Renesanse. Izlaušanās: S4E5: Salātiņi, debija un +0.2

Shalom! Nu re, leģendārā Projekta Etiopietis ceturtās sezonas izaicinājumā "Renesanse. Izlaušanās" sagaidīti arī pirmie plusiņi, kamēr aiz loga ir mīnusiņi. Varēja jau, protams, šovakar atturēties no vakariņām un uzkāpt uz svariem rīt pirms brokastīm, visticamāk, iegūstot kārtējos mīnusiņus, bet… nav ko burt rožainu ainu, ideāli ir tikai paradīzē, lai gan jeņķu seriāla "Supernatural" varonis Kastiels šim manam apgalvojumam iebildīs. Vismaz kaut ko tādu viņš izmeta iepriekšējā sērijā : )

Pēc iepriekšējās nedēļas, kad es nometu simt gramus (ha, viens neizdzerts simtiņš šņabīša), aizvadītajā nedēļā biju optimistisks tikt pie lielākiem mīnusiem. Tiesa, es palaidu garām kādu būtisku lietu… manam vecākajam brālim Voldiņam bija vārda diena, bet tie ir svētki un svētkos kā jau svētkos bagātīgi ēd un dzer. Jā, jā, es neesmu izņēmums, dzīve ir jābauda, bet ēšana (un dzeršana), kā baumo pilsētā, ir viena no baudām.

Brāli vai viņa sievu pie gastronomiskajām izvirtībām gan negribētos vainot, lai gan galds bija bagātīgi klāts un siekalas tecēja vien, iztēlojoties, kā es to visu ēdīšu. Un tad vēl kāda sieviete mani visu laiku mudināja: "Uzēd šos salātiņus. Un tos. Un vēl tos. Un pamēģini arī tos, baigi garšīgie". Lai nevienu nekompromitētu, protams, konkrētu personas vārdu vai statusu es nenosaukšu. Kā nekā, datu regula, you know : ) Un jā, salātiņus es ēdu tā, ka maz neliekas. Ko padarīsi, ka sasodīti gardi? Galu galā, apzinājos, ka kaut kādu daļu jau tāpat izkratīšu svētdien.

 Bet svētdien man bija plānota debija "Noskrien ziemu" seriālā. Labs nāk ar gaidīšanu, iespējams, manai debijai bija jānotiek jau ātrāk, bet gan jau visam ir savs laiks. Tāpat kā tas bija ar Stirnu buku – brieda, brieda, kamēr nobrieda, un tagad Stirnu buks un pašpasludinātais etiopietis ir nedalāmi jēdzieni. Pārpasaulīgs kaifs, šaloms un tā tālāk.

Protams, ka vietu "Noskrien ziemu" debijai es izvēlējos ar nozīmi – Priekuļus. Tur dzīvo mans tēva brālis, lielisks cilvēks vārdā Imants. Tieši tāpēc to, ka debitēšu NZ izbazūnēju jau iepriekš, lai nav atkāpšanās ceļa. Tā teikt, uzmetos par neoficiālo 1. posma seju. Manuprāt, tā seja bija tāda tīri simpātiska, tāpat kā mana debija. Protams,  Priekuļos ierados jau dienu agrāk, jo patīkamais ar lietderīgo jāapvieno – jāparunā ar Imi par dzīvi, labi jāizguļas, lai enerģija startam ir optimālajā līmenī.

Ņemot vērā, ka Imis dzīvo vien aptuveni 300-400 metrus no Priekuļu tehnikuma sporta kompleksa, varēju izmantot lielisku iespēju – nemarinēties starp veselu baru skriet gribētāju. Laicīgi savācu numuru, atgriezos mājās, lai iedzertu kafiju un uz startu devos vien aptuveni 5 minūtes pirms starta. Patiesībā viegli tipināju, tā teikt – imitēju iesildīšanos. Starta zonā secināju skarbo realitāti – jobans bobans, kāda rozā ponija pēc nūjotāji lien pēc iespējas tuvāk startam? Jūs tā kā grasāties nodurt konkurentus vai skrējējus? Loģiku katrā ziņā šādām darbībām nesazīmēju, lai gan man nav nekas pret nūjotājiem – normāli ļautiņi. Bet visiem jāzina sava vieta, un būsim godīgi – ļaudīm ar nūjām tā ir aizmugurē : )

Pa lielam man gan bija diži pofig, kur kas stāv un kā stāv, jo skaidri zināji, ka debiju NZ izbaudīšu, sevi baigi nemokot, sak, baudi ziemu, ledu un Priekuļus, puis! Pirmie kilometri, kā jau tas bija sagaidāms, vairāk bija ballīte bariņā, kur pa kājām maisījās nūjotāji, gausi skrējēji un tādi paši resnie kā es. Labā ziņa ir tā, ka es par viņiem bija ātrāks un eleganti apgāju. Reizēm iekārtojos kādai dāmai aizmugurē. Nu… jūs jau zināt kāpēc : )

Starp citu, skrienot pirmajā no vērā ņemamajiem kalniem, kuru pievarēju ar etiopieša vieglumu, kāda dāma iesaucās: "Jāni, es tik ātri neskrienu". Tikko biju novilcis savus okulārus, jo tie aizsvīda, bilde bija neskaidra un es neatskatījos, kura bija tā dāma, kas man veltīja šos vārdus. Varbūt, ka nemaz ne man, jo teorētiski tobrīd kalnā varēja skriet vismaz 10 Jāņi. Tiesa, kalnā tik ņipri skrēju tikai es (oi, oi, oi, augstprātīgais ķēms). Otra lieta – es parasti atsaucos tad, ja mani uzrunā par etiopieti… Pieradums, zinies… Bet te pēkšņi – hei, Jāni! Kad mani sauc vārdā, man ir sajūta, ka esmu sataisījis sūdus, ha!  Kas attiecas uz mistisko sievieti, paziņu un tā tālāk – bilde aizvien ir tumša, jo izejot cauri dalībnieku sarakstam sazīmēju tikai vienu personu, kas varētu būt. Sveiciens viņai, ja tā ir viņa. Sveiciens jebkurā gadījumā.

Kas attiecas uz tiešajiem pienākumiem, tātad skriešanu, pirmais aplis no diviem (manis izvēlētā distance bija 18.2 km, respektīvi, 2 x 9.1km) bija vairāk lustēšanās un kustēšanās bariņā, kamēr otrais bija diametrāli pretējs – pēkšņi ne priekšā, ne aizmugurē nav neviena ļautiņa un Tu esi viens. Cīņā ar sevi. Sajutos gandrīz kā līderis. Kaut kādā brīdī gan pamanīju, ka kaut kas joņo no aizmugures un kaut kas joņo priekšā. Lai viss būtu līdzsvarā, aizmugurējie noķēra mani, bet es noķēru priekšējos. Finišā ieskrēju lepnā vientulībā, atraujoties no kāda konkurenta, kas noteikti lūkoja mani apskriet. Rezultāts ap divām stundiņām. Pilna sauja endorfīnu. Ak jā, protams, divreiz nolikos uz pakaļas, lai gan ticu, ka šajā posmā uz pakaļas likās daudzi. Vismaz vadoties pēc redzeslokā redzētā – kad nolikos pirmoreiz, tad pirms tam čalis tik tikko noturējās kājās, faktiski ar pakaļu noglāstīja zemi, bet dāma aiz manis nolikās pa īstam. Un pirms tam arī es pa īstam. Apmetot kūlenīti. Žēl, ka neviens nenofilmēja, būtu LTV sporta ziņu dienas moments.

Kas attiecas uz nākamajiem NZ posmiem, tad puslīdz droši, ka vēl divos plānoju skriet, taču visticamāk, ka tā būs īsā distance (līdz 10km). Iemesls ir gauži vienkāršs un agrāk jau pieminēts – pēdējā laikā man pie 12+ kilometriem sākas problēmas ar labās kājas pēdu un pirkstiem – tirpst, sāp, dedzina un tamlīdzīgi. Problēmas sakne tiek meklēta un risināta kopā ar speciālistiem, bet kamēr nav atrasta, nav jēgas kāju mocīt – jo pēdējie starti ir pierādījuši, ka skrienot 12+ vienā brīdī nākas apstāties un kustināt pēdu, dzenot prom diskomfortu. Tātad… pagaidām uz jautājuma zīmes arī nākamā gada pirmais pusmaratons, kas provizoriski ir 13. aprīlis Liepājā, taču tas nemaina "Renesanse. Izlaušanās" virsuzdevumu. Līdz aprīlim jāpasēj 12 kilo.. Bet gan jau līdz tam pēdas problēmu sakausim kā Usiks Gasijevu.

Līdz gada beigām vajadzētu saskriet ņiprus 140 kilometrus (don't ask me why), bet nākamās sacensības , visticamāk, būs tas pats "Noskrien ziemu". 6, janvāris, Limbaži.

4.nedēļas kopsavilkums:
noskriets: 50.3km
kg mīnusā: +0.2kg
kg mīnusā kopā: -3.4kg
līdz min mērķim: +11.6kg

P.S. Bildi sagatavoju jau pirms pāris nedēļām, pietaupot to pirmajiem plusiņiem. Tas nekas, ka tik mazi, speķītis ir un paliek speķītis.

Renesanse. Izlaušanās: S4E4: Ha, lol, -0.1kg

Shalom! Vēsture, statistika un sausi cipari liecina – parasti dižtievēšanas festivālā pirmais no krīzes punktiem ir trešā nedēļa. Un, Tavu brīnumu, tieši tā ir arī manā gadījumā. Ja pirmās divas nedēļas bija ar skaistiem cipariem, tad trešā nedēļa bija ne mazāk aizraujoša kā valdības veidošanas process.

Parasti es uz svariem uzkāpju reizi nedēļā. Labi, meloju, patiesībā, reizēm arī divas : )  Tīri kontrolei. Šonedēļ, nolēmu sevi pakontrolēt un uzkāpu trešdien vai ceturtdien. Uzkāpju, secināju, ka ir pakaļā, īsāk sakot – OK, čali, šonedēļ Tu būsi speķī. Plusiņos un speķī, jautājums tikai – cik lieli būs speķa cipari. Bet… laikam tomēr esmu virtuozs, talants un tā tālāk, vai arī brīvdienās gremošanas sistēma strādā labāk, ha!

Protams, to var norakstīt arī uz nedēļas nogalē noskrietajiem kilometriem, bet tas nebūtu korekti – aptuveni tikpat noskrienu katrā no pēdējām nedēļām. Arī uztura ziņā nedēļas otrajā pusē nebija sensacionālu darbību (badošanās, diēta un tamlīdzīgas muļķības), tālab grūti pateikt, kāpēc situācija "nu ir dibentiņā" mainījās uz "o, jobcik rozā, esmu nometis… 100 gramus" : )

Un tieši tā – noslēdzošajā un oficiālajā svēršanās procedūrā – olalā, izrādās, ka es biju par 100 gramiem vieglāks nekā pirms septiņām dienām. Redz, cik būtiski brīvdienās ir neizraut liekus simt gramus, haha! 

Šonedēļ plānoto Ozolnieku ziemas skrējienu tomēr izlaidu, jo slidot astoņus apļus apkārt Ozolnieku ezeram negribēju. Tā vietā noskrēju divus brīvdienu treniņus ar Andi, liekot bāzi nākamajai sezonai, kas, kā zināms, būs diža izlaušanās. Skaitliski aizvadītā nedēļa bija ļoti simpātiska, jo… ak, Tu pārsteigumiņš, pēc nīkulīga oktobra un samocīta novembra, gada noslēdzošā mēneša pirmās deviņas dienas startējušas apņēmīgi. Un decembra pirmā pilnā nedēļa kļuva par gada rezultatīvāko nedēļu ar 75.18 kilometriem. Murr : )

Domāju, ka diezgan droši nebūšu pipuks un apņemšanos debitēt "Noskriet ziemu" realizēšu nedēļas nogalē Priekuļos. Tas ir būtiski, jo tieši tur ilgus gadus dzīvojis un strādājis mans tēva brālis, un tur es arī "pašrocīgi" reklamēju šo pasākumu. Tā ka… brāļi un māsas, tiekamies Priekuļos. Ledus vai sniegs, noskriet ziemu tīrais nieks… lai gan – lietus vai plūdi, mums netraucē šie sūdi (izvēlieties pantiņu pēc laika apstākļiem).

3. nedēļas kopsavilkums:
noskriets: 75.18 km
kg mīnusā ned.: -0-1kg
kg mīnusā kopā: -3.6kg
līdz min. mērķim: +11.4kg

Renesanse. Izlaušanās: S4E3: -1.4kg

Shalom! Slavenā "es apņemos publiski pakāst speķi" trešajā piegājienā aiz muguras otrā nedēļa, ko es pavilku drusku garāku, lai turpmāk blogus varētu publicēt pirmdienās (tātad būtu arī vieglāk skaitīt saskrietos kilometrus). Tātad faktiski otrā nedēļa bija deviņas dienas gara, bet turpmāk viss būs pēc likumiem – septiņas dienas un blogs atkal jūs apciemos (vai arī neapciemos, ja kāds būs kritis grēkā un kautrēsies to atklāt civilizācijai).

