Zibens kross 100+: pusotras kājas likums un sudrabs

Vēl ne tik senā pagātnē es sacensību dienas rītā svēru precīzi 100.0 kilo, tāpēc, lai nerastos liekas problēmas pirms vai pēc starta, brokastīs kārtīgi pierijos, lai būtu drošs, ka 100+ man būs arī tad, kad šķērsošu finiša līniju. Togad, protams, bija ļaudis, kuri apšaubīja manu svara kategoriju, bet tā ir smagsvaru klasika – uzvarētāja dzīvsvaru apšauba gandrīz vienmēr. Ja vien uzvarētājs nesver ap 130…

Patīkami atcerēties, ka resnajos esmu uzvarējis piecreiz – trīs reizes "Zibens krosā" un vēl divas "Piejūras skrējienā". Pēdējoreiz gan tas notika tālajā 2019.gadā, bet tagad no manas dominējošās performances palikušas vien saldas atmiņas, par ko atgādina kausi un medaļas, kas stāv goda vietā. 2020.gadā biju tik netrenējies, ka faktiski titulu noliku turpat pļaviņā, lai kāds viņu varētu savākt, bet šogad, lai arī biju krietni labākā formā, svars bija pat lielāks nekā pirms gada. Principā ironiski, bet ar šī gada rezultātu pērn es uzvarētu. Neraugoties uz vēsturiski lielāko dzīvsvaru, ar kādu skriets nopietnos un nenopietnos mačos, bija plānots uzvarēt arī šogad bet...

Tīri teorētiski, ja nepiedalās gari, slaidi un atlētiski čaļi, kam svars tik tikko ir virs simtiņa, to būtu iespējams paveikt. Diemžēl dažkārt viņi tomēr parādās. Kas nav slikti, liekot atslābt manām superzvaigznes ambīcijām. Galu galā arī es pats 2019. gadā biju garš un slaids čalis. Šogad esmu tikai garš. Tīri vizuāli vēl arī visnotaļ simpātisks.  

Jāatzīst, ka zinātne un arī es visu šo gadu esam bijuši šokā par to, kā ar tādu dzīvsvaru, kāds ir man, iespējams pārvietoties uz priekšu tik ātri. Un šeit tik daudz nav runa par dažiem kilometriem, bet distancēm 5-10 km. Lai gan, protams, izturība man ir uzkačāta laba, tāpēc arī dzīvmasu ir relatīvi viegli virzīt uz priekšu (bet iedomājieties, cik viegli tas būtu, ja dzīvsvars būtu kaut par desmitnieku mazāks). Īsākās distancēs man eksplozivitātes pietrūkst, lai gan kāds tur brīnums - tur jau pāris kilometri paiet, kamēr tā masa vispār tiek iekustināta respektablā ātrumā.  

Šī gada Carnikavas "Rudens Zibens krosa" (joprojām viena no retajām, bet varbūt pat vienīgā vieta, kur ir smagsvaru kategorija, par ko paldies Edvīnam Krūmam) ievada akordi man bija diezgan satraucoši – pēkšņi no rīta (lai gan pirmie neuzkrītošie signāli bija jau vakarā) sasāpējās mugura (2 lietas – tā ir, ka guļ pie loga un… mhm, nevingro)  un kad šī mani sveicina, tas ir nopietni – tā, ka elsdams pūsdams var knapi zeķes uzvilkt. Šis bija viens no iemesliem (vēl arī dzīvsvars + garš, slaids, atlētisks čalis ar profesionālā dienesta rūdījumu) kāpēc ambīcijas par zeltu atliku mazliet malā, taču klusiņām par to atļāvos pasapņot. Iesildoties diskomfortu jutu, taču baroju sevi ar pozitīvismu – sak, tās jau tikai 8-9 minūtes ciešanu un lieta darīta.


Startā uz brīdi pat biju līderis smagsvaru konkurencē, taču diezgan ātri man aizgāja garām potenciālais favorīts. Mēģināju turēt līdzi, bet sapratu – optimisms ir laba lieta, bet baigi ar to aizrauties nevajadzētu. Turklāt mugura par sevi atgādināja un neļāva izpausties pilnā kapacitātē – it kā uz priekšu skrēju, bet faktiski bija sajūta, ka netiek izmantoti pilns resurss. Var teikt, ka uz priekšu pārvietojos ar pusotru kāju, jo kreisā mazliet ieklausījās muguras untumos.

Protams, arī vesela mugura šajā gadījumā diez vai man ļautu cīnīties par uzvaru, taču 10-12 sekundes uz tā rēķina nomest gan bija diezgan reāli.

Pirmais kilometrs bija diezgan samocīts, ko veicināja arī tas, ka bija jāapdzen pulka ļaužu plus vienā posmā nācās arī čakarēties ar segumu (smiltis vienmēr ir čakars, ja vien Tu ar tām nespēlējies smilškastē).  Šķita, ka īsto elpu un asumu iegūstu tikai uz otro kilo, taču tam, protams, sekoja kalns, kuru pieveicot dzīve atkal sāka krāsoties gaišās krāsās, jo pēc tam ceļš veda tikai lejup. Tur, protams, spēji paātrinājos, bet uzvarētājs visticamāk jau skrēja finiša taisnē, kad es biju tikai lejā no kalna.

Rezultāts finišā 2 kilometru distancē bija 8:52 jeb akurāt 30 sekundes aiz uzvarētāja. Par sudrabu gan varēju nesatraukties, jo bronzas medaļnieks aiz manis bija pāris minūtes, līdz ar to sanāca cīņa vairāk pašam ar sevi. Šī gada rezultāts par 24 labāks par iepriekšējā gada pieticīgo performanci, 30 sekundes štruntīgāks par manu visu laiku labāko performanci (8:22). Tas, ka atmetot augstākminētās klapatas cipars varēja būt simpātiskāks, ir plika lirika. Sausais atlikums skan skarbāk – rīt mazāk vajag, kuili : )  Lai visiem skaists rudens un laba veselība!

"Apbrīnojams temps uz Tavu svaru" jeb Kandava, Valmiera, Ogre

 Labais tonis vismaz reizi gadā vai pusgadā pieprasa blogu, jo pretējā gadījumā viens samērā īss čalis visu laiku par to atgādina un paralēli draud, ka kļūs par vadošo blogeri. Principā man pat pret to nebūtu iebildumu, tomēr ņemot vērā, ka kopš pēdējā bloga paskrējis vairāk nekā mēnesis un aizvadītas trīs sacensības, nāksies vien radoši izpausties.

Mans gada otrais Stirnu buks šosezon tiešām bija buks – Kandavā (11.09.) izvēlējos skriet buka distanci un tā bija diezgan prātīga izvēle. Atšķirībā no Siguldas, kur bija dubļi, čakars un akrobātikas elementi,  Kandava piedāvāja krietni lēzenāku trasi ar nelieliem kāpumiem, kas turklāt vairāk bija distances otrajā pusē. Patiesībā pirmajos 10km tādu vērā ņemamu pauguru nebija, vairāk sabremzēja mazas takas un skrējēji vai gājēji, kas bija manam tempam neatbilstoši. Viedi cilvēki zinās, ka šādu elementu apdzīšana parasti prasa daudz enerģijas, tāpēc reizēm gudrāk ir mazliet pagaidīt, atvilkt elpu un apdzīt kādā ērtākā vietā. Trešais un ceturtais kilometrs šī iemesla dēļ bija "gausā jūdze", bet turpinājumā diezgan stabili cilpoju 5:20 – 5:50 min/km robežās. Cienījami pauguri sākās ap 14.kilometru, kad temps nokritās uz 6:00+, taču tāpat skrējās viegli un labi, tikai pasvīst nācās drusciņ vairāk. Savukārt finiša tuvums, ja vien tas nav Siguldā un "Ziediņā" klasiski atmodina otro elpu – pēdējais kilometrs 4:51. Taisnības jāatzīst, ka paātrinājumam labvēlīgs reljefs.

Izmantojot iespēju būt burvīgajā Kurzemē, ar bērniem palikām pa nakti netālu no Kandavas – kolosālā vietā ar nosaukumu "Zelta Saule / Gold Sun". Es teiktu, ka ideāla vieta ģimenēm ar bērniem harmoniskā dabas nostūrī. Starp citu, turpat netālu ir arī slavenā "Zviedru cepure", kur paviesojāmies nākamajā dienā. Uzkāpām arī Sabiles un Kandavas pilskalnos. Tā teikt – atslodzītei…

Nākamais starts jau pēc nedēļas bija Valmierā, kur skrēju 10.55 kilometrus. Valmierai vienmēr ir bijusi tuva – jau simtreiz stāstīts, ka šeit debitēju gan pusmaratonā (2009.), gan Stirnu bukā (2016.). Skrējienu iesāku netipiski lēni – patiesi neatceros, kad 10 km distancei pirmo kilometru būtu noskrējis 4:20 min/km. Parasti ir zem 4:10… Otrais kilometrs bija 4:26, kājas uzvedās diezgan dīvaini, un es jau sāku prātot kā noturēt šo štruntīgo tempu. Par laimi, turpinājumā solis kļuva komfortablāks, temps uzlabojās (nevar gan noliegt, ka tas bija arī uz trases reljefa rēķina) un skats uz kopējo rezultātu kļuva arvien pozitīvāks. Otrajā aplī gan es tāpat kļuvu nedaudz gausāks, bet ne tik ļoti kā tas augusta sākumā bija Kuldīgā, kur es reāli domāju kā otro apli izdzīvot. Šoreiz bija diezgan droša sajūta, ka līdz finišam tikšu bez izteikta plīsuma. Rezultātā distance tika veikta faktiski identiskā tempā kā Kuldīgā (tīrie 10km – par 3 sekundēm lēnāk), taču ļoti stabili un komfortabli visu distanci. Šeit mēs arī redzam intervālu treniņu lietderību. Būsim godīgi – man tie besī, bet skaistākas nākotnes vārdā es uzņemos šo upuri un pāris reizes nedēļā lieku sev pamocīties… 10.54 kilometri 46 minūtēs un 38 sekundēs mazliet pārsteidzoši deva arī respektablo 10. vietu savā vecuma grupā.

Visbeidzot trešais starts mēneša ietvaros nupat tika aizvadīts Ogrē, kur bija kārtējais Stirnu buks. Lai gan iepriekš bija idejas par lūsi vai buku, beigās izlēmu, ka pietiks ar ātru zaķi, jo priekšā vēl pāris svarīgi līdz kuriem vajadzētu arī pienācīgi atjaunoties. Šis arī kļuva par manu vēsturiski ātrāko Zaķi, jo vidējais temps distancē bija 5:23 (iepriekš divreiz bija pa 5:27 – turpat Ogrē un vēl arī Carnikavā). Jāatzīst, ka mani pašu nedaudz pārsteidza, ka pirmie trīs kilometri bija zem piecām minūtēm, pat neskatoties uz to, ka trešā kilometra beigās bija sprinta etaps diezgan mīlīgā paugurā. Drīz pēc tam trase kļuva nedaudz izaicinošāka, kas tempu parāva uz leju ap 5:30, septītajā kilometrā arī tika piedzīvotas 6:00min/km, bet tam bija savs loģisks iemesls – itin stāvas kāpnītes, kas baigi neļāva izpausties un arī pašam negribējās sevi nokausēt pirms izšķirošajiem kilometriem. Šajā distances daļā arī no mugurpuses dzirdēju komentāru "Apbrīnojams temps uz Tavu svaru". Nācās atzīst, ka neskatoties uz labi barota kuiļa svaru, viss slēpjas treniņos – tieši tāpēc arī tik respektabli tieku uz priekšu. Kā vēlāk izrādījās, komentāra autors bija Jančukiņš no Swedbank, kurš, kā var noprast, ir lielā cieņā starp daiļā dzimuma kolēģēm. Turpinājumā tieši Jančukiņš bija mana motivācija – sak, pamēģināsim turēt līdz slaidajam jauneklim.

Pēc tam sekoja pāris kilometri, kuros varēja arī paātrināties līdz 5:10, apdzīt Mr. Bārdu, kurš ierasti startēja lūsī un drīz pēc tam atzīmējos ar savu firmas zīmi - norāvu uz mutes. Tas notika 11.kilometra beigās pēc tam, kad tika pievarēts pēdējais būtiskais kāpums – kājas piedzītas, fantāzijās jau finišs un, protams, ka kāda sakne netika pamanīta un…  BUM! Pāris magnitūdas spēcīga zemestrīce. Kamēr zeme trīcēja un pārējie mēģināja saprast, kas noticis, ātri piecēlos un turpināju distanci. Kritiens gan mazliet bija aizsitis elpu un turpmāko minūti mēģināju sakārtot elpošanu. Tiklīdz tas bija kārtībā, saodu arī finišu, paātrinājos, finišā sasniedzot maksimālo tempu (3:09, pēdējais puskilometrs tempā 4:36min/km). Jāatzīst, ka pēdējais puskilometrs un īpaši pēdējie 100-150 metri bija ideāli piemēroti paātrinājumam, jo trase lēzeni gāja uz leju. 11.64 kilometri pa 1:02:34, 167. vieta no 765, tai skaitā starp večiem 147. no 469 un savā grupā 74. no 224. Savā svara kategorijā, protams, triumfs : )  Starp citu, Jančukiņš finišēja nieka astoņas sekundes ātrāk. Viņš bija diezgan labs noskrējienos, līdzenumos bijām diezgan konkurētspējīgi, savukārt kāpumos, man par pārsteigumu, es viņam gāju garām pat ar savu "centners +" svaru.

