savā līdz šim vienīgajā startā "Liepājas stundā" 2013. gadā biju diezgan štruntīgs, noskrienot 12.81 kilometru. Aplūkojot savus dižākos startus un pēdējā laika veikumu, secināju, ka daudzi mači manam vienīgajam oficiālajam stundas skrējienam stabili iekabina – vēsture liecina, ka labākās 60 minūtes man bija 2012.gada oktobrī visu laiku labākajā pusmaratonā Siguldā (1:31:56), kad stundu noskrēju 13.84 km. Kas attiecas uz nesenajiem startiem, tad Ozolnieku ziemas skrējienā bija 13.52, bet šī gada dižākajā pusmaratonā (khe, Liepājā) – 13.22. Uz ko cerēju pirms piektdienas vakara? Ideālā variantā uz visu laiku labāko stundu, bet vispār cerēju ierakstīties kaut kur ap 13.5. 

Lai arī sāku labi, taču lēnāk nekā biju cerējis – pirmie divi kilo bija ap 4:17, lai gan biju domājis uzskriet kaut kur ap 4:10 – 4:12 (un vispār šī gada pirmajā startā Saldus Rozentāla svētkos, kur skrēju 10km, pirmie divi kilo vispār bija 4:06). Turpmākajos kilometros temps kritās, taču diezgan lēzeni, mierīgāk nekā jau pieminētajā Saldū. Distances gaitā bieži vēros pulsometrā, lai saprastu, uz ko esmu spējīgs. Pēc pusdistances gāju uz aptuveni 13.6, taču apzinoties potenciālo tempa kritumu, rēķinājos, ka visdrīzāk ierakstīšos ap 13.2 – 13.5, vairāk rēķinoties ar pirmo. Kā tagad secina viedie, tad velti, jo raugi – izturība, tas ir, spēja noturēt itin stabilu tempu distances otrajā pusē, man aizvien vēl ir. Atzīšos godīgi, ka kājas klausīja diezgan labi, taču fiziski bija grūti un pat ļoti. Pēdējās 15 minūtēs gan lieliski "pavilka" līdzjutēji trases malā, kas viennozīmīgi deva papildus enerģiju. Tas izskaidro, ka pēdējie divi kilometri bija nedaudz ātrāki nekā lielākā daļa pirms tam. Galarezultātā – 13.587 km. Otrais visu laiku labākais.

Vai esmu apmierināts? Daļēji. No vienas puses 13.59 (noapaļojot) ir ļoti labs veikums, taču – 10 kilo pa 44:20 ir visumā pieticīgi, jo teiksim Saldus Rozentālā noskrēju pusotru minūti ātrāk (42:50) un lielākoties desmitnieku skrienu ātrāk par 44. Turklāt pat visu laiku labākajā pusmaratonā, uz kura labošanu cierēju, es pirmo desmit noskrēju pa 43:16. Kas liek secināt, ka pusotru vai divus mēnešus pirms "Medības 89" Grand Finale es tomēr maķenīt iepalieku no mērķa izpildes.

Protams, var filozofiski spriest, ka, ja dienu iepriekš nebūtu skrējis 11km, bet pieturējies pie standarta (3), būtu veiklāks, taču tā visa ir tikai teorija. Šīs nedēļas nogalē Kuldīgā skriešu 10.55 km, kur varēs jau spriest par kaut kādām tendencēm. Kas attiecas uz medībām, tad mani mierina fakts, ka iepriekš minētie starti ir tikai gatavošanās process rudens pusmaratonam (vai pusmaratoniem), pirms kuriem viss būs krietni savādāk (gan treniņi, gan uzturs, gan tā tālāk un tā joprojām). Kas savukārt nozīmē – shalom, etiopieti, pusmaratons 89 minūtēs ir Tavs!

Medības 89: Puskuilis, Pokaiņi un balles kurpes

Shalom! Ar šo paziņoju, ka šogad jau līdz jūlija beigām esmu noskrējis vairāk sacensībās nekā tas bija iepriekšējos trijos kalendārajos gados. Viedie saka, ka labākie treniņi ir sacensības un šķiet, ka būs vien viedajiem jāpiekrīt. Īpaši, ja sacensības ir šalolomizētais pasākums ar viedo nosaukumu Stirnu buks. Jo raugi, viņsestdien, stirnu buciņš lēca Pokaiņos…

Un pašpasludinātais etiopietis jau nebūs etiopietis, ja neskries Stirnu bukā. Jo kopš savas debijas 2016.gada rudenī buciņš viņu pievelk gluži kā gards bairītis "Zoltners", "Valmiermuiža", "Bauskas alus", "Piebalgas alus". Tāpēc arī dalība Pokaiņu meža Stirnu bukā bija pašsaprotams bizness. Arī tāpēc, ka mežs = shalom, bet Pokaiņu mežs = magic shalom.  Un mans starts šīs sezonas ceturtajā "Stirnu buka" posmā to lieliski apliecināja.