Jāatzīst, ka otrās nedēļas kilogramu smukumciparus, kas bija mazliet pieticīgāki, kā pirmās nedēļas "grand opening", iespējams veidoja ražīgās nedēļas nogales – par to liecina kaut vai tas, ka 4  brīvdienās saskrēju 81% no kopumā 9 dienās paveiktā jeb 81.45 no 100.67. Faktiski tas nozīmē, ka brīvdienās viss bijis eleganti, bet darba dienās tāda slaistīšanās vien. Lai gan brīvdienas tāpēc ir brīvdienas, ka tajās ir vairāk spēka un enerģijas, jo organisms pēc darba nedēļas var atpūsties un skriet cik jaudas. Un jaudas ir gana.

Tiktāl par skaitļiem, bet, ja par ēšanu, tad faktiski jāatzīstas, ka paraugpuisēns nebiju. Ik pa laikam pagrēkoju ar ēdieniem, ar kuriem varbūt nevajadzētu pārāk aizrauties. Kaut kādi kliņģeri, čipsi un pāris belaši. Cik neseksīgi, vai ne? Jā, jā, es arī noduru actiņas un nokaunos…: )  Drusciņ jau var un šo "drusciņ jau var opciju" es šķiet arī izmantoju. Biju domājis, ka tas kaitēs otrās nedēļas virsuzdevuma bilancei, bet muļķības – pusotrs kilītis aizgājis skanēdams, bet kopā prom jau 3.5. Respektabli cipari startam, bet startā jau tie parasti tādi ir, ja ir puslīdz ciešama disciplīna un kārtība. Laikam tomēr ir : )

Skaidrs, ka droši vien turpmāk tempi kritīsies (vai arī nē), būs arī nedēļas, kad būs stragls un tā. Lielākais darbs jau tāpat priekšā. Pirmie cipari ir, kā ierasts, pievilcīgi, bet galvenais nav starts – galvenais ir finišs. Tā teikt, sportiskā forma uz nākamā gada pirmo pusmaratonu. Visticamāk, Liepājā, tātad aprīļa sākumā. Daudz laika izpausties. Daudz laika arī krist grēkā.

Turpmākajās divās nedēļās manu sportisko ikdienu iekrāsos arī divas sacensības, lai gan par pirmajām līdz galam neesmu drošs. Tās ir Ozolnieku ziemas skrējiens, kurās esmu skrējis 4x un allaž uzlabojis rezultātu. Šogad pirmkārt tie nebūs 15km (bet 16) un otrkārt, nebūs ierastajā trasē (3 apļi x 5km), bet gan ap ezeru, kas savukārt nozīmē 8 apļi x 2km. Diez ko seksīgi nav. Bet Ozolniekos man vienmēr ir paticis skriet. Savukārt nākamnedēļ debitēšu "Noskrien ziemu", startējot šīs sezonas pirmajā posmā Priekuļos. Ledus vai sniegs, noskriet ziemu tīrais nieks!

2. nedēļas kopsavilkums:
noskriets: 100.67km (9 dienas)
kg mīnusā ned.: -1.4kg
kg mīnusā kopā: -3.5kg
līdz min. mērķim: +11.5kg

Renesanse. Izlaušanās: S4E2: Patriots un -2.1kg

Shalom! Vispār es zinu, ka daudzi no jums blogu gaidīja jau stipri agrāk, teiksim pēc "Patriota", kurā noskrēju ne gluži sūdīgi, bet speķaini un straglīgi (jūs taču zināt, kas ir stragls?) gan. Taču ņemot vērā manu jauno apņemšanos, diez vai būtu lāga jau dienu vai divas pēc sacensībām ierasties ar blogu un lepni paziņot – dāmas un kungi, esmu pazaudējis 362 gramus dzīvsvara : ) Drusciņ ātrāk jau prasījās blogs, tas gan, iemarinēju par kādām divām, trim dienām ilgāk. Bet par visu pēc kārtas.

Šī gada skrējiens "Patriots" man bija jau trešais starts šajās sacensībās. Pirmajā reizē es noskrēju 24km (tas ir diskutabls jautājums, bet mana viedierīce vienmēr ir uzmērījusi tuvāk 24km nekā 23) visumā cienījamās 2:07:35, ko otrajā gadā jaušami uzlaboju – jau 2:00:37. Šogad, ņemot vērā circumstances, zināju, ka pērnā gada rezultātu es nenomedīšu, bet to senāko gan varētu apskriet.  Čujs, ņuhs un poņa diezgan stabili informēja, ka būs līdzīgi kā pirms divi gadi.

Lai gan pēdējos gados biežāk mani var sastapt takās nevis asfalta skrējienos, nebūs melots, ka es joprojām sevi uzskatu par līdzenumu skrējēju, kas mēdz būt labs arī takās, kad ir superformā. Realitātē tas nozīmē, ka ar līdzvērtīgiem skrējējiem es, visticamāk, iegūšu handikapu līdzenumā, bet pakāsīšu to taku pauguros (vai arī labas formas gadījumā, iespējams, iegūto pārsvaru pratīšu noturēt). Patiesībā, esot ļoti labā formā es konkurentus mēdzu grauzt kā sēmenes arī pauguros, bet "Patriots 2018" noteikti nebija šis stāsts.

Jau vairākus gadus man ir interesanta sāncensība ar vienu no maniem koptreniņu biedriem Māri (viņš par to noteikti iesmīnētu, jo, kad gan bija mūsu pēdējais koptreniņš?!). Lielākoties līdzenumu distancēs, kuras ir līdz 30km ātrāks esmu es, bet takās un 30+ skrējienos viņš mani apspēlē kā norvēģu brīnumbērns Magnus Karlsens apspēlēja leģendāro Višiju jeb Višvanatanu Anandu 2013.gada pasaules šaha čempionātā : )

"Patriotā" jau līdzenuma posmā Māris man cilpoja pa priekšu (izņemot to brīdi, kad es šim pačakarēju prātu, apdzinu un kādas 49.2 sekundes pat skrēju pa priekšu), un tas liecināja tikai par vienu – formā, Tu, puskuili neesi. Temps it kā bija pieklājīgs, ik pa laikam kādu apdzinu, bet jutu, ka tas prasa liekus enerģijas resursus jeb vienkāršiem vārdiem runājot – Tu lec drusciņ augstāk par savu pakaļu un drīz pakaļa Tevi piezemēs. Piezemējums pienāca mežā, kur sākās pirmie pauguri. Nu labi, pirmos es vēl pievarēju diezgan ņipri, bet bija skaidrs, ka plīsiens nāks kā piektais gads. Atnāca. Distances vidusdaļa, tātad aptuveni 9.-16.kilometri) bija visumā izaicinoša, tā vairāk bija cīņa ar sevi un saviem augšstilbiem, kas uzvedās diezgan smagnēji (bet ikri, kā zināms, man ņipri).

Savukārt distances noslēdzošajā trešdaļā atguvu ko līdzīgu otrajai elpai. Ja esam precīzi, tad tā sākās aptuveni 2 kilometrus pēc uzkodu / dzirdināšanas punkta, kad acīmredzot sāka iedarboties tēja, kola un graužamais, ko iemetu māgā. Tālāk jau solis bija raits un stabils. Visticamāk, ierakstītos 2016.gada rezultātā, bet neilgi pirms finiša mani piebremzēja pēdējā laikā piefiksētās problēmas ar kāju – proti, parasti pēc 15 kilometriem (ne vienmēr, bet reizēm) sāk sāpēt / dedzināt / tirpt (?) labās kājas vidējo pirkstu trio (iespējams, ieskaitot arī drusciņ pēdu). Apstājoties un drusciņ pavingrinot pirkstus, sāpe uz laiciņu pamūk (ir mēģināts šo triku veikt skrienot – ne sūda, šitā to diskomfortu apjāt nevar). Nē, apavs nav aizsiets par ciešu. Problēmu meklēsim pie speciālistiem.

Faktiskais distancē pavadītais laiks bija ap 2:09:31, tātad savas divas minūtes aiz 2016.gada rezultāta un gan jau cīnoties ar klapatu tās divas minūtes arī zaudēju. Un varbūt pat būtu ātrāks par 2:07:35, jo distances pēdējos 5-7 kilometros ļautiņiem mizoju garām diezgan viegli un pārliecinoši. Bet rezultāts šoreiz nebija svarīgākais. Galvenais izbaudīt procesu (tā parasti saka visi, kuriem tas rezultāts štruntīgs, ha).

Kas attiecas uz pašpasludinātā etiopieša pašreizējo virsuzdevumu jeb -15 kilo, tad sākums bijis daudzsološs. Izrādās, ka pat drusku pamainot ēšanu un tā, divītis aiziet skanēdams. Tieši, tā, man 2.1kilo mīnusā un 12.9 līdz mērķim. Skaidrs, ka katru nedēļu tā nelidos un būs nedēļas, kad stāvēs uz vietas vai nāks klāt. Visticamāk, tās būs nedēļas, kad blogs kaut kur būs pazudis : )  Turpmāk blogi gan jau būs pirmdienās, lai man vieglāk savilkt kopsavilkumus.

P.S. 2016.gada etiopietī pirmajā nedēļā pa pieskari aizgāja 3.0 kilo, tiesa, tur arī bija jaušami dižāks speķis (un pirmajā nedēļā noskrēju krietni mazāk… uz pusi). Bet aizvadītās nedēļas cipari ir:

1. nedēļas kopsavilkums:
noskriets: 50.99
kg mīnusā ned: -2.1
kg mīnusā kopā: -2.1
līdz min mērķim: 12.9

Projekts Etiopietis: S4E1: Renesanse. Izlaušanās.

Shalom! Pirms kādas nedēļas kāds no maniem ilggadējiem skriešanas čomiem, koptreniņu biedriem un vispār lielisks čalis vaicāja, vai tad Projekts Etiopietis vispār ir aktuāls?! Uzkāpu uz svariem… Khm… viegli ieklepojos no redzētā un izdarīju nepārprotamus secinājumus, ka ir aktuāls. Ļoti.  Sveiks, puskuili!

"Etiopieša" pasākuma galvenā problēma bija tāda, ka faktiski sasniedzot "laimīgo zemi" t.i. noteiktu svara kategoriju, svars tā nopietni vairs netika kontrolēts. Tā nu lēkāja kā lieldienu zaķis ap centneru, zem un virs centnera. Pirms sacensībām, ar gudrību un viltu, kā bokseris, drusciņ nometu, pēc sacensībām, kā likums, uzēdu atpakaļ. Vai uzēdu ar uzviju. Jo kā zināms, pēc sacensībām aliņš un šašliks garšo aptuveni 3.14 reižu gardāk nekā pirms tām.

Turklāt šajā rudenī vecais labais joks ar "nu šos liekos kilo es izkratīšu brīvdienu garajā treniņā" vairs neiet krastā, jo es riju. Diezgan bezjēdzīgi, es teiktu. Tātad man vai nu vajag uztura speciālistu Jāni Leiti vai arī kāda smuku daiļavu ar pātagu (nu moš asi nagi arī der), kas uzmana manas gastronomiskās izvirtības. Lai gan man domāt, ka galvenais iemesls, kāpēc man nav trenera un uztura speciālista, ir fakts, ka esmu diezgan liels individuālists un brīvdomātājs, kas grūti pakļaujas dresūrai.

Ja man jautā, kādā sakarā izziņot kaut kādu apņemšanos dienu vai divas pirms valsts svētkiem nevis teiksim slavenajā 1. janvārī, tad jāatzīst, ka gada pirmā diena, kā apņemšanās sākums ir stulbākais, ko cilvēks var izdomāt : ) Apņemies tagad un sāc pildīt tagad. Un vēl arī pakonsultējies pie astrologiem, kad ir superlaiks priekš visādiem huhļi-muhļi : )  Hehe, kā tad…

Kāpēc renesanse? Jo "plikais" etiopietis jau ir bijis un restarts arīdzan. Tagad projekts tāds iesūnojis, es iespeķojis, tātad prasās pēc atdzimšanas. Disciplīna, uzturs, alus un siers arī vēlami. Kāpēc izlaušanās? Jo 2019.gadā es labošu personiskos rekordus ap kuriem siekalojos jau labu laiku. Vēsture liecina, ka mērķu sasniegšana man labāk sokas tad, kad par tiem paziņoju publiski, tāpēc arī palaižu muti un šeku reku:

- (vismaz) mīnus 15 kilo dzīvsvarā  (līdz nākamajam pusmaratonam, tātad pavasarim), kas nozīmē, ka šobrīd uz tablo ir +15.0.
- pusmaratons zem 1:31:56, bet vispār [nameiz un] - zem 1:30:00
- maratons zem 3:30:00,
- 5km zem 20:00 un 10km zem 41:30.
- aliņa izdzeršana 12 sekundēs

Prioritātes šajā listē, protams, ir pirmais, otrais un piektais. 3 un 4 ir tā… pēc situācijas. Nav jau teikts, ka piecīšus un čiriku skriešu. Un maratonu. Šobrīd nav pat plānā, bet… vēsture liecina, ka šim pasākumam parasti piesakos starp Ziemīšiem un Jauno gadu. Un kuram gan negribas novicot maratonu, kurš iekļauts starp pasaulē prestižākajiem jeb saņēmis "Gold Label".  Tā ka..