Nākamā pietura – "Rudens Zibens kross" Carnikavā. Pēc tam – Siguldas pusmaratons, kur lielais jautājums ir -  vai skriešu pirmo pusmaratonu pēdējo divu gadu laikā. Jāatgādina, ka toreiz sasniedzu savu personisko rekordu Valmierā (1:30:34), bet Siguldā bija štruntīga jauda un sāpoša kāja, kas rezultējās ar 1:38:23.  Skaidrs, ka 1h30 rezultātam (vai pat ātrākam)  man traucē vismaz 10 lieki kilo, bet ap 1h35 – 1h37 es varētu mēģināt ierakstīties. Tiesa, joprojām neesmu izlēmis, ko Siguldā skriet – 10 vai 21. Laikam jāmet monēta!

Lietus, dubļi un ātrs veterāns ar smagiem kauliem

Šajos ar vīrusu pieķēzītajos divos gados tomēr ir bijis laiks, kad sacensības notiek – vasaras otrā puse sākot no augusta un daļēji arī rudens. Līdzīgi bija 2020. gadā, un izskatās, ka līdzīgi būs arī šogad, lai gan principā pastāv riski, ka tūlīt to bodīti aizklapēs ciet. Pārfrāzējot Jay-P jeb Jāni Peteru - nāk rudentiņš, kā tanī senā dziesmā, kas nozīmē, ka bāleliņam ieplānotie mači var arī iet gar degunu, par cik kumulatīvais ceļas straujāk nekā ceļamkrāns būvlaukumā. Bet cerēsim uz labāko, jo kā allaž teicis ūsainais Pičus: "Svaigā gaisā vīrusu nav". 

Tieši tāpēc augustā izmantoju visas iespējas piedalīties sacensībās. Sezonu atklāju ar 10 kilometriem Kuldīgā. Lai arī Goldingena īsti nav rekordiem piemērota, tieši tur esmu noskrējis ātrākos 5.27 kilometrus (21:21, 2011.), kas uz apaļiem pieciem būtu ap 20:15. Ja tajā (vai nākamajā) sezonā būtu kaut kur skrējis arī precīzi piecus kilometrus līdzenā trasē, tad diezgan droši, ka izdotos palīst arī zem 20 minūtēm, kas, protams, ir sava veida maģiskā robeža.

Bet atgriežoties pie Kuldīgas, kur firmas zīme ir bruģis, kā arī neuzkrītoši un uzkrītoši kāpumi, konkrētu mērķu par konkrētu rezultātu tur nebija – vien atceros, ka savam dzīvesstila uzraugam (lasi – tam pipukam, ar ko reizēm uzskrienam kopā un kurš ar parakstu manā kāzu dienā apliecināja, ka uzņēmies visus riskus, kas saistās ar manu apgredzenošanos) kaut ko ieminējos par 43-44 minūtēm, vairāk sliecoties uz otro ciparu. Ņemot vērā, ka gada pirmajā pusē treniņos vairāk tika krāta bāze, bet mērķtiecīgu skrējienu (intervāli, tempo) skaits vairāk līdzinājās barankas formai, skaidrs, ka noturēt vienmērīgu tempu visas distances garumā bija visumā neticami. Turklāt Kuldīgā, kas pati par sevi distances laikā Tevi čakarē apmēram tikpat centīgi kā "Daniels un viņa brāļi" izpļurgā valsts naudu bezjēdzīgos pasākumos. Sākums gan bija daudzsološs – pirmajos trīs kilometros 4:09, 4:18 un 4:08, bet ar to arī visi prieki beidzās. Turpinājumā temps atkāpās virs 4:20, lai nekad vairs neatgrieztos zem. Nākamajos trijos kilometros kaut kā noturēju to stabili 4:22 – 4:23 robežās, bet pēdējos četros kilometros galvenais bija izdzīvot. Kājas vēl puslīdz klausīja, taču akniņa gan čīkstēja un elpošana līdz ar to bija kā sūdīgās vācu pornofilmās. Tas viss atsaucās uz tempu, kas aizgāja saraustītā mēsliņā – 4:41, 4:30, 4:45 un 4:33. Galarezultātā 10.10 kilometri pa 44:34 (kas precīzos desmit dotu kaut ko ap 44:08) – principā objektīvi, treniņiem, dzīvsvaram un neeksistējošajai ātruma izturībai atbilstoši.  

Nākamajā nedēļas nogalē atzīmējos ar sezonas debiju "Stirnu bukā", izskrienot vienu sasodīti grūtu, nogurdinošu, dubļainu Zaķi, lai gan ko citu no Siguldas var gaidīt. Pauguru, kas čakarēs Tavus ikrus tur ir ka biezs, bet sajaucot kopā ar lietu un dubļiem sanāk izcils kokteilis. Es jau sen sev esmu ieskaidrojis, ka lietainie un dubļainie buki ir jābauda, nav ko lēkt augstāk par savu pēcpusi (īpaši, ja to nemaz nevar izdarīt) un tēlot sprinteri pat tad, ja es paņēmis zaķi. Varbūt tieši tāpēc dubļu buki ir mani mīļākie (Korneti un Alūksne – mmm). Siguldā vēl bez tikšanas līdz finišam bija uzdevums nenoraut uz pakaļas, ko man pārsteidzoši izdevās arī realizēt. Dubļu nogāzē, kur citi šļūca uz pakaļas, bet citi mēģināja skriet un netrāpīt kokā, es izmantoju pastaigu taktiku, pārvietojoties no koka uz koku kā milzīgs orangutans, kas arī deva rezultātu – kamēr daži lejā tika ar melnām mutēm un pēcpusēm, man dubļos bija tikai botas un plaukstas. Kārtējo reizi arī pierādījās, ka kāpumos, bet jo īpaši noskrējienos es esmu diezgan liels pāķis, savukārt līdzenumos jutos kā zivs ūdenī vai bifelis savvaļā. To, cik Siguldas Stirnu buks ir brīnišķīgs izbaudīju vēl kādu laiciņu – muskuļi mani sveicināja vismaz līdz nākamajai ceturtdienai : )

Nākamajā nedēļā pēc buka beidzot arī ķēros klāt tam, kam jābūt manā treniņprocesā – intervāliem. Principā tas ir diezgan liels jebatorijs, ko daru nelabprāt, taču, ja vajag, tad sakožu zobus. Lai uzreiz nebūtu "kultūršoks" un neatsistu vēlmi, sāku ar mazumiņu – 8x250 metri – kas principā bija arī objektīva pieeja lietām – skrēju īsos ar mērķi puslīdz normāli uzkačāt skilu Latvijas Sporta veterānu savienības sporta spēlēm, kur biju apņēmies noskriet labus 1500 metrus un vēl labākus 5000. Prioritārā distance bija garākā, bet realitātē, kā pašam šķiet, veiksmīgāk nostartēju īsākajā.

Diez ko bieži sacensību līmenī 1500 metri nav skrieti – vairākas reizes Iecavas sporta svētkos un LSVS ziemas mačos, kur gan tika bliezta jūdze (1609 metri). Oficiāli zināmais labākais rezultāts – 5:36.7. Pirms sacensībām uz to nepretendēju, uzliekot mērķi izskriet tā ap 5:45 (kas būtu 3:50 min/km) temps. Skaidri zināju, ka mans mērķis nav konkrēta vieta, jo sacensties ar čaļiem, kuri sver uz pusi mazāk, pusīti mauc 70-75 minūtēs, bet kilometru kādu nepilnu minūti ātrāk,  nav nekādas jēgas, tāpēc uzreiz noskatīju vēlamo rezultātu kādu gribu izskriet. Un pie reizes nepalikt gluži pēdējam no tiem, kas skrejceļā. Skrējās apbrīnojami labi, un, ja var ticēt skaitļiem (kā teica kāds klasiķis – statistika nemelo), tad pēdējos jeb trešos 500 metrus es noskrēju tikpat ātri kā pirmos 500 un nedaudz ātrāk nekā otros 500. Bija pat sajūta, ka varu pielikt, respektīvi, kādas sekundes vai simtdaļas nomest.  Finiša rezultāts 5:32.59 (3:41 min/km) – krietni labāk nekā gaidīts un vienlaikus pašam pārsteigums kā tik lielu dzīvsvaru, kāds man ir, iespējams pārvietot uz priekšu ar tādu ātrumu. Protams, attiecībā uz dzīvsvaru vienmēr var izmantot argumentu, ka "man ir smagi kauli". Ļoti smagi : ) 

Pēc labas pirmās dienas skaidrs, ka panesās jau mazliet erotiski sapņi par savām spējām 5000 metru distancē. Mans neoficiālais rekords ir 20:15, stadionā piecīti esmu skrējis reti un vien pa 20:55, kas ir lēnāk nekā šogad treniņā augusta pirmajā pusē (20:52). Pirms sacensībām mērķis bija noskriet ap 20:30, savukārt pēc pirmās dienas ambīcijas jau bija pazaudējušas ja ne pusminūti, tad 16 sekundes noteikti – savos dziļākajos sapņos jau sapņoju par paskriešanu zem 20 minūtēm (tātad 19:59), bet mazliet seklākos plānoju uzlabot neoficiālo rekordu un noskriet ne lēnāk 20:14. Kaut kur netālu bija saprāta balss, kam arī bija viedoklis aiz sajūsmas par pirmo dienu baigi neslapināt biksiņās. Kurš uzvarēja? Protams, ka saprāta balss.

Sākums bija labs – pirmais kilometrs pa 3:47 un otrajam aplim manā ģeniālajā plānā bija jābūt ne lēnākam par 3:55. Gluži tā vis' nebija, tomēr arī 4:01 nebija gluži slikti un galvā izspēlēju dažādus scenārijus kā izskriet plānoto. Diemžēl trešais un ceturtais  kilometrs aizgāja jūtamā nīkulītī (4:09 un 4:12), taču noslēdzošo kilometru atstrādāju pēc pilnas programmas – 4:04. Cik gan šiem skaitļiem var uzticēties, grūti pateikt, jo pulsometrs uzmērīja veselus 120 metrus pa virsu. Ja vien stadionu nav renovējuši pāķi, kas nolohojušies ar metriem, kā tas tamlīdzīgu būvju celšanās Latvijā klasiski gadās, tad melo pulsometrs, bet 120 metri uz piecīti tomēr baigi daudz, turklāt novelt to uz dažādiem celiņiem arī nevar – skrēju pārsvarā tika pa pirmo. Ja uzticamies pulsometram un ir tiešām +120 (tā bija praktiski visiem skrējiena dalībniekiem), tad tīrais piecītis būtu pa 20:13.7, bet pieņemot, ka stadions ir precīzs, oficiālais rezultāts – 20:37. Jebkurā gadījumā līdz galam apmierināts neesmu, tikai daļēji, jo trešo un ceturto kilometru vajadzēja katru savas 5-6 sekundes ātrāk noskriet. Redzams arī pie kā jāpiestrādā, un, protams, tā ir ātrumizturība. Un intervāli palielināti līdz 500 metriem. Varbūt vēl pieliksim un liksim sev pastrādāt.

Droši vien nākamā reize, kur no sevis mēģināšu izspiest maksimumu,  divarpus nedēļām būs Valmierā (10km), bet līdz tam Vecāķu pludmales skrējienu (ja piedalīšos) un Stirnu buku izmantošu labam treniņam.

Pašpasludinātā atgriešanās: E10: -0.9 (-14.0 / +10.8): fāzes, vitamīni un miegs

Shalom! Pirms divām nedēļām apgalvoju, ka  dilstošā mēnesī principā var laist muļķi, ēst uz nebēdu un svars kritīs pats no sevis. Yeah, right! Sapņot, protams, nav aizliegts, bet katram roka jāpieliek, lai lielais speķis uz leju tiek. Respektīvi, nē – tomēr nevar rīt visu pēc kārtas, nonstopā un bezkaislīgi, domājot, ka tikai dilstošs mēness visu izručīs. Bet nu vismaz pētījums ir veikts, valsts nauda apgūta un rezultāti kā uz delnas.

