24. nedēļa: S2E12: grēcīgie Ziemassvētki un +0.8 / -23.9 (+3.1)

Shalom! Sirsnīgs sveiciens otrajos Ziemassvētkos. Esmu dzirdējis leģendu, ka Ziemīšos ļaudis pamatīgi pierijas jeb runājot diplomātiskāk – ietur krietnu maltīti ar zirņiem, kartupeļiem, štovētiem kāpostiem un karbonādēm. Jā, tā tas patiesi ir, varu to apstiprināt… un vienlaikus arī likt aizdomāties vai tiešām visa vaina uzveļas uz Ziemīšu trauslajiem pleciem?

Manuprāt, Ziemassvētki nepelnīti ir krituši nežēlastībā kā "pierīšanās svētki". Jā, protams, tajos mēs ēdam visumā ražīgi, taču pag, pag… vai tikpat ražīgi mēs neēdam arī Jāņos vai piemēram Anniņas, Pēterīša, Laimoņa vai Popipenpinainulītes (nejautājiet man, kas tas ir…) dzimšanas dienā? Būsim godīgi, mēs pēc būtības esam "peccator homo sum" jeb cilvēki grēcīgie (no latiņu val.) un mēs allaž gribēsim labi paēst. Pie bagātīga galda. Un nav svarīgi vai tie ir Ziemassvētki, Jāņi vai kāda čoma vai draudzenes dzimšanas / vārda diena. Un godīgi sakot, man decembris pa lielam ir bijis vienos svētkos. Un man par to ir dziļo PO!

Lai gan jā, šoreiz tieši Ziemassvētkiem iekrita tā nelaimīgā loze, kad mani kilo iet uz augšu. Ņemot vērā, cik karbonādes, salātu un tā tālāk es apēdu (un lai skan sūrāk – cik šņabja izdzēru), būtu jāpriecājas, ka tas ir nieka kilītis. Pusi dienas padzer ūdeni vai pasēdi kādā telpā un tas kilītis pazudīs kā nebijis. Lai gan var arī skriet – kvalitatīvāks un lietderīgāks process.

Kas attiecas uz Ziemīšiem un pierīšanos, tad viens kilo ir diezgan loģisks, ja ņem vērā, ka aizvadītajā nedēļā man bija divi rijnieni – darbā un ģimenē. Teiksim tā – baigi nežēlīgi jau sevi neierobežoju, jo.. ir svētki, ēst gribas un sevi nežēlīgi ierobežot – tas ir ļaunums pret sevi. Gribi – ēd. Gribi būt etiopietī – ēd mazāk. Gribi būt etiopietī – ēd cik gribi, bet pāri Etiopijas robežai Tevi pārlaidīs nedēļu vēlāk. Lūk!

Runājot par etiopisko skriešanu, tad te jau aktualitāšu diži nav – skrienu kā parasti – daudz un sirsnīgi. Vēl šobaltdien veicu savas šī gada pēdējās "sacensības" , proti, leģendāro "Multistage shuttle run / Beep test", ko jau sen solīju vecozēnam Edmundam un beidzot biju tādā formā, lai solījumu arī izpildītu. Godīgi sakot, man nebija plānu par konkrētu rezultātu un tā tālāk, moška  vienīgi Edi sakapāt. Rezultātā es izskrēju 12.3, ar ko (laikam) pietika, lai es sakapātu visu, bet gluži tālu, lai izrādītu konkurenci handbola tiesnešu "bīptestistu" elitei (mhm, skrēju ar referijiem), tipa, Saškam un Ērikam (kuriem kaut kas ap 14.0 esot bijis). Ko lai saku – man sāpēja mugura (krusti), skrēju pēc svētkiem un tā tālāk. Ar dikti veselu muguru, sacensību periodā un/vai pirms svētkiem rezultāts būtu varenāks. Bet vispār – gudri pieķēzīt mazmājiņu nav malku cirst un sliktam baletdejotājam arī debesu zvani traucē, ja?! : )

Projekta "Etiopietis" Grand Finale tuvojas, bet… man domāt, ka Ziemīši to mazliet piebremzējuši. Tas jau nekas. Etiopijā jau nonāksim tik un tā. Vīrs un vārds. Punkts un āmen. Šņabis un skābēts gurķis. 

23. nedēļa: S2E11: dzīve kā svētki, pēcpuse pirtī un -1.2 / -24.7 (+2.3)

Shalom! Kārtējā nedēļa diezgan veikli ir paskrējusi. Šoreiz bez sacensībām un ar skriešanu saudzīgā režīmā, jo pēc veiklā Ozolnieku piecpadsmitnieka man organisms klusi, klusi lika noprast, ka esmu viņu nomocījis laba rezultāta vārdā: "Čali, izpriecājies un pietiek. Ļauj man drusku atpūsties. Es Tev ļauju skriet lēnāk un tad pēc pāris dieniņām es būšu atpūties un viss būs baigi kruta." Varētu teikt, ka viņam visā visumā paklausīju. Reizēm solis bija raitāks nekā plānots, bet tur jau kājas vainīgas, jo tā kā tāds gulbītis nes Sprīdīti uz laimīgo zemi, tā arī mani uz priekšu : )

Starp citu, jau otro nedēļu pēc kārtas bija svētki, jo kā zināms akurāt septiņas dienas pēc Voldemāriem ir Kristapi, un šos nesvinēt jau principā būtu grēks. Es gan neatzīmēju Porziņģa vārda dienu, bet domāju, ka Kei Pī man piedos, jo man pašam ir viens sens un labs čoms Kristaps – Kei Sī (vai Šī – par to vēl zinātnieki strīdas). Un labi vien ir, ka galdā bija vien mandarinčiki un citi graužamie prieki, kas principā ir veselīgāki nekā mistiski desas luņķi no nezināmas konZistences, čipsi pipsi, sāļie riekstiņi (aha, pārgāju uz nesāļajiem) un cita figņa.

Kā jau svētkos, atļāvos arī dziriņu un vairāk nekā Voldemāros, bet vispār ļoti saprātīgās devās. Tā lai nevis iedod pa galvu kā ar bomi, bet viegli noglāsta : )  Dzira ta dzira, bet skatos, ka priekšā… ūūū, ku daudz svētku – Ziemīši, Jaunais G, čoma dzimene, mammas vārdene… un tas viss viena mēneša ietvaros. Bet… etiopietis jau tad noies pagrīdē… Vismaz pilsētā runā, ka janvāra sākums ir tas fināla punkts.

Pēc ilgāka laika biju arī pirtī un šoreiz gan ne tajā, kura saldē, bet tajā kura karsē. Organisms to nākamajā dienā patiesi novērtēja. Un vispār nav nekā feināka pēc karstas pirts ielekt ar savu uzkarsēto pēcpusi baseinā. Bija jau bija tur diktam auksti, bet izskatās, ka kriosaunas rūdījums būs nācis par labu. Un tā sajūta pēc pirts… tāda ekselenti harmoniska. Ommmm! 

Atgriežoties pie etiopieša mērķu izpildes kvalitātes, jāsaka, ka tuvojoties fināla punktam, pēdējās nedēļās arī kaut kas tur vairāk sācis krist nost. Varbūt tāpēc, ka loģiskāk ēdu (un uz Ziemīšiem viedāks kļūstu)… jo skrienu plus mīnus tikpat un šim aspektam nevajadzētu būt noteicošajām kaloriju dedzināšanas procesā. Galvenais, ka viss notiek!

Ja par fināla punktu ņemam 2. janvāri 2017, tad atlikušas divas nedēļas. Divas nedēļas un 2.3 kilo. Principā uzdevums paveicams, ja svētkos nerīs visādus tur zin zirņus, majonēzīšu salātus (eu, starp citu, brīvdienās es nejauši uzēdu salātus, kur bija majonēze… pirmoreiz pusgada laikā), speķus un citus grēcīgus aspektus. Un, protams, dzirai šajā svētku laikā arī vajadzētu būt akurāt viedā saprāta robežās. Nu kā jau teicu – "tā lai nevis iedod pa galvu kā ar bomi, bet viegli noglāsta" : ) Svētki jāsvin saprātīgi, bet dzīve no sirds!

Un atcerieties par saviem mīļajiem – radiem, draugiem, omītēm, opīšiem, mammītēm, tētīšiem, sunīšiem un kaķīšiem – viņi visi ir pelnījuši, ja ne jūsu dāvanas, tad uzmanību gan. Vai cik vieds nobeigums sanāca, vai ne? Nu tad (š)čaviņa līdz nākamajai pirmdienai!

22. nedēļa: S2E10: endorfīnu ballīte, šņabis un -0.7 / -23.5 (+3.5)

Shalom! "Pie sienas rāmītis un tajā bilde.  Jūtu kā dāmītes ar skatieniem to silda." Kaut kāds "murr" , vai ne? Bet 22. nedēļas eksistenciālā būtība tieši tāda arī ir. Mērķis vēl nav sasniegts, bet sajūtas tādas… triumfālas. Izskaidrojums ir tikai viens (divi, trīs vai četri) – šmiga, kokaīns, zālīte vai halucogēnās sēnes : )

Bet patiesībā izskaidrojums ir diezgan vienkāršs – etiopietis atkal būs izgājis izskriet. Un o jā – laikam par spīti vai, lai kaut ko pierādītu. Un galvenokārt jau sev, jo nav noslēpums, ka pēdējie gadi skriešanas ziņā bija tāds… kā lai pasaka – mazs porno (ar retiem, nu tiešām ļoti retiem izņēmumiem).  Tāpat kā nav noslēpums, ka skriešanas laikā izdalās endrofrīni jeb vienkāršāk izsakoties – cilvēku pārņem kaifs : )

Kārtējo kaifu mēģināju uztvert aizvadītajā nedēļas nogalē, kad pēc mēneša pauzes piedalījos sacensībās, proti, Ozolnieku Ziemas skrējienā 15km. Līdz šim šajās sacensībās bija piedalījies divreiz – 2012.gadā, kad uz paģirām viegli notipināju ar savu tā laika dūdiņu (1:41:29), un gadu vēlāk, kad biju krietni veiklāks, taču ne diži veikls (1:17:10). Balstoties uz saviem treniņu rezultātiem un tendencēm šogad mans maksimālais mērķis bija izskriet zem 1:08:00, respektīvi, sauksim, to par 1:07:59, bet realitātē rēķinājos uz rezultātu 1:09:00 līdz 1:12:00. Realitāte tika sakauta…

Atzīšos, ka pāris dienas pirms sacensībām fiziski nejutos diez ko labi – organisms tāds saguris un šuri muri. Taču pārāk par to nesatraucos, jo treniņos viss bija saplānots tā, lai svētdien būtu svaigs kā gurķītis. Un vēl arī nomierināja tas, ka pirms mačiem iegāju Krio – tā teikt – mazliet sevi pasaldēt, atjaunot organismu un tā… Sacensības šķiet sāku maķenīt par ātru – vismaz tīri teorētiski temps ap 4:13min/km bija drusku neplānoti veikls manevrs. Pēc tam gan tas nokritās un nostabilizējās kaut kur starp 4:20 un 4:30. Faktiski tas lēnām kritās, bet tiešām lēnām. Baigi par rezultātu neizdomājos, kur nu vēl vietu, bet beigās sanāca negaidīti 1:06:05 un tikpat negaidīta 4.vieta grupā. Līdz bronzai pietrūka 15 sekundes, bet ņemot vērā, ka TOP3 čaļi ir stabili labāki par mani (tikai konstatēju faktu), baigās škrobes nebija. Jo galu galā – galvenais jau ir skriešanas prieks nevis medālis, daiploma vai kāds cits štrunts (lai gan jaunajai paaudzei tas noteikti ir super dzinulis, bet es jau bez divarpus minūtēm veterāns).