Otro reizi pēc kārtas izvēlējos buka distanci, kas ir maķenīt 20+ kilometri (tā starp 20 un 24, reizēm drusku vairāk, retāk – mazāk). 30+ jeb Lūsi neskrēju, jo kopš Rīgas maratona man ar tiem 30+ ir zināma psiholoģiska trauma (kas vēlreiz apliecina, ka viss ir galvā). Un savā ziņā nejūtos arī tik labā formā kā pavasarī (o jā, manuprāt, pirms maratona misijas biju labākā kondīcijā), lai tēlotu baigo lūsi. Nē, nu tēlot jau var, bet kā sacīt jāsaka – "laiks akmeņus mest, un laiks to savākt, katram ir savs ceļš, kā savu panākt" (autors – slavenais Kurts – tas kuram K lielais burts). Respektīvi, manā "Medības 89" plānā Pokaiņos lūša vienkārši nebija. 

Kas attiecas uz pašu skrējienu, tad pirmajos kilometros jutos diezgan smagnēji. Ne šis, ne tas. Mans viedais cīņu biedrs Māris, kurš šķiet maķenīt pazaudējis "running motivation" (un Pokaiņos to pasēja laikam vēl vairāk, kas galīgi nav labi), aizskrēja man kaut kur pa priekšu, bet es  par katru cenu necentos viņu noķert, jo rumpis tāds dīvaini sagumis bija, bet es paturēju prātā, ka jāskrien vismaz 21-22 kilīši. Taču ieskrienot mežā elpa kļuva vieglāka, organisms paklausīgāks un te es apskrēju gan Māri, gan vēlāk arī Stirnu buka leģendāro kalnu karalieni Eviju, kurai biju solījis revanšēties par destruktīvo sakāvi Kornetos. Un tā nu es viņiem pa priekšu jozu arī līdz finišam. Mans novadnieks Andis, kuram šī bija debija Stirnu bukā, gan mani vienubrīd apskrēja un tā arī aizlaidās tālēs zilajās. Kā rajonā runā – respekts un uvažuha, bet arī Tev es vēl paspēšu revanšēties. Kaut kur un kaut kad : )

Distance kopumā bija kā Zemgalei piedienīga – visumā līdzena. Pēc pirmajiem 10-12 kilometriem es pat domāju – hei, hei, vai tad tiešām īstu un dižvarenu kalnu šeit nebūs? Nu principā distances otrā puse jau bija visumā kalnaina, ar Pokaiņu šarmu un viedu karmu, šur tur augsti kāpumi un ceļi  lejup, kā arī daudz, daudz sakņu… Aiz kādām divām, trim arī aizķēros, tādējādi nošmullējot plaukstas  un ceļgalus Pokaiņu smiltīs. Mazliet bija arī mazliet dubļu (lai gan salīdzinot ar Kornetiem – tāda sīcene vien…), kur jutos kā iereibis čalis trenuškās un laķenēs uz ledus. Kaut kā tas arī ir – skriet Stirnu bukā ar asfalta apaviem ir kā ierasties uz mačiem ar balles kurpēm : )

Vēl pirms starta viens no SB runas vīriem (tie ir tie čaļi, kas miķī nes bazaru), radošais skrējējs un kolēģis vienā personā Lauris jautāja, nu cik tad man tajā speķī ir. Teicu, ka centners ar kapeikām (tātad esmu puskuilī). Lauris nosmīnēja un es apstiprināju – jap, krietni virs, krietni virs. Bet viss tiek kontrolēts un uz "medību centrālnotikumu" es būšu kādus 8-10 kilīšus vieglāks. Starp citu, aizvadītajā nedēļas nogalē pasēju veselus trīs kilo, bet uz buku neņemos to visu norakstīt – gan jau savs nopelns ir dzīves baudīšanai kā tādai, t.sk. aktīvai atpūtai Tērvetes dabas parkā. Debitējot gaisa trasēs un zinot, ka man ir rausteklis no augstuma, varēju arī bikses pieslapināt, bet veiksmīgi no tā izvairījos. "Shalom, etiopieti, shalom", es sev teicu un dižais šaloms man palīdzēja. Es gan neloloju cerības, ka tie -3 kilo ir pasēti uz urrā, jo tendences liecina, ka pēc mačiem parasti tomēr mazliet aizeju speķītī, kam ir loģisks skaidrojums – pirmssacensību nedēļā tomēr ir sava veida disciplīna, kam seko "ēd ko gribi un dari, ko gribi" : )