Pēc "rīt vis pēc kārtas" pārgāju uz "rīt sabalansēti". Tas nozīmēja, ka arī brokastis sāku ēst puslīdz ciešamas (divi banāni, pusizdzerta kafija un pāris siermaizes ir ciešami? – oho!), pusdienās pārsvarā salātiņi, launagā reizumis tuncis, vakariņās, kas nu kurā dienā iekrīt – makaroni vai kartupeļi ar karbonādēm, kā arī šad un tad zupa. Parasti biešu. Viena no manām iecienītākajām. Uzkodās pēc vakariņām parasti ir auzu cepumi. Garšo, nu!  Bet kūkas gan esmu iegrožojis. Atgriežoties pie publicētā – jā, karbonādes ēdu bez pārmetumiem sev, jo intelektuālo darbu papildinot fizisko, organisms tomēr gaļu prasa. Tātad, veģetārietis no manis nesanāk, lai gan ir bijuši periodi, kad bez gaļas mierīgi iztieku.  

Skriešanā šīs divas nedēļas bija krietni atšķirīgas. Miega bada dominancē pirmā nedēļa bija diezgan samocīta. Bija vakari, kad pēc darba vajadzēja īpašu talantu un piespiešanos, lai vispār varētu pavilkties uz 6:10. Tiklīdz izgulējos – pavisam cita bilde, mierīgi skrēju uz 5:30, pat neko nevajadzēja piespiesties un nevajadzēja vilkties. Šajā nedēļā es "darba dienu" problēmu veiksmīgi atrisinājumu. Kaut kur savos krājumos bija atradis B12 vitamīnu – kaut kad pērn pirku, neatceros kāpēc un tikai vienu kapsulu biju izlietojis. Šonedēļ eksperimenta nolūkos ar pirmdienu sāku lietot un pēkšņi arī treniņos sāku justies labāk. Tad arī palasīju, kas tas B12 ir par štelli -  izrādās palīdz mazināt nespēku un nogurumu. Bingo!

Arī kilometru ziņā abas nedēļas bija diezgan atšķirīgas. Pirmajā salasīju 64.4, kas ir viena no zemākajām nedēļas bilancēm šogad, darba dienās vairākkārt saskrienot "iztikas minimumu" jeb piecīti. Arī brīvdienās pēc ilgāka laika neveicu 20+ skrējienu. Šajā nedēļā darba dienās saskrēju 10-11 kilometrus, bet svētdienā pieliku treknu punktu ar 25 kilometru skrējienu no Sējas līdz Lilastei. Tas ļāva sasniegt labāko nedēļu šogad (87.5km) un ceturto labāko kopumā (labākā ar 109km sasniegta 2018.gada nogalē, kam seko 92.2km 2017. gada aprīlī un 90.5km 2015. gada oktobrī). Droši vien tuvākajā laikā 85+ kilometrus nedēļā nav plānots, bet ko var zināt – varbūt aizbrauc jumts un tad visādi brīnumi var gadīties.

Divu nedēļu griezumā nepilns viens kilo, protams, nav izcili, taču no otras puses – uz leju iet. Līdz mērķim vairs tikai nepilni 11, kamēr aiz muguras akurāt 14. Lai kā tur būtu ar cipariem, viens ir skaidrs – ja rīt sākas sezona, es būšu gatavs. Tiesa, rīt sezona nesāksies un droši vien arī nākammēnes nē. Vismaz ne tāda paskatā, kādu to pazīstam. Varbūt vasaras otrajā pusē, bet nu ieteiktu tomēr Piekariņu, Pārvedēju, Ugu un pianistu tomēr neēst arbūzus – svaigā gaisā, kur ļaudis ir kustībā, iespēja atraut kroni ir tikpat ticama kā ejot uz baznīcu atraut sifilisu. Pagaidām viss. Tiekamies ielās un takās. Un Stirnu bukā. Un Rīgas maratonā. Un Rīga – Valmiera. Un Vilkacī. Un Noskrien Ziemu. Pats par sevi saprotams – Carnikavas Piejūras skrējienā un Zibens krosā. Ja tā padomā, tad var pat apraudāties, kas mums ir atņemts viena apēsta sikspārņa dēļ. Vai tik tas "sikspārnis" netika izlaists no laboratorijas, ko?

17. un 18. nedēļas kopsavilkums
noskriets: 152
kg mīnusā: -0.9
kg mīnusā kopā: -14.0
līdz mērķim: +10.8

Pašpasludinātā atgriešanās: E9: -2.4 (-13.1 / +11.7): mēness fāzes, jauda un štuka

Shalom! Izskatās, ka augošā mēnesī blogus jāliek uz pauzi, jo visi cipari, kuriem vajag iet uz leju, iet uz augšu. Vai arī tomēr vainīgas ir gastronomiskās izvirtības, brīvēde, vafeles, auzu pārslu cepumi un viss pārējais?!  Un tad, kad parādās dilstošs mēness, tad var kāpt uz svariem un uzbliezt jaudīgu blogu.

Bet pag, pag… Ja par dilstošu mēnesi, tad tas sākas tikai šodien, tādējādi visus panākumus, kas sasniegti šajā vai iepriekšējās nedēļās es varu pierakstīt nevis apaļajam (tagad jau laikam pusapaļajam) pikucim debess jumā, bet gan tikai un vienīgi sev. Un tad jau paskatīsimies, kas patiešām notiks pēc nedēļas, kad mēness dils tā, ka maz neliekas.

Iepriekšējais blogs tika publicēts pirms trim nedēļām, bet pa to laiku daudz kas mainījās. Galvenokārt, darba frontē. Radās jauna darba iespēja, intelektuālajam darbam pievienojot arī fizisko, ko pēc īsa pārdomu brīža atzinu par labu esam, skatoties arī no pašpasludinātā atgriešanās perspektīvas, jo fiziska slodze (skriešana) + fiziska slodze (darbs) = labs svarkritnis. Vismaz tā gribētos domāt… ja starp slodzēm nepierijas.  Tiesa, biju piemirsis arī tādu faktu, ka fiziska slodze nogurdina un darba dienas beigās skriešanas jauda ir līdzīga kā Vjačeslavam, kurš ik dienas pārkrauj simtiem smagu zelta podu, izrotātus ar Swarovski kristāliem.

Kilometrāžas ziņā mazliet apgriezienus nācās nomest, taču ne pārāk būtiski. Ja darba nedēļā jauda kritās tīri uz slodzes uz miega bada rēķina, tad brīvdienās, izguļoties, jušana jau bija pavisam cita. Tāpēc brīvdienās būtiski atšķiras temps, pat neskatoties uz to, ka nedēļas nogalē kilometrāža ir būtiski lielāka ar vismaz vienu 20+ skrējienu.

Kas attiecas uz kilo, tad zināmas pozitīvas tendences sākās jau pagājušajā nedēļā, kad ikmēneša Grand Finale piedzīvoja mēness, topot pilns un lēnām uzņemot kursu uz iztukšošanos. Principā es jau biju iesācis blogu, uzrakstījis pat ievadu, bet tad man uznāca slinkums un neturpināju. Biju apņēmies, ka šonedēļ noteikti blogam jābūt, jo gan jau speķis būs gājis uz leju. Pakāpeniski jau arī gāja, bet godīgi sakot tik skaisti cipari, kā beigās sanāca, īsti gaidījis nebiju. Lai gan privātās sarunās biju pajokojis, ka tieši tādi cipari varētu būt. Sak, esi uzmanīgs, kādus vārdus ņem mutē… Var piepildīties… : ) Tas viss neskatoties uz to, ka nedēļas nogalē atklāju arī šašlika sezonu. Auzu pārslu cepumu un lavaša sezonu turpināju.

Runājot par jubilejām – tieši šodien (svētdien, 4. aprīlī) sasniedzu 1000 saskrieto kilometru robežu šogad. Starp citu, tas jau ir stipri vairāk nekā visā pagājušajā gadā kopā (888). Līdz aprīļa trešajai dekādei varētu arī 2013. gada veikumu pārsist (1153). Tas gan nav prioritāri, jo principā metu acis uz saviem personiskajiem rekordiem. Ja Piekariņš ar Pārvedēju un velnu no Sprīdīša turpinās tupīt un neļaus plašajai skrējēju ciltij izpausties sacensībās, lai iet pie velna vecmāmiņas – labosim rekordus treniņos!  

14., 15. un 16. nedēļas kopsavilkums
noskriets: 221.5
kg mīnusā: -2.4
kg mīnusā kopā: -13.1
līdz mērķim: +11.7

Pašpasludinātā atgriešanās: E9: -0.3 (-10.7 / +14.1): ātrā speķa izvirtības

Shalom! Kāda sena tautas gudrība vēsta, ka, ja ļoti kaut ko gribas, tad to varot. Pēdējās nedēļās bija zināma tendence uz saldumiem – vafelēm, kūkām (tomēr visādi svētki, ieskaitot dzimšanas dienu), arī maizi ēdu vairāk nekā līdz šim. Principā arī nekautrējos no eļļā ceptiem kartupeļiem, ceptām maizītēm, un klīst leģendas, ka naktīs apēdu visas desas un sierus. Principā nekas jauns, kaut kādus līdzīgus stāstiņus jūs jau dzirdējāt iepriekš – mutes disciplīna klibo kādas 5-6 dienas nedēļā un tad vienā dienā pēkšņi tiek ieviesta kārtība saimniecībā : )

Vai kāds vēl atceras, ko tiku rakstījis pēdējā blogā? Jā, biju gatavs saderēt uz aliņu vai četriem, ka nākamajā nedēļā svara kritums būs līdzīgs, ja ne lavīnai, tad no pirmā stāva loga krītošam kaķim. Nu… ja vien kaķis nav resns lempis, kas patiesībā nevis krīt, bet gan lēnām slīd pa mājas fasādi, tad manas derības ir zaudētas. Labi, ka neviens neteica – aiziet, saderam! Tāpēc tos četrus aliņus es izdzeršu pats (ja bloga turpinājumā parādās dīvainības – zināt, ko vainot…)

Šo divu marta nedēļu laikā nolēmu arī sevi notestēt, uzskrienot 5km uz ātrumu. Šeit jāpiebilst, ka esmu tipisks sacensību skrējējs un treniņos izspiest no sevis maksimumu man ir diezgan grūti. Nevarētu teikt, ka neiespējami, bet sarežģīti. Mans personiskais rekords piecītī ir 20:15 un skaidrs, ka es kaut kad cierēju uz sub20, bet šajos testa mačos, kas notika 4.martā, mans mērķis bija visumā pieticīgs – izlīst no 23 minūtēm, tātad kilīti skriet vidēji uz 4:36. Ņemot vērā kādā kondīcijā biju, uzsākot "pašpasludinātā atgriešanos" plus kādā svarā esmu joprojām (nu jau arvien mazāk, taču, ja paskatās uz labākajiem rezultātiem visās distancēs, tad tie tapuši ar aptuveni 10kg mazāku svaru), principā mērķis bija pamatoti piesardzīgs.

Teikšu kā ir – diena, kad plānoju veikt lidojošo piecīti, bija sūdīga no visiem aspektiem: spēcīgs vējš, kas manā gadījumā 50% bija pretīgs sānu un pretvējš, arī pašsajūta draņķīga, ar kādu saprāta balss teiktu, ka "nenesies uz pilnu klapi". Es tomēr neklausīju saprāta balsij. Jau sākumā gan biju nolēmis – ja pirmais vai pirmie divi km būs neapmierinoši, metīšu mieru. Pirmais kilometrs pārsteidza ar 4:02, bet otrais, lai arī bija būtiski lēnāks, tomēr nebija tik bezcerīgs – 4:17. Jāpiebilst, ka otrais un trešais kilometri bija izteiktā pretvējā un sānu vējā – ja otrajā vēl turējos pretī, tad trešajā sāku lamāties, bet dusmas laupa enerģiju tikpat cik [cenzēts] vējš un trešais km tam bija apliecinājums – 4:27. Par laimi, pēc tam vismaz daļēji izdevās novirzīties no sasodītā vēja un ceturtais jau atkal bija pieklājīgāks (4:20), bet piektais jau ir pēc formulas "bliez, ko spēj". Bliezu, cik tajā dienā vispār varēju nobliezt un pēdējais kilometrs pa 4:13. Galarezultāts jūtami labāks nekā gaidīts – 21:18 – stipri tālu no personiskā un relatīvi tālu no pēdējā piecīša mačos (20:55), bet ņemot vērā stabilo puskuili un pašsajūtu – ir labi. Uz pašsajūtas rēķina featuring bezvējš (un varbūt pāris kilo nost), manuprāt, mierīgi varēja palīst zem 21 minūtes.  Bet to atstāsim kādai citai reizei. Pašreizējā situācija liecina – lai kādā speķī būtu, esmu pārsteidzoši ātrs.  