Un jā, tāpat skaidrs, ka 2019.gadā ir dižprioritāte  "Pārumu pārgājiens"  (S2), ņipri skriet Stirnu buku, "Noskrien ziemu" un drusciņ Skrien LV.

Uzmaniet mani, slavējiet un rājiet, ja nepieciešams, un citējot klasiķi, teksti par tēmu: "sarauj, kuili", "kas par malacīti", "haha, lol, speķotais lašara" un "jū ken dū it" ir pat ļoti rekomendējami.

P.S. Tuvākie starti:
17.11. Skrējiens Patriots (24km)
09.12. Ozolnieku ziemas skrējiens (15km)
16.12. Noskrien ziemu. Priekuļi (~20km)

* S4E1 ir akurāt ceturtās sezonas pirmā epizode (šis pie etiopieša ceturtās sezonas, jo faktiski jau gatavojamies nākamajam gadam). Shalom! 

Projekts Etiopietis: Hei, skrienošais, kur esi paslēpies?

Shalom! Sezona taču nekad nebeidzas, vai ne? Bet, ja godīgi, tad nebeidzas skriešana, sezonai ir savs sākums un gals. Vai galiņš. Vai galiņa imitācija. Manā interpretācijā sezona parasti bijusi ir no marta līdz oktobrim, viss pārējais, proti, novembris, decembris, janvāris un februāris, ir starpsezona.  Tajā arī var skraidīt (skrējiens Patriots, Ozolnieku ziemas skrējiens, Noskrien Ziemu), bet būtībā tā ir gatavošanās nākamajam gadam. Vai tā ir šogad? Laikam nē, esmu ielicis sezonu drusku citos rāmīšos.

Šīs sezonas, kas bija akurāt desmitā, noslēgumā man bija vēl plāns uzcilpot Siguldas pusmaratonu un, iespējams, arī Carnikavas rudens Zibens krosu, kur divus gadus pēc kārtas pierādīju, ka esmu elitārs kuilītis, respektīvi, ātrākais svarā virs 100 kilo. Jā, un pirms gada teicu – pietiks, esmu labākais, jāļauj uzvarēt citiem : ) Un tomēr šajā pavasarī izmēģināju sevi vēl vienā resno skrējienā turpat Carnikavā – piejūras skrējienā, kur sešu kilometru distancē atkal izcēlu zeltu.

Patiesībā ilgāku laiku apsvēru tomēr skriet arī šo Zibens krosu, lai arī tas vairs nav Latvijas čempionāta ietvaros. Sak, ja jau esmu stabilā speķī (iespējams, lielākajā pēdējo divu gadu laikā), tad kāpēc gan ne? Arī tauta, akurāt 64% teica, ka jāskrien. Tomēr acīmredzot dzīvīte, dzīvīte (šūpojos tevī) visu salika savās vietās. Labāk nē, un šeit argumenti:

- uzvarēju un aizstāvēju titulu, tātad sev pierādīju
- bračiņam jātiek trijniekā, tātad – kāda starpība – Janka vai Dzinča
- biju apslimis – negribu skriet uz pusslodzi un riskēt ar ātrākā kuiļa titulu
- publiski biju apņēmies šogad neskriet 

Nu re, četri jaudīgi argumenti. Tieši tāpēc tā saucamais "sezonas finišs" man bija "Iecavas rudens", ko vēlāk argumentēti nokritizēju par organizatorisko līmeni un ķeksīšiem ķeksīšu pēc. Starp citu, tās bija arī manas 100. sacensības skrējēja karjerā. Ņemot vērā, ka starpsezonā plānoju cilpot aktīvāk nekā iepriekš, ar sevi iekšēji laikam būšu vienojies, ka sezona ir kalendārais gads. Tātad, janvārī sākam, decembrī beidzam, lai gan viss ir relatīvs – ja jau skrien visu laiku, tad tīri teorētiski visa dzīve un skriešana tajā ir viena gara, skaista un valdzinoša sezona.

Kopš "Iecavas rudens" esmu paņēmis "radošo pauzi" sacensībās (aizeju ierakumos?), un arī treniņos nereti meklēju motivāciju un iedvesmu. Te viņa atnāk, te aiziet. Uzmetot aci jubilejas sezonai, lai gan visus dižmērķus neesmu sasniedzis, sirdi silda vairākas lietas:
- šogad visos trijos pusmaratonos ievēroju likumu "zem 100 minūtēm". Jā, protams, ciparus prasījās skaistākus, bet ne visu var gribēt
- piedalījos visos "Stirnu buks" posmos, ieskaitot absolūto "to do", respektīvi Piebalgu
- lai gan sezonas gaitā vairākkārt bija stragls, kas saistīts ar veselības jautājumiem (vairāk sezonas ievadā), visā visumā (un galaktikā), skriešanas prieku nepakāsu un pratu pasmaidīt par klapatiņām
- skriet ir brīnišķīgi (arī tad, kad ir "skriešanas krīze", jo kā zināms pēc lejām paļubomu nāk kalni un pēc krīzēm nāk izaugsme un tā tālāk). 

Kas attiecas uz jubilejas sezonu un "radošo pauzi" tajā, tad domājams, ka radoši klusēšu (un būsim godīgi – kačāšu atpakaļ kaut kur pakāsto (iespējams, tās ir tikai manas iedomas) skilu līdz gandrīz Latvijas simtgadei, proti, 17.novembrim, kad plānots piedalīties skrējienā "Patriots". Jau trešo gadu pēc kārtas. Tad arī lūkošu saprast, kāds ir mans skils, jo čomiem pakāst 20 minūtes nav stils : ) Vēl 2018.gada startu listē man iezīmējas arī Ozolnieku ziemas skrējiens (9.decembris) un "Noskrien ziemu" 1. posms Priekuļos (16.decembris). Plānots, ka tieši Priekuļos būs mana debija "zieminiekos" un gan jau es feisītī paspēšu arī Tev vēl atgādināt, ka "Tev noteikti jāskrien NZ Priekuļos, jo tas ir kruta, fenomenāli un ekskluzīva iespēja nolikties uz pakaļas un ar komfortu tikt uz kājām (jo dižā skrējēju cilts Tev noteikti palīdzēs" : ) Ar "Noskrien ziemu" ir gluži kā ar "Stirnu buku" – manā "apdarē" tas ir stāsts par to, ka, kas ilgi nāk tas labi nāk. Lai gan principā NZ man vajadzēja debitēt jau pirms gada. Bet labs nāk ar gaidīšanu.

Šosezon es savus mērķus skaļi neizpaudu, bet varbūt vajadzēja, jo kā zināms, tad manā gadījumā tas veicina motivāciju un apņēmību tos sasniegt. "Projekts Etiopietis" tam ir pierādījums – puika pateica, puika izdarīja. -27kg? Īzī pīzī! Kuilis. Puskuilis. Etiopietis!

"Etiopieša" jauno sezonu izziņošu visticamāk jaunajā gadā. Ir pāris idejas, kā iekustināt savu pakaļu (vai drīzāk iespert pa to) un nodarboties ar pašiedvesmu. Un laikam arī mērķus izpaudīšu skaļi (šī sezona pierādīja, ka mērķus skaļi pasakot ieslēdzas "karmiskā pretestība", kā apgalvo valstī zināmākais astrologs, visticamāk, ir tukša d**šana – man tos neizpaužot, pretestība bija vēl lielāka nekā mazajam Ansītim cīņā ar aizcietējumiem).  Vai "sarakstā" būs arī trešais maratons? Nez, pagaidām saku, ka nē, bet, kā saka krievi, tad "ješčo ņe večer". Kad skrienlatvieši un #EsEsmuStirnuBuks izziņos nākamās sezonas posmus, varēs lēnām arī sākt sazīmēt savu kalendāru. Rimant, jej bogu, gaidu, kur Stirnu buka takas vedīs mūs nākamgad. Shalom! 

Projekts Etiopietis: Sveiks, krampi, vecozēn!

Shalom, fenomenālā skrējēju nācija. Viņsestdien finalizēju   vienu no saviem sezonas "must do", proti, izskrēju visus šīs sezonas Stirnu buka posmus. Sezona bija lieliska, es izbaudīju katru no skrējieniem, par ko sirsnīgs paldies Rimants un viņa komandai – tas, ko jūs darāt un ko esat izveidojuši,  ir kaut kas patiesi fantastisks. Par Stirnu buku runā pat tie, kas to nekad nav skrējuši, jo redz, dzirdējuši, ka ir kāds sacensību seriāls, pēc kura visi ir kaifā. Tie ir nākamie  dalībnieki. Es arī pirms diviem gadiem biju "nākamais dalībnieks", jo buka kalnu karaliene Evija mani mudināja, ka "Tev ir jāskrien Stirnu buku". Domāju – kas tur tāds īpašs? Noskrēju 2016.gadā Beverīnā Zaķi, noķēru mazuma piegaršu un pēc finiša biju kaifā. Tādā, ka pēc tam blogā to vaļsirdīgi nosaucu par "kolektīvo orgasmu, ko sniedz skriešana". Fair enough : )

Taču atgriežoties pie mūsdienām, kā ja teicu, dalība visos šīs sezonas Stirnu buka posmos bija mans "must do". Pērn nācās izlaist vienu posmu čomu būšanas dēļ, jo nošāvu divus zaķus ar vienu šāvienu – apciemoju manu diždraugu Bruno un noskrēju Aizkraukles pusmaratonu, kas vēsturē iegājis kā pirmais 21.0975, kurā esmu kāpis uz pjedestāla (bronza). Šogad jau uzreiz zināju – skriešu visus. Tas ir jāizdara. Kaifs ir jāķer vispārākajā pakāpē. Noķēru. Kaifu. Sāpes. Ciešanas. Krampjus. Spēku izsīkumu. Enerģijas zudumu. Autopilotu. Un pāri visam – yes, baby, skriešanas kolektīvo orgasmu.

Līgatnes Stirnu bukā skaidri zināju, ka skriešu kādu no garākajām distancēm – lūsi vai buku. Tīri  no sirds gribējās lūsi, jo ar to sezonu sāku (un gribēju nobeigt), taču klausot intuīcijai un veselajam saprātam izvēlējos buku, jo nejutos drošs par sportisko kondīciju, kā arī zināju, ka organizatori būs parūpējušies par sasodīti grūtu (bet pasakainu) sezonas "Grand Finale". Izvēle bija pareiza.

Startā diezgan ātri palaidu priekšā vienu no saviem lojālākajiem skriešanas čomiem Māri. Parasti viņš elpo manus putekļus, bet šoreiz kā multenē par "road runner" aiznesās pa priekšu. Domāju – lai jau skrien, noķeršu ap kādu desmito. Ap trešo mani apgāja Iecavas ņiprais ikrs Andis. Uz viņa jautājumu, kā skrienas atbildēju ar fake news jeb "viegli", bet laikam Dieviņam sestdien nebija laba humora izjūta. Sak, es Tev parādīšu "viegli". Parādīja.

Vispār diezgan agri sapratu, ka šī nav mana skrienamā diena – it kā skrējās normāli un nekādu globālu klapatu nebija, bet kaut kas īsti nebija lāgā. Ap desmito kilometru Māri nebiju noķēris. Toties, kad pie dzirdināšanas punkta, kur sadalās buki ar lūšiem (ap 11.-12.) mani apskrēja bijušā dūdiņa, es pie sevis nodomāju: "Pārum, lūk ir Tavs līmenis. Šodien Tevi apskrien viņa, rīt penZonāri un nūjotāji". Par šo pavērsienu šķiet pārsteigts biju gan es, gan viņa. Nē, nu skaidrs, ka visu jau varēja pavērst tā, ka vai nu viņa ir lieliskā formā (par ko prieks) vai es sūdīgā (par ko… haha, saņemies, speķotais lašara) vai (visdrīzāk) – abi kopā.