Taču baigi slaistīties nevar. Augustā jāieliek pamatīgs pamats "Medības 89" veiksmīgam iznākumam. Sev tik tuvajā Kuldīgā 12.augustā skriešu 10km, tempa treniņš, tā teikt. Milzkalna Stirnu buks ir plānā, bet par distanci vēl prātoju. Šonedēļ? Nu, ir divi varianti… bet tas lai paliek intrigai… Un shalom! 

Projekts Etiopietis: misijas "Medības 89" starts!

Shalom! Kā jau iepriekš tiku minējis, tad drīzumā tiks izziņoti jaunie pašpasludinātā etiopieša mērķi, un - guess what?! – noliktais laiks ir klāt. Jā, tieši tā, akurāt šajā blogā arī taps skaidrs, kādi ir mani mērķi tuvākajiem mēnešiem, kam bez šaubām jākļūst par labākajiem manā līdzšinējā skrējēja karjerā.

Sāksim ar pašu galveno. Mana pamatdistance vienmēr ir bijusi pusmaratons (21.0975) un vismaz šobrīd tas tā paliek. Nevar zināt, ko nākotne nesīs, bet, kas attiecas uz tagadni, tad viennozīmīgi – pusmaratons ir un paliek mana svarīgākā distance, kur personiskais rekords nav vienkārši kaut kāds sasniegums, bet ļoti nozīmīgs uzdevums. Un tie, kas pašpasludināto pazīst nedaudz ilgāk, zina, ka pusmaratona dižmērķis viņam ir bijis jau agrāk

Kāds tad ir pusmaratons dižmērķis? Vispirms atgriezīsimies pagātnē – 2012.gada oktobrī Pārumu Jānis, lokālās aprindās saukts arī par Jay-P vai etiopieti/kenijieti, pusmaratonu noskrēja 1:31:56, respektīvi, tas bija pārliecinoši labākais (nākamais – kas tika noskriets šī gada pavasarī, bija četras minūtes štruntīgāks) pusmaratons. Mēnesi vēlāk, leģendārajā "Skrien Latvija" noslēguma pasākumā etiopietis publiski paziņoja, ka 2013.gadā tīko pēc pusmaratona zem 1:30:00 (jeb vienkāršā tautas valodā runājot – zem 90 minūtēm). 2013.gads tika sākts ar sezonas sākuma diviem labākajiem pusmaratoniem (ne tajās vieglākajās trasēs) tobrīd  (1:40:30 un 1:38:01), bet tad sekoja diezgan dramatiska lejupslīde. Nevēlos ieslīgt detaļās, bet, jā – to ietekmēja vairāku lietu kopums. Un man ir aizdomas, ka tikai kādi 30-40%, nu varbūt maksimums 50%, bija fiziskajā sagatavotībā, pārējais – galvā… 

Šī gada pavasarī allaž ne pārāk veiksmīgajā Liepājā (rezultāti runā paši par sevi, bet iespējams, ka vaina bija tajā, ka Liepāja vienmēr notika vasaras viducī t.i. karstākajā laikā) izskrēju otro visu laiku labāko pusmaratonu (nu labi, distances garums, lai paliek uz organizatoru sirdsapziņas, aizvien pilsētā runā, ka shēmotāji kaut ko ne līdz galam nomērīja, ibiom…)  un arī visas pārējās tendences liecina, ka etiopietis ir gatavs skriet ātrāk par 1:31:56 un varbūt pat ierakstīties 1:29:59. Ir tikai pāris lietas, kas tam būtu nepieciešamas:

- svara kategorijai jābūt stabilā etiopietī (zem 100)
- kondīcijai jābūt aptuveni kā Liepājā vai drīzāk Rīgā
- ogļhidrātu diēta ir diezgan būtisks priekšnoteikums
- psiholoģiskajai sagatavotībai jābūt šalomizētai