Tuvākās nākotnes iecerēs man ir arī notestēt sevi uz 10 kilometru tempa skrējienu. Tur, visticamāk, ballīte notiks ar papildspēkiem. Šo pasākumu vajadzētu realizēt tuvākā mēneša laikā. Jā, arī pusmaratonu varētu nobliezt, vēlams gan sacensībās, bet ir pāris BET: vasarās pusītes neskrienu, tātad būs jāskrien rudenī. Esmu drošs, ka tad sacensības būs. Puslīdz drošs! Jā, uz to laiku Daniels moš būs savakcinējis vismaz 6.9% Latvijas iedzīvotāju… Lai gan ar tādiem tempiem, haosu, tizlošanos, shēmošanu un pāķismu,  ticamāks ir variants, ka es līdz rudenim (sākot no gada sākuma) būšu izdzēris 690 litrus alus. Principā nekas neiespējams – 2.9 litri dienā. Jā, protams, drusku jāsarauj varētu būt, iespējams, pēdējā mēnesī savs piecītis dienā būs jāpaņem, bet vienalga ticamāk nekā tā amatieriskā tizlošanās ar vakcīnām un principā visu pārējo, kas saistās ar veselības sistēmu.

Vēl arī derētu (ATKAL!) mazliet pamainīt ēšanas paradumus, tā teikt – mazāk ēst vafeles, bulkas, desu, ceptus kartupeļus, maizi un tā tālāk. Pag, jūs sarakstā nepamanījāt sieru? Jā, to grūti no manas ēdienkartes likvidēt. Praktiski neiespējami. Pietiek jau ar to, ka ķiploku grauzdiņi man ir retāk nekā svētku dienas februārī. Nē, nu, protams, var to visu maukt iekšā, bet tad drusku pārdomātāk jādarbojas taktiski, praktiski un faktiski, lai kilo kristu. Krist jau viņi krīt un kritīs, bet būtu labi ātrāk. Tagad ēdu sievas gatavoto kūku… garšīga, bet it kā nevajadzētu, jo noteikti tur ir daudz kaloriju, bet kā teica Mārgaretas Mičelas romāna "Vējiem līdzi" galvenā varone Skārleta O'Hara: "Par to es domāšu rīt, jo šovakar man gribas ēst".

12. un 13. nedēļas kopsavilkums
noskriets: 150.3
kg mīnusā: -0.3
kg mīnusā kopā: -10.7
līdz mērķim: +14.1

Pašpasludinātā atgriešanās: E8: -0.5 (-10.4 / + 14.4): mutes (ne)disciplīna un rekordi

 Shalom! "Ja gribi nomest svaru, skrien tukšā dūšā," – reiz teica vieds sensejs. Patiesībā tas "reiz" biju šodien pēcpusdienā un viedais sensejs ir mans tētis. Es gan tobrīd jau biju noskrējis, bet viņa viedo padomu gandrīz biju realizējis – dūša man bija diezgan patukša, ņemot vērā, ka apēdu diezgan pieklājīgu kūkas "Napoleons" gabalu un izdzēru kafiju bez cukura, bet ar stēviju. Ja skrējiens ir no rīta (kā tas bija arī šajā gadījumā), tad nekad neesmu ēdis daudz, tikai pieklājības pēc iemetis kaut ko kuņģī un uzdzēris pa virsu kafiju.

Kas attiecas uz kafiju, tad jau pieminētā stēvija būs mani samaitājusi – šonedēļ tīri intereses pēc pamēģināju kafiju ar cukuru – karotes piebēru kā parasti tiku bēris savulaik – tfu, pļē, veh, cik salda. Pēc vienas krūzes ātri atgriezos pie stēvijas. Sieva gan stēviju nav atzinusi par labu esam, sak, garšo pēc kaut kādām ""medicīniskām zālēm". Par medicīnu nezinu, bet kā jau iepriekš noskaidrojām, tad stēvija tulkojumā no Dievs vien sazina kādas valodas ir "meduszāle".

Tātad, cukuru es jau pieminēju, ja? Par to, ka mutes disciplīna man principā klibojusi pēdējā laikā, jūs jau esat lasījuši. Parasti gan tas notika neviļus – es teiktu, vājuma brīžos, kad smarža iecērtas nāsīs tik ļoti, ka cilvēka grēcīga daba nespēj pretoties gastronomiskām izvirtībām. Šonedēļ bija citādāk – es grēkoju apzināti, atklāti un bez sirdsapziņas pārmetumiem.  Kāpēc? Nu kā uz to skatās… No vienas puses, es gribēju pārbaudīt, ko par to saka mani Vācijā ražotie svari, bet no otras – nē, nu vienkārši gribējās rīt (vakar un šodien arī gribējās rīt). Un, ja virtuvē brīnišķīgi smaržo – kā gan Tu negribēt!

Tagad varam uz aliņu vai četriem saderēt, ka nākamnedēļ svara kritums būs līdzīgs, ja ne lavīnai, tad no pirmā stāva loga krītošam kaķim gan?! Vienkārši, izmantojot savas zināšanas, skaitļus un tālāk, esmu pamanījis, ka mēness fāžu faktors tiešām strādā. Kad ir augošs, tad speķi sadedzināt ir ārkārtīgi grūti, savukārt dilstošā mēnesī lido lejup kā Fēlikss Baumgartners no stratosfēras (tiem, kuri nezina, iesaku iegūglēt). Nākamnedēļ, starp citu, sākas dilstošs mēness.

Kas attiecas uz šīs nedēļas pilnmēnesi un svara peripetijām, tad nedēļas sākumā viss bija pēc likumiem – briestot mēnesim, brieda mani tauki. Pilnmēness sabrieda sestdien no rīta un faktiski nedēļas otrā puse arī bija tā, kad kilo un grami lēnām, bet tīri pievilcīgi sāka iet uz leju. Atkal sanācis viens pārliecinošs tualetes apmeklējuma rezultāts jeb mīnus 0.5 kilo, savukārt kopējā katlā tas nozīmē pirmo desmit kilo pazaudēšanu (-10.4), taču līdz mērķim vēl aizvien vairāk par pusi – teju 14 ar pusi kilo. Galvenais neizēsties augušā mēnesī un izmantot dilstoša mēness priekšrocības, you know?!

Skriešanas ziņā viss pēc plāna – piektā nedēļa pēc kārtas ar 80+ kilometriem, kas nedaudz neplānoti gada īsākajā mēnesī noveda pie rekorda mēnesī saskrietajos kilometros – 327.1. Iespējams, ka tas arī šogad paliks ražīgākais mēnesis, lai gan – kas zina. Martā briest šādi tādi izaicinājumi, tā, ka apgriezienus gan jau nāksies vismaz drusku nomest. Un, ja vien ķīnieši neturpinās ēst sikspārņus, suņus, vāveres un skudrulāčus, gan jau arī visādi kroņa vīrusi atstiepsies tāpat kā visi citi sūdi iepriekšējos gadsimtos, un mēs atkal varēsim maukt sacensībās.  To arī novēlu, brāļi un māsas. Shalom!

11. nedēļas kopsavilkums:
noskriets: 82.2 km 
kg mīnusā: -0.5
kg mīnusā kopā: -10.4
līdz mērķim: +14.4 

Pašpasludinātā atgriešanās: E7: -0.4 (- 9.9 / +14.9): uztura brīvbūtība un trakais orangutans

Shalom! Teju vai neticami – atkal blogs ir divas nedēļas pēc kārtas, taču kā gan nebūs, ja speķbūtība iet uz leju? Tas nekas, ka cipari ir mazi, arī mīnus 10 vai 100 grami ir rādītājs, bet te pat veseli… pag, pag, par visu pēc kārtas.

Pēc iepriekšējās nedēļas (drīzāk jau triju nedēļu) svara krituma, mazliet palaidu sevi frīstailā – atļāvos uzēst arī kaut ko eļļā ceptu, vairāk arī miltu ēdienus. Piemēram, cepti un vārīti kartupeļi, makaroni, kotletes… Mhm, mana sieva gatavo brīnišķīgas kotletes, bērni viņas ēd, sieva ēd, bet man atliek tikai pasmaržot. Un, ak vai, kā smaržo. Jo ilgāk smaržo, jo vairāk gribas, un brīdī, kad neviens neredz, iemetu kotletīti barības vadā. Kādas piecas. Varbūt vairāk. Vēsture par to klusē…

Kā varat noprast, mutes disciplīna klibo jau divas nedēļas pēc kārtas (varbūt pat vairāk), jo līdzās augstākminētajiem ēdieniem maucu iekšā arī vafeles un bulkas. Protams, varbūt ne grēcīgos apjomos, bet tomēr, ja salīdzina ar mēnesi vecu vēsturi, kad faktiski biju tīrs veģetārietis (līdz vegānam nedavelku – vārītas olas maucu bez sirdsapziņas pārmetumiem, ceptas tad, kad sieva saka, ka pagatavojusi sasodīti gardu omleti, bet nav kas apēd…), pārmaiņas ir diezgan būtiskas.

Šajā nedēļā gan krietni samazināju cukura lietošanu uzturā (kuš, vafeles un bulkas neskaitās), jo kafijai tagad pievienoju stēviju (pilsētā runā, ka kaut kāds veselīgs augs, saukts arī par meduszāli). Garšo savādāk, bet tāpat pietiekami labi, lai es mauktu 3-5 lielās kafijas krūzes dienās. Dietologi un uztura speciālisti iespējams tagad nosirmo, bet kā teica sirmais gastroenteroloģijas sensejs Danilāns: "Kafija ir veselīgāka par zāļu tēju. Dzer kaut četras tasītes". Ok, varbūt mums ar Daņilu ir atšķirīgs viedoklis par vārda "tasīte" nozīmi, bet man pa lielam 500ml krūze ir tasīte.

Ja uzturā ir zināms frīstails, tad par skriešanu to vis nevar teikt. Tur ir stabilitāte, disciplīna un kontrole. Pat manā vairāk nekā 10 gadus garajā karjerā (statistiķi saka, ka rit jau 13. gads) nav bijis tā, ka piecas nedēļas pēc kārtas noskrieti vismaz 80 kilometri, kā arī 17 treniņi pēc kārtas, kad skrējiena garums pārsniedz 10 kilometrus. Skaidrs, ka ne jau katru dienu gribas skriet un laimē diet – ir reizes, kad pēc kilometra šķiet, ka jāvelkas mājās un jāatver alus, bet pēc otrā, trešā vai piektā kilometra domas mainās – jānoskrien, kas plānots un tad var atvērt to, kas nopelnīts. Dienas ir raibas kā dzeņa vēders – vienā var būt absolūts stragls, nākamajā Tu jau vari maukt kā aptracis orangutans, kurš mūk no divtik aptrakuša jenota. Arī aizvadītajā nedēļā tādi gadījumi bija.

Žēl (jeb drīzāk – sūdīgi), ka nav un pagaidām nebūs sacensību, kur var pārbaudīt savu sportisko formu – es tomēr esmu tīrs maču skrējējs un treniņos man grūti no sevis izspiest maksimumu. Taču, ja mači vēl pāris mēnešus būs pauzē dēļ "Fiņs Luņs apēda sikspārni un paralizēja pasauli uz pāris gadiem", tad man ir plāns kā sevi izklaidēt.

10. nedēļas kopsavilkums
noskriets: 83.0 km
kg mīnusā: -0.4
kg mīnusā kopā: -9.9
līdz mērķim: +14.9

Pašpasludinātā atgriešanās: E6: -2.4 (+15.4): amerikāņu kalniņu mūžīgais starojums

Shalom! Blogs atkal kādas pāris nedēļas tika aizsūtīts atvaļinājumā, un jā – jūs visu pareizi saprotat – tas ir tāpēc, lai viss "uz papīra" izskatītos smuki. Lai gan no otras puses – tur bija arī slinkums kaut ko rakstīt, tādējādi kādas 20 dienas par pašpasludinātā atgriešanās panākumiem nekādu ziņu nebija. Skeptiķi, skauģi un Māris teiktu, ka "novērojama selektīva pozitīvo gadījumu atlase", uz ko es varu atbildēt, ka to paģēr sabiedriskās attiecības tēla veidošanā. Un taisnība būs visiem. Vai arī tikai man!

Kilometri iepriekšējās trijās nedēļās krājās stabili – akurāt 80+ nedēļā. Tādējādi izveidojusies tāda amizanta situācija, ka šī gada pusotrā mēnesī esmu noskrējis vairāk kilometru nekā pērn pirmajā pusgadā un turpinot tendences, nebūs brīnums, ja aprīlis tiks iesākts ar vairāk kilometriem nekā 2020.gadā visā tā garumā tika salasīts. No vienas puses tas ilustrē 2020. kā slinko gadu, no otras – 2021. gada sākuma jaudu. Lai gan ne vienmēr viss slēpjas kilometros, taču man tā ir vienkāršāk aizlidināt speķi pa gaisu. Un arī pats process tīri labi patīk.