Lai vai kā, 1:06:05 nozīmē to, ka kilometrs tika veikts 4:24min/km. Ko tas nozīmē? Pētījumi liecina, ka tik ātri es neesmu skrējis kopš vēsturiskā un izcili lieliskā 2012.gada Siguldas pusmaratona (1:31:56 jeb 4:21min/km). Jā, 2015.gada ievadā bija divi labi desmitnieciņi ar līdzīgu, bet švakāku tempu (laikam kaut kas ap 4:26), bet 10 un 15 ir divas dažādas operas. Tāpat kā 21. Vispār, ja godīgi, tad 1:06:05 bija pārsteigums arī tajā ziņā, ka fiziski jau pašsajūta bija tālu no ideālā – jā, kājas bija paklausīgākas kā Šveices pulksteņi, taču elpošanas sistēma gan kliboja - dūra paribē un spieda uz motoru un vienubrīd manī bija diezgan eksistenciālas pārdomas, taču pamanīja elpošanu, ieskaidroju organismam, ka nevis viņš pār mani valda, bet gan otrādi un kaut kā kļuva vieglāk. Starp citu, veicot teorētiskus aprēķinus, kas ietver "potenciālā tempa krišanos", ja Ozolniekos būtu pusmaratons, tad tas ar lielu varbūtību būtu otrais visu laiku labākais no maniem 35. Visu laiku labāko jau nupat pieminēju, bet otrais ir 1:35:53 Valmierā 2011. Un šobrīd ir sajūta, ka ņemot vērā to, ka Ozolniekos fiziski nebija izcili (kā savukārt bija Siguldā 2012), ak vai… potenciāls ir diezgan dižs! Lai gan šeit jāievēro būtiska atkāpe – ja tikpat cītīgi trenēsies.

Kur visā šajā stāstā ir šņabis? Ļoti vienkārši – piektdien savu vārda dienu atzīmēja mans vecākais bračka. Kā zināms, sacensību nedēļā (kā minimums) atturos no alko un citiem nešķīstiem grēkiem. Tomēr brāļa vārda dienā (OK, oficiāli tā bija tikai svētdien) mazliet pēc sava konsultanta, leģendārā tēva atļaujas mazliet atļāvos. Tik divas glāzītes grādīgās dziras, ko sauc par degvīnu, respektīvi šņabi. Kopā kādi 100ml vien sanāca droši vien. Lai gan pēc otrās glāzes iemirdzējās manas grēcīgās acis, sak, vēl vienu jau var, paldies bračkam, kas teica – "Tev pietiek". Viedi cilvēki zina, kad man pietiek, un Voldža ir vieds : )

Kas attiecas uz projektā pašu galveno, respektīvi, kilīšu kauju, tad nepilnu vienu mēs kaut kā piebeidzām un jā, faktiski, raugoties faktos, laikam sanāk tā, ka esmu vistuvāk etiopietim, kā minimums, pēdējo četru gadu laikā (mhm, arī savā dižākajā un jau pieminētajā pusmaratonā biju ārpus etiopieša), kas vēlreiz liek ierunāties par potenciālu. Lai gan viss ir relatīvs, vēl priekšā gana darba un tā tālāk. Vislielākā kļūda būtu jau 257.reizi paziņot "I'm back", apgulties uz lauriem un pašapmierināti murrāt. Līdz etiopietim vēl 3.5 kilo. Un trīs nedēļas… Vai tik cik vajadzēs. Shalom!

21. nedēļa: S2E9: kaut kas iestrēdzis jeb -0.1 / -22.8 (+4.2)

Shalom! Projekts "Etiopietis" strauji tuvojas finišam. Jā, jā, kā tagad moderni teikt – otrā cēliena fināls (jeb kā tagad moderni teikt, otrās sezonas, respektīvi, S2) vairs nav aiz kalniem. Oficiālā informācija liecina, ka fināls ierodas akurāt neveiklajā 2017.gada 2.janvārī. Kāpēc neveiklajā? Padomājiet loģiski – Ziemassvētki un Jaunais gads… galdi lūst no dažādu ēdienu pārpilnības (un kas nav mazsvarīgi – gardu ēdienu)…

Kas attiecas uz maniem galdiem un ēdieniem – o jā, es atkal ēdu kliņģeri, es atkal ēdu kartupeļu salmiņus, es atkal ēdu riekstus, es atkal ēdu sieru un es atkal nedēļas nogalē dzēru alu. Ja kādam ļoti interesē, tad Tērvetes un Piebalgas. Ak, jā arī desu es mēdzu uzēst pēdējā laikā, lai gan droši vien nekas tajā desā sakarīgs nav : ) Visādi citādi mans uzturs ir visumā civilizēts un tikumīgs, bet mēs taču zinām par darvas pilienu medus mucā, vai ne? Tā ir stāsta viena puse. Otrā ir – izbaudi dzīvi tādu, kāda tā ir. Shalom!

Kas attiecas uz projektu, tad man ir dilemma – finišēt vai nu 2,janvārī vai  tad, kad būs piebeigti tie četri kilīši ar astīti. No vienas, puses, fināls ir tad, kad tas ir, bet no otras - kā jau iepriekš esmu teicis – mērķis nav sasniegts, kamēr tas  nav sasniegts… Ko saka visgudrā un viedā tauta?

Viennozīmīgi, ka sacensību neesamība un sajūta, ka tas, kam jāpārkāpj ir suņa (turklāt, visticamāk, čivavas) aste , mazliet atbrīvo. Un tāds "mazliet atbrīvots" etiopietis ir jau pāris nedēļas, lai gan, ja baigi piesienas – dēls, principā, Tev vēl gana daudz darba darāma…

Par laimi, sacensības ir jau šajā nedēļas nogalē, respektīvi, Ozolnieku Ziemas skrējiens. Cik šeit būs no ziemas, grūti pateikt, bet visticamāk, tas būs kaut kas no pavasara ar peļķēm  vai žļurgas, bet, ja paveicas – arī ledutiņš. Taču man kā skrējējam ar stāžu ir vienalga – jāskrien, tad jāskrien – esmu skrējis gan +32 grādos, gan varenā lietusgāzē (abas reizes mačos), gan sniegputenī utt. Vārdu sakot - visos iespējamos variantos. Jā, arī uz paģirām es 2012.gada decembrī skrēju Ozolnieku Ziemas skrējienu (Čaviņa, Ra!), bet nevarētu teikt, ka tas ir gluži tas, ar ko lepojos. Lai gan skrēju tik rāmi, ka tas bija labs variants, kā izdzīt šmigu no sevis : )

Par laimi šo svētdien nebūs šmigu jādzen no sevis. Šo svētdien būs jāskrien Ziemas skrējiens tik ātri, kā vēl nekad. Tā viņš tagad būs!

20. nedēļa: S2E8: kliņģera varā un -0.0 / -22.7 (+4.3)

Shalom! Lai nerastos pārpratumi, uzreiz teikšu kā ir – maniem plusiem vai mīnusiem (starp citu, neesošajiem)  nav nekāda tieša sakara ar kliņģeri. Vēl vairāk, izmantojot iespēju, gribu nodarboties ar klaju reklāmu, jo projektā "Etiopietis" slavas brīdi var iegūt ikviens. Pagaidām apzināti un neapzināti projekta "da ist fantastish" kategorijā gan iekļuvuši tikai divi – "Krio" un "Stirnu buks". Principā loģiski un saprotami – viens mani satriecoši nogurdina, otrs mani satriecoši atjauno!

Un tagad seko pats interesantākais. Principā ņemot vērā projektu un tā mērķus, varbūt pat savā ziņā tas ir absurds, bet "Raušu meistars" kliņģeri tiešām ir fenomens. Konkrēti tas, kurš iekrita man sirdī (vai drīzāk kuņģī) – siera un šķiņķa kliņģeris. Principā jums vajadzēja izlasīt vārdu SIERA, un viss ir skaidrs, ha! Stāsts par to, kāpēc es vispār ēdu kliņģeri ir patiesi vienkāršs – iepriekšējā piektdienā tika atzīmēta Iecavas vidusskolas 140 gadu jubileja, kā arī absolventu salidojums, un viens lielisks čalis vārdā Agris, kam ir pieeja "Raušu meistara" centrālajam birojam, sagādāja mums lielisku kliņģeri. Un pat nepakautrēšos šī vārda – tai vakarā es viņu riju no sirds un no rajona. Par Diāniņu, par Mārīti, par Elīnīti, par Kristapiņu, par visiem, kas bija un nebija. Jo svētkos jau var : )

Kas attiecas uz reklāmām un tā… es jau ieminējos par "Krio" jeb manu lieldraugu, kas mani saldē, atjauno un palīdz tikt galā ar maziem un ne tik maziem savainojumiem. Bet raugi, patiesību sakot, tagad es ar kriosaunu iepauzēju. Kopš pēdējām sacensībām. Apzināti. Cilvēka dzīve vispār ir viens liels pētījums, un šajā gadījumā es pētu, kā organisms uzvedas – kā atjaunojas (bez kriosaunas), ko par to saka muskuļi, kā uz to reaģē mikrotraumas. Pirmie secinājumi jau ir, bet… par to kaut kad nedaudz vēlāk.  Pirms sacensībām, protams, es mazliet sevi pasaldēšos. Un tuvākās sacensības jau ir stipri tuvu – 12. decembrī Ozolnieku ziemas skrējienā.

Aizvadītajā nedēļā ar skriešanu viss bija plus/mīnus līmenī, vairāk spiežot uz tempu nevis uz apjomu. Savukārt par uzturu nekādas jaunas leģendas nav jāsadzejo – sak, vēl bez kliņģera bija zemesrieksti, daudz siera, kartupeļu salmiņi, aliņš, konjaciņš un kas tik vēl nav. Jo dzīve taču ir ballīte, vai ne? : )

Faktiski līdz projekta "Etiopietis" otrās sezonas (S2) finālam, kas, visticamāk, finalizēsies 2017.gada 2. janvārī, palikušas četras ar pusi nedēļas. Līdz tam vajadzētu tikt vaļā no tiem 4.3 kilo, bet vēl skaistāk būtu atbrīvoties no piecīša. It kā diezgan vienkārši, bet no otras puses – nevar nepamanīt, ka, jo tuvāk mērķis, jo grūtāk paliek (aha, pasaki to tam čalim, kurš rij kliņģeri, sieru, riekstus, aliņu un citus gastrogrēkus, un ar to visu cer, ka mērķis būs īzī džob).  Bet kā teiktu Baraks: "Yes, we can!" un kā teiktu Donalds: "Make Jay-P great again" (lai visiem mūžīgi mūžos skaidrs, tad Jay-P = etiopietis).

Atzīšos, ka principā es aizdomājos, kas ar projektu notiks pēc 2. janvāra. Mērķim vajadzētu būt sasniegtam un tā… ( pārdzīvojot divus grandiozus pierīšanās festivālus, Ziemīšus un Jauno) . Šobrīd mana atbilde būtu, ka "etiopietis" dotos pelnītā atpūtā (jo projektā pavadīts gandrīz pusgads), taču kā būs – kas to, lai zina. Dzīve ir pārsteigumu pilna. Un izaicinājumus mums vajag. Un tādi būs! 

19. nedēļa: S2E7: …kā pēc stabulītes danco un -1.5 / -22.7 (+4.3)

Shalom! Kā jau pirms nedēļas tiku apgalvojis – 19. nedēļā es būšu tas Sprīdītis, kurš dancinās pašpārliecinātības velnu (nelabo, Luciferu un tā tālāk), un raugi – tas mudaks ņem un dancā, kad Sprīdītis stabulītē pūš…

Principā nebija viegli. Jo jau trešo (uzsveru – TREŠO) nedēļu pēc kārtas bez sirdsapziņas pārmetumiem riju siera bumbas , čipsus (ar bekonu) un riekstus (sālītus un grauzdētus, zemesriekstus un lazdu riekstus). Un siers, un desa, un alus… ū, beibe, beibe, ups, ai did it agen… : ) Jā, gastronomiskā grēka apmēri kļūst nekaunīgi, un būtībā mani pa lielam glābj tikai sprigana skriešana. Un varbūt čujs, ņuhs un poņa, kad gastrogrēks  piedien un, kad nepiedien.