Lielākie mēsliņi sākās vēlāk. Ap kādu padsmito, kas varēja būt 15., bet īsti neatceros, vēl sev netipiski nozīmējos lieliskā fotovīra Mareka priekšā, pretojoties gravitācijai un paceļot savu speķi pāris centimetrus virs zemes (domāju, ka tas ir vispareizākais apzīmējums, lai gan patiesību sniegs bilde, ko Mareks noknipsēja). Drīz pēc tam, jutu, ka sāk vilkt augšstilbu. It kā neredzams vīriņš (sauksim viņu par Fedoseju) bakstītu to. Sākumā domāju, ka pārpratums, bet ātri sapratu, ka pie manis ieradies krampis, sak, "Hello, Janis, my old friend". Bingo, pirmoreiz kopš 2012.gada Rīgas maratona. Pirmoreiz Stirnu bukā. Par to mums atkal jāiedzer… 

Skaidrs, ka turpinājums bija atkarīgs no krampjiem – kad tie mani ņēma priekšā kā Dītrihs Rozamundi vācu pornofilmā, tad diez ko labi es uz priekšu netika, kad Dīdrihs ar Rozamundi ieturēja pauzi, tad varēju pat drusciņ paskriet. Vai paiet. Vismaz nebija jāstāv dīvainā pozā, atgāžot pakaļu, jātēlo vingrotājs, kas iemaldījies starp stirnu bukiem un tā tālāk. Bet krampji atgriezās vēl un vēl. Un arvien vairāk vietās. Tagad domāju… 2012.gadā Rīgas maratonā krampji mani ņēma pie dziesmas abās kājās un visur no 26. līdz 40.kilometram. Kā es tiku līdz finišam? No kurienes tas spīts un "kaut vai rāpus, bet finišs jāsasniedz". Protams, ka gēni, bet… pēc Līgatnes krampjiem, kas bija tikai vienā kājā un augšstilbā es uz savu 2012.gada ciešanu ceļu Rīgas maratonā skatos ar respektu, cieņu un savā ziņā pat apbrīnu. Tur tiešām jābūt raksturam.

Atgriežoties pie Līgatnes, būsim godīgi – uz daudzo kāpumu fona sprinta etaps bija faktiski īzī pīzī pasākums. Par nelaimi, tajā posmā, lai arī krampji nebija maksimālajā intensitātē, tomēr mani ņēma pie dziesmas, un vienīgais, ko es varēju – soļot vai viegli patipināt. Tas rezultājās ar respektablo 1600.vietu Sprinta etapā. Izcils rezultāts un fantastiska precizitāte : )

Ja neiet, tad neiet līdz galam. Visas distances garumā biju gana uzmanīgs, lai nenorautu uz mutes, tomēr ap kilometru pirms finiša, saskāros ar neizbēgamo un uzmetu diezgan šarmantu kūlenīti. Man pat patika. Nošmulējos. Pirms finiša pieliku soli, jo krampji, lai gan ar mani draiski saspēlējās, it kā būtu gatavi atgriezties, tomēr  pažēloja, ļaujot cienījami ieskriet finišā. Skaitļiem nav nozīmes. Stirnu buks šosezon bija lielisks. Klau, Rimant, kad būs zināms nākamās sezonas kalendārs?

Pēc nedēļas uzskriešu dzimtajā Iecavā, plaši reklamētajā un slavenajā "Iecavas rudenī", kur allaž skrien augsta līmeņa zvaigznes. Piemēram, es un Andis : )  bet tam sekos Siguldas pusmaratons. Pag, es teicu pusmaratons? Vispār pēc Līgatnes nopietnu apsveru nomainīt distanci no 21 uz 10.5, jo gribu turpināt savu "zem 100 minūtēm". Visticamāk, izlemšu pēdējā brīdī, balstoties uz sajūtām treniņos un "Iecavas rudenī". Intriga saglabājas…

Projekts Etiopietis: Valmiera, 7x sotaciņš un alus

Shalom! Aizvadītās nedēļas beigās aizvadīju vienu no sezonas svarīgākajiem startiem, proti, pusmaratonu Valmierā. Kā jau pēdējo gadu pusmaratonos, ambīcijas un ekspektācijas man allažiņ bijušas  lielas. Tā bija arī šoreiz, lai gan par ekspektāciju realizāciju nudien nebija pārliecības.

Atceros, ka pērn es biju diezgan drošs, ka nomedīšu 89 minūtes (1h29) un pērnā Valmiera, kurai nebiju speciāli gatavojies, pārliecību tikai stiprināja (otrais visu laiku labākais rezultāts – 1:34:18). Savukārt šogad pirms Valmieras es nudien nebiju drošs, ka ierakstīšos 100 minūtēs un baisākajās prognozēs figurēja štruntīgāks rezults par debijas pusmaratonu (1:42:51, 2009.).

Debijas pusmaratons, starp citu, bija Valmierā 2009.gadā. Tieši tāpēc Valmiera man vienmēr bijusi īpaša. Valmierā arī pirmoreiz izskrēju zem 100 minūtēm un  divreiz labots personiskais rekords. Šarms, ko izstaro šī Vidzemes pilsēta, ir īpašs. Kopš savas apzinātās skrējēja karjeras sākuma Valmierā neesmu skrējis tikai divreiz – 2013.gadā, jo aizbraucu uz Viļņas pusmaratonu, un 2015.gadā, kad manas ambīcijas sabremzēja savainojums, kas lika ātrāk noslēgt sezonu un vēlāk palaisties speķī, kas 2016.gada vasarā noveda pie "Etiopieša" projekta. Starp citu, pirmais starts "Etiopieša" ietvaros bija tieši… mhm, Valmierā. Speķaini 6.2 kilometri, ha : )

Atgriežoties pie šīgada Valmieras pusmaratona, tad minimālais mērķis bija turpināt "100 minūšu" sēriju, proti, izskriet atkal zem 1h40. Sērija sākās etiopieša projekta ietvaros 2017.gada pavasarī Liepājā un turpinās allažiņ un joprojām. Zīmīgi, ka līdz tam garākā sērija "zem 100 minūtēm" bija… tikai 2x. Bet šī gada Valmiera bija jau septītās sacensības zem simtiņa.

Šī gada samocītā un mistiskā Rīga šo seksīgo sēriju gandrīz pārtrauca, bet par laimi iejozu finišā 11 sekundes pirms 100 minūtēm. Aizvien neesmu ticis gudrs, kā tas nākas, ka distances otrā puse bija 7 minūtes (!) lēnāka par pirmo, jo tā nekad nav bijis. Akcentējot un uzsverot to, ka tā nav bijis pat gados, kad biju reāli sūdīgs. Izņemot klaji štruntīgos pusmaratonus (Ventspils 2013., Liepāja 2013., Jelgava 2014.).

Atzīšos godīgi, ka pirms Valmieras dižākais mērķis bija sasniegt personiskā TOP3 rezultātu, kas savulaik nozīmēja ne lēnāk par 1:35:23. Minimālo mērķi pieminēju jau augstāk. Rezultātā sanāca kaut kas pa vidu. Un esmu pat klaji apmierināts. Sapni par ap 1:35 atmetu jau pirmajā aplī, nākamajos divos (mhm, kopā bija 3) galvenais uzdevums bija ierakstīties sotaciņā, un diezgan ātri es sapratu, ka tas tiks realizēts, lai gan līdz beigām paliku piesardzīgs – sak, nevar jau zināt, kādus jokus var izspēlēt organisms. Neizspēlēja.

Ja skatāmies tīri statistiski, tad pirmais no trim apļiem bija ap 31:42, bet jau otrajā temps tika būtiski pakāsts, nokrītot uz 33:16 (tātad faktiski pusotra minūte). Trīs apļu kontekstā tas teorētiski ir daudz, bet praktiski maz. Pilsētā runā, ka tempa noturēšanā  esmu labi trenēts, un Valmiera to pierādīja. Otrais un trešais aplis bija praktiski identiski (33:16 un 33:18). Paldies baloniem aiz muguras, tie mani pavilka uz priekšu, īpaši pēdējā aplī. Un arī tas, ka Māris bija relatīvi tuvu, jo neies tak viņu palaist garām finiša taisnē, ha! Un vēl – pirmie 10.55 un otrie 10.55 atšķīrās tikai par 1m25m, kas ir laba tendence, jo parasti distances pirmo un otro pusi šķir ap 3 minūtēm. Savukārt visu laiku labākajā pusmaratonā (1:31:56, Sigulda 2012.) otrā puse bija vien par 56 sekundēm lēnāka. Kas attiecas uz pašsajūtu Valmieras pusītē, ja skatās tīri pēc šī gada pusmaratoniem, tā bija labākā kāda šogad bijusi. Un tā ir vēl viena laba ziņa. Pirms Siguldas. 

 Kas līdz Siguldai? Daudz treniņu, Stirnu buka Grand Finale 29.septembrī Līgatnē un Iecavas rudens 6.oktobrī. Un tad… 13.oktobrī diži labs skrējiens Siguldā. Skaitļus neminēsim, tie ir manā galvā : )

P.S. Valmierā pēc finiša bezalkoholiskais aliņš garšoja kā alkoholiskais. Sapņaini aizdomājos… ja tā būtu vienmēr, haha!


Etiopieša 41 pusmaratons:
Sigulda 2012 (13.10): 1:31:56
Valmiera 2017 (17.09): 1:34:18
Sigulda 2017 (07.10.): 1:35:24
Liepāja 2017 (26.03): 1:35:48*
Valmiera 2011 (18.09): 1:35:53
Valmiera 2012 (16.09): 1:36:41
Liepāja 2018 (07.04): 1:37:35
Ventspils 2012 (16.06): 1:37:37
Biķernieki 2013 (28.04): 1:38:01
Valmiera 2018 (16.09.): 1:38:05
Ventspils 2011 (19.06): 1:38:12
Sigulda 2011 (15.10): 1:38:20
Valmiera 2010 (19.09): 1:38:57
Aizkraukle 2017 (27.05.): 1:38:58
Ozolnieki 2010 (23.10): 1:39:40
Rīga 2018 (20.05): 1:39:49
Rīga 2010 (23.05): 1:40:29
Rēzekne 2013 (4.04): 1:40:30
Ozolnieki 2014 (19.10): 1:41:29
Liepāja 2012 (15.07): 1:41:53
Sigulda 2014 (11.10): 1:42:47
Valmiera 2009 (27.09): 1:42:51
Viļņa 2013 (15.09): 1:43:57
Mežaparks 2011 (16.04): 1:44:32
Mežaparks 2010 (27.03): 1:44:40
Biķernieki 2012 (29.04): 1:44:48
Liepāja 2011 (17.07): 1:45:10
Valmiera 2014 (21.09.): 1:45:11
Sigulda 2013 (12.10): 1:45:22
Kuldīga 2013 (10.08): 1:45:33
Rēzekne 2015 (06.04): 1:45:45
Rīga 2014 (19.05): 1:47:22
Ventspils 2014 (15.06): 1:47:55
Kuldīga 2014 (09.08.): 1:47:59
Biķernieki 2014 (29.04): 1:47:59
Ventspils 2015 (21.06): 1:49:57
Rīga 2013 (19.05): 1:50:12
Kuldīga 2010 (07.08.): 1:50:15
Ventspils 2013 (22.06): 1:53:12
Jelgava 2014 (12.07): 1:56:02
Liepāja 2013 (20.07): 2:03:39

* - tautā runā, ka distance bijusi savus 300 metrus īsāka... 

Projekts Etiopietis: Gaiziņ, Tu joko?

Shalom, susuriņi! Pašpasludinātā etiopieša blogs nav bijis labu laiku, kā pilsētā runā. Respektīvi, kopš iepriekšējā Stirnu buka posma. Kas loģiski, jo tā pa nopietnam vasarā pašpasludinātais skrien tikai Stirnu buku. Un skrēja arī Latvijas augstākajā paugurā Gaiziņkalnā. Paldies, Rimant, paldies visa Stirnu buka komanda, šis kārtējo reizi bija diži, vareni un seksīgi. 

Ja godīgi, es biju plānojis Gaiziņā skriet buku (par lūsi rausījos). Vienīgā problēma – pēc nedēļas ir Valmieras pusmaratons, kurā ir lielas ekspektācijas. Viena lieta, ko es plānoju, otra lieta, ko gudri cilvēki saka. Tieši tāpēc izmantoju opciju "zvans draugam", un draugs šajā gadījumā bija tētis, kam tomēr ir mūžizglītība sportā. Viņš pārliecinoši norūca: "Zaķis. Ne vairāk". Klaji gan to neakcentēja, bet lika noprast, ka uz Valmieru jābūt pēc iespējas svaigākam, bet ar diviem pusmaratoniem nedēļas laikā – nu kāds Tu svaigais būsi, jopštudej?

Tētim jāklausa. Paņēmu Zaķi. Skaidrs, ka apzinājos, ka Gaiziņš ir Gaiziņš un skriešu prātīgi. Tā arī sāku. Lai gan pirmais kilometrs parasti ir tāda "izretināšanās spēle", tas nebūt nebija lēnākais kilometrs (info statistiķiem – sestais ātrākais). Kad lēnākie "priekšgājēji" bija apskrieti, ieslēdzu "gāzi grīdā" un trešo kilometru noskrēju kā ātrāko (5:27 – phe, nekas īpašs). Nākamie kilometri bija zigzaga formā – te ātrāks, te lēnāks un tā tālāk. Ak, jā, otrajā kilometrā ieslēdzu "mīksto" viena iemesla dēļ – skrienot lejup no kāda paugura, diezgan jūtami pamežģīju potīti un kilometru mēģināju saprast vai nav "sūdi rallā". Kad sapratu, ka nav, skrēju tālāk no sirds un no rajona, vienlaikus vērīgi čekojot, kur lieku kājas.