Ar kilometriem viss labi, bet kā ar kilogramiem, jūs jautāsiet? Šeit varētu veikt salīdzinājumu ar amerikāņu kalniņiem. Pirms trim nedēļām diezgan īsā laika sprīdī tika pakāsti 3 kilo, kas principā veidoja arī visu nedēļas bilanci. Bet kā jau 69. gadus pirms mūsu ēras atzina viedais senebreju filozofs Kuške Hašmankušs: "Kas viegli zudis, viegli var rasties", un tieši tā bija arī šajā situācijā. Nākamo septiņu dienu griezumā ātri pakāsties cipari ātri atleca atpakaļ, pat neskatoties uz to, ka tika ievērota mutes gastronomiskā disciplīna un tikai nākamajā nedēļā atkal lēzeni slīdēja lejup pa nogāzi. Principā nebija nekādu problēmu uzrakstīt blogu, bet… kaut kā slinkums.

Vērojot šīs nedēļas tendences, lēzenums tika ieturēts, lai gan mutes disciplīna sāka klibot – vakaros pie ledusskapja tika notiesāts labs gabals desas luņķa, siers vispār maukts iekšā uz nebēdu, saldskābā maize piedāvājumā arī tika iekļauta un arī kartupeļus (pārsvarā vārītus, bet pa kluso arī ceptus) nekautrējos ēst. Ak, jā, arī ceptas sēklas, ko piebērt ķirbju biezzupai, viena bulciņa, vafeles, trīsarpus mazas pankūkas ar cukuru. Vēl ari ir tāds daiļrunīgs fakts, ka pirms dažām nedēļām, precīzi nepateikšu, kādā jaukā vakarā psiholoģiski salūzu un divu minūšu laikā apriju piecas ceptas karbonādes (labi, ka vājums brīdis bija tik īss…) Un šeit nemaz netiek uzskatīti izdzertās kafijas (jā, jā, nu protams, ka ar pienu un cukuru) vai alus (pieņemsim, ka bezalkoholiskā) litrāža.  Un ar to visu – cipars iet uz leju! Jūs teiktu – jā, bet atmetot miltu produktus, cukuru un tā tālāk, cipari ietu uz leju ar virsskaņas ātrumu. Ko lai es jums saku – teikt jūs varat daudz ko, bet YOLO* un karbonādes ir garšīgas, kafija, siers un desa –  lieliski! Un, jo vairāk skrien, jo vairāk ir pelnījis.  

Galvenais, protams, pārvarēt nākamo vājuma brīdi, kā tas bija ar tām piecām karbonādēm, lai amerikāņu kalniņu mūžīgais starojums neizstarotos uz nākamo reizi, kad uzkāpšu uz svariem. Tiktāl viss ir labi. Tūlīt tiks pakāsti pirmie 10, un turpinot tendences, grandiozā pašpasludinātā atgriešanās varētu rezultēties tuvāk vasarai. Konkrētas prognozes veikt būtu tas pats, kas zīlēt kafijas biezumos. Lai gan rīt mēģināšu paskatīties kafijas biezumos – ja nu tur redzu Vovas Putina vai Covid-19 ēras beigas. Principā der abi divi.

7., 8., 9. nedēļas kopsavilkums
noskriets: 242.5 km
kg mīnusā: -2.4
kg mīnusā kopā: -9.5
līdz mērķim: +15.4

Pašpasludinātā atgriešanās: E5: -3.1 (17.9): kilometrāža un sprinta etaps

Shalom! Leģendām apvītajā projektā, kas piedzīvo jau savu (it kā) sesto sezonu, kurā vismaz pāris bijušas pasīvās (par aktīvu jau nenosauksi to, kurā dižu mērķu nav un arī speķi nost nav jāmet) un vairākas arī aktīvās, misijā "Pašpasludinātā atgriešanās" aizvadīta jau sestā nedēļa. Pēdējās nedēļās iesāktais darbības plāns, kas nes augļus (šajā gadījumā gan droši vien precīzāk būtu teikt – met nost lieko speķi), tika turpināts arī šonedēļ.

Lai gan stratēģija īpaši mainīta netika un arī skriets tika godam, skaitļi pārāk neiepriecināja, kas faktiski nozīmēja – stāvēja uz vietas. Simt grami šur vai tur, protams, par neko nopietnu netika uzskatīts, jo tas jau tāds netverams jēdziens – ierauj simt gramus, uzreiz +100, aizej mazajās darīšanās izliet simt gramus un -100. Respektīvi, jūs mani saprotat, ja? : )

Kaut kādas pozitīvas tendences sāka parādīties uz nedēļas beigu daļu, kad pakāpeniski, bet cipari sāka iet uz leju. Mierīgu mani darīja fakts, ka nedēļas nogalē ieplānots garais skrējiens akurāt pusmaratona vērtībā (tātad vismaz 21.1), kas, ja ne garantēja, tad vismaz lika cerēt, ka savu puskilogramu vismaz zaudēšu, ja turpināšu pieturēties pie tikumīgas uztura piramīdas.

Tā it kā nebija milzu problēma, taču vienlaikus varu atzīt – kad saodu kaut ko garšīgu (piemēram, vistas filejas karbonādes, kas man vienmēr ir garšojušas), tā drusku vājš kļuvu. Bet tikai drusku un tikai relatīvi, jo mājinieki apstiprinās, ka neviena no daudzajām karbonādēm manā mutē tā arī neiekļuva. Lai gan brīžiem gribējās, ai kā gribējās. Bet sena tautas gudrība vēsta – ja spēj pārvarēt vājumu, tas pārvēršas tavā stiprumā. Jā, nākamajā dienā karbonādēm garām gāju jau bez jūtām – sak, stāv, nu, lai jau stāv kā Eifeļa tornis kaut kur Parīzē.

Šī nedēļa mazliet negaidīti kļuva par kilometru ziņā vienu no bagātākajām, jo skrēju katru dienu un pārsvarā tie bija 10+ skrējieni (izņemot pirmdienu), kā arī garais skrējiens (21.2) svētdienā. Iemesls šādai apņēmībai bija kāds fizkultūrietis no Brīvības ielas, kurš dzina mani uz priekšu, gluži kā es viņu. Čalis vārdā Māris, mans leģendārais dzīvesstila uzraugs. Visu nedēļu kilometros viņš man atradās pussolīti priekšā un principā biju domājis, ka Māris varētu arī izcelt šo nedēļu. Jau piektdien secināju – vai Māris būs priekšā vai pakaļā, ja salasīšu 80km, mani tas baigi nesatrauks, būšu apmierināts tāpat. Ļoti cītīgi pieturējos plānam, salasot 80, kamēr Māris finišēja ar 73. Otro nedēļu pēc kārtas pamanījos noskriet vairāk par viņu, taču taisnības labad jāatzīst, ka gada sākumā viņš bija ražīgāks un arī šogad kopumā saskrējis nedaudz vairāk (219 pret 230). Konkurence motivē!

Nedēļas nogalē uzkāpjot uz svariem, zinot kā bija klājies nedēļas pirmajā pusē, gandrīz vai biju šokā – pa nedēļu biju pakāsis 3.1 kilo. Biju domājis, ka 1.0 – 1.5 būs ok, bet 3.1 jau bija zināma veida WOW. To es nodēvētu par zināmu sprinta etapu. Sāku šķetināt kamoliņu, šķetināju, šķetināju, un izšķetināju to, ka iespējams atturēšanās no brīvdienu alus degustācijas, sadarbībā ar pusmaratonu būs šos skaitļus padarījuši par tik pievilcīgiem kā ir. Ja vēl es varētu atteikties no kafijas ar cukuru (neiespējamā misija), tad "pašpasludinātā atgriešanās" mērķi varētu sasniegt pat uz slaveno Jeremeje… tpu, Valentīna dienu. Bet no kafijas nav iespējams atteikties, pietiek jau, ka esmu atteicies no karbonādēm, zemesriekstiem un ķiploku grauzdiņiem. Un galu galā arī ceptiem kartupeļiem. Nē, jebkādiem kartupeļiem, jo Iļģuciema guru (tas čalis, kas katru gadu ar mani iet pārgājienā, ir kādu ceturtdaļcentneru smagāks, un tagad  uzsācis tikumīga uztura dzīvi) teica, ka miltu produktus arī labāk izslēgt. Man bērnībā mācīja, ka vecākie brāļi un māsa jāklausa. Bet tā kā ģimenē esmu sīkākais, tad… man jāklausa visi! : )

6. nedēļas kopsavilkums:
noskriets: 80km
kg mīnusā: -3.1
kg mīnusā kopā: -7.1
līdz mērķim: 17.9

Pašpasludinātā atgriešanās: E4: -2.1 (+21.0): bloga brīvdienas un izlēmīgais solis

Shalom! Noteikti, kā kāds pamanīja, ka blogs kādas divas nedēļas ar astīti nebija. Vismaz viens cilvēks to pamanīja, par pārējiem ziņu nav, jo viņi man par to neatgādināja. Bet, jā, biju blogam iedevis pelnītas brīvdienas pēc jaunā gada svinībām. Kāpēc gan ne? 

Iespējams, jaunajā gadā es ēdu sirsnīgāk nekā Ziemassvētkos un arī kotletes man ļoti garšoja, tāpēc skaitļu virknē, kas parasti šāda veida projektos ir būtiska, bija kaut kādi dīvaini, es pat teiktu, aizdomīgi kļūdaini cipari. Varbūt ne gluži kļūdaini, bet aizdomīgi noteikti. Bet, ja blogs ir atvaļinājumā, neizsauksi taču no brīvdienām atpakaļ, lai pateiktu – klau, tauta, mums sabojājušies svari : )

Lai vai kā, janvāra pirmo nedēļu un varbūt drusciņ vēl es pētīju un analizēju, kas tur īsti par cipariem rādās un kāpēc rādās. Pēc šī nopietnā pētījuma, tika nonākts pie secinājuma, ka strauji jāmaina stratēģija. Faktiski, tas gandrīz sakrita ar laiku, kad sirmais Krišs saprata, ka vīndare Ilze viņam simt gadu nav vajadzīga, staigulis Artis saprata, ka viņam nav riekstu, bet pianists, reformists un parists Daniels secināja, ka viņš ir veselības guru. Kas zina, iespējams, sakritība, taču mūs ar sirmo ir kaut kas kopīgs – pēc ilgstošāka stragla mēs veicām ļoti izlēmīgu soli – Krišs patrieca vīndari, bet es patriecu savu ēdienkarti.

Par to, kas notika pēc ēdienkartes patriekšanas, pilsētā jau klīst leģendas. Taču, kā sacīt jāsaka, svarīgākais ir skaitļi, un skaitļi, kā savulaik teica leģendārais statistiķis Edis, nemelo. Skaitļi rāda – jā, mums te ir zināmas tendences. Un atkal var vilkt paralēles ar sirmo, vīndari un pianistu – kā pianists nospēlēja Bēthovena "Mēnesgaismas sonāti", tā straujos tempos  pieauga vakcinācija un ar šādiem tempiem varbūt, ka nebūs pat nepieciešami divi gadi, lai visu nāciju nopotētu… Savukārt, kopš es drastiski mainīju ēdienkarti, svara lejkritnis uzņēmis tādus tempus, ka nebūs brīnums, ka uz savu dzimšanas dienu man pat varētu derēt sievas kleita : )   

Principā tiktāl arī visi salīdzinājumi ar sirmo, vīndari un pianistu arī beigsies, jo lai arī šeit jaušamas dažas sakritības un līdzības, tas arī ir viss, kas mūs saista. Visādi citādi, kā liela daļa Latvijas, uzskatu, ka šiem tēliem vairāk piederētos dalība kādā komiksā nevis valsts lielākajā bordelī. 

Bet atgriežoties pie tēmas – kamēr blogs atpūtās, es gluži otrādi, cītīgi strādāju, lai blogā atkal būtu par ko rakstīt. Ja mani aprēķini ir pareizi, tad aizritējušas 18 dienas (16 no tām skriets) kopš iepriekšējiem pierakstiem, un šajā laikā saskrieti 150 kilometri. Principā standartā cenšos izskriet vismaz dešuku, bet kad galīgi nevelk, parādās tādi nīkulīši kā 5, 6 vai 8. Taisnības labad jāatzīst, ka gadījumi, kad "galīgi nevelk" paliek arvien mazāk, kas ir krass kontrasts ar pagājušā gada situāciju, kad drīzāk uz vienas rokas pirkstiem varēja skaitīt tos gadījumus, kad "galīgi velk". 