Oficiāli apstiprinu, ka tā patiešām ir – esot tuvāk mērķim ir vairāk vieglprātības un pašpārliecinātības. Jo rij (ou jā, rijība ir grēks) un ierauj, tāpēc, ka labi, zini, ka ar skriešanu to visu mierīgi var nomest (nu tos kilīšus un tās kalorijas). Vai kā savulaik teica kāda visai kolorīta personība: "Es Gaujmalas laivinieks un iepūt man… dē" : ) No otras puses – kāda jēga iespringt, ja zini, ka ar skriešanu visu var nomest… Kāda jēga par to satraukties? Paskaidroju – ja es būtu punktuāli pieturējies tikumam, iespējams, jau šobrīd es varētu triumfāli pacelt rokas, ieraut konīti un ievilt cigāra dūmu…

Taču grēcīgi esam mēs visi (sorry, bija viens čalis pirms aptuveni 2000 gadiem, kas negrēkoja), tieši tāpēc mūsos ir cilvēcības grēcīgākais aspekts. Mēs grēkojam, bet tik un tā atgriežamies uz dzīves ceļa tvirtā. Mani vienlaikus apgrēcina un vienlaikus disciplinē mērķa tuvums, lai arī cik pretrunīgi sanāk. Vēl viens būtisks aspekts slēpjas tajā, ka jo tuvāk mērķim Tu esi, jo mazāk kilīši krītas, īpaši, ka "tautas kontrole" esi Tu pats nevis kāds uztura speciālists, treneris vai uz nerviem krītošais Stokholmas helķis, par kura ietekmi jūsmo "jūlijkrūmiņotā" Ļena Keņģi, Inc Ķuzis un citi valsts līmeņa stāri.

Projekta 19.nedēļā skrēju kā jau pēdējās nedēļās ierasts – sprigani. Kārtējā 70+ nedēļa – ja esam konkrēti, tad ceturtā pēdējo piecu nedēļu laikā. Parādās citas pozitīvas tendences treniņos, tātad, ja piever acis uz gastrogrēkiem, principā viss pa skaisto.

Vispār, kā zināms, tad laba disciplīna ir tieši sacensības, bet lielākā problēma ir tā, ka tuvākās ir pēc nepilnām trim nedēļām (Ozolnieku ziemas skrējiens 15km). Tieši tāpēc lūkoju par sacensībām, kur es varētu sevi patestēt un bez OZS tāds ir "Noskrien ziemu" Siguldā (18.11.) un handbola tiesnešu "beep tests", kuru ļoti gaida mans dārgais draugs Edis : ) Datumu es nezinu (bet varētu būt kaut kas ap 27.12.), bet tā kā pēc svētkiem… tad ir bīstamība, ka trāpu uz pussūdīgu kondīciju. Sūdīga diez vai būs, jo es bez piecām minūtēm esmu etiopietī…

O jā, nākamās nedēļas būs interesantas. Un vēl – svētdien ir pirmā Advente. Pirmkārt, tie, protams, ir Ziemīšu gaidīšanas svētki, lai gan… mēs varam gaidīt arī etiopieša S2 (otrā sezona, tipa) finālu, tiesa, vēl neesmu izlēmis vai tā būs 26.12. 2016. vai 01.01.2017. Ko saka viedie?

18. nedēļa. S2E6: patriotiskie 24km un nepatriotiskie +1.4kg / -21.2 (+5.8)

Čaviņa un ščaviņa! Jau pirms nedēļas ieminējos par pašpārliecinātības velniņu. Izskatās, ka projekta 18. nedēļā viņš dancoja kā nelabais no Sprīdīša. Atšķirība vien tajā, ka filmā Sprīdītis dancina velnu, bet šajā gadījumā laikam bijis otrādi. Nu nekas, 19. nedēļā es būšu tas Sprīdītis ar stabulīti, kas čakarē pašpārliecinātības velniņu!

Pagājušajā nedēļā pēc vairāku nedēļu pauzes atkal startēju sacensībās. Turklāt skrēju otro garāko distanci, kāda man jebkad bijusi sacensībās. Visu laiku garākā distance bija 2012.gada Rīgas maratons, respektīvi, 42.195 kilometri, bet šajā gadījumā tas bija skrējiens "Patriots" ar 24 kilometriem pa sniegotām meža takām un pauguriem. Visu laiku skrēju štruntiņus (6, 10, 12…) un pēkšņi  kaut kas varenāks… kāpēc tā? Viss vienkārši – mazuma piegarša. Jau ātri vien sapratu, ka "Patriotā"  skriešu 24 kilometrus, lai arī skaļi to izpaudu tikai retajam. Un skrējās seksīgi!

Distances pirmo daļu noskrēju diezgan sprigani. Pēc diviem mierīgiem kilometriem, nākamie seši bija aptuveni ar tempu 4:50min/km, kas principā bija zolīdi, ņemot vērā, ka skrēju ar "vasaras riepām" (respektīvi, asfalta apavi ar afigenna nodilušu zoli). Zināju, ka esmu visumā labā formā,  bet visticamāk aplauzos ar savām spējām pievarēt tos meža paugurus. Kādu brīdi itin veiksmīgi jozu tajos kalniņos, bet vienā brīdī sapratu, ka ir hrenova. Un kad tēvocis Hrens bija mani apciemojis, laipni palaidu garām cīņu biedru Māri un vēl virknīti čaļu ar maķenīt labāku skilu : ) Tiesa, distances trešajā trešdaļā atkal biju zirgā un glauni gāju ļautiņiem garām. 

Mazliet mani piebremzēja noraušana uz mutes pēdējā kilometrā (slidens taču), bet ātri biju uz kājām, pateicoties "skrējēju ģimenes" lojalitātei, sak, ja kādam skrējējam nepieciešama palīdzība, svēta lieta ir to sniegt (tas pat ierakstīts nolikumā, lai gan nav šaubu, ka tas skrējējiem ir asinīs – palīdzēt ikvienam, kas norāvis uz mutes vai kam radušās kādas problēmas distancē – tāda vienkārši ir skrējēju daba). Lai vai kā, mērķi (24km zem 2:10:00 jeb 5:25min/km) sasniedzu, noskrienot 23.65km pa 2:07:35 (5:24min/km). Tātad – dzīve ir skaista. Un trase arī bija brīnišķīga, īsta ziemas romance! 

Tiktāl par skriešanu, bet par uzturu… jā, gastronomiskie grēki sākuši balles dejas – rieksti, čipsi, siera bumbas, siers četros no rīta un iespējams vēl kaut kas, ko esmu piemirsis : ) Biežāk esmu sācis ēst arī maizīti (pārejot no rupjmaizes un savu mīļo saldskābo), gaļa arī arvien biežāk parādās uzturā. Pirms sacensībām (īpaši garākos gabalos) gan jāpaēd sirsnīgāk (enerģiju tak vajag) un to apzinos, taču tikpat labi apzinos, ka plusiņi nāca klāt pēc sestdienas vakara/nakts festivāla . Kas tas tāds? Par to vēsture klusē, bet ir šaurs personu loks, kas noteikti zina, par ko ir runa : ) Ko lai es saku – pēc kārtīga darba pienākas kārtīga atpūta. Jā, es to biju pelnījis! 

Visa projekta ietvaros klāt nākušie 1.4 kg ir lielākais cipars, taču "mums nav stresa" un viss ir ciklisks, kas nozīmē, ka nākamajā nedēļā mīnusosimies ar uzviju. Jā, arī tā ir pašpārliecinātība, bet… nu sasniegšu es to mērķi, sasniegšu! Jā, protams, savā ziņā es jau svinu triumfu (nu līdzīgi kā Kei Pī, kas uzmet trīnīti un jūt, ka tas jau ielidos grozā) , lai gan suņa astei tomēr būs jāpārkāpj. Un suņa aste ir aptuveni sešus kilo smaga. Izdarīsim to graciozi. 

Kā teiktu mana bērnības draudzene Britnija, kas savulaik rotāja manas istabas sienas: "Bat nau aim stronger zen jesturdej" : ) Ziemassvētkos vai Jaunajā gadā es uzdungošu savas virtuālās draudzenītes vienu no dižākajiem hitiem: "Ū, beibe, beibe… ups, ai did it agen". Kas par klaju iedomību, vai ne? : ) 

17. nedēļa: S2E5: pašpārliecinātības velniņš un -1.0 / -22.6 (+4.4)

Shalom! Ar katru projekta nedēļu arvien vairāk man šķiet, ka man uz pleca sēž (un smīn) pašpārliecinātības velniņš, kurš čukst ausī: "Čali, Tu visu vari! Arī ķiploku grauzdiņus, siera bumbas, picas, belašus un aliņu pa virsu". Starp citu, picas un belaši labi smaržo un kārdina, tomēr tos neesmu ēdis stipri sen. Bet kā ar pārējo? Jā, te jau paliek interesanti…

Nesen lepni apgalvoju, ka ķiploku grauzdiņus neesmu ēdis četrus mēnešus. Pirms dažām dienām beidzot pamēģināju… vienu vientuļu grauzdiņu… tātad – tas joprojām neskaitās, jo viens grauzdiņš ir tas pats, kas viens zemesrieksts – apēdot to, Tu nevari apgalvot, ka esi rijis riekstus : ) Arī viens malks alus atturības periodā neskaitās alus, bet gan nekas vairāk kā mutes skalošanas līdzeklis. Pēc viena ķiploku grauzdiņa es aizvien secināju, ka garšo labi, maita, bet atkarību neizraisa. Graudainais biezpiens izraisa gan : )

Starp citu, pēc ilgiem laikiem nogaršoju arī leģendārās siera bumbas. Nevarēju saprast, kāpēc krītu to dzelteni apaļo kārdinājumā, līdz konstatēju, ka viss slēpjas pirmajā vārdā. Siers. Ņemot vērā manu neremdināmo mīlestību uz sieru, nav brīnums, ka arī kaut kāda sierveidīga gastronomiskā izvirtība mani uzrunā. Cits stāsts ir zemesrieksti. Sāļi. Grauzdēti. Jā, rieksti pēc idejas ir labi, bet apķēzīti ar sāli diez vai tie ir labākie čomi manai vielmaiņai.

 Un te jau arī slēpjas tas pašpārliecinātības velniņš. Arvien vairāk atļaujos to, no kā tikumīgi esmu atturējies pāris mēnešus (vai arī lietojis ārkārtīgi reti), jo tas čalis uz pleca jau pārliecināti čukst: "Nu come on, Tu jau tāpat to visu likvidēsi skrienot. Paskaties uz līkni, čali – tā stabili iet lejup". Un viņam lielā mērā ir taisnība, problēma slēpjas tikai tajā, ka pašpārliecinātība reizēm mēdz izspēlēt dažādus jokus. Tāpēc sevi ar gastronomiskiem grēkiem, protams, palutināt var (un pat vajag), bet modrību ar nedrīkst zaudēt.

Pat ļoti ticams, ka mazu atslābumu visā šajā ļembastā rada tas, ka pāris nedēļas esmu bez sacensībām, jo sacensību režīmā disciplīna ir dzelžaināka. Lai gan pa lielam ar disciplīnu viss ir kārtībā – laba, bet bez dzelzs tvēriena un sevis mocīšanas uztura ziņā. Lai arī esmu dzirdējis tautiešu viedokli, sak, "Janka, tas jau ir par traku", "Čali, Tev aizvien ir gavēnis?" vai "Sāc taču vienreiz ēst!" Varu liekot roku uz aliņa teikt, ka es ēdu!

Viedie saka, ka "Tu esi tas, ko Tu ēd", tātad šobrīd es esmu rīss ar dārzeņiem featuring graudainais biezpiens ar tomātiem un lociņiem un lasis un tuna un tā tālāk… Bet vēl pirms pusgada es biju ķiploku grauzdiņš ar vistas gaļas medaljonu sūdīgā majonēzē : )  Ja es būtu tas, ko es dzeru, tad visticamāk es būtu atjaunošanās dzēriens, minerālūdens un Tērvetes alus. Šad un tad arī dzeramais jogurts.