Kas attiecas uz pirmo punktu jeb "stabilo etiopieti", tad tas vien tāpēc, ka, jo vieglāks Tu esi, jo ātrāk pēc teorijas Tev būtu jāskrien. Lai gan, starp citu, visu laiku labāko pusmaratonu (to pašu leģendāro Siguldas 1:31:56) noskrēju ar svaru 102 kilo, kas ir ārpus stabila etiopieša robežām. Taču sportiskā forma bija lieliska, pirms tam bija ogļhidrātu diēta (tas reāli strādā) un pirmoreiz karjerā arī kompresijas zeķes. Un tās bija sacensības, kad es lidoju nevis skrēju. Ja vajadzētu, mierīgi varētu arī konīti iedzert, neizlejot, un uzkūpināt Kubas cigāru : ) 

P.S. Savulaik mans leģendārais tēvs teica, ka mans potenciāls pusmaratonā ir (vismaz) 1:22:00. Es tam ticu, un pie pašreizējās formas, bet advancētā etiopietī (89-93) tas droši vien būtu diezgan īzijs džobs vai vismaz tuvu tiem cipariem es būtu. Taču vispirms ierakstīsimies 89 minūtēs un pēc tam sāksim domāt par nākamo līmeni. Droši vien, ja mani nepiemeklētu skriešanas krīze 2013-2016., es jau sen būtu sasniedzis 89 minūšu mērķi, bet ar to jau dzīve interesanta, ka piedāvā dažādus surpraizus, izaicinājumus, eksāmenus un aukstu alu.

Mans galvenais dižuzdevums ir labot personisko rekordu pusmaratonā, taču medības esmu pieteicis arī īsākām distancēm – mazie dižmērķi ir personisko rekordu labojums arī 5 un 10 kilometru distancēs – attiecīgi, 20:11 (neoficiāli 19:21, bet trase nesertificēta un tā bija superforma) un 41:50 (tiesa, šīm distancēm gan "etiopieša" kategorija gan ir svarīga, jo tās tomēr ir īsākas distances, lai gan neoficiālais piecīša rekords ir sasniegts ar svaru ap centneri, tā ka tiec nu gudrs…).

Primārais uzdevums ir pusmaratons, bet arī 5 un 10 km distanču rekordiņi sildīs sirdi kā silts šņabis aukstā ziemas naktī. Tiesa, ja pusmaratona dižuzdevumu plānoju uz kādu no rudens pusmaratoniem (pagaidām vēl nezinu kuru tieši), tad sīcenītē rekordu ķeršana  būtu paveicama visdrīzāk vēl līdz tam. Kā arī, protams, kaifa ķeršana un skila kačāšana taku skrējienos like Stirnu buks, Cēsis Eco Trail, Patriots un tā tālāk. Par dalību visos neesmu drošs, lai gan Stirnu buks ar mani var diezgan stabili rēķināties. Jo tā ir abpusēja mīlestība bez nosacījumiem. Līdz septembrim apzināti pusmaratonos neskriešu, jo savas attiecības ar potenciāli siltu laiku zinu un pusītes sacensībās vairs neskrienu tikai skriešanas pēc. Ambīcijas, you know….

Un zemāk mači, kuros esmu vairāk vai mazāk ieinteresēts:
(iekļauti arī tie, kuri iepriekš listē nav bijuši)

29.07. Pokaiņu Stirnu buks
04.08. Liepājas stunda
05.08. Cēsis Eco Trail
12.08. Kuldīgas pusmaratons ( 5km vai 10km)
19.08. Milzkalna Stirnu buks
26.08. Latvijas čempionāts 10 km Piltenē
27.08. Ielūdz Ozolnieki (5km vai 10km)
09.09. We Run Riga (5km)
10.10. We Run Riga (10km vai 21km)
17.09. Valmieras maratons (21km)
23.09. Gaujas Senlejas Stirnu buks
24.09. Ozolnieki (5km)
07.10. Siguldas pusmaratons (21km)
21.10. Karostas Stirnu buks
22.10. Ozolnieku pusmaratons (21km vai 10km)
12.11. Skrējies Patriots
10.12. Ozolnieku Ziemas skrējiens (15km)

Projekts Etiopietis: gada jubilejs un šaloms latviskais

Shalom! Šokējoši un iespējams pat sensacionāli, bet kopš pašpasludinātā etiopieša pēdējā bloga paskrējušas vairāk nekā desmit dienas… ja esam precīzi, tad 11. Bet es jūtu jūsos neapmierinātību un skaļus čukstus  - sak, ko tas čalis klusē, kur blogs, vajag taču kaut ko interesantu palasīt! Ja vajag, tad vajag, pie sevis nomurmināja etiopietis, un sāka skricelēt viedās vārsmas.