Divarpus nedēļu laikā esmu pakāsis 2.1 kilogramu, tātad faktiski katru nedēļu pa kādiem 700-800 gramiem. Dietologi teiktu – malacis, Janka, ļoti pārdomāts plāns, pakāpenisks svara kritums un tā tālāk. Es saku – ne viss ir tā kā izskatās… Hm, varētu jau palaist muti, bet varbūt par to kādā no nākamajiem blogiem. Vai misijas "pašpasludinātā atgriešanās" noslēgumā. Ko saka tauta? (P.S. To, ko saka mans dzīvesstila uzraugs Māris, es jau zinu).

3., 4., 5. nedēļas kopsavilkums
noskriets: 150km (18 dienas)
kg mīnusā nedēļā(s): -2.1
kg mīnusā kopā: -4.0
līdz mērķim: +21.0

Pašpasludinātā atgriešanās, E3: -/+ 0.0 (+23.1)

Shalom! Parasti šāda veida projektos agrāk vai vēlāk pienāk tā saucamā "stragla nedēļa". Aplūkojot vēsturiskos datus, nākas secināt, ka "etiopietī" šīs nedēļas tradicionāli bijušas no 3. līdz 5., kā arī ap 8. un 9. nedēļu. Vērojot bezkaislīgos skaitļus uz svariem, ko pamanīju šodien, varētu padomāt, ka stragls šoreiz ir ātrāk, taču nebursim drāmu.

Teorētiski aizvadītā tiešām bija otrā nedēļa. Praktiski, ja kāds iepriekš lasīja starp un ārpus rindām, tīri tehniski un pēc idejas "pašpasludinātā atgriešanās" sākās jau pirms trim, respektīvi, pirmā patiesībā bija veselas divas. Tātad tradīcijas tiek ievērotas – stragls pagodina mani ar ierašanos tieši trešajā nedēļā. Principā nekā pārsteidzoša šajā nebūtu arī tad, ja šī nebūtu trešā nedēļa.

Aizvadītās septiņas dienas iekrita ļoti interesantā periodā – Ziemīšos, kad galdā tiek likta tonna piparkūku, divas tonnas štovētu kartupeļu (tfu, kāpostu) un trīs tonnas konfekšu. Lai kā man gribētos domāt, ka es jau diezgan pieklājīgi no visa tā atturējos, nevar noliegt, ka principā ēsts tika vairāk nekā vajadzētu, kaut vai pa klusiņām. Un organisms jau arī nav muļķadesa – jūtot, ka ieslēdzies "etiopieša režīms", viņš tver iespēju "baroties" no visa iespējamā. Piparkūkas, saldējumi un "Vinnijs Pūks" viņam patīk visvairāk : ) Tāpēc šeit satiekas divi vienā -  trešās nedēļas stragls no vienas puses ir izlaidība, bet no otras - arī loģiska notikumu secība speķa likvidācijas procesā. Turklāt, guess what? JĀ! Nupat tak bija augošs mēness! Tad var augt viss, arī speķis personības dziļākajos slāņos.

Ja pievēršamies matemātikai un statistikas datu analīzei, tad šajās septiņās dienās noskriets pat par 3 kilometriem vairāk nekā iepriekšējās septiņās (52 vs 49), taču tam ir racionāls izskaidrojums – ja aizpagājušajā nedēļā tika skriets piecas dienas, tad pagājušajā sešas. Vidējie kilo treniņā gan līdz ar to ir nīkulīgāki (8.75 vs 9.80),  bet arī nekā sensacionāla tur nav – vienītī skriet 15+ nav diez ko liels motivācijs (drīzāk – tā centīgāk jāsaņemas), bet koptreniņu šajās dienās nav bijis. Tad nav citu variņu, kā skriet vismaz 15-20. 

Koptreniņus atstāsim nākamajam gadam, bet šajā mana dižslaistnība runā pati par sevi – par kilometriem bagātāko mēnesi (kas vēl turklāt nav noslēdzies) pārliecinoši ir kļuvis decembris (kas principā loģiski, ņemot vērā pašpasludinātā atgriešanos), savācot ap 170 kilometriem (Vecgada diena būs patiesības moments).  Visticamāk, tas būs vairāk nekā es savācu četros mēnešos no jūlija līdz oktobrim. Kilometru ziņā 2020. ir "Porno & Co", neaizvelkot (pēc vēsturiskās informācijas  spriežot – pirmoreiz karjerā) līdz štukai. Ja Vecgada dienā fizkultūra būs cienījama (vismaz 10+), tad varētu vismaz interesantu skaitli atraut – 888.

Būtu labi veco gadu aizvadīt un jauno iesākt baigi neaizrijoties ar to, kas mums ir ledusskapī un visur citur, bet to jau nekad nevar zināt… 6.janvāra blogam vajadzētu nest vismaz 100 gramu (0.1kg) zudumu, pretējā gadījumā nākamais blogs droši vien būs pēc divām nedēļām. Mhm, tāda tā tehnika ir, kad speķis uz eju neiet : ) 

2. nedēļas kopsavilkums:
noskriets: 52.5km
kg mīnusā nedēļā: -0.0
kg mīnusā kopā: -1.9
līdz mērķim: +23.1

P.S. ŠĪ ir pirmā reize, kad foto etiopieša blogam atkārtojas. Pieņemsim, ka arī pēdējā, bet… you never know.

Etiopietis, S6E2: pašpasludinātā atgriešanās -1.9 (+23.1)

Shalom! Pirmā nedēļa Etiopieša sestās sezonas pirmajā nedēļā ir aizritējusi. No mārketinga un sabiedrisko attiecību viedokļa, protams, svarīgi startā ielikt jaudīgu pieteikumu, lai, kā sacīt jāsaka, konkurenti bīstas un fani attālināti sajūsmā lauž krēslus. Tā principā ir bijis visās etiopieša sezonās, ka starta uzrāviens ir varens. Lai gan, nupat runājot ar ekspertiem, tomēr nonācām pie secinājuma, ka nav svarīgi kāds ir starts, svarīgi kāds ir finišs.

Lai vai kā, principā manas ekspektācijas bija augstākas nekā to uzrāda bezkaislīgie skaitļi. Piemēram, 2016.gada etiopietī pirmajā nedēļā aizlidoja 3.0 liekie kilo, bet 2018. gada versijā "Renesanse. Izlaušanās" pa pieskari aizgāja 2.1. Tātad ambīcijas pieprasīja kādus 2+, kā minimums. 

Kā jau iepriekš tika minēts, principā "pašpasludinātā atgriešanos" vismaz visā, kas attiecas uz skriešanu, sāku ātrāk nekā projekta oficiālo startu pirms nedēļas. Respektīvi, realitātē projektu sāku agrāk, bet publiskajai pirmizrādei gaidīju iespējami labāku zvaigžņu stāvokli. Ezotēriķi apstiprinās, ka it matters. Tikai neprasiet šo follijgalvai, viņš ir pseido ezotēriķis. 

Ja skatās uz manu fizkultūras ainavu pēdējo 16 dienu (faktiski pusmēneša) griezumā, tad aina(va) ir visumā (iespējams, arī galaktikā) simpātiska – skriets 11 reizes, kopā salasot 105 kilometrus. Bilde zīmējas gandrīz kā ziedu laikos, kad 200+ kilometri mēnesī tāds pīpis vien  bija. Pēdējos treniņos arī tendences top arvien pievilcīgākas, kas, iespējams, ļaus man vecgada vakarā izvilkt Kubas cigāru un iešaut konīti par godu veiksmīgam projekta sākumam un globāli klaji sadi*stam gadam, sak, uz neredzēšanos, vecais perdeli!

"Pašpasludinātā atgriešanās" pirmā nedēļa noslēdzās (jā, manās vīzijās blogi tagad ir paredzēti nedēļas vidū, tātad otrdien, trešdien vai ceturtdien) ar vienu pieklājīgu "Ņipro Ikru" treniņu manā mīļajā sādžā Lilastē, ko ieskauj mežs un jūra. 15.69 kilometri jeb gluži tik, cik izvirtuļiem tīk. Lai arī dienu iepriekš es nebūt nedzesēju ikrus un normāli uzkāpināju tempu 10km treniņā, skrējās visumā pieklājīgi. Neizmantotu vārdu "lieliski" vai "ideāli", lai gan, ja par atskaites punktu ņem jebkuru šī gada koptreniņu, tad jā – šis bija zajebis. Medus torte uz līdzšinējo buļļa ekskrementu fona. Beidzot es nebeidzos nost un neatpaliku no čaļiem par puskilometru. Lai gan jāatzīst, ka visas kārtis bija manās rokās – atturējos maršrutā iekļaut kalnus un paugurus, izvēloties iespējami līdzenu trasi, jo pašreizējā kondīcijā kalni mani nobeidz.

Sezonā, kad sezonu grūti nosaukt par sezonu, manas aktivitātes var dalīt divās dalās – līdz martam un pēc marta. Līdz martam viss bija glauni, "Noskrien ziemu" mačos biju ātrs un talantīgs, arī treniņos viss bija pa skaisto un es jau klusībā kalu plānus Latvijas veterānu ziemas čempī ne tikai izcelt zeltu soļošanā, bet arī labot personisko rekordu jūdzes skrējienā un pirmoreiz izskriet zem sešām minūtēm. Principā diezgan droši, ka kaut kādos savas karjeras posmos es to mierīgi varētu būt paveicis, piemēram, pat tālajā 2009.gadā, bet oficiāli tas nav noticis. Šo atstāsim kā filozofisku tēmu kādam no nākamajiem blogiem. Tātad, atgriežoties pie publicētā – februāra beigās apslimu ar dīvainu vīrusu. Man nav ne jausmas, kronis, bronhīts, šupadapakudabra vai kas tas bija, bet pirmoreiz man oža pazuda pilnībā un sentēvu metodes vīrusa sakaušanā arī nepalīdzēja. Pēc tam fiziski sekoja diezgan štruntīgs pavasara – vasaras – rudens periods. Jā, es pakāpeniski, protams, aizgāju arī speķī, bet kad man sākās fiziskās formas lejupslīde, elpceļu un jaudas problēmas, es vēl biju salīdzinoši slaids fizkultūrietis. Bet šis arī droši vien temats nākotnes blogiem. Pierakstu blociņā.

Tiktāl lirika, bet, ja par skaitļiem, tad pirmajā nedēļā (vai divās, kā uz to skatās) -1.9 kilo. Pieklājīgi. Normāli. Pakāpeniski un pārdomāti. Vēl vairāk piedomājot pie ēšanas, piemēram, atturoties no piparkūkām un rasola  Ziemīšos, ir iespējas sasniegt vēl labākus skaitļus. Varētu atteikties arī no alus un dzert dabīgas ābolu, dzērveņu, brūkleņu un citas sulas, kas iegūtas ar aukstās spiešanas tehnoloģiju, bet… alus tomēr ir garšīgs un B vitamīnīgs. Un kā teica mūsu pārgājiena lieldraugs "Piebalgas alus": spēks no saknēm. Mhm! 

1. nedēļas kopsavilkums:
noskriets: 49.0km
kg mīnusā nedēļā: -1.9
kg mīnusā kopā: -1.9
līdz mērķim: +23.1

Projekts Etiopietis: pašpasludinātā atgriešanās

 Shalom! Aha, negaidījāt, vai ne? Dažs labs jau gaidīja gan un pat bakstīja ribās, sak, nu, kad sāksi, kad būs jaunā etiopieša sezona? Ņemot vērā, kādā spekī esmu aizgājis, tas bija tikai laika jautājums. Neskaidrs bija tikai nosaukums, kur starp "pašpasludinātā atgriešanās" figurēja arī "Deja Vu", "Karaļa atgriešanās" un "Leģendas atgriešanās".  Viens krāns gan taisnīgi norādīja, ka leģendas statuss jānopelna, bet tā kā pusmaratonu zem 90 minūtēm neesmu izskrējis, tad misija nav izpildīta. Lai gan... ja paskatās uz panākumiem smagsvaros, tad nedzesēsim muti – tas ir leģendāri. 

Ko galu galā paģēr "pašpasludinātā atgriešanās"? Līdzīgi kā etiopieša sākumpunktā 2016.gadā, stāsts ir par kuili, puskuili un etiopieti. Par cukurpakām, kuras jāizmet. Par ūdens spaiņiem, kuri jāizlej. Par speķbūtību, kuru jāaizsūta nebūtībā. Manā gadījumā tas ir pietiekami ambiciozi par uz "pirmā" etiopieša fona, kur minimums bija -22 kilo, bet maksimums 27. Šoreiz, skrupulozi izvērtējot sportisko kondīciju un fascinējošo četrciparu skaitli (bez brillēm nepamanu komatu) uz svariem, tika nolemts par -25 kilo.