Iepriekšējā nedēļā ar etiopieša apņēmību turpināju krāt kilometrus, jo… hm, neizdomāsim mākslīgus iemeslus – tā vienkārši vajag. Un tādējādi vēl par vienu kilīti esam pietuvojušies mērķim, līdz kuram pietrūkst vairs tikai 4.4 kilo. Lai gan mērķis jau vienmēr ir relatīvs jēdziens – jo sasniedzot vienu, jāizvirza nākamais. Kāds ir nākamais? Tas briest, bet tas nevar nobriest, kamēr nav sasniegts esošais. Tā viš i! 

16. nedēļa: S2E4: 300km mēnesī un -1.8 / -21.6 (+5.4)

Shalom! Miers ar jums un viedums tāpat. Projekta "Etiopietis" 16. nedēļā es pārsteidzu pats sevi. Nē, nē, ne jau ar uzturu, kurš principā sevī ietver mazākus vai lielākus grēkus (jā, rijība ir grēks), bet ar etiopiski apņēmīgu skriešanu, kas galu galā rezultējās ar visu laiku ražīgāko nedēļu un visu laiku ražīgāko mēnesi noskrieto kilometru ziņā.

Vēl pirms nedēļas es kādā vietnē, ko sauc par "Endomondo" vai vienkārši Edmundiņu, saviem cīņu biedriem diezgan pārliecinoši apgalvoju, ka nedēļā noskrieto kilometru rekordu (78) manos plānos ir labot tikai nākamajā gadā. Bet pagāja pirmdiena, otrdiena, trešdiena, un oho… skatoties uz noskrietajiem kilometriem radās kluss plāns – a ja nu? Kad sestdien treniņā tika noskrieti 18 kilometri (kalendārajā gadā garākais kusaks), tad viss bija skaidrs – svētdiena ir tikai formalitāte. Taču svētdien skrējās tik viegli, ka atkal saskrēju gana - 16.5 km (parasti divas dienas pēc kārtas garus gabalus noskrienu ar mokām, bet te tas tik viegli - kriosaunas efekts tomēr ir fenomenāls). Turklāt, ja dienu pirms mēneša noslēguma pietrūkst nieka 10 km, lai sasniegtu 300 km robežu mēnesī, tad… nu ja, paceļ pakaļu un izej paskriet : )

Galarezultātā 90.5 kilometri nedēļā (iepriekš – 78.0 -2014.) un 302.3 kilometri mēnesī  (iepriekš – 280.1 – 2015). Visam tam klāt kā zemenīte uz putukrējuma – oktobrī 31 dienā 40 skrējieni. Izskatās pēc etiopiskas apņēmības, vai ne? 

Kas attiecas uz kilīšu zaudēšanu, tad jau pēc iepriekšējās nedēļas +0.7 devu mājienu, ka pēc plusiem nāk mīnusi un jā – nepilni divi aizgājuši glauni pa pieskari, respektīvi mīnus 1.8 (ja atmetam aizvadīto plusu nedēļu, tad -1.1). Varētu padomāt… a kāpēc tik maz? Bet viss ir loģiski – jo vairāk skrien, jo vairāk gribas ēst, un, jo garākas distances skrien, jo vairāk vajag enerģiju, lai tos dižos kilometrus noskrietu. Tātad, vajag sirsnīgi paēst. Bet satrauktie prāti var būt mierīgi – grēka ir maz, tik cik zemes un lazdu rieksti un siers. Un viens vientuļš pīrādziņš.

Mulsinoši, BET… garām ķiploku grauzdiņiem veikalā es varu noiet bezkaislīgi. Principā laikam jāsāk satraukties, jo ĶG vienmēr mani ir uzrunājuši. Bet te… nekā. Šokējoši! Kā tā? Man pat ir kā  gribētos, bet… nu negribas (tas pats ar kūkām, belašiem, picām  un trādi rīdi). Līdzībās runājot – ja Tu ne pa kam negribi bučot cilvēku, kas Tev ne pārāk, tad nafig Tev ēst ķiploku grauzdiņus, kuri Tevi neuzrunā? (lai arī pirms tam tā bija lielā mīla) : )

No sacensībām atturos un plānoju atturēties arī šajā nedēļā. Pēda gan mazliet joprojām sāp, bet cenšos būt pret to saudzīgs. Jo es briestu… Kam? Pilsētā runā, ka tas ir… noslēpums : )

15. nedēļa. S2E3: #EsEsmuStirnuBuks un +0.7kg / -19.8 (+7.2)

Murr! Projektā "Etiopietis" jau ceturtais mēnesis tuvojas noslēgumam, un kas ir svarīgi – man nav apnicis. Jeb kā savulaik dziedāja Lauris: "…un es skrienu, skrienu vēl, man vēl jāpaspēj…" Principā jau brīžiem, kad tā pavairāk skriets vai aizvadītas sacensības, mēdz uznākt tāds moments, kad jūtos tā kā mazliet iztukšots, bet tas ātri pāriet. Kā saka – aliņš dara brīnumus. Vai arī kriosauna. Un tā…  : )

Aizvadītā nedēļa bija patiešām ražīga. Pirmkārt jau tāpēc, ka piekto reizi karjerā noskrēju 70+ kilometrus. Vairāk nekā trešo daļu šī čaklumiņa  sakrāju brīvdienās, kad divreiz noskrēju 12.5 kilometrus – vispirms sacensību režīmā, pēc tam čilojot.

Sacensību režīms akurāt bija mana vēsturiskā debija taku skrējienā "Stirnu buks" – jā, beidzot es saņēmos un uzskrēju izdaudzinātajā un labām atsauksmēm apvītajā sacensību seriālā. Lai arī laiks sacensību rītā Valmierā bija "pēc suņa" skaidrs, ka sliktu laika apstākļu nemēdz būt – ja kādam šķiet, ka mēdz, tad tas jau ir stāsts par baletdejotāju, kam debesu zvani traucē. Pirmajam startam izvēlējos "Zaķa" jeb 12.5 kilometru distanci. Pirmajos kilometros sapratu, ka baigi pērties uz priekšu un pa galvu pa kaklu apdzīt visus nav vērts – takas ta šauras un viss tas atņems enerģiju. Protams, ja varēju, apdzinu, kas apdzenams, bet baigi neforsēju. Tā teikt, baudīju kolektīvo orgasmu, ko sniedz skriešana.

Tā ņiprāk apdzīšanas manevri sākās vietā, kur bija sprinta etaps, respektīvi, distances kusaks, kur laikam varēja dabūt kaut kādus papildu bonusus (neesmu drošs, ka manā distancē tie izspēlējās). Kā smejies, protams, ka sprints bija kalnā. Kalns tāds simpātiski stāvs, bet vai tad etiopietim kaut kas ir grūti? Protams, ka nē. Nospļāvos un jozu augšup. Principā kā Etiopijas cigāru pīpējot apejot tos, kas līdz tam bija pamanījušies no manis atrauties. Lūk, ko nozīmē "Ojāra Pāruma kalnā skriešanas metode", biedri un draugi. Un uzkačāts etiopieša skils! Vienubrīd, kad dzirdēju kādu jauniešu frāzi: "Visi mūs apdzen", gribējās piebilst: "Welcome to Ethiopia" : ) Īpaši kaifīga bija distances otrā puse, kad tā smuki visiem gāju garām, tostarp, pēdējā kāpumā pirms finiša. Un finišs! Distancē uzkrāto nogurumu drīz vien nomainīja aizdomīga eiforija un sajūta, ka #EsEsmuStirnuBuks. Patiesi, patiesi, es jums saku – jutos kā sapīpējies vai apreibis, un neesmu drošs, ka tas bija normāli, bet iespējams, ka tāds ir tas stirnu buka kaifs. Un par to personisks un sirsnīgs paldies Rimantam Liepiņam un visai Stirnu buks komandai!

Kas attiecas, uz projekta "Etiopietis" galveno uzdevumu, proti, kilīšu likvidēšanu, šajā nedēļā tie īsti nepratās kristies, bet…. da kuru gan tas uztrauc? : ) Vairāk skrienot vairāk gribas ēst, un es pat nekautrēšos atzīt, ka iepriekšējā nedēļā arī visumā atklāti kritu grēkā – nu nespēju es pretoties siera valdzinājumam un ēdu to (ļoti) daudz (a ko lai dara, ka man sasodīti garšo), arī dažādus riekstus esmu sācis grauzt diezgan regulāri. Ikdienas porcijas, piemēram, rīsiem arī paliek lielākas… jo enerģiju, lai skrietu kalnā, tak vajag. Veca gudrība vēsta, ka jo vairāk skrien, jo vairāk pēc paikas prasās. Un tomēr, runājot par grēkiem - neticami, sensacionāli un fenomenāli, bet ķiploku grauzdiņi aizvien nav manā arsenālā…Un nav tā, ka baigi prasās. Toties graudainais biezpiens featuring tomāti un lociņi ir kā narkotika. Īsti nezinu, kas tieši šoreiz bijis pie vainas, bet nāca klāt 0.7. Būtu jau labi, ja tā būtu pudele, šoreiz diemžēl tas ir kaut kas cits : ) Bet satraukumam nav ne mazākā pamata – kā rāda tendences un vēsture, tad šonedēļ kilīši ies uz leju. Kā pa slidkalniņu, jobtv : )

Mazliet esmu arī ieskicējis 2016. gada noslēdzošos startus, kur varētu startēt, tiesa, visi gandrīz visi starti ir provizoriski, taču ar varbūtību, ka tajos tiks skriets. Pirmie divi gan ir zem lielas jautājuma zīmes, jo buciņu skrienot mazliet pēda savainota. Būs labi!

30.10. Ogres Zilo kalnu skrējiens (10km)
05.11. Siguldas divu tiltu skrējiens (9.4/12.9km)
12.11. Skrējiens "Patriots" (12/24km)
11.12. Ozolnieku ziemas skrējiens (15km)
27.12. Shuttle Run Test (God only knows)

Skaidrs, ka gada svarīgākie mači ir pēdējie un mans vecais draugs Edmunds zina kāpēc : ) Ja kas, tad Shuttle Run Test neoficiālais rekords ir 17.0 un to sasnieguši pieci cilvēki, no kuriem pazīstamākie ir izcilais vieglatlēts, divkārtējs olimpiskais čempions 1500 metros, pašreizējais IAAF prezidents Sebastians Ko (what a surprise!) un divkārtējs NBA sezonas vērtīgākais spēlētājs Stīvs Nešs. Es konkrētu mērķi vis nenosaukšu, jo ar muti braukt māk daudzi un kas notiek pēc tam visbiežāk var redzēt tādā sporta veidā kā bokss : ) Shalom! 

14. nedēļa: S2E2: triumfālais restarts un -2.0kg / -20.5 (+6.5)

Shalom! Etiopieša restarts ir veiksmīgi piedzīvojis savu renesansi, un vēl veiksmīgāku to padarīja (pus)kuiļu izklaides Carnikavā, kur notika "Rudens zibens kross", kas vienlaikus bija arī Latvijas čempionāts krosā. Kā man tur gāja, tauta tika informēta, bet mazlietiņ atskatīsimies uz to arī šoreiz.

Pirmkārt, paldies Stirnu buka kalnu karalienei Evijai, kas man atgādināja, ka tāds pasākums vispār notiek, turklāt ar tik seksīgu grupu "Jebkurš virs 100 kg" : ) Par to es tiku informēts arī pirms gada vai diviem, bet toreiz man tas gāja secen neatceros kādu iemeslu dēļ. Iespējams, biju par resnu vai slinku, vai varbūt vienkārši biju guvis kādu savainojumu. Šogad beidzot saņēmos un apņēmos un klusībā cerētu arī uz triumfu, jo kā nekā iepriekš biju bieži daudzinājis, ka esmu Latvijas rekordists pusmaratonā svarā virs 100kg, virs 110kg un līdz 115kg, vārdu sakot – elitārs puskuilis un kuilis. Protams, 2km krosā un 21km šosejā ir kaut kas pilnīgi un absolūti atšķirīgs, tomēr apliecināt sevi kuiļos bija diezgan principiāli.