Kalnu bija gana un visumā izaicinoši, bet vienalga nešķita tā, ka būtu baigi grūti. Ja nākamgad Stirnu buks lēks Gaiziņkalnā (un man domāt, ka lēks), tad gan būs jāizvēlas vismaz buks vai lūsis. Gribas jau sevi drusciņ pamocīt.

Katrā ziņā Gaiziņkalna Zaķis bija krietni vieglāks nekā Kamparkalna Zaķī. Protams, tad bija karstāks, bet kopējā skrienamsajūta bija labāka, lai es, kā eksperts teiktu, ka drīzāk kājas savu darbu izdarīja, bet organisms tomēr nejutās līdz galam komfortabls. Neko darīt, sacensību dienu tak neizvēlas – kad (stirn)bukmeikeri ieliek, tad skrienam.

Un šajā nedēļas nogalē skrienam Valmierā. Pusmaratonu. Numur 41. Ekspektācijas ir tādas, kādas viņas ir, bet tā kā neesmu politiķis, tad muti nebrūķēšu – lai runā darbi. Shalom!

Šlokenbeka, Šlokenbuks un lidojuma režīms

Shalom, brāļi un māsas, draugi un biedri, lojālie sekotāji un dižā skrējēju nācija. Sestdien atkal skrēju Stirnu bukā, atkal bija forši un actiņas jau mirdz pēc dalības nākamajos posmos, kas tuvākā pusotra mēneša ietvaros notiks Gaiziņkalnā un Līgatnē. Bet par visu pēc kārtas, jo galu galā aktuālā tēma šobrīd ir Šlokenbuks.

Man vēl svaigā atmiņā pērnā gada Šlokenbekas Stirnu buks, kur lūša distancē pamanījos divreiz noraut uz mutes, atdauzīt ribas un finišā ieklunkurēt kā sērīgais Vasīlijs. Psiholoģiski tas bija radījis manī iespaidu, ka šis posms  ir diži grūts (jo pērn sasisto ribiņu dēļ sanāca druciņ pamocīties), lai gan patiesība un sestdiena parādīja, ka Šlokenbuks nav tik baiss kā viņu mālē. Šoreiz, visticamāk, jau pieminētā psiholoģiskā faktora dēļ izvēlējos buka distanci (23km), lai gan pēc sajūtām finišā varēja startēt arī lūsī – drusciņ vairāk sagurtu, kādas 40 minūtes vēlāk finišētu, bet tie jau tādi sīkumi vien ir.

Sens tik sens bija tas laiks un stāsts, kad mēs, trīs ņipri skrējēji – Jānis, Andis un Māris – bukā jozām vienu un to pašu distanci. Ja atmiņa neviļ, tad pēdējo reizi tas bija 2017.gada 29.jūlijā pasakainajā Pokaiņu mežā. Toreiz finišējām drusku vairāk kā desmit minūšu robežās, veiklāko soli nodemonstrējot Andim. Šoreiz man galvenais bija nepakāst viņam 20 minūtes, kā tas gadījās Kamparkalna Stirnu buka niecīgajā Zaķa distancē (un visas gudrās atrunas par to, ka gatavojos pārgājienam, taupīju spēkus un tā tālāk šoreiz nevarēja izmantot, ha). 

Pāris pirmos kilometrus skrējām kopā ar Māri, kamēr Andis, kā ierasts, maskējās kaut kur aizmugurē. Jutos labi, tāpēc vienubrīd no Māra notinos, bet pēc brīža viņš atkal bija klāt. Līdz sprinta etapam, kas bija kādā septītajā kilometrā, atkal pamuku (lai gan redzeslokā viņš bija teju visu laiku). Principā arī sprinta kalnā uzskrēju tīri tā neko, bet kādus 30-40 metrus  pirms sprinta etapa finiša pamanīju, ka kā zibens zellis man garām panesies Andis. Ak, šis viltīgais taktiķis : )  Varēja noprast, ka jauneklis ir tīri labā formā un manos plānos neietilpa par katru cenu dzīties pakaļ. Tikmēr Māris kaut kur bija pazudis. Vēlāk izrādījās, ka viņam ar 23 kilometriem izrādījās par maz – nolēma apmaldīties un pieķert trīnīti klāt. Tātad viņam sanāca buklūsis!

Trase pati par sevi bija tīri forša (nu kā jau vienmēr, izņemot gadījumus, kad trase ir pasakaina (Korneti, Piebalga)) - ja neņem vērā pāris dižus kalnu kāpumus, vairāk vai mazāk puslīdz īzī pīzī pasākums. Kas vēlreiz apliecina, ka iepriekšējā gadā man lielāko daļu "ai, cik grūti" sajūtu radīja sasistās ribas nevis pati distance. Vai arī es pamazām sāku uzņemt formu rudens pusmaratoniem.

Lai gan šogad nebiju plānojis raut uz mutes, kaut kur ap 18.-19.kilometru (precīzi gan neatceros), tomēr ieslēdzu lidojuma režīmu. Kājiņas jau bija sagurušas, pārāk augstu viņas necilāju un tādā gadījumā zaudējot koncentrēšanos kaut uz brīdi, var nepamanīt kādu viltīgi paslēpušos saknīti un aizķerties. Tā arī man sanāca – aizķēros un eleganti nolikos uz sāniņa. Tā mīksti un pufīgi. Vai nu zeme mīksta vai es speķītī  palaidies : ) Svara vērotāji gan pēdējo variantu neapstiprina – ziņo, ka speķītis sāk zustin zusti. Pēdējais kilometrs  man izrādās bija visveiklākais, kas apliecina faktu, ka enerģijas rezerves vēl bija gana (varbūt tiešām vajadzēja lūsi?). Finišs 2:24:51 jeb aptuveni tā kā es biju plānojis optimistiskajā variantā (līdz 2h30).

Šis man jau bija 12 stirnu buka posms, un, interesanti, ka distances esmu draudzīgi sadalījis – bijuši gan 4 lūši, gan 4 stirnu buki, gan 4 zaķi. Zaķiem gan parasti bijis kāds racionāls izskaidrojums – piemēram, debijas reizē 2016.gadā vairāk nejaudāju ņemt, pērn Līgatnē Zaķi izvēlējos, jo tas bija pēc traumatiskās Šlokenbekas un baidījos pirms svarīgā Siguldas pusmaratona vēlreiz noraut uz mutes vai sevi samocīt, šopavasar Ogrē zaķojos tā iemesla dēļ, ka organisma niķu dēļ nācās nomest apgriezienus, bet Kamparkalnā – piesardzības nolūkos, jo posms bija vien pāris dienas pirms pārgājiena Iecava – Mauragi. Tīri pēc aicinājuma es esmu diezgan stabils buks vai pat lūsis. Šogad lūsēns skriets tikai reizi (pērn – 3), bet gribētos vēl vismaz vienreiz. Iespējams, sezonas "Grand Finale" posmā Līgatnē.

Tikmēr nākamais starts, pēc visa spriežot, būs 8.septembrī Gaiziņkalna Stirnu bukā, kam pēc nedēļas sekos Valmieras pusmaratons. Vai starp Valmieru un Līgatni, kas septembra beigās, būs arī vēl kāds skrējiens septembra trešajā nedēļā – par to ekspertu panelis vēl diskutē. Lai jau padiskutē, es tikmēr uzkačāšu skilu rudens varoņdarbiem. Shalom!

Apputējušie pieraksti: lēnāk skriesi, tālāk tiksi

Shalom, brāļi un māsas, skrējēji un skrējēju atbalstītāji, pārgājienu cienītāji un visi pārējie prātīgie ļaudis. Raugi, etiopieša blogs nav bijis jau vairāk nekā mēnesi, varētu padomāt, kur tad pašpasludinātais noziedējis, bet viss ir loģiski – pirmkārt, gatavojas pārgājienam Iecava – Mauragi…

(…un te mēs ieliekam pieturzīmi, jo patiesībā – pirms pārgājiena šis blogs jau bija uzrakstīts, bet aizmārša aizmirsa to nopublicēt : ) Tātad pirmais blogs nepilnu divu mēnešu laikā un gandrīz trīs nedēļas pēc sacensībām. Bet nu tā kā tūlīt nākamais buks, tad izvelkam apputējušos pierakstus un lasām…)

 Kad runa ir par Stirnu buku, tad skaidrs, ka izvēle ir tikai viena un tā ir JĀ! Tiesa, balstoties uz intuīcijas sūtītiem signāliem Kamparkalnā tika nolemts skriet (un iet) vien Zaķa distanci (kas akurāt bija ap 11.7 km) un labi, ka tā – karstu laiku principā nepanesu (it sevišķi, ja uzkrauts uz pleciem), lai arī dēvēju sevi par kaut kādu tur etiopieti, ha!

Kamparkalnā  pa lielam (vai pa mazam?) bija pāris svarīgi mērķi – izbaudīt skrējienu, nepārkarst un nesačakarēt, teiksim, potīti. Pirms Iecava – Mauragi šitādi joki nebūtu labi. Kājas atstāju elitārā kvalitātē, karsts bija pēc vella, bet ar to skrējiena baudīšanu… nu tā, sāksim visu no sākuma. 

Jau vairākkārt esmu minējis, ka svarīgs faktors ir pašsajūta sacensību rītā. Sestdien pamodos laicīgāk par laicīgu, uzliku motivējošu mūziku, ieturēju minimālas un ierastas brokastis un tad radās sajūta – piķis un zēvele, vecie joki ir atpakaļ ciemā! Ar vecajiem jokiem šeit tiek domāta tā organisma performance, kas Tērvetes Stirnu bukā  man atslēdza enerģijas padevi. Jau biju aizmirsis par tām klapatām un te pēkšņi: "Surprise, surprise!" Lai gan, kā parādīja vēlākā situācija, tik traki nebija, kaut kā man izdevās ar organismu sarunāt, lai klaji tos vecos jokus nespēlē.

Tas, ka šis nebūs nekāds ātrais Stirnu buka Zaķis (kā piemēram, Ogrē), bija skaidrs jau uzreiz – karstums kā uz pannas, cepot kotletītes, starts kalnā, vēl bariņš kalnu un šauru meža taciņu, kas limitē apdzīšanas iespējas (var jau, bet enerģiju sper ne pa jokam) un tā tālāk. Tāpēc visumā normāli uzbliezu pirmajā kalnā, iespēju robežās centos izpausties arī sprinta etapā (kas šoreiz jau otrajā kilometrā), bet tālāk skatījos pēc situācijas. Un situācija bija apmēram tāda – meža takās biju diezgan štruntīgs (arī apavu izvēles dēļ – izdomāju paķert svaigos, tā vietā, lai skrietu ar veciem un nojātiem, bet pie kājām tik ļoti pieradušiem), pļavās mani par kotleti mēģināja pārvērst saule, bet tiekot uz grants ceļiem (nu, cik tad viņu tur bija) vai kāda ne pārāk nelīdzena seguma, jutos kā zivs ūdenī. Un, protams, kilometru pirms finiša arī – saožot finišu, allaž manī pamostas cīnītājs Fedosejs, kurš saka: "Puis, pusdistanci muļķi laidi, nu ir laiks – ej, parādi, cik smuki tu skrien un apdzen tautiešus". Jā, distancē es nekautrējos pastaigāties, izbaudīt dabu (cik forša atruna neskriešanai, vai ne?), galvenais – nepārmocīt sevi pirms pārgājiena. Kā saka – lēnāk skriesi, tālāk tiksi… Un jātiek ir no Iecavas līdz Mauragiem : )

Kamparkalna Stirnu buka Zaķītis visu savu nesteidzību arī attaisnoja – lēnākais zaķskrējiens ar tempu 7:27km/min. Salīdzinājumam – Ogres zilajos kalnos šopavasar bija 5:21, debijas Stirnu buka Zaķī 2016.gada nogalē – 5:32. Kaut cik ar Kamparkalnu lēnuma ziņā var konkurēt vien pērnā gada Līgatne, kur arī laikam biju ieslēdzis atpūtas režīmu – 7:17min/km.

Bet jau šajā nedēļas nogalē nākamais Stirnu buka posms, šoreiz Milzkalnē, kur šoreiz balstoties uz sev vien zināmiem apsvērumiem izvēlējos buku. Ieslēgsim jaudu un skriesim ar baudu.

P.S. Kas attiecas uz pārgājienu Iecava – Mauragi, tad par to, kā jau jūs zināt varēja lasīt Facebook lapā @ParumuPargajiens, kā arī viss tika saspamots manā laika joslā. Bet, ja īsumā vēlreiz – bija kolosāli! 