Lai var disciplinēti pieiet pasākumam, protams, derētu arī kaut kādi konkrēti termiņi. Ja ieskatāmies vēsturē, tad 2009. gadā man bija nepieciešami kādi 3 mēneši, lai tiktu vaļā no 20+ kilo, kas principā arī noveda pie mana segvārda Etiopietis. Savukārt 2016. gadā man bija nepieciešami nepilni pieci mēneši, lai tiktu vaļā no 22, un sešarpus mēneši, lai atbrīvotos no 27. Šoreiz būsim mazliet saprātīgāki un par atskaites punktu kā cimperlīgas dāmas noliksim vasaras sākumu, sak, lai var veco peldkostīmu virsū uzstūķēt. Nu, vai manā gadījumā peldbikses. Tātad man ir aptuveni sešarpus mēneši, lai tiktu galā ar 25 cukurpakām. Var jau arī ātrāk, ja zvaigznes pareizi apguļas debesjumā un tā. Piemēram, maksimālo termiņu var atzīmēt 1. maiju – darba svētkus. Ja būs labi pastrādāts, būs arī svētki. Galvenais 00:30 nelīst pie ledusskapja, lai rītu maizi un desu, uzdzerot virsū aliņu.

Gara acīm jau redzu, kā daži čaļi ceļ rokas, lai uzdotu jautājumus par tēmu, kādi tad ir mani sportiskie mērķi. Protams, galvenā prioritāte ir 2021. gada Pārumu pārgājiens, kam seko vēl divi pārgājieni, kuros labprāt piedalītos – "Simtiņš" jeb "No Elles līdz Paradīzei" un Kolka – Dubulti. Protams, ja otrais vispār notiks. Tāpat ar skriešanu – grūti plānot mačus un personisko rekordu labojumus, ja nav zināms, vai sacensības notiks. Bet treniņos es nekad neesmu bijis supersuns Bulta. Taču gaisā virmo doma par "Ņipro Ikru" čempionātu dažādās distancēs. Protams, ja viss būs labi, tad personisko rekordu medības 10km, pusmaratonā un maratonā būtu loģisks scenārijs. Lai vai kā, mērķis jebkurā gadījumā ir nodot pārliecinošu sveicienu pāris strauji uzmirdzējušām zvaigznītēm. Viss pārējais, proti, sveicināt ar spērienu pa pakaļu vai likt elpot manus putekļus, kā teiktu klasiķi, ir дело техники : ) 

P.S. Patiesībā "Pašpasludinātā atgriešanās" klusiņām jau ir iesākusies kādu pusotru, divas nedēļas atpakaļ. Tagad beidzot to var izziņot pasaulei, jo manā gadījumā publiskas apņemšanās strādā aptuveni 1564 reizes labāk nekā, ja es kaut ko daru klusiņām.

P.P.S. Droši vien sīkāk mērķus un virzību pretī tiem, apspēlēšu nākamajos blogos. Tāpat kā to, kā var aiziet lielspeķī un no etiopieša kuilī. Viss gan principā ir loģiski – viss šajā pasaulē ir ciklisks. Šā brīža cikls paģēr dedzināt kalorijām. Let it burn!

Kā neierakstīties līkumā jeb "Noskrien ziemu" skrējēju mītiņš

Shalom! Sena paruna vēsta: "Ja Muhameds neiet pie kalna, kalns nāk pie Muhameda". Mūsdienu skarbajos apstākļos, kad uz katra stūra uzglūn kronis, Bils Geits ar trīsmetrīgu šprici un čipu, kuru rotā "New World Order" logo, kas draud izjaukt visus mūsu skaistos sapņus un padarīt mūs vadāmus ar tālvadības pulti, kuru kaut kur no Teksasas rančo, ēdot ikrus (nē, ne ņipros) un uzdzerot izsmalcinātu Čīles vīnu, vada Rokfelleri, Rotšildi, Bozess, Masks, Cukerbergs un vēl saujiņa izmeklētu neliešu*... tā, pag, aizmirsu ko gribēju teikt. Nu jā, mūsdienu skarbajos apstākļos, šo seno gudrību varētu pārfrāzēt: "Ja Noskrien ziemu neiet pie Tevis, ej pie Noskrien Ziemu". Sacīts, darīts! 

Dienā, kad visa Latvijas inteliģence un dižākie gaismas nesēji sacēlās pret valdību un pieprasīja iespēju kotletes un alu lietot bez maskām**, "Ņiprie Ikri" Siguldā izdomāja uzskriet "Noskrien ziemu" pirmo posmu gida un NZ šefa Roberta vadībā. Ņemot vērā, ka ļaunā valdība ar tumsas princi Krišjāni, tumsas princesi Ilzi, kā arī apokalipses jātniekiem Ugu un Juriju*** visas sacensības ir nogriezuši (neesmu drošs, cik ļoti vainīgi pie tā ir pēdējie divi, bet nu pieklājības pēc pieliku), jārada pašiem savi mači. Kolektīvie treniņi, šķiet, ir aizliegti, tāpēc noformējām to kā mītiņu "Par skrējēju tiesībām", tātad mēs varējām būt kaut vai 25. Bijām četri - gids Roberts un trīs "Ikri" Jāņa, Artūra un Māra personās. 

Pirmie pieci Siguldas kilometri bija viegli, līdzeni un skaisti, pārsvarā pa pilsētas ielām un takām, bet par to mūs jau brīdināja, līdz ar to varēju pačilot. Ņemot vērā, ka šogad esmu pārgājis pieklājīgi pievilcīgā speķa pīrādzītī, man sirdij tuvāki ir līdzenumi nevis kalni, bet, kas gan ir Sigulda bez kalniem? Taku skrējienos tas faktiski būtu noziegums pret dalībniekiem. Roberts par trasi patiešām bija parūpējies, tāpēc jācer, ka gaisma uzvarēs tumsu, un pārredzamā nākotnē (teorētiski, arī 5 gadi ir pārredzama nākotne, bet nē, paldies) sacensības atgriezīsies. Tai skaitā arī ar "Noskrien ziemu" Siguldā. 

Tādi jūtami kāpumi sākās otrajos piecos kilometros un principā es savā pašreizējā kondīcijā, kas ir vairāk nekā ar Dievu uz pusēm, tādiem kalniem neesmu gatavs. Vismaz tik ļoti, lai sadotu konkurentiem pa pakaļu tā, lai tas izskatās salūts jūras krastā. Taču ainaviski distance bija vienkārši konfekte. Tiesa, ar augstu riska faktoru - sak, garšīga, bet ēdot var iedzīvoties kariesā. Respektīvi, daudz pagriezienu un līkumu (teju, kā Siguldas bobsleja trasē) tehnisku noskrējienu, kur jābūt uzmanīgam - ja esi tizls, trase tevi par to var sodīt. Turklāt, sestdienas rītā takas bija mazliet piesalušas, slidenas. 

Skriešanas kompanjoni zina, ka mana firmas zīme ir vismaz reizi eleganti noraut uz mutes. Protams, arī šoreiz bez tā neiztika, taču neviens to nepamanīja. Es taču teicu - eleganti : ) Pirmā reize bija vienā no noskrējieniem, kad neierakstījos līkumā un izlidoju no trases, teju ielidojot relatīvi zemas bīstamības aizā (jā, bija arī krietni bīstamākas nogāzes, kurās neierakstoties, mēsli varēja būt lieli). Puikas tobrīd bija aiz līkuma kādus 25 metrus tālāk, tāpēc labākais, ko viņi varēja dzirdēt, bija klusu decibelu troksnītis. Otro reizi nolikos kādu kilometru pirms finiša, kad nejaudāju kāju pacelt un aizķēros aiz... akmens, zara vai kāda neredzama elementa (piemēram, kosmiskā atkrituma vai follija cepurītes). Atkal kompanjoni bija drusku priekšā, tāpēc diez vai manīja. Apli gan noslēdzām kopā, jo izskrienot līdzenajās pilsētas ielās, pieliku soli, lai čaļus noķertu. 

Ja šis skrējiens būtu reālas "Noskrien ziemu" sacensības, tad var droši teikt - tās būtu ne tikai skaistākās, bet arī grūtākās NZ vēsturē. NZ vairāk vai mazāk ir līdzens pasākums ar retiem izņēmumiem (visizteiktāk - Priekuļos), bet Sigulda liktu iesvīst vairāk. Ar skaistumu arī viss ir skaidrs - kalni un lejas, brīnišķīgi skati ar fascinējošām ainavām. 

Kas tālāk? Nākamie treniņi. Koptreniņi. Vai mītiņi, sauc tos kā gribi, bet skriet vajag - vienam, četriem, desmit vai pat 20. Plānā arī nākamais blogs? Intriģējoši, vai ne, Māri? 

* / ** / *** jebkura līdzība ar reālām personām un notikumiem ir tikai līdzība, respektīvi, citējot Egilu - ja jūs saskatāt līdzību, tad tā ir līdzība.

Šis ir bloga autora viedoklis, kas var nesakr... tpu, absolūti sakrīt ar redakcijas viedokli, jo bloga autors ir arī redakcija.

Pirmās pieredzes, eksčempions un citi stāsti

Shalom! Pirmās pieredzes ir tāda interesanta lieta. Teiksim, pirmie soļi dzīvē, pirmais alus,  pirmās uzvaras, pirmie simts kilogrami uzkāpjot uz svariem... : ) Īsti neatceros pirmos soļus dzīvē, bet gan jau bija pietiekami labi un talantīgi. Pirmo alu... miglaini atceros. Savulaik "Aldaris" ražoja tādu čurūdeni kā "Ice Beer", kas man prātā palicis kā pirmais alus. Lai gan to sāka ražot 2000. gadā, kad man tad bija 16 gadi... vai tiešām tik vēlu iepazinos ar alu? Pirmie 100 kilo bija ap 22-23 gadiem, kad pamazām aizgāju puskuilī un vēlāk arī stabilā kuilī, jo man ļoti garšoja vafeļu tortes un saldinātie dzērieni. 

Vēl ir tādas gauži patīkamas pirmās reizes, kas paliek atmiņā - piemēram, pirmā satikšanās ar sievu, pirmā satikšanās ar pavasara pirmo mēnesi, pirmais Pārumu pārgājiens, otrais, trešais, ceturtais, piektais, divpadsmitais... 

Un tad vēl ir tādas diezgan tizlas pirmās reizes. Piemēram, pirmā izstāšanās un pirmais zāģis resno skrējienā. Ironiski, ka šīs pirmās reizes mani piemeklējušas mēneša laikā. Astrologi teiktu - čalīt, paskaties kāds Tev planētu stāvoklis tagad, retro Marss un tā tālāk. Ko brīnies? Sēdi bunkurā un izvairies no nepatikšanām! Nu lai gan arī bunkurā var uzkrist ķieģelis uz potītes : ) 

Par pirmo izstāšanos rakstīju jau iepriekšējā blogā. Beidzot pienāca arī diena, kad es pakāsu oficiālos mačos, kur ir svara kategorija virs 100 kilo. Bet par visu pēc kārtas. Dienu pirms tam piedalījos Stirnu bukā, kur piesardzības dēļ, lai notestētu savainoto potīti izvēlējos to, kas vēl nebija skriets: vāverīti - kuplastīti. Milzkalnē tai vāverei noteikti bija kupla aste, jo kāpumi normāli iedeva pa ciskām. Ņemot vērā, ka distance ir īsa, es jau pirmajā kalnā sevi pārāk netaupīju - sak, jābliež tik augšā. Uzreiz gan pēc tam sekoja noskrējiens, kurā biju kādas 20 reizes uzmanīgāks, lai tikai atkārtoti nesačakarētu potīti. Kā teiktu Rainis - piesardzība ir tikums. Droši vien uz tā rēķina es visas distances laikā zaudēju 20, 30 vai 60 sekundes, bet šoreiz tas bija prātīgākais variants. 

Vairāk gan mani no ritma sita laukā elpošanas problēmas - visnotaļ droši es biju starp skaļākajiem elpotājiem trasē, kas parasti mani pašu tracina. Pēc skrējieniem un kāpieniem kalnos bija grūti atrast pareizo elpošanu. Padziļināta analīze gan vēl nav veikta, bet šķiet, ka uz pulsu tas milzu ietekmi neatstāja un pulss kosmotautikas klubiņā neiestājās. 