Konkurenti pēc skata bija pietiekami respektabli, lai nesteigtos sev kārt zelta medaļu kaklā. Pirms starta izgājām trasi kopā ar manu leģendāro bračku Dzinču (kurš arī bija viens no respektablajiem konkurentiem), un jā – tie divi kāpumi otrajā kilometrā bija ļoti draudīgi, īpaši otrais. Tiesa, skrienot tais kalnos skrējās visumā labi, par ko paldies "Fātera metodei", kas ir vislabākā metode pasaulē. Kas attiecas uz kuiļiem un konkurenci, kādos pirmajos 200 metros biju līderis, bet pēc tam mani apskrēja kāds čalis vārdā Dainis. Kādu brīsniņu viņš paturējies priekšā, bet jutu, ka viņa skils lāga netur un pēc kādiem 500 – 600 metriem  aizgāju viņam garām. Kad biju pievarējis pirmo no diviem drūmajiem kalniem, redzēju, ka Daņila ir diezgan tālu – principā es varēju vēl piesēst un aliņu izdzert, tomēr neriskēju… Finišā ieskrēju diezgan pārliecinoši – 45 sekundes priekšā galvenajam konkurentam, un pie aliņa tomēr tiku – pie Ādažu alus, kas bija ļoti un pārsteidzoši gards, kļūstot par manu sezonas atklājumu (veči, varu jums atvēlēt vietu uz sava krekla, ja pēc mačiem tieku pie gardās trīspakas). Pēcāk pārmijām pāris vārdus, un izrādījās, ka arī Dainis met nost kilīšus, un, tāpat izmantoja iespēju, kamēr ir virs 100. Kas principā apstiprina manu teoriju, ka katrs kuilis tiecas būt etiopietis : )

 Triumfs ir salda lieta, un mani jau aicina aizstāvēt savu čempiona titulu nākamgad, bet jau esmu brīdinājis, ka pēc gada būšu stabilā etiopietī, un vispār gribu būt mana brāļa koučs, lai palīdzētu viņam tikt kuiļu top 3, ko bratans viennozīmīgi būtu pelnījis (jā, vienu no maniem Ādažu aliņiem viņš nopelnīja jau sestdien). Protams, varētu jau tieši uz Zibens krosu pieņemties svarā un svērt teiksim 100.4 kg, bet pagaidām tādu plānu man nav.

Kas attiecas uz restarta nedēļā zaudētajiem kilīšiem, tad ou jā – tie atkal priecē. Pirmajā nedēļā pēc restarta pa pieskari aizgājuši 2.0 kilo, kas palīdzējuši sasniegt zīmīgi robežu – kopš projekta "Etiopietis" sākuma zaudēti 20.5. 14 nedēļās tas teorētiski nav nekas supervarens (sak, vidēji tikai 1.5 kilo nedēļā), bet jau viedie žīdi senatnē teica, ka "visam jābūt pakāpeniski". Es šamējiem klausu, jo viedais prāts tak ir akurāts : ) Īstenībā diezgan interesanti – bars bikšu kļūst par lielu, krekli, kuri nederēja, pēkšņi sāk derēt kā uzlieti, un pats galvenais  - atcerējos, cik "viegli" man skrējās jūlija sākumā, kas "Etiopietis" vēl bija tikai šūpulī – teikt, ka gāja grūti, būtu tas pats, kas nepateikt neko – principā viss bija resnā un dziļā pēcpusē, un katrs skrējiens bija mokošs pasākums. Turpretī tagad… bauda skriet. Par to paldies ne tikai manai atdevei treniņos, aliņam pēc mačiem, bet arī Veselības centram "Krio". Brīdī, kad mūsu siltās, cieņas un mīlas pilnās attiecības uzplauka, nebiju domājis, ka tās būs tik dziļas un saldējoši seksīgi piepildītas. Bet tā jau tie skeptiķi dabū pa pakausi : )

P.S. Reizēm es lēnām krītu grēkā – ēdu gan sirsnīgi eļļainu kartupeļu pankūku, gan auzu cepumu, gan uzdzeru aliņu pa virsu. Jā, arī sālītus zemesriekstus lieku māgā. Un par sieru, kā manu mūža mīlestību nemaz nerunāsim. Tas nenozīmē, ka esmu grēcinieks, tas nozīmē, ka esmu cilvēks. Un vienreiz nedēļā jau atlaist arī var. Shalom!

Projekts "Etiopietis": ReStarts! S2E1

Oho, kas to būtu domājis, vai ne? Un tagad visi godīgi paceļ rociņas un pasaka, cik no jums patiešām domāja, ka "Etiopietis" finišēs ar 8. oktobri? Protams, ka tā bija tikai draiska koķetēšana ar sekotājiem, jo es jau iepriekš biju teicis, ka tā vai savādāk projekts turpināsies, un kas gan tas par projektu, ja nesasniedz savu galveno mērķi t.i. Etiopiju līdz kurai man pēc oficiālajiem datiem vēl 8.5 kilo. Mērķis nav izpildīts, kamēr tas nav izpildīts! 

 Tas ir pamatmērķis. Vēl man plānā bija un ir arī beidzot pēc ilgāka laika noskriet pusmaratonu (pēc skaita 35.), visur visādi citādi zīmēties ar projektu "Etiopietis", un, iespējams, piesaistīt arī uztura speciālistu. Tā sacīt – disciplīnai. Jo viena lieta, ka Tu gudri malku cērt un vakaros štopē sieru pa abi gali, bet pavisam savādāk, kad tev blakus ar pātagu stāv Lolitas Neimanes aroda pārstāvis. Mans uzticamais draugs un atbalsts paliek Veselības centrs "Krio", kas ne tikai mani regulāri nosaldē un palīdz man atjaunoties, bet arī rada lielisku noskaņojumu visai dienai.

Un vēl. Man ir krājkasīte, kas būtībā ir maķīša kolas glāze (jā, kaut kad kuiļa periodā acīmredzot biju ieklīdis maķītī vai hesītī), kurā es metu naudiņas. Jau pirms pusgada sev nosolījos, ka tā nauda aizies labdarībai. Tagad par to atcerējos, bet virzienu, kurā naudiņu virzīt īsti nebiju izdomājis. Idejas virmoja dažādas. Bet šobrīd gribu visus aicināt ziedot iecavniekam Austrim Augustam, kuram steidzami nepieciešama aknu transplantācija. Izdari labu darbu un noziedo: http://bit.ly/2dWBjSY

Un vēl. Jau pirms kāda laika biju apsolījis leģendārajam Edmundam, ka ap Ziemīšu laiku kopā ar Latvijas handbola tiesnešiem skriešu slaveno "beep testu", respektīvi, tā ir tāda fizisko spēku pārbaude, kas ir maķenīt līdzīga man bērnībā tik mīļajam atspoles skrējienam, kur savos jaunības gados biju fenomenāli labs. Bet kā zināms, viss nāk un aiziet tālumā… Pēc idejas man vajadzēja skriet jau vismaz aizpagājušajā testā, bet beidzot esmu tam nobriedis, jo... nu ja, beidzot forma civilizēta, lai neizskatītos sūdīgi un visu to kumeļu fona. Edmund, tuvāk Ziemīšiem, atgādini man par šo un es tev parādīšu skilu. Vai arī otrādi : )

Un vēl. Lai arī pamatmērķis "Etiopietī" ir sasniegt Etiopiju līdz kurai vēl tikai 8.5 kilo, maksimālais uzdevums līdz Ziemassvētkiem ir dabūt nost tikpat, cik līdzšinējā etiopieša misijā, proti, 18.5. Atšķirība tikai tajā, ka "Etiopietis. Season 1" man tam bija 13 nedēļas, bet "2. sezonā" tikai 11. Ja nepiemetam klāt nedēļu un nepaziņojam, ka vislabāk projektu tak finalizēt 1.janvārī.

Tiem, kas uztraucās, ka pēc "S1E13" esmu palaidies un sācis uzdzīvot – nav stresa, aizvien sevi uzturu "etiopieša režīmā", lai gan to mazliet maitā kaut kāda sasodīta un pagaidām nenoskaidrota alerģija, kas čakarē manu dzīvi jau nepilnu nedēļu… Nekas, piebeigsim paļubomu!

Starp citu, projekta "Etiopietis" S1 pārliecinoši lasītākie blogi bija tieši pirmais un pēdējais, respektīvi, starts un finišs. Tas laikam tāpat kā ar filmām un grāmatām, vai ne? Vidēji blogu ik nedēļas izlasīja 72 cilvēki, bet vidējo stipri uz augšu pavilka pirmā un pēdējā nedēļa, kad bija, attiecīgi, 284 un 216. Galvenais gan nav ļautiņu skaits – ja "Etiopieša" iespaidā vismaz viens cilvēks saņēmies uz tikumīgāku dzīvi, tas jau ir ieguvums. Ja šā bloga iespaidā vismaz viens noziedos Austrim – tas jau būs lieliski. Neapšaubāmi, projekts "Etiopietis" ir šovs un pakazuha, taču es ticu, ka tas klusiņām arī motivē un aicina uz labiem darbiem. Izdari labu darbu un padari pasauli labāku arī Tu! 

13. nedēļa: Sigulda. Grand Finale… -1.0kg (+8.5)

Visam skaistajam reiz pienāk gals, un arī projekts "Etiopietis" piedzīvojis savu finālu. Kā plānots – 8. oktobrī Siguldā, bet vai patiesi ar izpildītu plānu un noskrietu pusmaratonu? Nedomāju vis…

Atgādināšu, ka projekta sākotnējais "īzī pīzī" mērķis bija maksimums 27 kilogrami, minimums 22, bet kā jau ideālists, es, protams, pieturējos pie lielākā cipara. Starts šim pasākumam  bija visnotaļ apņēmīgs, bet dzīves reālijas ieviesa savas korekcijas. Ak jā, pavisam ideālā variantā bija pusmaratons Siguldā kā "Grand Finale", bet…

…jā, arī pusmaratonu es nenoskrēju. Pēc ilgstošām pārdomām un kaujām ar visādiem vīrusiem es izlēmu par labu 10.54 kilometriem. Sak, "sirsniņa mums viena, bet žīdu vesels bars…" Kā zināms, pirms nedēļas Salaspilī tas skrējiens bija tāds samocīts un ķep ļep, kas lielā mērā arī lika nosvērties labu 10.5 nevis pusmaratonam. Protams, ka pusmaratonu es arī varētu lempīgi kā "Baltie lāči" notusnīt, bet minimālās prasības bija vismaz ne sūdīgāk kā pēdējo (1:49:57, Ventspils, 2015).

Vispār dīvaini, ka fināla sacensību rītā sirsniņa tā kā grūtsirdīga jutās (ne  ta sāpēja, ne ta spieda), tāpēc iešāvu papildus dopinga šaibu (mildronātu, lai man piedod WADA). Ceļā uz Siguldu man vēl bija zināmas šaubas, bet iesildoties es sapratu, ka IR – "rajons ir jātur" un "būs seksīgi". Un šoreiz tas nebija Krio divu dienu, bet gan 26 stundu likums, jo forsmažora dēļ man nācās saldēt savu ekZistenciālo būtību nevis ceturtdienas vakarā, bet piektdien no rīta. Saldējās labi – enerģija pāris dienām un smaids uz nedēļu : ) 

Skrējās viegli. Kaut kādā ziņā pat baudpilni. Vienīgā problēma bija motors (sirsniņa), un vesels bars mudaku, kas maisījās pa kājām pirmajos kilometros : ) Bet tiklīdz izdevās iegūt vajadzīgo ritmu, viss gāja kā pa sviestu. Savā ziņā tas kaut kādā mērā atsita 2012.gadu, kad savu visu laiku labāko pusmaratonu (un arī Siguldā) noskrēju 1:31:56 – arī šogad plīsiena nebija, un es kā sprigans kumeļš finišēju ar 49:34. Tiesa, salīdzinot leģendāro 2012.gada tempu pusmaratonā ar sestdienas desmitnieka tempu, var gadīties iesmiet bārdā (attiecīgi, 4:21min/km un 4:42). Bet kā sacīt jāsaka – toreiz zāle bija zaļāka, etiopietis vieglāks un vēl daudz kas cits. Tagad var plaukšķināt plaukstiņas kaut vai tāpēc, ka sestdienas skrējiens bija ātrākais pusotra gada laikā, turklāt ar apbrīnojamu stabilitāti un spēju noturēt tempu visas distances garumā.