Projekts Etiopietis: Jānis, Jānītis. Mūžīgais progress

Shalom, Jāņu bērni! Kā pavadīta Līgo nakts un Jāņu diena? Cerams, ka bija lustīgi, papardes ziedus atradāt un lecot pāri ugunskuram pēcpusi, zvēriņus vai zvanus neapsvilinājāt. Man savukārt ir kāda tradīcija, kas notiek vēl pirms visām lustēm. Jā, tieši tā – tas, protams, ir skrējiens "Jānis un Jānītis", kas 23.jūnijā Cēsīs norisinājās jau 30. reizi.

Man šis bija piektais piegājiens uzskriet "Jānīti". Ja neņem vērā 2009.gada Rīgas maratona piecīti, kuram pēc būtības nebiju gatavojies, tad faktiski tieši tā paša gada "Jānis un Jānītis" bija pirmās sacensības kopš sāku neatlaidīgi skriet. Jumts aizbrauca īsi pēc Rīgas, kad sāku skriet, ja ne gluži katru dienu, tad diezgan regulāri un uz devītā gada "Jānīti" jau ierados tīri labi patrenējies. Protams, var diskutēt, cik "tīri labi" ir knaps mēnesis treniņu, kad Tu joprojām esi stabilā kuilī, lai arī daudz cukurpaku jau nometis. Lai vai kā, toreiz es to startu novērtēju kā "skarbu", bet līdz finišam, spītējot grūtībām, visumā veiksmīgi aizklunkurēju. Toreiz mans rezultāts 12 km distancē bija 1:22:44 jeb gandrīz 7 minūtes uz kilīti.

Kopš tās reizes Cēsu "Jānītī" esmu skrējis vēl četras reizes un ar katru reizi izdevies savu ciparu uzlabot. Nu jā, protams, kaut kur pa vidu starp 2009. un 2017.gadu tika likvidēts viens brangs kalns, bet kā teiktu žanra klasiķi – pajāt, vēsture tāpat to neatcerēsies. Gadu vēlāk es jau noskrēju pa 1:07:30, vēl pēc diviem gadiem sasniedzu 1:04:20, bet tam sekoja piecu gadu pauze, kurā arī radās daļēja trases ainavas restrukturizācija, taču vai un kā tas ietekmēja trases augstuma metrus – nav ne jausmas. Varbūt arī nekā. Jebkurā gadījumā progress būtu turpinājies jebkurā gadījumā, that's for sure.

Pēc piecu gadu pauzes, kas saistīta ar dažādiem objektīviem un subjektīviem faktoriem, Cēsu "Jānītī" atgriezos pērn, kad skaidrs, ka atkal bija doma uzlabot rezultātu. Klusībā cerēju ierakstīties stundā, jo pēc noklusējuma it kā biju labā formā, lai gan biju ieslēdzis stabili čiliņa režīmu pēc Rīgas maratona. Ierakstījos stabili stundā jeb 58:05. Patīkami.

Šogad jau atkal, protams, gribējās pārsist iepriekšējo rezultātu, bet skaidrības par to nebija – pēc viena visumā cūcīga pusmaratona Rīgā atkal biju ieslēdzis "stabila baudītāja" režīmu, kas nozīmēja, ka ne es pieturos pie kāda konkrēta ēšanas režīma, kas parasti pirms sacensībām ir kā likts, ne es īpašu nozīmi piešķīru alko lietošanas paradumiem. Nē, nu skaidrs, ka alus vannā es nepeldējos, bet, ja radās iespēja ieraut aliņu, tad to garām nelaidu. Parasti pirms sacensībām man ir sausais likums vismaz nedēļu... Un jā, kas attiecas uz uzturu, zinātniski pierādīts tas nav, bet iespējams, ka uz "Jānīti" es biju palaidies speķī. Tas tīri pēc sajūtām. Lai gan dažādi viedokļu līderi man saka, ka es esot notievējis un ģīmī es esmu škrebla (t.i. ļoti kalsns personāžs). Jā, ģīmī un rociņās varbūt, bet visā visumā un pēc ĶMI – ne sūda! : ) Un sajūtas jau diez vai melo – tātad, visticamāk, es tiešām biju / esmu palaidies speķī.

Speķa faktors un vēl dažas nianses neļāva skaidri sapņot par iepriekšējā gada rezultāta uzlabošanu, tāpēc es pie sevis nospriedu – būs vai nebūs PB Cēsu Jančukā, tāpat būšu apmierināts ar skrējienu zem stundas. Distances gaitā mani piemeklēja dažādas klapatas – ap 3.-4. kilometru šķita, ka vēders ne pa jokam pieteiks dumpi, bet ap astoto šķita, ka motors sacelsies pret pastāvošo kārtību (kaut kur uzpeldēja atmiņas un sajūtas par 2017.gada Rīgas maratonu, kur man šī iemesla dēļ nācās sevi sabremzēt, pāriet soļos un sad*rst dižu rezultātu). Par laimi, gan vēders, gan motorlaiva dumpi tomēr neuzsāka. Vai nu tāpēc, ka es pamainīju elpošanu vai nu tāpēc, ka es centos ar viņiem sarunāt – sak, nu ne jau jums tagad te jādemonstrē sava varenība, ka jūs esat mana rezultāta noteicēji. Dīls sanāca, bet pēdējos divos kilometros es vairs neskatījos pulsometrā, lai sevi lieki nekacinātu. Vienkārši skrēju cik jaudas, lai gan bija grūti. Jā, ļoti. Bet vai vispār ir iespējami diži rezultāti ar vieglumu? Man nāk prātā tikai viens gadījums... aizvien leģendārais Siguldas pusmaratons ar aizvien manu stabili labāko rezultātu – 1:31:56.

Cēsu "Jānītī" finišu sasniedzu pēc 57:24, kas atkal bija imprūvments, šoreiz par 41 sekundi. Patīkami un gandarījums. Īpaši tāpēc, ka nekā baigi tam negatavojos, īpaši tāpēc, ka apskrēju arī personāžus, kuriem parasti nedaudz palieku aiz muguras. Sīkums, bet patīkami. Tātad ar plānveidīgu treniņdarbu, uztura plānu un tā tālāk, es noteikti varu ātrāk. Skaidrs tak! Un uz to es arī tiekšos. Rudenī, you know.  Jāpiebilst, ka Cēsīs tiku arī pie medus - nospīdēja loterijā, bet Jāņu vainags - tas jau kā vienmēr Jankām un Līgučiem : ) 

Jūlijs gan visticamāk būs tāds rāmais mēnesis. Varbūt, bet tikai varbūt uzskriešu Jelgavā 10.5 kilo (kā zināms, vasarā principiāli pusmaratonus neskrienu), bet jūlija beigās (28.07.) izbaudīšu Talsu pusi ar kārtējo Stirnu buku (nu ja, vai nu lūsīti vai nu buciņu), kas būs iesildīšanās pārgājienam "Iecava – Mauragi. 160 km".

Pašpasludinātā etiopieša rezultāti skrējienā "Jānis, Jānītis"
2009. - 1:22:20
2010. - 1:07:30
2012. - 1:04:20
2017. - 58:05
2018. - 57:24

Projekts Etiopietis: dižais pārgājiens un statistika

Shalom! Aizvadītajā piektdienā jūs noteikti piefiksējāt (ja ne, tad laipni lūdzu - piefiksēsiet tagad), ka feisītī izziņoju šīs vasaras karstāko mērķi - pārgājienu no dzimtās Iecavas līdz sava tēva dzimtajām mājām Jaunpiebalgas novada Jēcos, kas sastāda aptuveni 160 kilometrus. Pirms diviem gadiem, kā zināms, es izmetu 50 km garu līkumu no Rīgas (Juglas) līdz Iecavai un jau drīz pēc tam man prātā iešāvās nākamie divi pārgājieni un to maršruti. Šis ir viens no tiem, kas manu prātu ļoti aktīvi tirdīja vismaz pēdējo gadu. Tagad laikam "zvaigznes ir apgūlušās" tieši tā, lai varētu realizēt šo ieceri. Jūs jautāsiet - bet pag, pag, pašpasludinātais, kāds tad ir tas trešais pārgājiens? Kuš, visam savs laiks, pēc otrā varēs domāt arī par trešo : )

Provizoriskie pārgājiena Iecava - Mauragi datumi ir 30.07. - 02.08., respektīvi, kopā ar brāli plānojam distanci veikt četrās dienās, katrā nostaigājot ap 40 kilometriem. Šis nav ātrsoļošanas festivāls, tāpat jau šur tur piestāsim, šo to sabildēsim vai uzfilmēsim un tā tālāk tā, ka nav jau tā, ka mauksim vienmērīgā tempā no zvana līdz zvanam. Tāpat kādā dienā varam nostaigāt vairāk vai mazāk, kas var koriģēt potenciālo finiša laiku.

Un jā, protams, ka es pārgājiena laikā plānoju arī skriet. Visticamāk ne vairāk par 5-7 kilometriem, bet kas lai to zina, ja nu uznāk kāds dullums. Un nē, es nemukšu prom no brāļa, visticamāk tikai drusciņ paskriešu uz priekšu un drusciņ atpakaļ. Kāds droši vien vaicās - kāda ponija pēc pārgājiena laikā vēl arī ir jāskrien? Viss vienkārši - pieradums, susuriņi!

Ja jau runājam par skriešanu, tad feisītī pēc svētdienas koptreniņa ar Andi teicos, ka izpētīšu, cik daudz koptreniņu man šogad bijis un kas ir ranga līderi. Kā jau es tiku apgalvojis, tad jā, patiesi, līderis ar sešiem koptreniņiem ir Andis, bet līderpozīciju viņš ieguvis tikai aizvadītajās brīvdienās, jo līdz tam bijis uz vienas līnijas ar leģendāro baskāji vārdā Magnus (4). Viņam pakausī elpo Māris (3) un Jānis (3), bet daiļo dzimumu rangā lepni un cienīgi pārstāv Alise (1). Ja agrāk es biju izteikts "skrējējs vienītī", tad pēdējos gados sākusi iezīmēties tendence arvien vairāk skriet koptreniņos. Izskaidrojums? Vieglāk izvilkt sevi laukā uz garo skrējienu, kompānijā kilometri krājas vieglāk un vispār koptreniņi ir foršs laika pavadīšanas laiks, jo var pārspriest jaunākās aktualitātes. Parasti gan aktualitātes ir par vienu un to pašu tēmu - skriešanu : )

Un, protams, šajā nedēļas nogalē plānoju uzskriet "Jānis, Jānītis" Cēsīs, lai pēc tam var lakt alu savai vārda dienai par godu. Lai gan pilsētā baumo, ka alus neesot veselīgs.. Tas mani biedē, zinot, cik gards ir bairītis. Vai tas mani atturēs no tā? Nu tak, jūs ko? Miestiņam būt!

Projekts Etiopietis: 10. Stirnu buks, Piebalga, dižkaifs un šaloms!

Shalom, brāļi un māsas, lielā, varenā un dižā skrējēju cilts, kā arī neskaitāmie un slepenie pašpasludinātā fani un bloga lasītāji (laiku (nu tipa, I mean "like") laikmetā var rasties iespaids, ka Tevi lasa tikai tie, kas nospiež "laiciņu", bet tā vis' gluži nav – lasa arī tie, kas izlasi, nenospiež neko un iesmīn bārdā vai koķeti pasmaida). Dižais kaifs pār zemi ir vēlies un Piebalgas Stirnu buks aizvadīts.

Tēva dzimtajā pusē, bet, ja esam precīzi, tad Jēcos, bet, ja esam vēl precīzāki, tad Mauragos, cenšos būt vismaz reizi gadā. Kādreiz tur, šķiet, ka desmit vai vairāk nekā desmit gadus pēc kārtas svinēju savu vārda dienu, jo apbūra tās puses svinēšanas tradīcijas – līgošana, ejot no mājas uz māju, viesmīlīgi namatēvi un namamātes un tā tālāk. Šai tradīcijai iznīkstot (diemžēl, bet skumjš fakts), biežāk Piebalgas pusē parādos uz kapusvētkiem –  (lai cik īpatnējs šis vārdu savienojums neliktos), tāda gaiša un sirsnīga aizgājēju godināšana, savā ziņā tāds kā (mini) radu salidojums. Šogad lielisks iemesls, lai apmeklētu Piebalgu, bija Stirnu buks. Par to paldies visai Stirnu buka komandai ar tās garīgo un svarīgo līderi Rimantu priekšgalā.

Par mana organisma specifisko darbību esmu rakstījis savos iepriekšējos blogos, un tieši balstoties uz to, lēmu, kādu distanci skriet Piebalgā. Gribēju skriet kādu no garākajām distancēm – buku (23km) vai lūsi (29km), īsākas distances īsti neapsvēru, lai vai tur kas. Iekšējā balss teica, lai ņemu buciņu un izbaudu Piebalgas paugurus un pakalnus. Tērvetē es iekšējai balsij nepaklausīju un ar ko tas beidzās, mēs zinām. Jā, gribēju skriet lūsi, jo tā tomēr ir Piebalga, bet ieklausījos saprāta balsī. Izskatās, ka pareiza izvēle.