Kaut kur distances vidū, bet varbūt jau pāri pusei, mani savā kadrā noķēra fotovīrs Mareks, pavadot ar komentāru "Nu gan esi ieskrējies!" Principā tā varēja arī būt - pārsvarā oponentus apdzinu nevis otrādi (ar retiem izņēmumiem), un ņemot vērā to, ka startā biju diezgan tuvu priekšgalam, tobrīd varēju atrasties, ja ne gluži medaļu pozīcijās, tad vismaz kaut kur ap pirmo piecdesmitnieku (nav jau diža atšķirība, vai ne?). Līdz distances noslēdzošajiem 500 metriem bijām pietiekoši izretojušies, lai pēdējā noskrējienā no kalna, kas bija pirms paša finiša, mani neviens neapdzītu, neskatoties uz piesardzīgo klunkurēšanu lejup no kalna. Vāveres debijā - 43. vieta (sākumā biju 34., bet tad laikam pieskaitīja tos krānus, kas savu vāveri izskrēja ar skolēniem) no 514 dalībniekiem. Manuprāt, esmu elitē : ) 

Dienu vēlāk bija viens no sezonas svarīgākajiem startiem, kā man labpatiktos domāt, proti, Rudens "Zibens" kross, kur jau trīsreiz biju izcēlis zeltu. Šoreiz, ja godīgi, nebiju galvenais favorīts, un pats to lieliski apzinājos. Zināju, ka Dzintaram, tas, kurš Bārda, tik īsā distancē (nieka 2km) varētu būt priekšrocības, turklāt sacensību dienā uzzināju, ka konkurentu pulkam pievienojies arī Mareks Skujiņš - čalis, kura personiskie rekordi visās distancēs (varbūt izņemot piecīti), ir nedaudz, bet tomēr labāki par maniem. Tas manā pirmsstarta rangā viņu nostādīja favorīta statusā, lai gan Mareks atzina, ka pēdējos divus gadus lāga neesot skrējis. 

 Mana taktika šoreiz bija elpot konkurentiem pakausī un pie iespējas iet garām. Viss notika pēc plāna, izņemot to iešanu garām. Elpot pakausī elpoju, ne Dzintaru, ne Mareku nekur neatlaidu, taču arī apdzīt nepietika dukas, lai epizodiski likās, ka man tas varētu izdoties. Brīdī, kad pusdistancē Dzintars apdzina Mareku, es jau jutu - tur aizjož nākamais čempions. Vienkārši solis izskatījās svaigāks. Es tikmēr mēģināju noķert Mareku, kurš drudžaini skatījās pār plecu, bažās, ka es varētu būt turpat aiz muguras, taču nekā - es pārsvarā biju 10-20 metrus aiz, tā īsti neapdraudot Mareka pozīcijas. Finišā pirmais Dzintars (9:05), tad sekoja Mareks (9:11) un es (9:16), visi nieka 11 sekunžu robežās. Čempiona tituls pelnīti nodots Dzintaram. 

Tiktāl apsveicam čempionu, tālāk sekos pilnmēness lirika. Pirmkārt, par sevi - šogad mans svars šajos mačos bija par 15 kilogramiem (!) lielāks nekā pirms gada. Skaidrs, ka esot tādā kuilī, kad konkurenti stiepj par vismaz 10-12 cukurpakām mazāk, cerēt uz titula aizstāvēšanu ir ne tikai naivi, bet arī muļķīgi. Iespējams, ja distance būtu 5 vai 10 kilo, manas izredzes pieaugtu, bet gargabalnieku sprintā, par kādu var nodēvēt divīti, vieglajiem ir priekšrocības - mazāk speķa jāstiepj. Un kā teiktu Veidenbaums - kā gulbji balti padbeši iet, bet Tavs speķis - Tava problēma  : ) 

Noteikti Dzintaram arī motivācija bija augstāka, kamēr es kā vairākkārtējs čempions biju nedaudz iemidzis un samiegojies. Un atslābis. Sak, es esmu ātrākais smagsvars Latvijā, punkts un āmen. Dzintars ar savu uzvaru eleganti man iespēra pa pakaļu. Savukārt man... otrā vai trešā vieta - nav būtiska nozīme, tāpat visiem medaļniekiem dod alu balvā (feeling sarcastic). 

Svētdien fiasko piedzīvoja arī pasaules rekordists maratonā Eliuds Kipčoge, finišējot tikai astotajā vietā Londonas maratonā un ciešot pirmo zaudējumu šajā distancē kopš 2013. gada. Sakritība? Nedomāju vis! Kas vēlreiz pierāda, ka visi mēs esam tikai cilvēki. Gan Eliuds, gan es. 

Patiesībā spēriens pa pakaļu ir vērtīgs un visādi citādi noderīgs. Pirmkārt, tas noteikti motivē. Pirmdien piecēlos ar domu, ka jāiet skriet dešuku. Un jāsāk jauns projekts, kurā, kā teiktu pašpasludināti klasiskais etiopietis, "jāsakauj savus speķus".  Otrkārt, jāļauj arī kādam citam uzvarēt, jo radīt prieku citu acīs esot svētīgi un par to var nopelnīt karmas punktus. Treškārt, Zibeņu trases rekords 100+ kategorijā joprojām pārliecinoši pieder man (8:24), un paļubasu esmu valsts vistitulētākais smagsvars ar pieciem tituliem (3 rudens krosā Zibeņos + 2 piejūras skrējienā), tātad vieta "100+ skrējēju slavas zālē" man ir garantēta. Šis laikam nebija par tēmu, drīzāk tāda krānu mērniecība, bet no otras puses - kaut kā taču sevi jāmierina, vai ne? 

Pirmā reize: krakšķis un DNF

Shalom! Nav noslēpums, ka viss reiz dzīvē notiek pirmoreiz. Pat, ja Tev šķiet, ka iespējams, ar Tevi tas nevarētu notikt. Piemēram, manos plānos bija nekad nepiedzīvot dienu, kad es kādās sacensībās nefinišēšu - kaut vai rāpus, bet līdz finišam kaut kā tikšu. Sapņot neaizliegsi, bet kādreiz var gadīties ar pamosties. Man šī pirmā reize pienāca sestdien Ērgļu stacijas Stirnu bukā. 

Pirms tam (vasaras) sezonu biju atklājis ar Stirnu buku Zvārtes iezī. Paņēmu Zaķi, nobliedzu ap 13.5 kilometriem, bija labāk nekā gaidīju un arī ieņemtā vieta starp pirmajiem 30% finišētāju, kas manā gadījumā ir rādītājs, ka viss ir bumbās. 

Ērgļos pēc ilgākas pauzes paņēmu lūsi jeb garāko distanci. Ja jau tikai 23.7 kilometri, tad būtu grēks neņemt. Galu galā 14 posmus pēc kārtas lūsis man gāja secen (šajā posmā vairumā bija buki, nedaudz mazāk zaķu) un nolēmu, ka šo sēriju ir jāpārtrauc. Interesantāku un intriģējošāku pasākumu padarīja tas, ka arī "Ņipro Ikru" kolektīvs lielākoties izvēlējās lūsi - man kompāniju sastādīja arī Artūrs, Māris un Dzintars. 

Iekšējā konkurencē uz 27.4 sekundēm pat pamanījos būt līderis (iespējams, ka katrs no kvarteta šo opciju izmantoja), bet tad vadības grožus pārņēma Māris, kas no mums noteikti viscītīgāk trenējas, tātad nebūt ātrākajam no mums viņam faktiski būtu grēks : ) Pirmajos kilometros visi bijām turpat tuvumā - pa priekšu Māris, nedaudz aiz viņa Artūrs un kaut kur turpat arī es ar Dzintaru. Neskatoties uz pieticīgo treniņu daudzumu un uzņemto lieksvaru (jā, esmu aizgājis stabilā puskuilī), skrējās labi un man aiz muguras palika arī skaliņi un vismaz  vizuāli krietni labākā formā esoši personāži. 

Tiktāl viss forši. Veikta aptuveni piektdaļa distances (nepilni 5km), temps zem sešām minūtēm un veiksmīgi pievarēta stāva nogāze. Pagrieziens pa labi.It kā visumā normāls ceļš, kas ved nedaudz lejup. Uzņēmu paātrinājumu un tas arī bija beigu sākums. Kā jau šādos gadījumos bieži vien gadās - kur, kas un kā notika - īsti neatceros. Visticamāk, uzliku kāju uz kaut kāda nelīdzenuma, potīte aizgāja šķērsām pa labi, kaut kas nokrakšķēja un pēc sekundes jau gulēju krūmos, saķēris kāju un saviebis seju 50 nokrāsās. Jā, nudien neatceros tik negantas sāpes savas karjeras laikā. Garām skrienošā Stirnu buku cilts gādīgi apjautājās vai viss kārtībā, vai nevajag palīdzību, uz ko atbildēju, ka gan jau būs labi - dzīvotājs būšu un līdz finišam kaut kā aizrāpošu : ) Pēc kādām divām minūtēm garām skrēja arī Dzintars. Piestāja, apvaicājās, kas par sūdiem, es vēl mazliet pavārtījos un tad kopīgi nolēmām turpināt distanci, jo lielākās sāpes bija pārgājušas un adrenalīns pārņēma vadību. Pēc tam jau Dzinču palaidu tālāk - lai skrien savā tempā un manis dēļ nebremzējas. Gan jau es kaut kā spēšu aizklunkurēt. 

Jāatzīst, ka līdzenumos es jutos puslīdz komfortabli, savukārt nelīdzenā trasē, kāpumos un kritumos bija maksimāli jāuzpasē, lai kāju nenoliek šķībi, jo tad sāpes par sevi atkal atgādināja. Bet kilometri krājās. Uz mutes nolikos ap 4.9km, bet veicu gan piekto, gan sesto, gan septīto, astoto, devīto... Jā, epizodiski es, protams, aizdomājos, mest mieru - ap 6.2 kilometriem bija ideāla iespēja notīties no distances, jo sacensību centrs bija vien pārsimts metru attālumā, bet nē - jāturpina, es taču nekad neesmu izstājies, es taču esmu vecis, kurš nepadodas. Tā arī turpināju, bet jutu, ka ekskrementi tomēr briest - adrenalīns strauji kritās un uzsākot desmito kilometru pārgāju soļos. Gāju un domāju - ko pie vella darīt? Līdz finišam vēl kādi 13-14 kilometri, kāja sāp un diez vai trase būs līdzena kā gludināmais dēlis. 9.4 kilometri: skatos kā lūši nogriež pa labi un redzu kā skrien kalnā. Hm, "nē, sūds", šito mana kāja nepavilks. Izvilku kabatlakatiņu, apsēdos uz laukakmens un sāku bimbāt. Oh wait, tas bija kaut kur paralēlajā realitātē. Bet patiesībā pie tā pagrieziena apstājos, uzzvanīju uz ģimenes konsultatīvo tālruni sievai, sak, laikam no "ikriem" finišā būšu pirmais, jo atrāvu potīšlauzni. Tad sekoja zvans Stirnu buka papum Rimantam, taču līdz glābējtransporta sūtīšanai netikām, jo garām brauca buku cilts pārstāvji - viena no ātrākajām un ekstravagantākajām skrējējām Liene A. (šķiet, savainojuma dēļ ir ārpus aprites) un fotovīrs Ojārs M. Kad jautāja, vai nepieciešams aizvest, atbildēju ar pārliecinošu JĀ - nav ko mocīties. 

Aizveda mani gandrīz līdz starta zonai, aizcilpoju līdz ātrajiem, kas mierināja - nav tik traki, pulss ir, pēdu var puslīdz pakustināt. Jā, krakšķis bija, taču nekas neliecina par lūzumu. Ja nu vienīgi neliels. Tas, ka velns nav tik melns kā viņu mālē, apliecināja arī pārbaude dienu vēlāk traumās - rentganā lūzumu neredz, diagnoze - potītes locītavas saišu sastiepums. Taču arī sajūsmā plaukšķināt nav pamata - ar saišu sastiepumiem pieredze ir bijusi, tie ir diezgan riebīgi un dzīst lēni. Runājot par krakšķi un "sabiedrības" viedokli, ka es būtu varējis uzkāpt uz koka, kas nokrakšķēja - come on, cilvēks tomēr jūt vai krakšķis ir kaut kur dabā, vai viņa paša ķermenī, vai ne? : ) 

Kas tālāk? Rehabilitācija. Nākamais Stirnu buks pēc 3. nedēļām, bet saišu sastiepumi, atkarībā no smaguma, mēdz dzīst trīs nedēļas... un vairāk. Optimisms, protams, ir laba lieta, bet bez lūša, buka, zaķa ir arī vāveres, susuri un brīvprātīgie. Principā tuvākā pusotra mēneša laikā man bija visumā simpātiski plāni sacensībās. Simpātiski jau viņi paliek, bet vai tiks realizēti - tas jau ir cits jautājums. Sūds, jautājums - kā teiktu klasiķi! 

P.S. Vai alus palīdz traumu gadījumos? Protams - kā antidepresants! Visādi citādi - uz kādu laiku no šī dzēriena būs jāatsakās.