Atgriežoties pie projekta un tajā paveiktā, tad 13 nedēļās esmu pakāsis akurāt 18.5kg. ieskaitot pēdējā nedēļā nozūmēto kilīti. Teorētiski daudz, praktiski… varēja būt vēl vairāk. Bet visā visumā uz leju iet un tas ir galvenais. No minimālā mērķa jeb 22kg atpaliku tikai 3.5, bet no maksimālā… nu ja, arī tāds nieks viens ir – 8.5. Plāns izpildīts par 68.5% - respektīvi, divas trešdaļas no plāna. Skan jau labi, vai ne?

Vēl labāk gan jau skan tas, ka projekta laikā sākot ar 8.jūliju noskrēju 454 kilometrus, no tiem divas trešdaļas jeb ap 300 – no septembra, kad sākās "Etiopieša" lielais ieskrējiens (jā, pirms tam skriešanas ziņā tāda muļļāšanās vien bija). Jā, savā ziņā projektam tika pielikts labs finālpunkts ar labu skrējienu par kuru pašam prieks, un, kā viedie saka – kāpēc sevi mocīt pusmaratonā, ja var mocīt desmitniekā?

Šodien tāds kā sagurums kaulos un dvēselē, vai zinies. Šeit daudziem noteikti uzpeld jautājums - kas tālāk notiks ar projektu "Etiopietis"? Es mazliet apdomāšos, davai? Nu līdz pirmdienai vai otrdienai, bet konkrētu dienu nesaukšu, jo es jau par fināla blogu samānījos, ka tas būs 8.oktobra vakarā, bet ieradās ta 9. oktobra pēcpusdienā. Tā gadās, katram iedvesma savādāk badās!

Projekta "Etiopietis" rezumē
kg mīnusā: 18.5
kg līdz mērķim: 8.5
mērķis izpildīts par: 68.5%
noskriets: 454km
vēl jāskrien: dafiga : )

P.S. Paldies veselības centram "Krio" :)

12.nedēļa: Bēthovena simfonija bronhos, puskuilis un -2.8kg (+9.5)

Vai Tu re, kas tad te?! Kā tas var būt, ka projekta "Etiopietis" 12.nedēļas rezumē nāk klajā nevis pirmdienā vai otrdienā, bet sestdienā, kas turklāt ir pirms jau pieminētajām dienām. Visam ir diezgan loģisks izskaidrojums. Pirmkārt, šī ir tā sestdiena, kad līdz "Etiopieša" Grand Finale palikušas tieši septiņas dienas jeb nedēļa. Tāpēc, ko tur daudz čakarēties, labāk saīsinām priekšpēdējo nevis pēdējo nedēļu : ) It sevišķi, ja sestdienā uzkāpjot uz svariem cipars Tevi priecē (lai gan varbūt, ka tur pie vainas baterija, kas lēnām sāk izlādēties…)

Šeit starp plašajiem līdzjutēju pūļiem var rasties jautājums: "Bet, klau etiopieti, ja nu pirmdien Tu esi vēl etiopiskāks?" Atbildu – principā teorētiski tas ir iespējams, bet praktiski vēsture ir pierādījusi, ka pēc sacensībām nāk tā saucamais atslābuma periods, kad  gribas uzdzīvot. Pēc sacensībām pie durvīm stabili klauvē grēks un saka: "Pārum, padomā – Tu te ņemies un ņemies, disciplinē sevi un tā tālāk. Malacis, labs darbiņš padarīts. Tagad norauj jumtu!" Un pietuvinātās personas neļaus samelot, ka reizēm tas jumts arī tiek rauts.

Bet runājot par simfonijām un bronhiem, akurāt sestdien, 1. oktobrī, devos uz šarmanti skaisto Salaspili, kur pirms daudziem, daudziem (reāli daudziem) gadiem mani aizķēra mīlas viesulis (ne gluži tas, kas pa LTV), "noskriet vēju" un uzskriet 10 kilometrus. Principā, gatavošanās notika kā ierasts ar plānoto kilometrāžu un neplānoto saaukstēšanos, kas ievilkās vairāk par pāris dienām (ilgāk par 2-3 man parasti nav), un man ir stipras aizdomas, ka pie tā ir vainīgs Ančevskis, jo TV reklāmā taču saka: "Parasti saaukstēšanās ilgst astoņas dienas". Jē, Ainār, uzsūtīji astoņdiennieku, be…

Ar Salaspili principā viss bija normāli – ceturtdien kājas un rumpis bija smagi it kā iepriekšējā naktī būtu krāvis vagonus un pēc tam tos stūmis (ar rokām, ar kājām, ar grudaku, ar pakaļu utt.), bet iegāju kriosaunā, un kā vienmēr atlaida. Sacensību dienas rītā jau biju svaigs un gatavs lieliem darbiem. Manas kājas arī bija gatavas lieliem darbiem, bet, ak vai… Kā sacīt jāsaka – it kā skrien, bet "laukā nenāk". Proti, pa šo pusotru nedēļu vīruss (saaukstēšanas) savu melno darbiņu bija paveicis ar uzviju. Rezultātā 47 minūšu vietā sanāca 50:34 (ok, ja esam korekti, tad 49:05, jo distance bija nevis 10.0, bet 10.3, bet tas pa lielam būtību nemaina – rezultāts jūtami štruntīgāks par cerēto). Kājas bija apņēmīgas, bet rumpis acīmredzot bija nogurdināts.

Nav jau tā, ka man galīgi nebija spēciņa. Bija gan, bet limitēts. Un jā, vēl arī pierādījums, ka gluži vesels nebiju, bija tas, ka skrienot, man bronhos skanēja Bēthovena sestā simfonija maigā "Metallica" (apmēram kā "nasing els medus" – copyright Slakteris) izpildījumā. Tīri teorētiski var pieļaut, ka tie nebija mani skanošie bronhi, bet varbūtība ir visai neliela. Lai vai kā, pirmajiem pieciem kilometriem man vēl jaudas pietika, jo tie tika noskrieti par 43 sekundēm ātrāk nekā Valmierā (23:58 / 24:41), kamēr nākamajos 1.2 (jo Valmierā skrēju tak tikai 6.2), ja salīdzinām, biju jau 50 (!) sekundes lēnāks. Un tā tie pēdējie pieci tika nobumbulēti Bēthovena skaņās.

Bet runājot par cipariem, varu svinīgi paziņot, ka beidzot esmu no kuiļa stadijas esmu nonācis puskuilī (visi aplaudē stāvus). Jā, nedēļas laikā  (vispār jau piecu dienu laikā) esmu norāvis nost 2.8 (un ja esam korekti, un ņemam vērā arī 11. nedēļā "uzrautos" 0.9 kilo, tad 1.9). Un līdz etiopietim palicis tāds nieks vien… 9.5 kilogrami. Un jā, tūlīt kāds pareizi piebildīs… "un viena nedēļa". Droši vien visreālāk sasniegt etiopieša mērķi tam paredzētajā laikā ir ar kuņģa samazināšanas operāciju : ) Kilīšu krišana patiesībā ir mistiska padarīšana, jo vienu nedēļu Tev krīt, otru nāk klāt, trešajā atkal krīt, lai gan paika +/- tā paša, skrien arī +/- to pašu. Bet kā ir, tā jābūt. Visam savs laiks, viss notiek uz labu bla, bla, bla… : )

Lai vai kā, līdz projekta "Etiopietis" GRAND FINALE palikusi nedēļa. Oficiāli es neesmu paziņojis, kas sekos pēc tās. Iepauzēju kā Kerčs. Ir dažādas eksistenciālas pārdomas. Kā redzam, no mērķa izpildītas tikai nepilnas 2/3 aptuveni (nedēļu pirms finiša ir nost 17.5kg 12 nedēļās no iecerētā), un tā tālāk. Fiziski, ja esam pavisam godīgi, šobrīd neesmu gatavs arī pusmaratonam (lai kā arī gribētu). Tāda sajūta, ka Slakteris projekta sākumā pateica: "Vī vil bī taupīgi…" : ) Tā nu taupīgi kilīši arī tiek mērdēti.

Bet vispār, ja viss notiek pēc plāna, tad nākamais (noslēdzošās, 13. nedēļas) apskats 8. oktobrī, kas sestdiena. Tīri par cipariem. Projekta rezumē visticamāk pāris dienas vēlāk. Un galu galā apzinīgs paziņojums, kas ar "izgāzto projektu" (nu tak, puis, 70% tikai) notiek tālāk. Varbūt, ka iekāpšu vilcienā uz Varanasi,  aizbraukšu noskaidrot kā dzīvi lasīt. Lai gan man vairāk piedienētos iet ar kājām. Shalom!

P.S. Vispār tie visi nedēļās un mēnesī noskrietie kilometri ir baigais sūc, jo raugi, nupat pāris čaļi skrēja no Atēnām līdz Spartai leģendāro "Spartatlonu". 246 kilometrus. Kalni, lejas utt. Nav nekāds ķep ļep. Un dziļa cieņa šiem vīriem: Edgars Simanovičs, Gunārs Ķeģis, Pēteris Cābulis. Respekts!

12. nedēļas kopsavilkums:
noskriets: 48.4 (6 dienas)
kg mīnusā: -2.8
kg līdz mērķim: 9.5
plāna izpildes potenciāls: 70.2% (+5.9)

11. nedēļa: grēcīgais etiopietis un +0.9kg (+12.3)

Shalom! Zinu, ka 11. nedēļas atskaite nepacietīgi tika gaidīta, jo vairāki cilvēki uzdeva nepārprotamu jautājumu: "Kad būs Etiopieša iknedēļas piedzīvojumi?". Atbildēju, ka vēlākais otrdien. Mazliet ar kavēšanos, bet viss notiek. Satraukumam nav pamata. Kā tagad moderni teikt – nevienā acī!

Daudzi lojālie projekta sekotāji ir neizpratnē – kāpēc reizēm blogs ir pirmdienās, reizēm otrdienās?! Teorijas ir vairākas. Viena no tām ir tāda, ka pirmdienā uzkāpjot uz svariem, es ieraugu neglaimojošus ciparus, un pa diennakti cenšos tos padarīt par mazliet glaimojošākiem. Otra teorija ir vienkārši slinkums rakstīt viedās vārsmas, jo iedvesma ir diezgan nepastāvīga konsistence – nav jau gluži tā, ka vārsmas vienmēr birst no pārpilnības raga. Arī Vilim, respektīvi, Plūdonim (šeit mīļš sveiciens manai latviešu valodas un literatūras skolotājai), dzeja nedzima 24x7. Vilim dzeja dzima tad, kad bija iedvesma (vai arī ciemos ieradās mītiskā mūza). Kas attiecas uz teorijām, tad diezgan ticami, ka patiesība, kā vienmēr, ir kaut kur pa vidu. Vai arī tur ārā. Tā vismaz domāja Fokss Molders un Dana Skallija.