Piebalgas Stirnu buka trase nebija tik daudz grūta, cik tehniski specifiska . Aptuveni zināju, ko no tēva dzimtās puses var sagaidīt, zināju, ka gana nāksies skriet gan augšup, gan lejup, jo tāda tā Piebalga ir. Fascinējoša. Bet Stirnu buks man piespēlēja negaidītu bonusiņu ar gotiņu izbradātām pļavām, daudz mazām un viltīgām bedrītēm, nelīdzenu segumu, kur nācās nokārtot eksāmenu s par tēmu "kā nenoraut uz mutes" un "kā neizmežģīt potītes". Tā kā tā nav matemātika, tad itin veiksmīgi nokārtoju.

Ja godīgi, tad, ja skatāmies tīri pēc pašsajūtas un organisma darbības, tad laikam Piebalgas Stirnu buks no šīs sezonas startiem bija viskomfortablākais (aha, no visiem septiņiem). Kas kolosāli, jo vēl pusstundu pirms starta par to nudien nebija pārliecības. Bet distancē mans organisms man neradīja itin nekādas klapatas neradīja un funkcionēja augstvērtīgā kvalitātē. Iespējams, ka tas vienkārši bija: a) strikta pieturēšanās pie drapītēm, ko ieteikuši un izrakstījuši medicīnas speciālisti; b) Piebalgas faktors; c) Piebalgas svētvietu faktors; d) uzturs 

Pirmie desmit kilometri bija viegli un baudpilni. Izteikti forši. Pēc tam, acīmredzot govju izdangāto taku un specifiskās virsmas dēļ, kad kājas gāja krustu šķērsu, uzberzu tulznas uz… pēdām (mhm, tur kur laikam tulznu nekad nav bijis) un sapratu – well, yes, distances otrā puse būs izaicinājums. Faktiski tā arī bija, lai gan īstais stragls, kā teiktu Ozols, bija tikai pēdējos piecos kilometros. Finišā pēc sava laikrāža iejozu ap 2:15:45, lai gan pirms starta, šaurās aprindās teicu, ka gan jau kaut kas ap 2:30 un uz augšu būs. Tai pat laikā, zinātniski pētījumi liecina, ka, ja nebūtu tulznu (kas mani tuvāk finišam tomēr jūtami sabremzēja), visticamāk, es būtu savas 10-11 minūtes ātrāks, kas savukārt nozīmētu, ka es būtu TOP100. Vārdu sakot, pa lielam, mans skils šobrīd ir visumā respektabls (lai gan reāli to varēs pārbaudīt 23.jūnijā, kad skrējienā "Jānis, Jānītis" man būs iespēja pārsist iepriekšējā gada rezultātu).

 Bet lai vai kā – Piebalgas Stirnu buks – neskatoties uz tulznām un tā tālāk, bija bauda no pirmā līdz pēdējam metram. Faktiski tas bija enerģētiskais atomsprādziens, kas sākās jau tad, kad es uzzināju, ka Stirnu buks būs Piebalgā, kulmināciju sasniedza sacensību laikā, un turpinās joprojām. Stirnu buka vēsturē dižkaifu, kas sasniegtu kaut 70-75% no šī dižkaifa, atceros  vien Kornetu Stirnu bukā (what a surprise – arī Vidzeme), iespējams, daļēji arī Beverīnā (iespējams tāpēc, ka debija un… ha, arī Vidzeme) un Pokaiņos. Un šeit jāpiebilst, ka tas viss ir ņemot vērā faktu, ka ikviens Stirnu buka posms ir kaifīgs.

Starp citu, Stirnu bukā debitēja arī mans brālis Dzintars, zināms arī kā Dzinča, kurš skrēja Zaķa distanci (ap 12km). Gods kam gods, izskrēja, izbaudīja un gandrīz uzvarēja. Nu labi, savā svara kategorijā, visticamāk, stabili izcēla : ) Respekts arī mūsu šoferim Arčijam, kurš Stirnu buka distancē iekļuva TOP50. Diemžēl fortūna nebija mūsu pusē un lielos laimestus loterijā mēs neizcēlām. Nekas, noteikti, ka mūsu lielā diena būs Kamparkalnā, Šlokenbekā, Gaiziņkalnā vai Līgatnē. Thats for sure! Jā, un pēc tam mēs ar bračku, protams, pārcēlāmies uz Mauragiem vēl uz dieniņu izbaudīt šo harmonisko un skaisto vietu. Brīnišķīga vieta, kur smelties enerģiju (un ieraut aukstu aliņu Gaujas krastā).

Starp citu, šis bija mans 10. Stirnu buka posms, tātad jubileja. Zīmīgi, ka tieši Piebalgā. Vēl viena zīmīga lieta ir tas, ka Latvijas simtgadē notiks mans 100. skrējiens manā 10 gadus ilgajā skrējēja karjerā. Tas kaut kad rudenī. Seksīgi jau būtu, protams, novembrī, taču drīzāk tas būs septembris. Vismaz pēc pašreizējā plāna.

Nākamā pietura: 23.jūnijs "Jānis, Jānītis" Cēsīs. 

Projekts Etiopietis: viltus pretinieks un uzvara 100+

Shalom! Pēc katra no resno skrējieniem (proti, tie, kur svara kategorija ir virs 100 kilo, un, kur patiesībā reti kurš ir resns – nu visumā tādi mīlīgi pelmenīši, nekas vairāk) esmu apgalvojis – ar šo dalību 100+ beidzu un turpmāk pārslēgšos advancētā etiopietī (stabili zem 100).  Taču vismaz pagaidām izmantoju to, ka esmu drusku virs centnera un šādas uzvaras baro manu ego. Bon apetit!

Tiesa, jāatzīst, ka līdz šim biju izteicies, ka vairs (it kā) nestartēšu Latvijas čempionātā krosā, t.i. Rudens Zibens skrējienā, kas notiek rudenī un ir 2km distance pa meža takām ar vairākiem sūriem kāpumiem. Carnikava mīl resnos, respektīvi, pavasarī ir arī piejūras skrējiens, kurā distance ir 3x garāka (oficiāli – 6.5, bet realitātē – 5.8), kur nebiju skrējis, taču gribēju uzskriet, neatkarīgi vai būšu puskuilī vai etiopietī. Mazliet apdomājos un secināju – nu ja jau reiz ir centners un vēl pāris cukurpakas, kāpēc gan neuzskriet supersmagajā svarā, kā to nodēvējuši organizatori.

Zināju, ka nestartēs mans galvenais domubiedrs (par konkurentu mīļo brāli nepiedien saukt)  Dzintars, bet pārējos konkurentus sazīmēju. Mazliet bažīgu mani darīja kāds kungs, kurš pēc līdzšinējiem karjeras rezultātiem bija manā līmenī un faktiski pat labāks (lai arī teju divas desmitgades pieredzējušāks).

Distances sākumā vadījos pēc pašsajūtas, tai pat laikā paturot redzeslokā potenciālos konkurentus. Kājas bija tādas dīvainas, augšstilbi kaut ko jokoja, bet ātri vien sapratu, ka vai nu tas ir siltā laika vai pirms starta stresiņa ietekmē (jap, šoreiz savā apziņā biju ieslēdzis spriedzīti, jo es tak es esmu sevi pozicionējis kā smagsvaru MVP). Pēc pirmā kilometra biju arī panācis arī to pašu kungu, kas "darīja mani bažīgu" un iesēdos astē, kur jutos diezgan komfortabli. It kā varēju arī apdzīt uzreiz, bet balstoties uz insaideru info, iepauzēju, iespējams, uz puskilometru, iespējams līdz pat veselam kilo. Taču vienā brīdī sapratu, ka tas mani bremzē un nolēmu "doties uz pludmali" pirmais. Tāpat jau būtu tur nonācis, bet tomēr labāk ātrāk nekā vēlāk. Pludmales posms bija viskaitinošākais, lēnākais, bremzējošākais, smilšainākais (jā, arī apavos saskrēja, bet sekas sajutu vēlāk), taču, protams, ka bija arī savi bonusi – skaistas sievietes peldkostīmos : ) Tāpēc no vienas puses – tas posms bija grūts, no otras, kas par baudāmu ainavu.

Kaut kur  ceturtā kilometra sākumā, kad biju izbridis visas pludmales smiltis un saticis "bonusiņu", apdzinu vēl vienu čali. Apdzinu, taču neaizmuku, jo gods kam gods, turēja līdzi. Elsoja kā traks, pūta un elsa, bet turējās aiz muguras. Pirmspēdējā kilometra beigās pie dzirdināšanas punkta aprunājāmies un secinājām, ka skrienam vienu un to pašu distanci, taču dažādās grupās. Viņš atzinās, ka es esmu viņu pavilcis uz priekšu, uz ko es atbildēju ar tādu pašu pieklājību – sak, ja kāds Tev neatlaidīgi elso aiz muguras, gribas tomēr noturēties priekšā. Pa ceļam uz finišu  izlēmām, ka nav, ko tēlot "falšos sprinterus" – skriesim līdz finišam kopā. Tā arī bija – raitā solī iejozām finišā, pateicāmies par konkurenci un palīdzību. #ThisIswhyWeRun

Finišs – 27:30. It kā jau labi, lai gan varēja noteikti arī labāk, piemēram, ja nebūtu aizrāvies ar taktiskām shēmām, droši vien savu pusminūti nomestu. Varbūt vēl kaut kur varēja nomest. Taču, ja skatās no otras puses – sūds par rezultātu, to, kāds tas bija pēc x gadiem diez vai kāds atcerēsies, toties to, ka biju "pelmenīšu čempions", gan varēšu stāstīt bērniem un mazbērniem.

Lai vai kā, esmu izcēlis savu trešo skrējienu svarā virs 100 kilo. Dažas minūtes vēlāk finišu sasniedza arī cienītais kungs, kuru noturēju par savu konkurentu. Beigās gan izrādījās, ka, visticamāk, viņš pēdējā brīdī mainījis distances, varbūt piesakoties bija jo sajaucis (nu nez, tīri pēc skata jau vilka uz simtiņu, taču viss, protams, ir diskutabli – ir pulka ļaužu, kas netic, ka man ir sotaks, bet… ir, ir, SMAGI KAULI ir labākā atruna, ko šajā gadījumā izmantot, ha). Lai vai kā – mēs katrs uzvarējām katrs savā grupā. Skaisti! Un vispār labi, ka viltus pretinieks uzpeldēja – sak, kad Tev elpo pakausī, Tu mobilizējies. Nav laika ieņemt Konora Makgregora pozu ar konīti un cigāru ar zemtekstu "I am the king" : )  Bet tagad to noteikti var. Patiesībā labs laiks pāriet no pelmeņiem uz "zem centnera" kategoriju – trīs uzvaras trīs resno mačos, ideāls laiks, lai aizietu neuzvarēts un atstātu skatuvi citiem supersmagā svara supertalantiem – carnikavietim Dailim un iecavniekam (viņš arī ķekavietis un sirdī 100% arī piebaldzēns)  Dzintaram : )  

Nākamā pietura – tieši Piebalga. Piebalgas Stirnu buka Stirnu buks (uuu, ku seksīga vārdu spēle!) jeb 23 kilometri absolūti šalomizētā apvidū. Tas būs skaists skrējiens skaistā vietā ar skaistu noskaņu.

Projekts Etiopietis: and still… under 100 minutes!

Shalom! Aizvadītajā nedēļas nogalē norisinājās skriešanas pasākums, kurā piedalās arī vesels lērums to, kuri parasti skrien vienu līdz 2.5 reizes gadā, proti, Lattelecom Rīgas maratons. Un visus tos klasiķus, kuri ar lepnumu svētdien soctīklos publicēja bildes ar tekstiem "es  skrēju maratonu, murr, lepojos, mans pirmais, gribu vēl", pozējot ar dzeltenas, zilas vai zaļas krāsas numuriem, man nāksies apbēdināt – maratons aizvien ir 42.195 kilometri un viss, kas ir mazāk, aizvien ir pasaciņas, kas jāj sirmā kumeliņā : ) Taču labā ziņa – jūs enīvej esat malači, neatkarīgi no veiktās distances.

Tieši Rīgā 2009.gadā sākās man apzinātā skrējēja karjera, kad Rīgā, būdams normāls pelmenis (drīzāk dižpelmenis), notuntulēju piecus kilometrus. Pēc gada sekoja jau 21.0975 km, pēc vēl diviem – jap, 42.195. Šogad šis maģiskais cipars bija plānots trešo reizi, taču pēc 14. aprīļa Stirnu buka Tērvetē, kad organisms pateica – no, you can't, nācās pārmesties uz divreiz īsāku distanci, proti, pusmaratonu.