Šajā laikā, kamēr blogs bija miegā, izrādās, ka apritēja Projekta "Etiopietis" gada jubileja. Ja esam precīzi un akurāti, tad ideja dzima 1./2.jūlijā Kocēnu novada "Vakarvējos", bet par oficiālo projekta dzimšanas dienu tiek saukts 7.jūlijs, kad par to publiski tika paziņots. Pirmais skrējiens notika vēl dienu vēlāk. Kas šī gada laikā paveikts?

Projekta "Etiopietis" sākotnējais mērķis bija tikt vaļā no dižspeķa jeb 22 000 – 27 000 gramu. Lai arī vēlāk nekā iecerēts, tas tika paveikts (sasniedzot mērķi 8.janvārī nevis kaut kurā tur oktobrī), kas ļauj apzināti un neapzināti atkal palaisties speķī (bet diez vai var teikt, ka ir sirdsapziņas pārmetumi – mūsu vājības norāda uz mūsu cilvēcību, galvenais, lai mēs spētu tās apzināties, ar savām vājībām cīnīties un tās neitralizēt). Šobrīd es neesmu etiopietī, bet nelielā puskulītī, taču kā Kira teica: "Tagad ir uzdevums" un uzdevums ir līdz rudenim būt stabilā etiopietī.

Atgriežoties pie paša projekta, tad pirmajam cēlienam sekoja otrais un to sauca par "Misiju maratons" , kur viss jau bija drusku savādāk un sarežģītāk – kilo kautiņā Tu tomēr pats kontrolē situāciju vairāk, kamēr maratons ir maratons – tas Tev nav izdzert aliņu 12.3 sekundēs. Tieši tāpēc droši vien maratona misija bija ar divejādām sajūtām – no vienas puses, iepriekšējais rezultāts tika uzlabots (3:49:51), no otras – ne 3h30 (kas būtu normāls rezultātiņš), ne 3h16 – 3h25 (kas bija potenciālais rezultāts, rēķinoties arī ar leģendāro maratona sienu), netika sasniegts. Pirmajā gadījumā piekāsa kājas, otrā motors (par šo zinātnieki gan vēl strīdas, pēta un analizē – pirms pētījumi nav pabeigti, es neuzdrošinos savu organismu aplaimot ar vēl vienu maratonu… taču loģiski, ka by default maratons, kaut kad un kaut kur, protams, ir manā plānā).

Ja pievēršamies projekta "Etiopietis" gada laikā saskrietajam, tad tās bijušas 330 dienas, 350 skrējieni un aptuveni  2900 kilometri. Zīmīgi, ka vairāk nekā 300 dienas bijušas pēc kārtas – kas norāda uz ieradumu, disciplīnu un tā tālāk. Un pat bez atpūtas dienām mans organisms jūtas šalomizēts, jo es jau esmu apzinājies, kurās dienās jāskrien vairāk, kurās var kādu viegliņo trīnīti vai piecīti nomaukt. Kad pirms diviem gadiem arī skrēju 100+ dienas pēc kārtas un cerēju uz greito kambeku, brīnījos, kur izpaliek rezultāts. Bet, ja Tu mauc kā robots, neieklausoties savā organismā, aizmirsti par rezultātu. Ķermeni ir jāklausa. Etiopieša laikā es cenšos ieklausīties un lūdzu:

- Best ever Ozolnieku ziemas skrējiens (1:06:05, 2016)
- 2nd best half marathon (1:35:48, Liepāja 2017)
- great half in best marathon (1:38:00)

Par pēdējo īstenībā vēl var piebilst, ka tā mana maratona pirmā pusīte labāko pusmaratonu listē būtu olimpiskajā sešiniekā, kas vien norāda, ka tajā dienā biju pasakainā formā, tik tāda problēmiņa, ka maratons ir 42.195 km.

Mūsu Latvija ir lieliska vieta, kur kačāt skilu un atpūsties, un, lai gan projektiski esmu "kaut kāds tur etiopietis", sirdī tīrs letiņš. Etiopieša gada jubileju, kā jau iepriekš feisītī tiku minējis, atzīmēju Kocēnu novada "Vakarvējos", savukārt tagad jau sākusies gatavošanās nākamajam cēlienam, kas notiek kur pie Dzintara jūras, kas Kurzemi vij. Nākamais cēliens ir nākamais mērķu kopums vai viens dižmērķis, kas tiks izziņots jau relatīvi tuvā laikā. Sekojiet līdzi informācijai presē vai sociālajos medijos : ) Bet līdz tam vai pēc tam… tiekamies Pokaiņu Stirnu bukā. Dižs,  vieds un apgarots shalom!