Zinu, ka projekts "Etiopietis" ir radījis sava veida stereotipu, ka šeit viss pa lielam iet kā pa diedziņu – čalis tievē, kilo krīt vai vismaz stāv uz nulles, ēd pa skaisto, pats skaists, viss kā vajag. Var jau būt, bet kā rakstīts kādā gudrā grāmatā, tad neviens nav bez grēka un kur nu vēl projekta "Etiopietis" galvenais varonis : ) Nē, nu labi, ķiploku grauzdiņus es neesmu ēdis jau teju trīs mēnešus (vai tik nav rekords!), bet aliņu (vai šņabīti) šašlikam uzdzeru diezgan regulāri. Un ne tikai. Principā par grēkiem mierīgi varētu uzņemt īsfilmu par tēmu "Etiopietis. Kad nodziest gaismas…" vai "Etiopietis. Tumšā puse"

Kas attiecas uz projekta 11. nedēļu, tad jau pašā tās sākumā  nojautu, ka tā nebūs tik varena kā desmitā, kad tika sasniegts rekords (-3.4kg). Uztura ziņā praktiski negrēkoju, kilometri principā arī bija labā līmenī, dzira arī (moš alus par litru un degvīns par 0.5 vairāk), taču būsim reālisti – organisms ir gudrs, viņš jūt, ka kilo krīt, un mazliet ieslēdzis režīmu "panic, fat Jay is fading away" uzkrāj rezerves. Turklāt liels ticamības moments ir tam, ka tauki pārvēršas muskuļos, bet otrie ir smagāki par pirmajiem. Veicot ļoti nopietnus un sarežģītus pētījumus, esmu nonācis pie secinājuma, ka maniem nedēļas nogales grēkiem nav tiešas saistības ar kilo emigrāciju vai imigrāciju. Proti, nav tā, ka pēc nedēļas nogales man pēkšņi kaut kas baisi nāca klāt. Pa lielam visos "kontrolmērījumos" (jeb šajā gadījumā kontrolsvērumos) tendences parādīja vieglus plusiņus, kas baigi nesvārstījās. Varbūt jāpamēģina Dikāna diētu, ko? Nē, diez vai. Arī Stokholmas diētu man nepiedāvāt, lai ko tur tā Konfekšu Lienīte vai Ķužu Ints žurnālos nestāstītu. Mēs jau zinām, kas notika iepriekšējo reizi pēc tam, kad kilo mērījumos bija apbrīnojama stabilitāte… : )

Kā  viedie saka: stresa ta nav – varbūt es atpalieku no plāna pēc kilogramiem, bet treniņu režīmā viss ir lieliski (atkal septiņas dienas, neskatoties uz to, ka pagājušajā nedēļā man negaidīti uzbruka kaut kāds saaukstēšanās vīruss, kas līdz galam vēl nav sakauts), un esmu drošs, ka "Etiopieša" līmenis tiks sasniegts. Mani vēro un atbalsta, un tā ir papildus motivācija.

Līdz oficiālajam projekta "Etiopietis" noslēgumam palikusi vien pusotra nedēļa jeb 11 dienas. Un 12.3 kilo, kas nozīmē, ka katru dienu pa 1.12 nost, un misija būs izpildīta. Un kas notiks pēc 8. oktobra? Pagaidām oficiāli un skaidri tas nav zināms un vēl jau arī neviens 8. oktobra sacensībām nav pieteicies. Mazliet eksistenciāli jāpadomā… Bet skaidrs ir tas, ka šo sestdien Salaspilī Nacionālā Botāniskā dārza teritorijā mēģināšu "noķert vēju". Man tam ir doti 10 kilometri. Pēc vēja ķeršanas pasākuma varēs arī beidzot saprast 8. oktobra misiju.

P.S. Pastāv teorija, ka projektā "Etiopietis" vajadzēja piemest pāris gramus klāt, lai neizskatītos pārāk perfekti un nevainojami. Lai gan perfekti jau viss ir tikai… jā, tas pašās – pieaugušo filmās : )

11.nedēļas kopsavilkums:
noskriets: 60.3
kg mīnusā/plusā: +0.9
kg līdz mērķim: 12.3
plāna izpildes potenciāls: 64.3% (-10.8)

10. nedēļa: atpakaļ trasē, sieviešu noslēpums un -3.4kg (+11.4)

Projekta "Etiopietis" 10. nedēļā beidzot "izgāju tautās", respektīvi, izbaudīju sacensību garšu. Un darīju to zīmīgā vietā – Valmierā, kur 2009.gadā tā laika "etiopieša" kulminācijā noskrēju savu pirmo pusmaratonu tā, ka pašam žoklis atkārās (1:42:51). Šoreiz svārstījos starp 6.2 un 12.4, un beigu beigās, nonākot pie secinājuma , ka "visu vajag pakāpeniski", izvēlējos īsāko distanci. Visu nedēļu skrienot gudrums bija nomācis manus viedos kaulus, bet acīmredzot kriosauna un pareizs treniņprocess mani svētdien padarīja svaigu kā gurķīti no piemājas dārza : )

Par mērķi biju uzstādījis noskriet pa 32 līdz 33 minūtēm – ātrāk nekā sevi testējot noskrēju treniņā (33:26) un aptuveni tajās robežās vai maķenīt ātrāk, kā aprīļa beigās skrēju Biķerniekos (32:20). Pirmo kilometru veicu 5:15, kas nozīmēja, ka tādā garā turpinot aptuveni pa 32 ar pusi minūtēm stalti finišā ielāčošu. Taču… pirmais kilometrs vairāk bija nevis skriešana, bet "cīņa ar pūli", kas bija priekšā un traucēja dabisku virzību uz priekšu. Visticamāk, tur tika zaudēts aptuveni 30 sekundes, tā ka skan! Pārējos kilometros jau varēju attīstīt to ātrumu, uz kādu mans šā brīža esības kuilis var attīstīt. Un tas bija stabili vai nestabili zem piecām minūtēm uz kilometru. Un ap kādu 4. vai 5. kilometru es sapratu, ka 32+ minūtes ir muļķības, es varu ierakstīties 30. Sacīts darīts un 29:41. Paldies visiem, kas man juta līdzi trasē, trases malā un visā plašajā Latvijā. Pilsētā runā, ka ik nedēļu man ir lojāls lasītāju skaits, kas nelaiž garām nevienu "Etiopieša" tekstuālo performanci.

Sacensību atmosfēra ir diezgan narkotiska padarīšana, tāpēc izskatās, ka šoruden vēl skriešu ne reizi vien. Šo sestdien plānoti 10km Mežaparkā, vēl man prasās vairāk garo skrējienu, lai Siguldā varu skriet pusmaratonu un izbaudīt to (kā visā visumā tika izbaudīts Valmieras skrējiens) nevis mocīties ar eksistenciālām pārdomām par tēmu "kāda sanbernāra pēc es izvēlējos šo distanci…" : )

Kas attiecas uz virsrakstā pieminēto "sieviešu noslēpumu", tad tas ir tai pašā Valmieras sakarā, proti, nekādi nevarēju saprast, kāpēc pie vīriešu tualetes rinda bija maksimums 2-3 cilvēki, kamēr pie sieviešu tualetes…. nūūū… 10x vairāk. Apvaicājos pāris dāmām, t.sk. tām, kas pašas bija šīs leģendārās rindas dalībnieces, bet arī viņām nebija konkrētas atbildes, sak, mēs jau neko daudz tur nedarām – nokārtojam darīšanas, nomazgājam rociņas un spurdzam laukā. Principā viss tas pats, kas čaļiem. Tātad mana teorija par to, ka dāmas tur krāsojas  un vēl dara visādus šuri muri neatbilst patiesībai. Vēl viena mana teorija ir tāda, ka dāmas vairāk nervozē (kas pirms mačiem ir normāla parādība), tāpēc sastājas kā pingvīni rindā un mēģina rast mieru tualetes harmoniskajās sienās, kārtojot mazas vai lielas darīšanas. Bet kā lai šo teoriju pārbauda?

Uztura ziņā "Etiopieša" 10. nedēļa bija tikumības paraugstunda (ja neskaita pāris aliņus pēc sacensībām (jo es taču biju pelnījis), vienu kartupeļu pankūku (uzskatu, ka ledusskapī atstātās kartupeļu pankūkas bija apzināta un kliedzoša provokācija no brāļa puses), tā pavairāk siera un dažas rupjmaizes šķēles). Un skrēju arī daudz, lai gan ne tik sparīgi kā pirms nedēļas, kas loģiski, jo pirms mačiem ir mazliet jānomet. Bet vienalga septiņās dienās deviņi skrējieni un 53 kilometri.

Un tā nu pēc divām 0.0 nedēļām beidzot izkustējies arī "lielais vezums", sasniedzot absolūto "Etiopieša" nedēļas rekordu, proti, pa pieskari aizgāja veseli 3.4 kilo (tādējādi pārsitot pirmās nedēļas 3.0 rekordu). Kā jau komentāros iepriekšējās nedēļas blogā ierakstīja kāda čakla lasītāja, tad ir pilnīgi normāli, ka kg lejupslīde apstājas un tie var pat iet uz augšu. Man bija pirmais variants (varbūt arī otrais, bet jūs par to nekad neuzzināsiet vai arī uzzināsiet, ja piedzirdīsiet), bet es zināju, ka pāris stabilām nullīšu nedēļām noteikti jābūt arī uzrāvienam virzienā uz leju. Un tiešām. Protams, liela nozīme bija uzturam un skriešanai, bet visnotaļ ticami, ka daļa lieko gramu nosala arī kriosaunā : )  

Principā tādā pat stilā turpinot, ļauj gandrīz ierakstīties mērķī jau līdz tā sākotnējam datumam, proti, 8. oktobrim, kad ir Siguldas pusmaratons. Lai stabili ierakstītos, nāksies pasvīst, proti, katru nedēļu aizsūtīt ratā vismaz 3.81 kilo. Iespējams tas ir un uz to vajag tiekties, bet iespējams, ka, lai padarītu savu dzīvi interesantāku, es pēc pašreizējā mērķa izpildes uzlikšu jaunu mērķi, piemēram, aizsūtīt ratā vēl 10 kilīšus, teiksim līdz Ziemīšiem. Tad gan visticamāk vaidziņi man būs iekrituši, actiņas arī, viss tieviņš un fanu pūlis protestēs pie mana loga ar plakātu: "Sāc tak ēst, škrebla" (tiem, kas nezina, kas ir škrebla, un iespējams, ka tādu ir daudz, privātā konsultācijā varu palīdzēt es vai mani lieliskie brāļi). Lai vai kā, "Etiopieša" turpmākās trīs nedēļas būs intriģējoši aizraujošas.

P.S. Un vēlreiz milzīgs respekts Visvaldim Lācim, kurš Valmierā 92 (!) gadu vecumā nosoļoja maratonu. Varbūt pēc 60 gadiem arī pamēģināšu : )

10. nedēļas kopsavilkums:
noskriets: 53.2km
kg mīnusā: -3.4
kg līdz mērķim: 11.4
plāna izpildes potenciāls: 75.1% (+9.4)

9.nedēļa: trakais suns un atkal -0.0kg (+14.8)

Kārtējā nedēļa projektā "Etiopietis" ir aizskrējusi kā traks suns. Tikpat traki esmu skrējis arī es, sasniedzot visumā zolīdus ciparus, un, ja ar skriešanas rezultātiem varu būt apmierināts, tad par pašu galveno, respektīvi, kilīšu krišanu, rodas diskutabls jautājums. Bet kā teiktu Latvijas handbola izlases galvenais treneris Uģis Vikštrems: "Mums nav stresa" : ) 

Kā jau pirms nedēļas informēju, par manu lieldraugu kļuvis Krio. Nedēļas laikā esmu bijis saldēties divreiz (un sasniedzis jaunu rekordu jeb -157 grādi), vērojis pirms un pēc sajūtas, un jā – tendences ir labas. Tātad palīdz, tātad paldies, tātad – iesaku!