Principā, ja neņem vērā dažus "tiri piri", gatavošanās posms bija visumā kvalitatīvs. Varētu ielikt kādu septiņnieku desmit baļļu sistēmā (hm, bet varbūt būt vēl paškritiskākam un ielikt 6.5?), lai gan viss ir relatīvs, protams, ka organisma klapatu dēļ līdz galam visus "treniņprocesa sapņus" piepildīt neizdevās. Par to vēlāk.

Starp citu, nedēļu pirms Rīgas noskrēju Cēsīs. Sākotnēji "Cēsu pavasaris" nebija manā plānā, bet novadnieki atgādināja un konsultējoties ar tēvu nonācu pie secinājuma, ka jā – viens ņiprais pirms Rīgas būtu tieši laikā. Iepriekšējā blogā pieminētās krāsainās tabletītes izskatās, ka bija optimizējušas mana organisma normālu darbību, taču uzrāvos uz "snaudošo čakarētāju", proti, it kā bija saaukstēšanās pazīmes, jūtīgs kakls, taču nekā cita – viss pārējais normā.

Zināju, ka Cēsīs būs kaut kas no "Jānis, Jānītis" trases, tikai īsākā variantā (šajā gadījumā 8km), tāpēc aptuveni zināju ar ko rēķināties. Tomēr drusciņ pārsteidza, ka pirmā puse pārsvarā gāja lejup, bet otrā puse – gluži pretēji – augšup. Kopumā ar distanci tiku galā veiksmīgi, ja neskaita diezgan sūru sesto kilometru, kad visticamāk kāpuma metru dēļ tika nocilpots nepilnās sešās minūtēs (visi pārējie – stabili zem piecām). Kāpumos es arī sapratu, ka ar savārgušu vai pusvārgušu kaklu aršana diez ko laba nav – tādas vecu durvju skaņas vien nāk laukā. Taču atgriežoties pie skaistā un burvīgā – biju rēķinājies ar aptuveni 37 minūtēm distancē un finišā biju tuvu tam – 37: 27. Tātad apmierināts.

Nedēļa pirms pusmaratona, kas bija akurāt jubilejas (40.), aizritēja čiļiņā ar viegliem skrējieniem. Jā, vēl arī bija slavenā olbaltumvielu / ogļhidrātu diēta, ko allažiņ pielietoju pirms svarīgākajiem startiem. Jo tuvāk bija sacensību diena, jo jutos arvien labāk, bet pret jūtīgo kaklu  atradu kaujinieku kāda pūšama aerosola veidā, kas situāciju šķietami un reāli vērsa uz labo pusi. Un bonusā vēl sestdienas vakarā vēl noskatījos vienu feinu filmu par skriešanu "Without limits" par kādu ambiciozu čali, kas tic saviem spēkiem, proti, Stīvu Prefonteinu, kura dzīve diemžēl traģiski aprāvās vien 24 gadu vecumā. Filmu noteikti rekomendēju. Iedvesmojoša!

Nereti būtisks rādītājs tam, kāds būs skrējiens ir pašsajūta un noskaņojums sacensību dienas rītā. Šajā ziņā viss bija kulē – pamodos ar pirmo modinātāju (well, principā pārsteidzoši, jo parasti tas ir otrais vai trešais), jestri dziedāju līdzi dziesmām no savas plejlistes (kas vienmēr ir laba zīme) un viss vēstīja, ka būs laba diena. Un jā, kaujas svars bija par 3 kilo vieglāks nekā pirms Liepājas pusmaratona. Vārdu sakot, it kā bija radies maldīgs priekšstats, ka zvaigznes sastājušās kā vajag, lai mērķi sasniegtu. Teorijā mērķis dalījās trīs daļās – 1) izskriet savu otro labāko pusmaratonu (tātad vismaz 1:34:17), 2) izskriet ap 1h33, 3) izskriet ap 1h:32, tātad paspēkoties ar personisko rekordu. Objektīvi vērtējot trešais punkts līdz galam nebija ticams, taču pārējie divi reāli. Biju par to drošs gan pirms starta, gan tagad.

Skaidrs, ka tādā mega pasākumā kā Rīgas maratons svarīgi ir tas, cik tuvu startam Tu tiec, jo neatkarīgi no Tevis noteikti būs kadri, kas ir stabili lēnāki par Tevi (pelmeņi un dižpelmeņi, taču es jau arī gan jau kādam šķietu mazlietiņ pelmenīgs) , bet iekārtosies maksimāli labākā starta koridorā. Tas, ka Tu esi aiz viņiem vai viņi priekšā Tev gan nav viņu vaina, drīzāk Tavs feils, jo kas gan Tev traucēja izplest elkonīšus un aizcīnīties līdz koridoram uzreiz aiz elites?  Visas atrunas, ka rinda uz tualetēm and that shit šoreiz arī nederēs, jo tikai Tu esi atbildīgs par saviem ceļojumiem uz tualetēm un laicīgu nokļūšanu uz tām. Ar šo es gribu pasvītrot, ka nekādas atrunas nemeklēju.

Lai vai kā, startā iekārtojos kaut kur pa vidu, bet visdrīzāk tuvāk priekšai nekā pakaļai. Kādu brīdi veiksmīgi virzījos uz priekšu, līdz secināju, ka vairs uz priekšu netieku. Padomāju: "Pajāt, distance taču ir gara" un biju gatavs kaujai.  Līdz starta līnijai tiku divās minūtēs un četrās sekundēs, kas principā sūkā, jo pirms gada, kad skrēju maratonu, šis laiks bija… 13 sekundes.  Un tas savulaik viņgad aiztaupīja to čakaru, kas rodas, ja jāapdzen tie, kas ir jūtami lēnāki par tevi. Šogad šis uzdevums bija jāpilda pilnā sparā un pirmais kilometrs ar šo atjautības uzdevumu vien pagāja. Jā, laikam arī otrais. Neskatoties uz to, tie bija visumā veikli, respektīvi, 4:23 un 4:17, taču, protams, apdzīšana pa zālīti un lavierējot tomēr atņem enerģiju. Un man šķiet, ka es tur pakāsu daudz. Drīzumā iekārtojos komforta tempā, lai gan īsti komfortā neatrados. Nezinu, elpošana kaut kā cimperlīgi uzvedās, kas iespējams aizvien bija "snaudošā čakarētāja" nopelns.

Taču vismaz distances pirmajā ceturtdaļā nebija tās fatālās sajūtas "nu būs sūdi" un arī skaitļi bija patīkami – pirmie 5km pa 21:32. Tālāk jau varējām vērot neuzkrītoši lejup slīdošu līkni - pirmie 10 pa 43:59, savukārt pirmā puse  46:29, kas nozīmē, ka noturot tempu tie pusītē būtu ap 1h33, bet "plīstot pēc standarta" – ap 1h35. Diemžēl tuvāk pusdistancei es jutu, ka ir zināmas problēmas, "savāds gudrums rumpi lejup māc" un distances otrā puse to tikai apliecināja. Jauda zuda un ne tā kā parasti, bet pamatīgāk. Jo tuvāk bija finišs es sapratu, ka šeit nav runa ne par 1:34 vai 1:35 un ne pat 1:36. Faktiski šeit bija cīņa un izdzīvošana par "zem 100 minūtēm". Tieši tāpēc pievarot trešo tiltu no trim, proti, salenieku, es  sāku ignorēt pulsometru, lai lieku nečakarētu savu prātu. Skrēju pretī finišam cik spēju, cīnījos ar sevi, mēģināju domāt par skaistām sievietēm man priekšā (mhm, patiešām tur tādas bija, turklāt veiklas)  un galu galā tomēr ierakstījos  simtiņā – 1:39:49.

Sestais pusmaratons pēc kārtas zem 100 minūtēm, 15.labākais (tikpat arī zem 100) pusmaratons no 40. Ja atmetam ambīcijas, tad skaitļi patiesībā ir simpātiski. Reiz bija periods vairāku gadu garumā, kad "zem 100" bija kā nepiepildāmas erotiskās fantāzijas…  Un vēl – izrādās, ka neskatoties ne uz ko, šis ir mans ātrākais pusmaratons Aigara Norda rīkotajā pasākumā. Teju vai pārsteidzoši, ņemot vērā kādas ambīcijas parasti ir uz šito slaveno maija skrējienu. Bet acīmredzot "karma iz a bič"  un Rīgā nekas dižs man nav lemts. Lai gan savulaik es tā domāju arī par Liepāju. So… katru porču, kā teiktu Slaviks no "Ekstrasensu cīņām", ir iespējams neitralizēt.

Ja pragmatiski pieejam lietām, tad ir daži neatbildēti jautājumi par Rīgas (pus)maratonu. Parasti, salīdzinot pirmo pusi ar otro, plīsiens ir 2:30 līdz 3:00 minūtes, taču Rīgā tās bija vairāk nekā 7 (!!!) minūtes. Tāpat esmu piefiksējis tendenci, ka šogad tempa kritums parādās jau pēc trešdaļdistances. Ok, skurpulozi izpētot pirmos divus pusmaratonus, jāatzīst, ka izteiktāks tas tomēr bija Liepājā (drīzāk ātrāks), savukārt Rīgā plīsiens izpaudās jūtamāk by default, lai arī sākās ap desmito. Kāpēc? Tas man nav īsti skaidrs. Varbūt par maz alus, seksa un rokenrola.

Eksistenciālos izturības jautājumus (izturība vienmēr bijusi mans trumpis) jau pēc finiša pie alus pudeles šķetināju ar savu dzīvesgudro tēvu , kā arī garāko brāli (bračka gan baigi šķetināšanā nepalīdzēja, tikai izteica pārgudrus spriedumus) un šķetināšana turpināsies. Ir mums pāris teorijas, piemēram, intervālu treniņu iztrūkumus (bija, bet mazāk nekā paredzēts – gan objektīvu, gan subjektīvu iemeslu dēļ). Garie treniņi principā bija līmenī. Iespējams, ka savu lomu neuzkrītoši nospēlēja organisma klapatas (jā, teorētiski Rīgā tās nelika par sevi manīt (praktiski nelika), bet nekad nevar zināt vai savas lomas nenospēlēja vairāki "snaudošie čakarētāji"). Man ir laiks trīs ar pusi mēneši, lai tiktu skaidrībā, kas un kā, jo vasarā noteikti pusmaratonus neskriešu un pie personiskajiem dižmērķiem atgriezīšos Valmieras un Siguldas pusmaratonos. Vasarā Stirnu buki, piecīši, desmitnieki un citi forši skrējieni.  Shalom!


Etiopieša 40 pusmaratoni:Sigulda 2012 (13.10): 1:31:56
Valmiera 2017 (17.09): 1:34:18
Sigulda 2017 (07.10.): 1:35:24
Liepāja 2017 (26.03): 1:35:48*
Valmiera 2011 (18.09): 1:35:53
Valmiera 2012 (16.09): 1:36:41
Liepāja 2018 (07.04): 1:37:35
Ventspils 2012 (16.06): 1:37:37
Biķernieki 2013 (28.04): 1:38:01
Ventspils 2011 (19.06): 1:38:12
Sigulda 2011 (15.10): 1:38:20
Valmiera 2010 (19.09): 1:38:57
Aizkraukle 2017 (27.05.): 1:38:58
Ozolnieki 2010 (23.10): 1:39:40
Rīga 2018 (20.05): 1:39:49
Rīga 2010 (23.05): 1:40:29
Rēzekne 2013 (4.04): 1:40:30
Ozolnieki 2014 (19.10): 1:41:29
Liepāja 2012 (15.07): 1:41:53
Sigulda 2014 (11.10): 1:42:47
Valmiera 2009 (27.09): 1:42:51
Viļņa 2013 (15.09): 1:43:57
Mežaparks 2011 (16.04): 1:44:32
Mežaparks 2010 (27.03): 1:44:40
Biķernieki 2012 (29.04): 1:44:48
Liepāja 2011 (17.07): 1:45:10
Valmiera 2014 (21.09.): 1:45:11
Sigulda 2013 (12.10): 1:45:22
Kuldīga 2013 (10.08): 1:45:33
Rēzekne 2015 (06.04): 1:45:45
Rīga 2014 (19.05): 1:47:22
Ventspils 2014 (15.06): 1:47:55
Kuldīga 2014 (09.08.): 1:47:59
Biķernieki 2014 (29.04): 1:47:59
Ventspils 2015 (21.06): 1:49:57
Rīga 2013 (19.05): 1:50:12
Kuldīga 2010 (07.08.): 1:50:15
Ventspils 2013 (22.06): 1:53:12
Jelgava 2014 (12.07): 1:56:02
Liepāja 2013 (20.07): 2:03:39

P.S. bildei principā nav nekāda sakara ar blogu, tikai tīri teorētiski, ja pievelkam aiz ūsām... iedomājos savu 100 minūšu sakarā arī veco labo joku "simts pret simts", ko slaveno vācieti Oļegu parodējošais Aldis K.  izmeta ne mazāk slavenajā raidījumā "Ak kungs".