Kas attiecas uz pašu skriešanu, tad pagājušajā nedēļā jozu kā sen nebiju jozis – septiņas dienas nedēļā un kopā astoņi skrējieni, kas rezultējās ar 63 kilometriem (60+ pirmoreiz kopš pērnā gada novembra, bet nedēļas rekords no 2015.gada marta ir 78). Divreiz skrēju kompānijā (paldies Magnus, paldies Bruno), divreiz noskrēju 10+ un daudz visādu citu ciparu. Tiktāl par skaisto, bet…

…jā, varētu padomāt, ka pie šādas skriešanas arī kilo vajadzētu krist, kā krīt manas bikses, kuras vēl nesen teju vai uzstūķēt varēju, tomēr nē… jau otro nedēļu esmu palicis pa absolūtajām nullēm. Varētu jau teorētiski to norakstīt uz tām divām treknajām grila desiņām, rupjmaizes šķēlēm un aliņu sestdien, bet neesmu jau es nekāds soģis, lai sevi šaustītu, turklāt jau sen senos laikos dziedāja Stāmerienas čalis Ralfs Rubenis: "…jo es esmu tikai cilvēks, pilns trūkumiem un kļūdām". Nekļūdīgs, visticamāk, bija un ir tikai čalis, kas staigāja pa ūdens virsu, respektīvi, Džīzas Kraists. Un runājot par cipariem – tie praktiski visu nedēļu  bija stabili, pārāk nesvārstoties un netrīcot pa labi, pa kreisi kā apse vējā. Varbūt nonāku pretrunās ar sevis pirms nedēļas teikto ("Ja skrietu 60km nedēļā un ēstu, kā uztura speciālists, bet kilogrami nekristu, tad gan varētu sākt eksistenciālas pārdomas… "), bet vispār nē – es ēdu tikumīgi, bet tikai par kādiem 70% : ) 

Pašpārmetumi, pat ja tādiem ir vieta, neko nedos, turklāt man ir sajūta, ka viss notiek pēc plāna – respektīvi, salīdzinot ar sportiskajiem rezultātiem, pastāv uzskats, ka, ja tajos ir stabilitāte, tad agri vai vēlu nāks "sprādziens", un to es gaidu arī šobrīd – nu tik ies uz leju kā ūdens klozetpodā : ) Bez šaubām, līdz 8.oktobrim, dabūt -15 varētu būt par traku, bet es jau iepriekš teicu, ka projekts "Etiopietis" turpināsies arī pēc tam. Varbūt līdz Ozolnieku ziemas skrējienam būšu stabils etiopietis kupenā. Varbūt ātrāk. Bet kaut kas man kaut kad kaut kur stāstīja, ka varbūt neskaitās.

Mana gatavība Siguldas pusmaratonam mani apmierinošā līmenī joprojām ir diskutabla, bet tendences liecina, ka nepilnu četru nedēļu laikā ir visas iespējas sasniegt vajadzīgo gatavību. Tendences ir labas un sajūtas tāpat. Iespējams, jau šonedēļ noskriešu 6.2 un 12.4 Valmierā (pagaidām sliecos uz īsāko), iespējams pēc nedēļas notestēšu sevi uz 10 km Mežaparkā. Viss gan ir tīri provizoriski un neoficiāli.

P.S. Aizdomīgi, bet iepriekšējās nedēļas blogs bija stabili otrais lasītākais (aiz pirmā, kurā tika paziņots par projektu) un lasītāks nekā trīs iepriekšējie kopā ņemot. Grūti pateikt vai pie vainas ir veiksmīgi izvēlēts foto, speķrauši virsrakstā vai nulles… Paskatīsimies, kā būs šonedēļ.

9. nedēļas kopsavilkums:
noskriets: 63.34km
noiets: 6.50km
kg mīnusā: 0.0kg
kg līdz mērķim: 14.8
plāna izpildes potenciāls: 65.7% (-7.7)

8.nedēļa: kur speķraušiem nav vietas jeb -0.0kg (+14.8)

Shalom! Labs nāk ar gaidīšanu, un es esmu atvilcies! Kā jau pirms gadu simteņiem vai tūkstošiem teica kāds viedais, kura vārdu neviens neatceras: "Man nav problēmu ar attieksmi, attieksmei ir problēmas ar mani". Aptuveni tieši tā varētu raksturot manu astoto nedēļu vēsturiski leģendārajā misijā "Etiopietis". Jā, kurai, starp citu, pievienojies atbalstītājs – ne mazāk leģendārais Veselības centrs "Krio" jeb tautas valodā runājot vienkārši kriosauna.

Jā, zinu, ka šeit, gramatiski nepareizi runājot, paceļas jautājums – kas tas ir kriosauna? Viss ir vienkārši – mēs varam ķert kaifu sēžot karstā pirtī (nu tā ap +80 vai 90 laikam) un mēs varam ķert kaifu un veselību arī stāvot aukstum aukstā kapsulā (tā laikam to var saukt), kur mīnusi ir divreiz lielāki – respektīvi, es savā pieredzē atceros, kā dancoju pie -156. Tas nav tik briesmīgi kā izklausās, un jā – tas palīdz ātrāk sadziedēt savainojumus (paša pieredze), atjaunoties organismam,  un arī visi pārējie efekti viennozīmīgi ir labi.

Runājot par astoto nedēļu, ko, lai tur saka – aizliegtais auglis ir tas gardākais, tāpat kā alus ar ķiploku grauzdiņiem… bet nē, es grauzdiņus neesmu ēdis jau divus mēnešus (par alu gan to nepateiksi). Tomēr kārdinājums reizēm uzēst to bez kā mierīgi var iztikt man ir, un tas arī tiek darīts. Pagājušo nedēļu var droši sadalīt divās daļās – pirmajā pusē es darīju visu, lai aizietu plusos, otrajā nācās glābt situāciju : ) Kaut kā samocīti tas arī izdevās, un kontrolmērījumos, nedēļu noslēdzot… stabili tikpat cik pirms nedēļas.  

Protams, būtu mazāk, ja aktīvāk skrietu, bet slaists izdomāju, ka ar divām reizēm mierīgi pietiks. Te jāpasmīn bārdā, ka 9.nedēļas sākumā divās dienās jau vairāk esmu saskrējis (bet par to nākamnedēļ). Acīmredzot labi mīnusi mazina disciplīnu, bet tad, kad riepa nedilst tā kā vajadzētu, tad motivācija ceļas kā… nē, neuzminējāt, kā termometra stabiņš vasarā!

Pirmoreiz projektā "Etiopietis" nav mīnusu, taču nebursim drāmu, mīnusu trūkums slēpjas uzturā un skriešanas (iešanas arī starp citu) pieticīgajos ciparos nevis kaut kādās nepārvaramās lietās. Ja skrietu 60km nedēļā un ēstu, kā uztura speciālists, bet kilogrami nekristu, tad gan varētu sākt eksistenciālas pārdomas, bet kā reiz teicis leģendārais komentētājs Anatolijs Kreipāns: "Tas nav iespējams, jo tas vienkārši nav iespējams" : )

Līdz Siguldas pusmaratonam palikušas piecas nedēļas, kā arī 14.8kg no mana maksimālā plāna (-27kg). Un nekas nav iespējams – tik tāds nieks kā katru nedēļu pa trīnītim nomest. Pagaidām pēc pašreizējām sajūtām Siguldas pusmaratonam nejūtos gatavs, bet kā saka "vēl nav vakars". Tiksim skaidrībā ar spējām un skriesim. Smukā krekliņā. Kā jau minēju iepriekš, ja 8.oktobrī nebūs sasniegts mērķis, projekts turpināsies, lai gan šobrīd domāju, ka projekts turpināsies tāpat. Un galu galā – virzieni, kuros iet pārgājienos, ir daudz, vai ne? 50km jau tāds viens pīpis vien bija, ha!

P.S. Kas attiecas uz virsrakstu un bildi, tad speķraušus es neēdu un kūkas arī ne, bet, ja kāds man jautā, ko tad es ēdu, tad… nē, nu kuram patīk savos grēkos atzīties? Iespējams, ka ļoti šaurs personu loks, kas svārstās no 0 līdz 2 to varētu zināt, bet pie tā arī paliksim. Varbūt pēc 20 gadiem izdošu memuārus ar nosaukumu "Mani 5 etiopieši", tur tad arī 90% grēku aprakstīšu (pārējie grēki būs aprakstīti grāmatā "Sievietes manā mūžā").

8. nedēļas kopsavilkums:
noskriets: 16.26km
noiets: 11.3km
kg mīnusā: 0.0kg
kg līdz mērķim: 14.8
plāna izpildes potenciāls: 73.4% (-10.5)

6. un 7. nedēļa: mistiski zudusī nedēļa un -2.8kg (+14.8)

Labdien, visi etiopieši, puskuiļi un kuiļi... kā arī, protams, pilnīgi normāli cilvēki. Vai pamanījāt, ka pirms nedēļas aizdomīgā kārtā nebija "Etiopieša" projekta sestās nedēļas rezumē? Nepamanījāt? Brīnišķīgi! Pamanījāt? (jā, zinu, ka vismaz divi cilvēki pamanīja, tātad – no sirds pateicoties saviem lojālajiem sekotājiem). Hm, ko lai saku - pats zvanīju uz projekta preses dienestu, bet tur visu laiku aizņemts : ) Tādējādi arī miglā tīts - kur tas viedais sacerējums bija noklīdis, jo vēsture par to klusē....

Mēdz teikt, ka pēc kalniem nāk lejas un pēc lejām nāk kalni pa kuriem skrien briedis ar alni. Pirms divām nedēļām es biju relatīvā kalnā, sak, pirmoreiz projektā normāli noskrieta nedēļa un kilīši arī krituši kā lielas sniega pārslas kādā ziemas rītā (atceros, ka bērnībā es uz lielām sniega pārslām vienmēr skatījos ar sajūsmu). Jā, nākamā nedēļa, atzīšos, skriešanas ziņā bija krietni grēcīgāka - tik div reizīt un tik piecpā kilomīters (rupji rēķinot, kaut kādi 35% no iepriekšējās nedēļas). Tad es sev pajautāju - labi, dēls, etiopietītī Tu varbūt tiksi, bet kā Tu domā 8. oktobrī noskriet pusmaratonu?

Visā, kas saistās ar skriešanu, patiesībā lielākā problēma ir paņemt, saņemt(ies) un iziet skriet. Respektīvi, grozies kā gribi (vislabāk gan grozīties smuki), slinkums ik pa laikam, lai neteiktu, ka bieži, mēģina sastādīt kompāniju. Reizēm viņam tas sanāk, reizēm nē. Bet tas viss ir normāli un piederas pie lietas – nav jau dzīve gluži kā maijpuķīšu pļava ar rozā tauriņiem. Šur tur arī čūskas (kārdinājumi) ložņā, šur tur ērkšķi pa kājām maisās. Pofig – visi šķēršļi ir pārvarami!

Runājot par uzturu un šuri muri – jā, arvien biežāk gribas pagrēkot – sak, uzkost čipsīšus pie aliņa, kādu desas luņķi notiesāt, iemest māgā rupjmaizīti un kā Ivanam uzdzert virsū 2.0 kefīru : ) Šodien Alfā redzēju čali, kas ēda picu – vispār jā, kārdinājums bija, bet nesalūzu. Tāpat arī mani mīluļi ķiploku grauzdiņi pagaidām respektē manu vēlmi kādu laiku padzīvot bez viņiem. Alus arī vairs skumji neskatās no letes, sak, "eu, Jankāāā, nopērc mani, es zinu, ka Tev nereāli gribas". Varbūt tāpēc, ka aiz cieņas pret alu, es par viņu nedēļas nogalēs atceros : )

Lai vai kā, divu nedēļu laikā mīnusiņam esam piemetuši 2.8kg, kas dod vidēji 1.4kg nedēļā – jā, tas mazliet attālina no mērķa izpildes līdz 8. oktobrim, taču ir pozitīvas tendences, kas liek domāt, ka ir potenciāls sešu nedēļu laikā aizlaist podā nepieciešamos 14.8kg. Pat, ja līdz 8. oktobrim tas netiek paveikts – kā teiktu Paffendorf: "Everybody be cool. You – be cool". Projekts "Etiopietis" turpināsies vismaz līdz mērķa izpildei. Un šobrīd ir tas patīkamais moments, kad jūti, ka solis paliek vieglāks, krekls paliek lielāks un šorti ar jāšņorē ciešāk. Would you give me a favor and push me to the next level?

Yeah, God made me cool!

6. un 7. nedēļas kopsavilkums: 
noskriets: 38.23
noiets: 32.0
kg mīnusā: -2.8kg
kg līdz mērķim: 14.8
plāna izpildes potenciāls: 83.9% (-6.4)